Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Ķīnas mozaīka

Arnis Šablovskis;
autora un Mārtiņa Brīniņa foto


Ķīna – viena no varenākajām lielvalstīm pasaulē, zeme ar tūkstošgadīgu kultūras slāni –, manuprāt, ir ļoti saistoša Rietumu cilvēkam. Esmu novērojis, ka vislielākie šās valsts kritiķi ir cilvēki, kas ne reizi tur nav bijuši. Tādēļ, kad vairāku nejaušību un sakritību rezultātā izdevās saplānot braucie-nu uz Ķīnu, nolēmu atturēties no visu veidu iespējamiem stereotipiem. Gan es, gan mani ceļabiedri gribējām iepazīt pavisam vienkāršo Ķīnu, kaut kur dziļi laukos aprunāties ar visvienkāršākajiem cilvēkiem no tautas. Izjust Ķīnas ikdienu...

Mēs, četri latvieši, Ķīnas izpēti sākām no Pekinas. Protams, protams, bijām nokļuvuši impērijā, kuras varenību apliecināja arī pavisam nesen pabeigtā lidosta – viena no lielākajām pasaulē. Visur, ik uz soļa, bet jo īpaši pilsētas centrā, gan redzējām, gan jutām vismodernāko tehnoloģiju klātbūtni. Arī arhitektūra, saprotams, grandioza – vismodernākā pasaulē. Šķiet, Ķīna ir vienīgā vieta pasaulē, kur arhitekta domas lidojums var izpausties pilnībā.


Brīvība mākslā

Šajā, no Rietumeiropas viedokļa, joprojām visai nebrīvajā valstī tomēr valda savdabīga brīvība. Ne visiem, protams. Ir sajūta, ka valsts virzās pozitīvā virzienā – gan ekonomiski, gan arī brīvību ziņā. Ir skaidrs, ka milzīgā ekonomiskā attīstība vienā brīdī liks valstij mainīt savu ideoloģiju, taču, vai tā notiks relatīvi nesāpīgi, kā tas bija ar PSRS, vai ar vēl papildu ciešanām un iekšējām konvulsijām, nav zināms. Un Ķīnas nākotne ļoti daudzējādā ziņā ir visas pasaules nākotne, tādēļ pašreizējais dalailama, mēģinādams «pieradināt» Ķīnu, zināmā mērā risina ne tikai savas dzimtenes un savu tautiešu nākotnes izredzes, bet patiesībā visas pasaules nākotnes jautājumus.

Šķiet, vislielākā brīvība Ķīnā patlaban ir iespējama mākslas jomā, un to patiešām jutām, apmeklējot modernās mākslas izstāžu centru «798» Pekinā. Šis izstāžu centrs ir kaut kas līdzīgs Andrejostai Rīgā, tikai daudz, daudz lielāks. Tas ir vesels rajons ar simtiem izstāžu: fotogrāfijas, gleznas, instalācijas, performances, ķīniešu klasiskā māksla... Te bija gan elektroniski montēta lielformāta fotogrāfija ar Tjaņaņmiņa laukumu, kurš ir pilns ar aitām. Te bija glezna, kur šis pats laukums pilns ar tankiem, cilvēku ķermeņiem, asinīm... Bija izstāde, kas veltīta viena bērna politikas problemātikai Ķīnā. Kopš ģimenes vairs nevar atļauties vairāk bērnu par vienu, valstī tik daudz mazuļu bērnībā izjūt vientulību, un nu tas jau ļoti ietekmējis veselu paaudzi... Šķiet, mākslas līmenī te ir iespējams runāt līdzībās, zemtek-stos, kas tik ļoti bija raksturīgi PSRS laiku beigu posmā arī Latvijā. Un kamēr šie cilvēki turpina savu vēstījumu mākslas valodā, tikmēr neviens viņus neaiztiek. Cita lieta, ja kāds izdomā iziet ielās un atklāti skandināt, ka valstī ir jāmaina tas un tas, – tad gan represīvajiem orgāniem būs, ko teikt un darīt.

Taču viss mainīsies – tūkstošiem ķīniešu jauniešu katru gadu dodas apmaiņas studijās uz ASV un Lielbritāniju un mājās pārrodas jau ar citu skatījumu uz realitāti. Ar Ķīnu šā brīža politiskajā atmosfērā nav iespējams runāt pavēles vai arī pārāka padomdevēja formā. Dalailama meklē, ļoti cītīgi meklē atslēdziņu, un, šķiet, viņam arī izdosies... Bet mēs nedrīkstam atļauties uzdoties par lielākiem budistiem nekā paši budisti, lielākiem tibetiešiem par pašiem tibetiešiem. Austrumus īsti saprot vien paši Austrumi.

