Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Aizsargājamās teritorijas, kas atrodas gandrīz Helsinku centrā, jūras krastā, un aizņem aptuveni 300 hektāru. Pašlaik tās aizaugušas ar niedrēm, ko veicinājis tuvējās Vantas upes piesārņojums ar minerālvielām. Lai atjaunotu pļavu dabisko izskatu, pirms vairākiem gadiem izstrādāts aizsardzības un apsaimniekošanas plāns, un, līdzīgi kā Lielupes palieņu pļavas Jelgavā, tās iekļauta Eiropas īpaši aizsargājamo teritoriju «Natura 2000» sarakstā.

Palieņu pļavas Helsinkos no aizaugšanas glābj noganīšana.

Somijas dienvidos, netālu no Espo pilsētas, jūras krastā mežā paslēpusies «Villa Elfvik». Tur mājvietu atradis Vides informācijas un izglītības centrs, kur vides zinības labprāt apgūst gan Espo skolu audzēkņi, gan pieaugušie.

Skats no helikoptera uz Pilssalu Jelgavā, kur palieņu pļavās atrodas ornitoloģiskā lieguma centrs. Sākumā tas tika atbrīvots no krūmiem izzāģējot, bet zāli izpļaujot. Tagad to dara 20 savvaļas zirgi.
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Tepat netālu, mums blakus...

Edgars Sauka;
autora foto


No 2004. gada, četru gadu laikā, ar Latvijas Dabas fonda gādību 15 vietās Latvijā paveikts milzīgs darbs – saglabātas un daudzviet atjaunotas palieņu pļavas. Par to jau daudzi būs dzirdējuši, noteikti arī tās apmeklējuši, jo palieņu pļavas raksturīgas ar specifiskām augu un tur mītošajām dzīvnieku sugām. Īpaši tas sakāms par putniem, kuri nodrošina palieņu īpatnējo šarmu. Šo rindu autors dzīvo un strādā Jelgavā, kur esošās Lielupes palieņu pļavas nodrošina Latvijai unikālu situāciju. Tās atrodas pašā pilsētas centrā, un to saglabāšanai un saprātīgai apsaimniekošanai svarīga ir tepat netālu redzētā pieredze.


Šoreiz par dažām palieņu teritorijām tepat kaimiņos – Somijā un Zviedrijā – un to, kā šajās valstīs risina pļavu saglabāšanas jautājumus. Jāsaka paldies Latvijas Dabas fonda pārstāvjiem, kuru aizrautība un entuziasms ļāva uzsākt šo grandiozo projektu un mums, projektā iesaistītajiem un atbalstītājiem, aplūkot, kā tad saimnieko citur.

Pilsēta, pļavas un... govis

Somijas galvaspilsētas Helsinku centrā, jūras krastā, atrodas īpaši aizsargājama cilvēku maz skarta teritorija – vairākas reizes gadā regulāri applūstošas pļavas, un, līdzīgi kā dažviet Latvijā, no aizaugšanas tās pasargājušas un pasargā regulāra to apsaimniekošana, pļaujot un noganot zāli un niedres. Šo pļavu saglabāšanas pieredze tādēļ ir interesanta mums, jelgavniekiem, kas var lepoties ar plašajām Lielupes palienes pļavām pašā pilsētas centrā. Līdzīgi kā Helsinku pļavas, arī Jelgavas pļavas ir iekļautas Eiropas nozīmes īpaši aizsargājamo dabas teritoriju «Natura 2000» sarakstā, ir izstrādāts to aizsardzības un apsaimniekošanas plāns.

