Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 9 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Zaļā dzīve Amatciemā


«Unikālākais ciemats Baltijā, bet varbūt pat visā Eiropā!» – tā par Amatciemu, kas top Drabešu pagastā, saka vieni. «Cik skaista ainava!» – tā otri. Bet trešie bažīgi vaicā, vai projekta idejas autors un īstenotājs Aivars Zvirbulis jeb Čiris, kā viņu dēvē gan draugi, gan arī viņš pats sevi, tiešām ceļ skaistu, mūsdienīgu un tajā pašā laikā «zaļu» ciematu?

Piedāvājam arī jums ieskatīties Amatciema ainavā un vērtībās, kuras tā veidotājam un viņa palīgiem un domubiedriem ir būtiskas.


Attālums no galvaspilsētas

80 km ir pietiekams attālums, lai lielpilsētas burzma tevi vairs netraucētu. Tajā pašā laikā tas ir attālums, ko var veikt stundas laikā, klausoties mūziku, ziņas vai vienkārši pārdomājot dzīvi. Rīgas mērogā tas būtu laiks, ko lielākā daļa cilvēku darbadienas beigās pavada, pārvietojoties no vienas pilsētas daļas uz otru, atstājot savas nervu šūnas uz kāda no sastrēgušajiem tiltiem.

Rīgas lidosta nesen atzīmēja kādu notikumu – savu divmiljono apmeklētāju –, un šis skaits katru gadu pieaugs, solot arvien lielāku cilvēku un automašīnu plūsmu tās apkārtnē. Šobrīd vēl projekta stadijā esošais četru joslu ceļš no Juglas līdz Cēsu pagriezienam un Ziemeļu koridors cauri Rīgas centram nodrošinās piekļuvi lidostai no Amatas stundas laikā, kas garantē gan pietiekami ātru nokļūšanu Rīgas centrā un lidostā, gan veiksmīgu distancēšanos no pilsētas burzmas ikdienas dzīvē.

Sociālā vide

Rosīgu sociālo vidi nodrošina Cēsis, kas no Amatciema atrodas vien 12 km attālumā. Šajā skaistajā Vidzemes pilsētā ir gan vairākas skolas, kuras ieguvušas sev godam pelnītu prestižu, gan lielāko banku filiāles un pazīstamāko zīmolu lielveikali, gan ēdināšanas iestādes dažādām gaumēm, gan arī kultūras nams, izstāžu nams, pils parks ar estrādi, kinoteātris un citas izklaides iespējas.

Svarīgi ir nodrošināt savam bērnam veselīgu vidi gan izglītojoties un sportojot, gan pavadot brīvo laiku citās aktivitātēs. Dzīvojot Amatciemā, bērns vairs nepavada tik ilgu laiku sabiedriskajā transportā, nav pakļauts pārlieku lielam un liekam informācijas daudzumam. Cēsu skolas ir 10 minūšu brauciena attālumā no Amatciema, un nākotnē ciematam paredzēts arī savs autobuss, kas bērnus vedīs uz skolu un atpakaļ no tās uz mājām. Novada teritorijā ir arī vairāki ļoti labi bērnudārzi un nopelniem bagātākā eko-skola.

Cēsis ir neliela pilsēta, taču intelektuālais potenciāls tajā ir bijis vienmēr, un tas ir cieši saistīts gan ar pilsētas vēsturi, gan daudzajiem kultūras dzīves pasākumiem, gan ar tur iegūstamo labo izglītību.

Ainava

Esot Amatciemā, nekad nepateiksit, ka dīķu un pakalnu izveidē savu roku pielicis cilvēks. Gluži kā sarunā ar dabu ir tapusi viena no skaistākajām vietām Latvijā, kur jau šobrīd bieži vien piestāj tūristu grupas. Ja līdz šim rīdzinieki rudens skaistumu skatīt brauca uz Siguldu, tad nu šo ierasto maršrutu varētu pagarināt, jo rudens krāsu atspulgi ciema ūdeņos padara to tik košu, ka nav pat vajadzības salīdzināt ar Šveici. Harmonisko ainavu veidojuma noslēpums ir dabisko procesu izpratne. Kāds pētnieks, kas reiz viesojās ciematā, ilgi prātoja par šīs harmonijas izcelsmi, līdz saprata: «Heirēka! Šeit taču visi pakalni un dīķi ir veidoti pēc ledāju gājuma!» Jāteic, ka pareizo lēmumu pieņemšanā noteikti ir vainojami arī varenie ozoli, zem kuriem tad arī notika prātošana par ciemata attīstības būtiskākajiem jautājumiem. Viens ozols pat kļuvis par konferenču ēku – tā saknes vijas cauri ēkas pamatiem, un tam ir atstāta nozīmīgākā vieta ēkas terasē. Savstarpējās cieņas vadīts, ozols padomu neatsaka nevie-nam lemtgribētājam.