Mūžīgā kustībā

Cilvēki Ķīnā patlaban vairs necieš badu, šī problēma, kas bija tik aktuāla pirms gadiem 20-30, ir atrisināta. Ja Indijas lielākajās pilsētās rodas sajūta, ka tūkstošiem cilvēku dodas tev tieši virsū, tad Ķīnā, lai cik liela arī būta pilsēta, šādas izjūtas nav. Ja Indijā miljoniem cilvēku ir vienkārši uz ielas, turpat dzīvo, guļ un risina savu sadzīvi, tad Ķīnā tādas situācijas ir ļoti liels izņēmums. Turklāt tā vien šķiet, ka ķīnietis vienmēr ir mūžīgā kustībā. Viņš nekad nepavadīs laiku slinkojot vai dīki filozofējot par dzīves jēgu, kā to tik bieži dara indietis. Ķīnietis vienmēr meklēs kādu iespēju strādāt, viņš nekad nebūs tik lepns (pretstatā eiropietim, arī latvietim), lai atteiktos no darba tāpēc, ka tas ir pārāk vienkāršs. Tāpēc Ķīna, lai cik tas liktos paradoksāli, nemaz nešķiet tik pārapdzīvota, vismaz salīdzinājumā ar Indiju noteikti.

Pekinā satikos ar Žangu Kongu un viņa dēlu Fengu. Prasu Žangam, kā viņš jūtas lielajā Ķīnā.

– Kā tu izjūti pārmaiņas, kas patlaban norisinās Ķīnā?

– Ir divi aspekti – materiālais un garīgais jeb psiholoģiskais. Materiāli, bez šaubām, vērojama strauja attīstība, jo īpaši, ja salīdzina ar to, kā bija pirms 20 gadiem. Bet to pašu nevaru teikt par cilvēku psiholoģisko stāvokli. Ķīnā ir gluži tāpat kā citās attīstītajās valstīs – jo vairāk tās attīstītās, jo lielākas kļūst cilvēku iekšējās problēmas: parādās stress, psiholoģiskais spiediens...

– Faktiski Ķīnā patlaban ir kapitālisms.

– Te oficiāli joprojām ir sociālisms. To šeit sauc par sociālismu ar Ķīnas specifiku.

– Ko tu sagaidi nākotnē un par ko tev ir bažas?

– Vides piesārņojums joprojām ir liela problēma. Ķīnā gandrīz visas lielās upes ir piesārņotas. Valdība patlaban gan ir ievērojami likvidējusi lielu daļu aktīvā piesārņojuma, bet tas, kas ir noticis iepriekš, tomēr jau ir radījis mūsu videi būtisku kaitējumu. Dažas apdzīvotās vietas gan kļūst tīrākas, piemēram, mana dzimtā pilsēta Limfana, kur patlaban dzīvo mani vecāki, agrāk bija vispiesārņotākā pilsēta Ķīnā. Šobrīd daudzi uzņēmumi, kas tur piesārņoja vidi, ir slēgti.

– Vai straujā Ķīnas attīstība ietekmēs arī nabadzīgo cilvēku dzīvi?

– Domāju, ne pārāk daudz... Situācija gan patlaban ir kļuvusi labāka. Valsts likums beidzot nosaka: ja cilvēki strādā jūsu labā, jums viņiem ir jāmaksā. Tāda likuma pirms dažiem gadiem vēl nebija. Tad cilvēki strādāja vairākus mēnešus vai pat gadu, un viņiem netika maksāts. Tā, piemēram, bija arī manā dzimtajā ciematā.

– Kā būtu iespējams saglabāt līdzsvaru starp straujo valsts ekonomisko attīstību un cilvēku garīgo attīstību?

– Galvenā problēma nabadzīgajiem cilvēkiem joprojām ir izglītība. Ja pirmajos līmeņos tā ir bezmaksas, tad mācības koledžā un augstskolā jau maksā ļoti lielu naudu. Par koledžu ir jāmaksā aptuveni pieci seši tūkstoši juaņu (500-600 EUR) par semestri. Ja tu dzīvo alu dzīvoklī, tev nav iespēju tādu naudu iegūt. Mana bijušā klasesbiedra abi bērni vienlaikus devās uz iestājeksāmeniem koledžās. Viņam nebija naudas šīm skolām. Tad es, mans kolēģis un mans Amerikas partneris – mēs atbalstījām šo bērnu studiju pirmo gadu ar deviņiem tūkstošiem juaņu. Ja mēs nebūtu devuši naudu, viņam nebūtu iespēju studēt.