Kā saka Helsinku Vīki rajona «LIFE – Daba» projekta vadītāja Marjo Priha, aizsargājamās teritorijas, kas atrodas pilsētas centrā, jūras krastā, aizņem aptuveni 300 hektāru. Pašlaik tās aizaugušas ar niedrēm, ko veicinājis tuvējās Vantas upes piesārņojums ar minerālvielām. Lai atjaunotu pļavu dabisko izskatu, pirms vairākiem gadiem izstrādāts to aizsardzības un apsaimniekošanas plāns un, līdzīgi kā Lielupes palieņu pļavas Jelgavā, tās iekļautas Eiropas īpaši aizsargājamo teritoriju «Natura 2000» sarakstā. Līdzību ar Lielupes palieņu pļavām ir pārsteidzoši daudz. Pavasara un rudens migrācijas laikā tajās uzturas ļoti daudz ūdensputnu un bridējputnu. Pēc Helsinku pļavu dabiskā izskata atjaunošanas tur atsākušas ligzdot tās pašas putnu sugas, kuras – vismaz pagaidām – vēl mitinās arī pie mums. Pagaidām – tādā nozīmē, ka arī Jelgavā un citviet Latvijā palieņu pļavas, tās neapsaimniekojot, pamazām aizaug ar krūmiem un tajās ieviešas pļavām neraksturīgi augi. Tas savukārt izraisa tur ligzdojošo putnu sugu skaita samazināšanos. M. Priha stāsta, ka pļavas 30 hektāru teritorijā no niedrēm atbrīvotas, mehāniski izpļaujot. Lai notiktu tālākā to dabiskā apsaimniekošana, slēgts līgums ar kādu zemnieku saimniecību, kas ganību sezonā uz pļavām atgādā pārdesmit vietējo Austrumsomijas šķirnes govju, kas paredzētas gaļas iegūšanai, un nelielu aitu ganāmpulku. Tās izmantot pļavu noganīšanā ir izdevīgi, jo govis nav nepieciešams slaukt, arī to nosvērtais raksturs ir īpaši piemērots vietai, kur uzturas daudz cilvēku.

Aizsargā bez aizliegumiem

«Tas, ka Helsinkos pļavas ir īpaši aizsargājama dabas teritorija, nenozīmē, ka tā slēgta iedzīvotāju apmeklējumiem. Tieši otrādi, mēs esam ieinteresēti, lai pilsētnieki un ciemiņi šo vietu apmeklētu pēc iespējas vairāk», sarunās visu laiku uzsvēra mūsu gide Marjo Priha. Atbildīgās pašvaldības iestādes laikus parūpējušās arī par atbilstošu tūrisma infrastruktūru.

Pirmkārt, tā kā Helsinkos, tāpat kā daudzviet Skandināvijā, cieņā ir pārvietošanās ar velosipēdiem, blakus aizsar- gājamajai teritorijai iekārotas vienkāršas, tomēr pietiekami plašas un ērtas divriteņu novietnes. Otrkārt, visā pļavu teritorijā ierīkotas dēļu laipas, soliņi, kur atpūsties dabas vērotājiem, un īpaši novērošanas paaugstinājumi, no kuriem labāk tālskatī aplūkot pļavu iemītniekus. Teritorija, kur pļavas jau atbrīvotas no niedrājiem un ganās govis, apjozta ar elektrisko ganu. Tas, protams, nepasargā no cilvēku iekļūšanas, taču notur noteiktajā platībā nelielo ganāmpulku. Jāpiebilst, ka Marju neatceras nevienu (!) gadījumu, kad kādam divkājainim būtu ienācis prātā uz savu galvu doties kaut kur niedrāju biežņā vai «sadzert tubrālības» ar kādu mājdzīvnieku. Tā kā noganītajās pļavās uzturas daudz vairāk putnu sugu, to malā ierīkots aptuveni divdesmit metru augsts novērošanas tornis.

Uzturoties pļavās, varēja manīt, ka vērot putnus, beidzoties darbadienai, ierodas ļoti daudz helsinkiešu. Līdz pļavām viņi dodas ar divriteni un tad pāris stundu ļaujas šim priekam – ar tālskati vērot dzīvi šajā dabas teritorijā. Līdzīgi kā citās valstīs, arī Somijā putnu vērošana ir ļoti populārs brīvā laika pavadīšanas veids, un interesi par to veiksmīgi izmanto somu vides aizsargātāji. Tas ir arī ikvienas pašvaldības interesēs – nodrošināt iedzīvotājiem iespēju harmoniski un veselīgi atpūsties. Turklāt iespējams piesaistīt ievērojamus ES finanšu līdzekļus.

