Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 

 

 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 3 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Stāsts par to, kā senleja var pārtapt par līdzenu lauku

Sallija Benfelde;
foto: Anitra Tooma un no Andra Dzērves personīgā arhīva


Kopš 1989. gada Abavas senlejā, saimniecībā «Drubazas», kopā ar ģimeni dzīvo un vidi kopj Andris Dzērve. Tiesa gan, nopietni ar ekoloģisko saimniecību viņš sāka nodarboties tikai 1993. gadā, bet jau divas reizes – 2003. un 2007. gadā – šī saimniecība kļuvusi par Zemkopības un Vides ministrijas rīkotā ikgadējā konkursa «Sējējs» laureāti.


Abavas senleja ir 1957. gadā dibināts dabas parks, kas izveidots, lai aizsargātu Abavas ieleju. Tā veidojusies Austrumkurzemes augstienes ziemeļaustrumu un ziemeļu malā, noplūstot ledāju kušanas ūdeņiem. Parka teritorijā ietilpst arī īpaši aizsargājamā kultūrvēsturiskā teritorija Abavas ieleja. Abavas senlejas augšgals sniedzas līdz Bērzei un Dobeles apkārtnei. Andris Dzērve stāsta, ka senleišu valodā viņa māju vārds nozīmējot «tur lejā», un cilvēki šeit dzīvojuši jau ļoti sen. Atjaunojot un pārbūvējot māju, saimnieki zem tās uzgājuši kultūrslāni, pēc kura var spriest, ka pirmās mājas šeit būvētas pirms gadiem 500, bet atrastie apstrādātie krama gabali, māla trauku paliekas raksturīgajā auklas keramikas veidā liek domāt, ka cilvēki te dzīvojuši vēl krietnu laiku pirms Kristus dzimšanas.

Ceļmalā esošā ēka kādreiz kalpojusi par riju un šķūni. Pēc pārbūves tur sagaida «Drubazu» viesus. «Drubazas» piedāvā telšu vietas Abavas krastā, sporta laukumus, peldēšanās un makšķerēšanas iespējas, vizināšanos ar trulīti pāri Abavai. Pļavu taka saimniecībā izveidota 2003. gada Latvijas Dabas fonda projekta «Zālāju aizsardzība Abavas ielejā» īstenošanas gaitā. Projektu finansēja Nīderlandes Karalistes Lauksaimniecības, dabas un pārtikas kvalitātes ministrijas un Ārlietu ministrijas programma sadarbībai ar Austrumeiropas valstīm vides aizsardzībā (PIN-MATRA). Lai saimniekiem atvieglotu ganību apsaimniekošanu, Latvijas Dabas fonds kopā ar sadarbības partneriem Nīderlandē sagādāja iespēju uzbūvēt aploku un nojumi, kā arī palīdzēja iegādāties vairākus mājlopus, kuru uzdevums – ganoties neļaut aizaugt vērtīgajiem Abavas ielejas zālājiem. Savukārt informācijas stendi izgatavoti pēc Sabiles novada mākslinieka Zigurda Kreba skicēm. Viņš zīmējis arī augus un noformējis Latvijas Dabas fonda sagatavoto informāciju, toties takas maršrutu izstrādāja un tās iekārtošanas praktiskos darbus organizēja «Drubazu» saimnieks pats.

Kā sākāt saimniekot «Drubazās»?

Mēs bijām tā sauktie Breša zemnieki. Sākumā cepām gan maizi, gan vienubrīd skābējām kāpostus, nodarbojāmies ar graudkopību. Pirmajā gadā apguvām, otrajā gadā parasti gāja labi, trešajā gadā jau strādājām uz pilnu klapi, bet tad atkal viss vienmēr mainījās, mūsu nodarbošanās nonāca līdz bankrotam, un tad mēs nolēmām vienkārši kopt zaļu zāli (smejas). Ar graudkopību mums gāja labi, bet tad Bresis paziņoja, ka būs bada gads, jo visā Latvijā, visiem zemniekiem, labībai esot melnplauka, tādēļ jāpērk lētie ārzemju graudi. Nezinu, kā tur bija ar to melnplauku, vismaz maniem graudiem tās nebija, daudziem citiem arī graudi bija labi. Bet valdība iepirka graudus no ārzemēm, no mums vairs neko nepirka, un mēs visu ražu ierakām mēslos. Ar to mūsu graudkopība beidzās.

No vienas puses, ir skaidrs, ka visu to pārtikas daudzumu, ko patērē Latvijas iedzīvotāji, nav iespējams saražot ekosaimniecībās, ir vajadzīga intensīvā lauksaimniecība. No otras puses, tiek apgalvots, ka Eiropa kārdina zemniekus nenodarboties ar lauksaimniecisko ražošanu, jo nevēlas konkurentus. Kā, jūsuprāt, patiesībā notiek – vai Latvijas valsts atbalsta ekozemniekus?