Ciemata salīdzinājumi ar pasaku jau ir gluži ierasti. Visspilgtākais no tiem ir salīdzinājums ar angļu rakstnieka un dzejnieka Dž. R. Tolkīna uzburto Hobitu ciemu, kurš «Gredzenu pavēlnieka» uzņemšanas vajadzībām tika uzcelts Jaunzēlandē. Ja režisors Pīters Džeksons būtu dzirdējis par Amatciemu, iespējams, viņš filmēšanu organizētu šeit. Atšķirība ir tikai tā, ka Hobitu ciems ir neapdzīvots, taču Amatciema iedzīvotāji pilnībā izmanto apkārtnes labumus gan agra rīta peldei meža dīķu ūdeņos, gan pēcpusdienas izbraukumam ar velosipēdu vai ģimenes pastaigām pa ciemata takām.

Amatciemā valda praktisks romantisms. Veiksmīgi ir atrasts kompromiss starp lauku ainavu un pilsētas inženiertehnisko nodrošinājumu. Pretstatā urbanizētās vides saspiestībai te ir plaša ainava, dzīvu gleznu aiz loga nodrošina mežs un mākoņi, vējš un ūdens. Modernas inženiertehniskās komunikācijas nodrošina pret iespējamu grunts un ūdens piesārņošanu no notekūdeņiem. Kanalizācijas notekūdeņi tiek novadīti vienā kopējā sistēmā, tā novēršot to nejaušu iekļūšanu dīķos. Aizliegums katrā gruntsgabalā ierīkot savu dziļurbumu novērš ūdens līmeņa svārstības gruntsūdenī un dīķos.

Maksimāli izmantoti vietējie materiāli – no dūkstīm tiek izcelts sakrājies sapropelis, ar kuru tiek pacelti mālainie pakalni un kurus apmežo ar turpat no pārāk blīvajām jaunaudzēm izņemtajiem koku stādiem. Ir iestādīti tūkstošiem kociņu, no kuriem neviens nav pirkts stādu audzētavā. Stādāmajiem kociņiem tiek nodrošināta ierastā vide – no mitrākajām vietām izņemtie tiek stādīti mitrajās vietās un otrādi. Māju būvniecībā tiek izmantoti Latvijā augošie koki, šindeļi no apses vai priedēm, niedres no Liepājas. Māju apdarē izmantoti tuvējā apkārtnē iepirktie lielie akmeņi no vecajām mājvietām. Tie tiek plēsti un šķelti Amatciemā, tādējādi ietaupot transporta izdevumus, un kur nu vēl vietējo akmeņu mierinošā enerģētika! Savs karjers ciemata teritorijā nodrošina visas nepieciešamās frakcijas ceļu būvei un uzturēšanai, bet pēc karjera izstrādes būs pašiem sava publiskā peldvieta. Apkure – zemes siltumsūknis, kas iegremdēts dziļurbumā. Vienkārši un efektīvi.

Amatciems ir vieta, kurā ir dzīvi nacionālie motīvi arhitektūrā. Pamazām atkal tiek pieprasīts vienkāršums, atgriežas parastā valdzinājums, jo cilvēki alkst vienkāršu lietu, kas savā vienkāršībā dāvā patiesu skaistumu un mieru. Māju siluetu idejas smeltas latviešu tradicionālajās arhitektūras formās.

Guļbūve ir sena kā rupjmaize. Dažkārt nākas dzirdēt, ka tas nav moderni. Taču laiks ir pierādījis guļbūves vērtību. Ja kāds tam netic – tad nevajag, lai dzīvo Pierīgā! «Nav vecmodīgu māju, ir stereotipu seklums,» savulaik teica arhitekts Pēteris Blūms. Ir nācies dzirdēt: ja Latvijā kāds savu projektu nosauc par zaļu, tad patiesībā visbiežāk tas ir sarkanāks par sarkanu, jo vārds «zaļš» bieži tiek lietots nevietā. Lai izpildītu īsteni zaļos normatīvus, ir jāizpilda pārāk birokrātiskas un nesaprotamas prasības, jo tām pamatā ir bizness. Tādēļ svarīga ir būtība, nevis formālas prasības.

Amatciems pēc ekoloģisko māju prasību uzstādījumiem formāli varbūt nemaz nav tik zaļš, bet šeit, nespekulējot ar zaļo nosaukumu, ir mēģināts rast dabai un cilvēkam draudzīgus risinājumus savstarpēju ērtību nodrošināšanai:

  • nav sētu, savvaļas dzīvnieki var brīvi pārvietoties;
  • suns blakus savam saimniekam, naktī telpās un kategoriski ne pie ķēdes – tā, lai netraucē meža dzīvniekus un kaimiņus;
  • aizaugušas salas – mājvieta ūdensputniem;
  • neiztīrītas jaunaudzes – patvērums stirnām, zaķiem, caunām u. c. meža dzīvniekiem;
  • tradicionālajām siltumnormām neatbilstošas mājas (nav siltinātas ar vati, putuplastu un citiem termosa efektu veidojošiem materiāliem) – cilvēks un māja elpo vienā ritmā;
  • ceļa segums – šķembas un bruģis – ir draudzīgs videi un gājēju kājām. •

 

Publicēšanai sagatavoja Sallija Benfelde;
Foto no Amatciema arhīva
http://www.amatciems.lv