Pļavas un peļņa

Aptuveni 90 km uz ziemeļrietumiem no Somijas galvaspilsētas, Lopi ciemata apkārtnē, zemnieku saimniecību ar latviešu ausij neparastu nosaukumu «Pappilanpuisto» deviņdesmito gadu sākumā ierīkojuši divi kungi – Jouko Helanders un Hannu Heikinens. Saimniecība naudu pelna, apsaimniekojot pļavas, nodarbojoties ar gaļas lopkopību un nedaudz ar dekoratīvo augu un puķu audzēšanu; savu artavu ienes arī tūristu ēdināšanas pakalpojumi.

1994. gadā abi censoņi no Helsinkiem nolēma doties dzīvot uz laukiem. Atraduši informāciju, ka Lopi pusē vietējās draudzes mācītājs gatavojas pensionēties un pārcelties uz dzīvi pilsētā, viņi iegādājās plašo pagājušā gadsimta sākumā būvēto māju ar saimniecības celtnēm, tostarp liellopu turēšanai paredzēto kūti. Zemes platības ap saimniecību gan bijis pamaz – tikai 3,2 hektāri. Tāpēc, lai nodarbotos ar gaļas lopu turēšanu, 15 hektāri pašlaik tiek nomāti no vietējās pašvaldības, kā arī gandrīz 100 hektāru applūstošo pļavu dažādās Dienvidsomijas vietās, tostarp arī Helsinku centrā. Govis un aitas uz pļavām tiek vestas pavasarī ar kravas automašīnu un paliek tur ganīties līdz pat rudenim. Tā kā govis ir gaļas šķirnes, tās nav nepieciešams slaukt. Līgums par pļavu noganīšanu paredz, ka saimnieki ganības aplūko vismaz reizi divās dienās.

Zemnieku saimniecība par pļavu noganīšanu saņem ES finansējumu – aptuveni 400 eiro par hektāru. Tas gan ir vairāk, nekā var iegūt Latvijas zemnieki par līdzīgām darbībām. Ganību perioda beigās gandrīz puse ganāmpulka nonāk Helsinku restorānu virtuvēs vai arī pastāvīgo klientu mājas saldētavās. Tas tāpēc, ka arī Somijā, lai iegūtu bioloģiskās produkcijas saimniecības statusu, jāiziet gana ķēpīga birokrātiska un dārga procedūra. Labāk, ja ir savas gadu laikā iegūtas «kundes», kas par uzņēmīgo puišu produkcijas kvalitāti jau pārliecinātas.

Līdz ar saimniecības ierīkošanu īpašnieki nolēma, ka varētu nodarboties arī ar tūristu grupu uzņemšanu. Ir noslēgts sadarbības līgums ar vairākām tūrisma aģentūrām, un no pavasara līdz rudenim fermā iegriežas ceļotāji. Pārsvarā viņi apskatās, kā dzīvo tipiskā zemnieku saimniecībā, un nobauda pusdienas. Par ēdienu gatavošanu un pasniegšanu ir vērts pastāstīt sīkāk, jo daudzi uzņēmēji Latvijā, kas nodarbojas ar lauku tūrismu, sūdzas par briesmīgajiem pašmāju birokrātiskajiem šķēršļiem.

Uz jautājumu, vai attiecīgajās valsts un pašvaldību struktūrās bijis grūti saņemt atļauju nodarboties ar tūristu ēdināšanu, saņēmām atbildi, ka bijis nepieciešams vien doties uz pašvaldību un tur informēt, ka viņi vēlas sniegt šādu pakalpojumu. Pēc dažām dienām ieradies ierēdnis, kas veicis pārbaudi «uz vietas». Tas nozīmē, ka paņemts dzeramā ūdens paraugs, lai vēlāk izdarītu nepieciešamās analīzes, kā arī ierēdnis pārliecinājies, vai virtuve aprīkota ar ledusskapi un citiem ēdienu glabāšanai un sagatavošanai nepieciešamajiem agregātiem. Inspektors arī aplūkojis telpas, kuras paredzētas izmantot ēdiena pasniegšanai. Jau pēc dažām dienām, kad bija saņemti ūdens analīžu rezultāti, nepieciešamā atļauja bijusi rokā. Turpmāk līdzīgas pārbaudes notiek ik pēc pāris gadiem, par to gan iepriekš nebrīdinot. Kā teic īpašnieki, galvenais, kas noteikts, lai ēdiena sagatavošanā un pasniegšanā tiktu ievērotas normāli izpildāmas higiēnas normas. Nekādi speciālie ūdenskrāni, flīzējums, dārga ēdiena sagatavošanas aparatūra nav pieprasīta. Galvenais: valsts un pašvaldība nenodarbojas ar sīkumainu piekasīšanos nebūtiskām lietām – ka tik kaut kas nenotiek, tāpēc noteiksim tik smagas prasības, ka to izpilde nokauj interesi kaut ko sākt.

