Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
Foto: Andris Zaļkalns
Foto: Andris Zaļkalns
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

 

Laba diena!

Vasara aiziet. Kaut ko no tās krāsām, smaržām un garšām droši vien ir pamanījis katrs. Bet rudens nāk ar jaunu darba cēlienu – arī «Vides Vēstīm» un man pašai, jo no augusta mans darbs žurnālā ir ne tikai rakstīt intervijas, bet esmu ar prieku pieņēmusi piedāvājumu kļūt par šā žurnāla redaktori.

Rudens un ziema būs skarbs laiks – dabas gāzes un naftas cenu celšanās nesīs sev līdzi kārtējo inflācijas vilni, un vārds «energoefektivitāte» būs mērāms daudzos latos un santīmos. Pēdējos gados žurnālistes darba gaitās ir nācies pētīt jautājumus, kas saistīti ar enerģētiku, un uzzinātais dara bažīgu. Katrā jautājumā, kas skar gāzes, ogļu un atomelektrostacijas būvi, amatpersonu, speciālistu un arī ārvalstu ekspertu sacītais atšķiras. Šķiet, ka patiesība slēpjas kā ezītis miglā, nenojaušot, ka mūsu nākotne patiesībā tiek būvēta šeit un tagad. Tādēļ gan lielie, gan ikdienas jautājumi, kas saistīti ar enerģētiku, joprojām būs mūsu žurnāla uzmanības lokā.

Staigājot pa «Drubazu» ekosaimniecības pļavām Abavas senlejā, atgriezos pazīstamu krāsu un smaržu pasaulē, tā vien gribas teikt – bērnībā, jo pļavās augošais un ziedošais likās tik pašsaprotams. Tādēļ «Drubazu» saimnieka Andra Dzērves sacītais, ka šajās pļavās ir vērtīgi biotopi un ka daudzi augi ir aizsargājami, bija kā ledaina ūdens šalts: parasta pļava, pa kādu bērnības vasarās staigāts, izrādās ir kļuvusi par izzūdošu vērtību. Eiropas tūristi un zinātnieki reizēm mēdzot ilgi sēdēt un apbrīnas pilnām acīm raudzīties pļavā.

Slavenais pagājušā gadsimta pirmās puses zviedru ārsts, Sanmikelas izveidotājs Kapri salā Aksels Munte reiz rakstīja: «Visu, kas mums pa īstam derīgs, mēs varam nopirkt par mazumiņu naudas, vienīgi nevajadzīgais pērkams par augstu cenu. Visu, kas patiesi daiļš, nemaz nepārdod, to nemirstīgie dievi dod mums kā dāvanu. Mums ļauts noskatīties saules lēktos un rietos, mākoņu slīdēšanā pa debesīm, mežos un laukos, jūras varenībā, visā, nemaksājot par to ne peniju. Putni dzied mums par velti, un lauku puķes mēs, garām ejot, varam saplūkt ceļmalā.»

Kopš Aksels Munte ir uzrakstījis šos vārdus, ir pagājuši astoņdesmit gadi, un ūdens, gaiss un lauku puķes kļūst aizvien vērtīgākas un arī dārgākas. Latvija ir izvēlējusies būt to valstu vidū, kas sargā un kopj dabisko vidi, ir piekritusi daļu Eiropas struktūrfondu naudas ieguldīt vides saglabāšanā. Tomēr, tiekoties ar Latvijas ekosaimniecību zemniekiem, aizvien biežāk nākas vaicāt – vai tā nav tikai šķietamība? Tādēļ «Vides Vēstis» turpinās stāstīt par ekoloģiskajām saimniecībām un to patieso vietu mūsu valsts politikas veidotāju plānos.

Septembra žurnālā ar smeldzošu sirdi piedāvājam arī stāstu par Gruzijas dabas bagātībām, jo šīs senās kultūras valsts nākotne tagad atkarīga no lielvalstu labvēlības. No to valstu labvēlības, kuru kārās mutes pilda Krievijas energoresursi, slāpējot balsis par izdaudzinātājām Rietumu vērtībām. Un mums atliek tikai ticēt un cerēt, ka Gruzija izdzīvos.

Un tomēr – kaut arī vasara aiziet, darbu kļūst vairāk un santīmi maciņos jāskaita rūpīgāk – septembris ir īstais laiks, lai sacītu: esiet sveicināti rudenī! Ritināsim savu prieku un rūpes kopā!

 

Sallija