Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Lidojošais zivju speciālists zivjērglis

Ilmārs Tīrmanis


Šis putns ir unikāls, – tik specifisks dabas veidojums, ka sistemātiķi viņam vienam speciāli izveidojuši īpašu dzimtu, kurā, protams, ietilpst tikai viena ģints ar vienu vienīgu sugu. Tas ir – zivjērglis (Pandion haliaetus). Kur tad slēpjas zivjērgļa unikalitāte? Zivjērglis ir profesionālis, turklāt šauri specializējies profesionālis – viņš specializējies zivju ķeršanā! Evolūcija dāvājusi zivjērglim vairākus īpašus pielāgojumus, kas saistīti ar šo specializāciju un padara putnu būtiski atšķirīgu no citiem piekūnveidīgo kārtas pārstāvjiem. Tiesa, īpašās īpatnības nav iztālēm un viegli pamanāmas.


Pirmajā acu uzmetienā redzam: vidēja lieluma jeb par pusmetru nedaudz garāks putns ar samērā gariem, slaidiem spārniem, kuru pletums mazliet pārsniedz pusotru metru; ķermeņa apakšpuses apspalvojuma krāsa balta (tiesa, mātītēm un jaunajiem putniem pāri krūtīm stiepjas tumšs laukums); spārni, raugoties uz lidojošu putnu no apakšas, arī ir balti, bet to gali un locītavu vietas – tumši brūnas; raksturīgas vairākas šķērssvītras uz astes; virspuse – vienmērīgi brūna, izņemot plecus un galvas virsu, kas ir balta; garstilbainas kājas, kuru stulmi segti ar sīkām ragvielas plēksnītēm; līks knābis. Pavirši raugoties, zivjērgļa ārienē grūti ieraudzīt kaut ko ļoti īpašu, ja nu vienīgi spārnu uzkrītošo izliekumu locītavās, putnam lidojot.

Ērglis bez dusmīgām uzacīm

Tāpat kā lielākā daļa citu dienas plēsīgo putnu, zivjērglis lūkojas pasaulē ar dzeltenām acīm, taču – lūk, beidzot viena no specifiskajām pazīmēm – viņa skatiens atšķirībā no ci-tiem piekūnveidīgajiem nav «dusmīgs». Jā, jo zivjērglim nav uzacu valnīšu – veidojumu, kas paredzēti acu aizsargāšanai no triecieniem. Laikam jau medības ūdenī redzokļiem ir mazāk bīstamas par medībām uz sauszemes. Uzacu valnīšu trūkumu portretā kompensē uzkrītoša tumša svītra «caur» aci.

Vēl kāda iztālēm nepamanāma, bet zīmīga pazīme: zivjērgļa pirksti bruņoti ar gariem, ļoti smailiem un – galvenais – izteikti līkiem āķveida nagiem; pirkstu apakša turklāt ir klāta ar nelieliem, toties asiem izaugumiem, kuru uzdevums – palīdzēt ciešāk saturēt zvīņainu, gļotainu medījumu.

Tas vēl nav viss! Īpaši svarīga īpatnība: putna pēda veidota tā, ka otrais pirksts spēj pagriezties uz aizmuguri. Tādējādi, tverot zivi, mednieks ietriec tajā divus nagus no katras pu-ses. Ja šā pielāgojuma nebūtu, vienā zivs sānā iedurtos trīs, toties otrā – tikai viens nags.

Bremzē gaisā, krīt kā akmens

To, ka zivjērglis ir šauri specializējies plēsoņa, zina ne tikai viņš pats un cilvēki, kuri interesējas par dabu. To zina arī daudzi nelielie dzīvnieki – tie putni un zīdītāji, kas allaž satraucas, ieraugot kādu citu plēsīgo putnu. Viņi neslēpjas, nebēg, parādoties zivjērglim. Viņi to atpazīst un mierīgi turpina savas nodarbes.

Spārni zivjērgli labi tur gaisa strāvās, tāpēc, lūkojot pēc laupījuma, viņš var lidināties itin augstu padebešos. Bet tikpat labi mednieks var parādīties pavisam zemu – vien dažus metrus virs ūdens. Tomēr ierastākais augstums ir 20-30 metri. Meklējot zivi, putns met lokus, līkumo, riņķo virs ūdenstilpes. Izlūklidojuma ātrums lielākoties ir vienmērīgs. Bet pasekojiet putnam kādu laiciņu ar acīm! Re, brīžiem ērglis nobremzē lidojumu un, spārnus virs muguras plivinādams, uz vietas karājas gaisā. Tas nozīmē, ka putna manīgās acis ir pamanījušas kaut ko uzmanības cienīgu. Atliek vien izlemt, vai ir vērts mēģināt to dabūt nagos.