Villā māca aizsargāt dabu

Netālu no Espo pilsētas Somijas dienvidos, mežā jūras krastā paslēpusies skaista ēka – «Villa Elfvik». Tur mājvietu atradis Vides informācijas un izglītības centrs, kur vides zinības labprāt apgūst gan Espo skolu audzēkņi, gan pieaugušie.

«Villa Elfvik» atrodas Lājalahti dabas rezervātā dažus kilometrus no pilsētas; tā applūstošo niedrāju teritorija ir aptuveni 200 hektāru. Spēcīgajās rudens vētrās niedrāji un pļavas pārplūst, tādējādi biotops ir līdzīgs palieņu pļavām, kas raksturīgas Latvijai. Lieki piebilst, ka arī šīs pļavas iekļautas Eiropas īpaši aizsargājamo dabas teritoriju «Natura 2000» sarakstā. Vairāk nekā 20 hektāru aizaugušo platību ir izpļautas, un tagad tur tiek ganīti mājlopi, lai novērstu vēlreizēju aizaugšanu. Līdzīgi kā citviet, arī šeit sastopamas dau-dzas ūdensputnu un bridējputnu sugas. Lai tos varētu novērot, pļavu malā, netālu no mācību centra, ierīkotas apskates takas un vairāki putnu novērošanas torņi.

Iepazīstoties ar vides aizsardzību Somijā, jāpiebilst, ka tieši tur bija redzama somu kompleksā pieeja – aizsargāt nozīmē arī izglītot. Domājot par vides izglītību, «Villa Elfvik» ierīkotas vairākas mācību klases. Tajās ir viss nepieciešamais, lai ne tikai skolēni, bet arī visi interesenti varētu veikt dabas mācības stundās paredzētos laboratorijas darbus. Klases aprīkotas ar video un skaņas aparatūru, un, pirms doties uz pļavām, ikviens putnus var aplūkot filmā un noklausīties tā balss ierakstus. Pēc tam katrs saņem tālskati un dodas tos aplūkot dabā.

Tā kā centra telpas atrodas senlaicīgā un ārkārtīgi skaistā ēkā, tās tiek izīrētas arī saviesīgiem privātiem un korporatīviem pasākumiem. Tā Informācijas un izglītības centrs tiek pie papildu līdzekļiem, kurus izmanto, lai iegādātos tehnisko aprīkojumu.

Un visbeidzot – kam tas pieder un kas par to maksā? Lājalahti dabas rezervāta zeme atrodas Somijas Valsts mežu pārvaldes īpašumā, kas iegulda arī finanšu līdzekļus tā uzturēšanā. Kā jau minēts, rezervāta teritorija ieguvusi Eiropas īpaši aizsargājamo teritoriju statusu, tāpēc prāva daļa līdzekļu tiek saņemta no attiecīgiem ES fondiem. Savukārt «Villa Elfvik» bijušie īpašnieki vēlējās, lai pēc viņu nāves tur tiktu ierīkots īpašs vides mācību centrs, kura uzturēšanai un personāla algošanai vietējā pašvaldība ik gadu atvēl aptuveni 300 tūkstošus eiro.

Iepazīstoties ar Somijas pieredzi dabas aizsardzībā un vides izglītībā, jāsecina, ka minētais piemērs lieliski atspoguļo šīs ziemeļu valsts tālredzīgo politiku – audzināt zinošus un dabu mīlošus valsts pilsoņus. Tajā pašā laikā tiek domāts arī par globāliem jautājumiem. Šajā gadījumā – izzūdošu biotopu aizsardzību.