Prom no Pekinas

Nedēļu izbaudījuši Pekinas viesmīlību, devāmies uz aptuveni 1000 km attālo Mongolijas pierobežas rajonu un konstatējām, cik Ķīna patiesībā ir kalnaina – cik grūti ķīnietim jāstrādā, lai no kalnu stāvumiem un tuksneša plašumiem atkarotu kaut mazu gabaliņu zemes saviem sējumiem.

Apmeklējām Jeņaņas pilsētu, kurā gadus sešus, karojot ar japāņiem, kopā ar saviem tuvākajiem līdzgaitniekiem bija apmeties Mao Dzeduns. Viņa dzīvesvieta ir samērā populārs tūrisma objekts, taču ikonas līmenī netiek uzturēta. Drīzāk kā kičs, kuru mēģina pārdot. Šobrīd Ķīnā drīkst runāt par represijām, kuras inteliģence piedzīvoja tā sauktās kultūras revolūcijas laikā – izsūtīti, izsmieti, arī nogalināti... Bet interesanti un savdabīgi, ka tas netiek saistīts ar Mao personību. Viņu atzīst par valsts dibinātāju, kuram esot bijušas šādas tādas kļūdas...

Jeņaņā satikām cilvēkus, kas dzīvo ļoti specifiskos kalnu alu dzīvokļos, proti, kalnā izcirstās alās, kas pielāgotas dzīvošanai.

Sarunājos ar Jeņaņas alu dzīvokļa saimnieku:

– Ēdienu vienmēr gatavojam laukā uz šā pavarda... Daži alu dzīvokļi pieder valstij, daži ir privātie. Šajā vietā ir dzīvojuši gan mani vecāki, gan mani vecvecāki. Es strādāju uz trīsriteņu traktora, pārvadājot kravas. Ģimenē strādāju viens pats, mums ir četri bērni. Pelnu aptuveni 1000 juaņu mēnesī.

– Un jūtaties pārticis?

– Vienkāršam apģērbam un ēdienam pilnīgi pietiek.

– Bet bērniem taču jāiet arī skolā...

– Viens no bērniem iet skolā, pārējie jau izauguši.

– Un ko lielie bērni dara?

– Lielajiem bērniem gan ir darbs, gan reizēm arī nav darba...

– Vai pilsēta pēdējā laikā ir mainījusies?

– Ar katru gadu dzīve uzlabojas. Arī mana.

– Valstī patlaban ir viena bērna politika, bet jums to ir pat četri...

– Vecākajam dēlam ir 23 gadi, pārējie ir nedaudz jaunāki. Mani šī viena bērna politika īpaši neskar, jo tas vairāk attiecas uz cilvēkiem, kas strādā rūpniecībā vai valsts darbā. Es esmu gājis savu ceļu, un manā līmenī šī valsts politika īsti nedarbojas.

Pirmoreiz satiek baltos cilvēkus

Dodamies tālāk un nokļūstam pie Huanhe jeb Dzeltenās upes – vienas no lielākajām Ķīnas upēm. Šeit tā vēl nav ļoti liela, bet ir gana strauja un dzeltena arī. Apmetamies pie Hukhou ūdenskrituma un izmantojam iespēju doties uz vietējo kalnu ciematiņu, lai iepazītu cilvēku dzīvi tur. Jā, te ir pavisam cita Ķīna. Nekādas lielās pārmaiņas šeit nemana, un vietējie sirmgalvji pat apgalvo, ka baltos cilvēkus redz pirmo reizi mūžā. Vietējā veikalnieka stāsts ir visai skumjš: «Es pārtieku no tā, ka nelielajā zemes gabalā pie mājas audzēju baklažānus, gurķus un piparus. Regulāru ienākumu man nav, tikai septembrī, oktobrī, ja izdodas pārdot ābolus. Pirms lielajām reformām šis veikals piederēja valstij, bet tagad es to ieguvu privātīpašumā. Tomēr šī nodarbošanās nav īpaši sekmīga. Zemnieki Ķīnā tomēr ir visai nabadzīgi, turklāt jaunatne pārsvarā dodas uz pilsētu, iedzīvotāju skaits ciematā ir samazinājies, nav vairs man pircēju. Agrāk te dzīvoja 800- 900 cilvēku, tagad vien kāda trešā daļa palikusi...»

Seni pasaules brīnumi

Pa ceļam apskatām arī slaveno gaisā iekarināto templi Sjuaņkunsi – vienīgo Ķīnā, kas veltīts budismam, daoismam un konfuciānismam. Tas tiešām līdzinās pasaules brīnumam.