Ja lēmums ir pozitīvs, seko uzbrukums, kas, kā jau tas lidojošam plēsoņam piedien, ir straujš. Putns ātri sakļauj spārnus aiz muguras, tad, izstiepis uz priekšu garās, spēcīgās kājas, kā akmens krīt taisnā leņķī lejup. Nopikējis bez maz līdz pašai ūdens virsmai, uzbrucējs spēji iepleš nagus un, uzsizdams šļakatas, grābj zivi. Dažreiz viņš līdz pusei ietriecas vai pat pavisam pazūd ūdenī. Taču jau pēc neilga brīža, izsviezdams šļakatas, putns atkal parādās virs ūdens un tūdaļ nopurinās. Triekšanās ūdenī ne vienmēr ir veiksmīga, pareizāk sakot, tā biežāk ir nerezultatīva – vidēji tikai viens no pieciem mēģinājumiem nes augļus. Taču, ja uzbrukums bijis sekmīgs, iznirušā putna nagos spirinās medījums. Gadījumos, kad zivij izdevies paglābties, mednieks izmisumā nekrīt. Lēni, metot apļus, putns ceļas augšup un sāk nākamo izlūklidojumu virs tās pašas ūdenstilpes vai dodas izmēģināt veiksmi citā. Nolidot barības meklējumos pāris desmitus kilometru viņam ir nieks.

Medībās zivjērglis parasti izlido skaidrā laikā. Īpaši labvēlīgi apstākļi ir bezvēja dienā, jo nolūkot medījumu tad netraucē ūdens viļņošanās un gaismas staru ņirboņa tajā. Dienas vidū medījošu plēsoņu ieraudzīt izdodas daudz biežāk nekā no rītiem un vakaros, kad ūdeņus klāj necaurredzama migla.

Zivjērglis uzbrūk dažādu sugu zivīm. Arī upuru izmēri un svars ir dažāds, tomēr parasti tas nepārsniedz puskilogramu. Beigtas zivis zivjērglis neaiztiek, pat izsalcis būdams. Toties tās, kuras spirinās, sapinušās zvejas tīklos, viņu interesē. Diemžēl... Paši taču saprotat, kāpēc diemžēl?!

Tēvs celtnieks, māte dizainere

Ja kādā teritorijā siltās sezonas laikā regulāri redz riņķojam putnu, kurš pārtiek vienīgi no zivīm, ir pamats aizdomām, ka turienes ūdeņos zivju gana. Un – ne mazāks pamats aizdomām, ka relatīvi netālu atrodas lidoņa ligzdvieta. Uz-sveru – relatīvi netālu, nevis netālu, jo zivjērgļa mājvieta no viņa pastāvīgajām medību vietām (ezeriem, upēm, zivkop-ju vai bebru veidotiem dīķiem) var būt pat trīs līdz piecu un nereti vēl vairāk kilometru attālumā. Parasti gan tā ir tuvāk.

Latvijā zivjērgļi ligzdo dažādos biotopos, bet biežāk tomēr augsto jeb sūnu purvu malās vai uz to saliņām un mežos (pārsvarā izcirtumos, jaunaudzēs vai to tuvumā). Perēkļiem šie putni iecienījuši relatīvi augstus kokus. Turklāt, ja vien ir iespēja izvēlēties, priekšroku viņi dod tiem, kuri kaut nedaudz slejas pāri citiem. Acīm redzot par svarīgu kritēriju tiek uzskatīta apkārtnes laba pārredzamība. Īpaši tīkami zivjērgļiem ir koki ar nolauztu galotni. Pētnieku piedāvātā statistika vēsta, ka par ligzdas būvvietu visbiežāk tiek izraudzīts priedes zaru vainags. Starp citu, ornitoloģiskā prakse rāda: šiem putniem nedz Latvijā, nedz citur pasaulē nav aizspriedumu pret mākslīgām (cilvēku sagatavotām) pamatnēm.