Dzērves uz lauka arī ir lauksaimniecība

Nedaudz romantiska atkāpe. Saule jau meklē naktsmājas un lēnām tuvojas pie horizonta vīdošajām koku galotnēm. Bariņš cilvēku ar binokļiem un teleskopiem nenolaiž skatienus no puskilometru tālās purvainās pļavas ezera krastā. Visi klusē, neatskan ne vārds, gaisā virmo gaidpilns uztraukums. Nav, nekā vēl nav. Mēness sāk spīdināt sānus, kad atskan tik gaidītās trompetēm līdzīgās skaņas. Beidzot viņas ir klāt – kāsis pēc kāša dzērves līdz ar pēdējiem saules stariem no visām debespusēm laižas uz naktsguļu pļavā, pret kuru pavērsti ar spēcīgiem optikas instrumentiem bruņotie skatieni. Dzērves uz naktsguļu purvainajā pļavā nelaižas tepat kaut kur Latvijā, bet gan otrā Baltijas jūras krastā – Zviedrijas vidienē, Svartadalenas ielejā, un to kāšu vērotāji esam mēs, no Latvijas.

Svartadalena jeb Melnās upes ieleja ir nepilnus 20 kilomet-rus plata un aptuveni 40 kilometrus gara teritorija Zviedrijas vidusdaļā un ietilpst Vastmanlandes lēnē. Tradicionāli šis ir bijis lauksaimniecības novads, kurā joprojām ir lielas mežu platības ar plašiem graudaugu laukiem, liellopu fermām un atklātām palieņu teritorijām Svartas jeb Melnās upes krastos. Pēdējās desmitgades laikā šis reģions kļuvis arī par vienu no vietām Zviedrijā, kurp cauru gadu dodas putnu vērotāji no visas Eiropas, jo īpaši tādām valstīm, kur intensīvā lauksaimniecība pārveidojusi vidi tiktāl, ka paras- tais lauku zvirbulis kļuvis par lielu retumu. Par dzērvēm, zosīm un bridējputniem pat nerunājot. Tāda ir maksa par aizvien lielākiem lauksaimnieciskās produkcijas ražošanas apjomiem.

Dzērves vērot augusta beigās devāmies uz zemnieku saimniecību pie Flaksjona ezera. Tur (vietā, ko sauc par Nasklipana) saimnieko Marija un Pēters – pusmūža pāris, kam bērni aizklīduši uz pilsētām citas dzīves meklējumos. Ar lauksaimnieciskās produkcijas lielražošanu viņi vairs nenodarbojas. Palicis vien neliels govju un aitu pulks, kam ganības ierīkotas saimniecībai piederošajās, laiku pa laikam applūstošajās palienēs. Īstais bizness ir jau pieminētā putnu vērošana. Pareizāk būtu teikt – abi zviedru pensionāri savās mājās ierīkojuši nelielu viesu namu, kur lielāko gada daļu uzņem putnu vērotājus no Lielbritānijas, Vācijas, Dānijas un Nīderlandes.

Viesiem ierīkotas vairākas istabiņas bez īpaša šika, bet ar labierīcībām, tiek piedāvāta izsalkumu remdējoša pašas saimnieces gatavota maltīte. Galvenais – ir iespēja vērot putnus pavasara un rudens migrācijas laikā, tuvējos mežos ligzdojošās vairāku sugu pūces, ērgļus un citus spārnotos lidoņus. Sākot no augusta beigām, veselu mēnesi uz milzīgas, pie mājas izvietotas granīta plāksnes putnu vērotāji, bruņojušies binokļiem un teleskopiem, pēta, kā uz naktsguļu ierodas un iekārtojas dzērves. Pa dienu viņi automašīnās izklīst pa plašo ieleju, meklējot, kur tās barojas nopļautās labības laukos. Ja garkakles saposta vēl nenokultos sējumus, zemniekiem to kompensē.

Putnu vērotāji šādas saimniecības var sameklēt, palīdzot vietējam tūrisma informācijas centram, ko ierīkojusi un uztur pašvaldība. Jāsaka, lauvastiesa interesentu ierodas ar savu mītnes zemju specializēto tūrisma firmu starpniecību. Visas viesu mājas, kas kaut ko piedāvā dabas vērotājiem, ir jau datu bāzē, un tūrisma operatori paši organizē ciemiņu plūsmu. Saimniekiem atliek uzturēt kārtībā naktsmītnes, vērošanas vietas un dabas takas.