Ikvienam, kas grib ko redzēt no Ķīnas, noteikti jāredz arī tikpat slavenā Pinjao pilsēta. Tā ir viena no retajām senajām Ķīnas pilsētām, kas saglabājusies pilnīgi nemainīga, ieskaitot seno aizsargmūri. Te ik gadu fotogrāfi no visas pasaules rīko seminārus, un skaistās arhitektūras dēļ šo vietu dēvē par fotogrāfu paradīzi.Ķīnā mongoļu vairāk nekā Mongolijā

Kad esam nokļuvuši līdz tā sauktajai iekšējai Mongolijai, vide te ir pavisam cita. Starp citu, Ķīnā dzīvo vairāk mongoļu (3,5 miljoni) nekā Mongolijā (2,5 miljoni). Gandrīz 90% Mongolijas ekonomikas jau tagad, jo īpaši pārtikas jomā, ir atkarīga no Ķīnas. Kad Mongolijā viesojās dalailama, Ķīna uz trim dienām slēdza robežu, un Mongolijā radās lielas problēmas ar pārtiku. Tika draudēts, ka, atkārtojoties kam līdzīgam, šādas represijas varētu turpināties, bet Mongolija taču patlaban ir budisma zeme. Sarunas ar iedzīvotājiem iekšējā Mongolijā gan mūs vedināja domāt, ka mongoļiem Ķīnā klājas visai labi: viņiem ir savas avīzes, radio, televīzija mongoļu valodā, ir savi rakstnieki, turklāt bērniem tiek nodrošināta bezmaksas izglītība (tā esot visām mazākumtautībām) līdz pat augstskolu pirmajiem kursiem.

Latvieši Ķīnā

Ķīna lēnām kļūst par mītnes vietu arī latviešu ģimenēm. Šanhajā jau dzīvo aptuveni 60 latviešu. Pekinā sastapām jaunu latviešu arhitektu pāri, kas bija šurp atbraukuši no Šanhajas, lai kopā ar Latvijas vēstniecības darbiniekiem svinētu svētkus.

Bārbala un Igors devās uz Ķīnu tūrisma braucienā, domāja – uz kādu mēnesi, bet palika visus trīs... Bārbala atrada darbu, jo arhitekti Ķīnā patlaban ir ļoti nepieciešami. Viņa sešu nedēļu laikā, konsultējot kādu arhitektu biroju Šanhajā un strādājot tikai uz pusslodzi, te nopelnīja 1000 latu. Bet ne jau tikai materiālā interese vilina latviešus uz šejieni. Varbūt kādam tas šķitīs paradoksāli, bet Ķīnā viņi jūtoties psiholoģiski brīvāk un komfortablāk.

Bārbala: «Te jaušama īpaša brīvības sajūta. Kaut kas pilnīgi atšķirīgs no Eiropas. Tas arī bija mūsu mērķis – piedzīvot kaut ko citu... Eiropa jau bija iepazīta, uz Ameriku braukt negribējās. Austrumu kultūra mūs vienmēr ir vilinājusi.»

Igors: «Te ir sajūta, ka ar jebkuriem ienākumiem tu jūties pasargāts, varēsi izdzīvot. Te tu zini, ka pat ar sētnieka algu varēsi izdzīvot, Latvijā tā nav. Es nezinu, vai es Rīgā varēšu izdzīvot. Te ir droši arī uz ielas...»

Esmu pārliecināts, ja ķīnieši atradīs īsto ceļu uz nākotni, viņi pie reizes būs atraduši ko tādu, kas noderēs visai pārējai pasaulei... Kaut daudzi izglītotie ķīnieši uzskata, ka vispirms jāmainās viņiem pašiem, man šķiet, ka kontaktā ar Ķīnu ir jāmainās arī Eiropai un līdz ar to arī Latvijai. Ja Ķīna lēnām atgūst savu identitāti pasaules kontekstā, tad mēs pasaules vērtību apzināšanā vēl pamatīgi atpaliekam. Pēc lielās zemestrīces Sičuaņas provincē, kad aizgāja bojā gandrīz 100 tūkstoši ķīniešu, Lietuva sniedza Ķīnai palīdzību 50 tūkstošu eiro apmērā, Ukraina – pat trīs miljonu dolāru apmērā. Latvijas valdība aprobežojās tikai ar formālu līdzjūtības vēstuli. Ne jau par naudu, par Latvijas attieksmi skumji...

Tik dažāda ir Ķīna. Iespējams, ka pēc kāda laika Latvijā varētu būt vienīgais Baltijā tiešais avioreiss uz Ķīnu – no Rīgas uz Pekinu –, un tad jau nokļūt šajā valstī būs vieglāk. Pašlaik vienkāršākais veids, kā nokļūt Ķīnā, ir vispirms doties uz Honkongu. Turp varat braukt bez vīzas un dzīvot kaut trīs mēnešus (brīvās ekonomiskās zonas priekšrocības). Šai pilsētā ir arī bezgala daudz birojiņu, kas par nelielu samaksu nokārts vīzas iebraukšanai lielajā Ķīnā. •