Savai ligzdai, pareizāk sakot, savai ligzdošanas vietai, zivjērgļu pāris ļoti pieķeras, ir uzticīgs tai. Vienu un to pašu ligzdu izmanto gadu no gada. Atgriezušies no siltajām zemēm, zivjērgļi perēkli papildina, pielabo, sagatavo kārtējai bērnkopībai. Ligzdas pamatam jābūt izturīgam, jo putni būvē savam necilajam augumam neadekvāti lielu, masīvu – platu, augstu – perēkli, kurš turklāt gadu no gada pieņemas apjomā. Galvenais būvētājs ir tēviņš. Tieši viņš, lai gan ir augumā mazāks par mātīti (kā jau tas plēsīgajiem putniem raksturīgi), veic smagākos būvdarbus. Viņš ik pavasari aprīlī pirmais atgriežas no ziemošanas vietas Āfrikā un drīz vien ķeras pie vecās ligzdas sakārtošanas vai jaunas ligzdas būvēšanas. Katru dienu tēviņš sameklē pārdesmit lielu sausu zaru un rūpīgi liek tos citu pie cita. Kad atgriežas viņa uzticamā partnere, tēviņš, protams, neaizmirsdams vienlaikus parūpēties par mīlestības apliecināšanu sievai, turpina savu fundamentālo darbu, bet mātīte nodarbojas galvenokārt ar ligzdas labiekārtošanu – gādā un veido izklājumu. Viņa stiepj uz ligzdu smalkus zariņus, priežu mizas plēksnes, dažādu lakstaugu dažādas daļas, sūnu kušķus un tamlīdzīgus interjera veidošanas materiālus.

Ligzdas veidošanas laikā visbiežāk izdodas izdzirdēt zivjērgļu balsis: «īp-īp-īp-...» un «pjīk-pjīk-pjīk-...».

Ja jums paveicas atrast lielu putna ligzdu, bet neizdodas noteikt tās īpašniekus, atcerieties: zemē pie koka, kura galotnē melnē zivjērgļu perēklis, vasarā allaž var atrast zivju asakas un zvīņas, visvairāk – vasaras otrajā pusē. Protams, ja šī ligzda ir apdzīvota...

Vecāki darbus sadalījuši

Ja viss norit gludi, zivjērgļu pāris katru gadu izaudzē divus (retāk vienu vai trīs) pēcnācējus. Dējamlaiks iekrīt aprīļa nogalē vai maija sākumā. Pilnā dējumā ir trīs baltas ar sarkanbrūniem pleķīšiem izraibinātas olas. Ik pēc divām dienām tiek izdēta viena ola. Tāpat kā citu plēsīgo putnu mātītes, arī zivjērglienes sāk perēt uzreiz pēc pirmās olas izdēšanas. Perēšana ilgst mazliet vairāk par piecām nedēļām. Tā jau gan nav, ka mātīte visu perēšanas laiku tup uz olām, vēderu nepacēlusi. Dzīvesbiedrs viņu katru dienu vairākkārt nomaina.

Kad izšķiļas mazuļi, sākas īpaša darba dalīšana, proti, tēviņa specifiskais pienākums ir ķert un piegādāt barību, mātītes pienākums – sargāt un sildīt bērnus, saplosīt un sadalīt sev un pēcnācējiem dzīvesbiedra sarūpēto ēdmaņu. Mazuļu notiesāto zivju daudzums nav liels. Tas, protams, atkarīgs no viņu vecuma, bet perējuma dienas deva noteikti nav rēķināma kilogramos. Kopumā mazuļi ligzdā pavada kādas astoņas nedēļas.

Galvenie zivjērgļu jaunās paaudzes ienaidnieki ir vējš un motorzāģis (tie nogāž ligzdas), ūpis un meža cauna (šie naktīs uzbrūk mazuļiem ligzdā), kā arī mātes vai tēva nāve, jo, ejot bojā vienam no vecākiem, otrs neprot pildīt viņa specifiskos bērnu aprūpēšanas pienākumus. Pieaugušos putnus visvairāk apdraud zvejas tīkli un šaujamieroči.

Zivjērgļu izplatība Latvijā pēdējos gados tiek pastiprināti pētīta. Oficiālo pētījumu rezultāti un arī mani personīgie novērojumi palīdz man sadūšoties paziņot: mūsu valstī šī suga ir parasta, samērā bieži sastopama. Bet, raugoties plašāk, jāteic: zivjērglis uzskatāms par kosmopolītu jeb «pasaules pilsoni», kas mājo visur, atskaitot Antarktīdu un Dienvidameriku. Putns sastopams Eiropā, Āzijā, Āfrikā, Ziemeļamerikā un Vidusamerikā, Austrālijā. Var teikt, ka zivjērglis ir viens no plašāk izplatītajiem plēsīgajiem putniem uz Zemes. •