Ekoloģiskā saimniekošana – ES un valsts aprūpē

Daudz kas izveidots un tiek uzturēts kārtībā ar ES, Zviedrijas valdības un pašvaldību atvēlētajiem līdzekļiem. Līdzīgi kā Somijā, arī zviedru lauksaimnieki, kuru īpašumā ir palieņu pļavas, saņem maksājumus par to atbrīvošanu no krūmiem, regulāru zāles nopļaušanu vai noganīšanu ar liellopiem vai aitām.

Arī šeit pēdējos gados īpaši izdevīgi turēt lopus, kas ganās savā vaļā pļavās un netiek piebaroti ar speciāliem augšanas hormoniem bagātinātu barību. Apmeklējām arī kādu piena un gaļas ražošanas saimniecību, kurā 220 hektāros saimnieks (starp citu, tikai nedaudz vecāks par 30 gadiem) tur aptuveni 200 govju. Tās brīvi ganās iežogotās palienes pļavās. Šādi turētu liellopu gaļas cena ir ievērojami augstāka par vidējo.

Atbalstīt savējos – tas ir patriotiski

Veikalu plauktos zemnieku audzēto lopu gaļa nemēdz iegult un ir ļoti pieprasīta. Pirmkārt, tāpēc, ka tā ir no bioloģiskās saimniecības. Otrkārt, pozitīvā reklāma nodrošinājusi, ka, iegādājoties šādu produkciju, pircējam ir apziņa, ka tiek atbalstītas tradicionālās Zviedrijas lauku vērtības. Katrā ciematā ir veikals, kurā tirgo vietējo zemnieku ražojumus – gaļu, pusfabrikātus, sieru. Par to izdevās pārliecināties saimniecībai tuvējā Flackebo ciemata veikalā, kur svaiga gaļa un piena produkti no letes pircēju somās pazuda nepilnas stundas laikā.

Atsevišķs ir stāsts par lēnes galvaspilsētas Vasterasas zemnieku produkcijas tirgu. Pilsēta ar 130 tūkstošiem iedzīvotāju ir sestā lielākā Zviedrijā, un zemnieku tirgus tur tiek rīkots sestdienās. Pārdot drīkst vienīgi produkciju, kas izaudzēta un iegūta vietējās saimniecībās. Cilvēki ir gatavi izstāvēt garas rindas, lai nopirktu dārzeņus, augļus, gaļu, zivis, sieru, maizi un daudz ko citu, kas audzēts bez dažādām kaitīgām ķimikālijām. Tirdziņā atvērtas arī vairākas vietas, lai nobaudītu uzkodas, kas izgatavotas no tur iegādājamiem produktiem.

Uzņēmība un izdoma

Jāpiebilst gan – arī Somijā un Zviedrijā nācās dzirdēt stāstus, ka valsts nepietiekami palīdz, ka produkcijas iepirkuma cenas ir zemas un tā tālāk. Tajā pašā laikā, kad taujājām, vai tiešām tik slikti klājas, saimnieki šķelmīgi uzsmaidīja un atteica, ka pasūdzoties kļūst vieglāk. Kopumā viņi ir apmierināti. Galvenais, laikus pārorientēties tirgū uz pieprasītākajiem pakalpojumiem un produktiem. Un visur tika uzsvērts – ņemot vērā salīdzinoši neskarto Latvijas dabu, ja būsim pietiekami uzņēmīgi, varam nosmelt pamatīgu ārvalstu tūristu treknā krējuma kārtu.

Vēl kāds vērojums no Zviedrijas vidienes ainavas – nekur neredzējām pie mums kulta stāvokli ieguvušā rapša laukus. Izrādās, zviedri jau pasen secinājuši, ka biodīzeli par ekoloģisku var uzskatīt tikai daļēji. Pārāk daudz jālieto visādu ķimikāliju, lai atmaksātos to audzēt. Manuprāt, gana daudz vielas pārdomām.

Iepriekš minētais no Somijā un Zviedrijā redzētā, protams, nepretendē uz visaptverošām rekomendācijām, kā būtu jārīkojas Latvijā. Vien abu valstu it kā atšķirīgie piemēri rāda, ka varbūt mēs paši mēģinām daudz ko pārāk sarežģīt? •