Pie manis ir braukuši ārzemju zinātnieki un dažādi speciālisti, un viņi nav slēpuši, ka Eiropa ir ar mieru maksāt mums naudu, lai mēs saglabātu savas dabas vērtības un tās nenobendētu. Gan viņu tirgus tad jūtas drošībā, gan dabiskā vide saglabājas. Mēs domājām, ka tā arī būs. Bet mūsu ierēdņi visu ir apgriezuši otrādi un naudu tīko dot mūsu lielražotājiem, nevis tiem, kuri kopj, saglabā un saudzē dabu. Sākumā viss bija citādi. Holandieši iedeva naudu Abavas ielejas izpētei. Viņi iedeva arī naudu, lai varam ielikt savai dabas saimniecībai kādu reālu pamatu. Nebija daudz, bet tas bija pamats. Vai tad mums jāiet projām no savām mājām? Kāpēc mums būtu tās jāpārdod un atkal jāpārceļas uz pilsētu? Šobrīd mēs vēl esam dabas saimniecība ar dabas takām, kas ļauj apskatīt īstas, nekultivētas pļavas, ainavu, kurā mēs īpaši nejaucamies. Bet patiesībā pēc pēdējās Lauku atbalsta dienesta vēstules es vairs nezinu, kas mēs esam, ko mēs drīkstam vai nedrīkstam darīt un kā mums dzīvot, lai par savu esamību nebūtu jāmaksā lielās soda naudas.

Vai esmu pareizi jūs sapratusi, ka ar katru gadu šī atbalsta nauda no Eiropas kļūst aizvien mazāka, jo visu laiku notiek pārmērīšana un visu laiku tiek atrasti aizvien jauni iemesli, lai samazinātu platības, par kuru uzturēšanu tiek maksāts?

Man tās prasības, ko mums izvirza, jau labu laiku vairs nav saprotamas. Piemēram, uz katru ganāmpulka galvu ir noteikta platība «no – līdz», kas pienākas ganībām. Protams, ir gadi, kad zāles ir daudz, bet ir sausas vasaras, kad lopi visu ātri noēd un pat iestaigā sausajā zemē takas. Man ir nācies klausīties pārmetumus, ka tās takas skaitīs ārā no subsidētajām platībām, ka es mānos un ka tās vairs nav ganības! Turklāt, ja visa zāle tādā vasarā tiek noēsta, nevar taču turēt lopus badā, viņi ir jāpalaiž ganīties citā pļavā! Tas taču ir tik saprotami, ka reizēm lopiem ir vajadzīga lielāka ganību platība, bet reizēm viņi visu zāli nenoēd, tā ir jānopļauj, lai ziemā būtu siens, ar ko viņus piebarot. Pavasaros lopus vienmēr gana mazākā platībā, pēc siena pļaujas tos parasti palaida uz nopļautajām pļavām, bet pēc labības novākšanas lopi ganījās gandrīz pa visu saimniecības platību – tā vienmēr ir bijis. Mūsu pārbaudītāji un kontrolētāji to nesaprot un negrib saprast, viņi sēž savos kabinetos un rēķina pēc formulām. Mēs, daudzi zemnieki, esam teikuši, ka dabas parkam vajag pašam savu administrāciju, kas ir šeit uz vietas, kas var reāli kontrolēt, vai zeme tiešām tiek apsaimniekot pareizi un normāli. Atbraucēji ir teorētiķi, bet lopi ir dzīvi – ar teorijām viņus nepabarosi. Starp citu, varu jums pastāstīt par kādu reizi, kad atbrauca žurnālisti no Rīgas – gribēja rakstīt par mums un sabildēt lopus ganībās. Meitene bildēja un bildēja lielo bulli, līdz sajūsmā teica: «Kāda skaista gotiņa!» Mašīnas vadītājs, kas bija atnācis žurnālistei līdzi uz ganībām, tik vien kā nogrozīja galvu un noteica: «Kur tu esi redzējusi govi ar tādiem debesu zvaniem!?» Un tad bullis, laikam zibspuldzes traucēts un ziņkārīgs, nošņācās un nāca uz mūsu pusi. Viņš gan bija aplokā, bet meitenei ar to pietika, viņa gandrīz skriešus devās prom, pār plecu nosakot, ka vēl atbrauks. Tā arī viņu vairs nekad neesmu redzējis. Ar tiem mūsu pārbaudītājiem brīžiem ir gandrīz tāpat – viņi uz vietas nolemj, ka šajā pļavā pēkšņi vairs nav vērtīgu biotopu, turklāt to zina pateikt ziemā. Manuprāt, būtiski ir tas, vai teritorija tiek apkopta, lai tā nepārveidotos, nevis mēģināt uzrakstīt instrukcijas katram zāles stiebram un katrai govs pļekai.

Vai tas nozīmē, ka pārkāpjat noteikumus, ja sausā vasarā lopus palaižat ganīties tajā pļavā, kura jums pēc priekšrakstiem jānopļauj?

Jā, un man par to tiek uzlikts sods. Ar tām ganībām ir viens negals – ja zāles pietiek, lopi vispirms apēd to, kas viņiem vislabāk garšo, bet, ja ir kombinētā platība, kurā daļa jānogana un daļa jāpļauj, tad tieši tā tam arī jābūt. Ja zāles daudz, tad vajadzētu to nopļaut, lai uz rudens pusi ataug atāls, ko lopiem ēst, un tāpat taču vajag atstāt veco zāli, ko ziemā lopiem ēst, ja ir kailsals. Mūsu lopi dzīvo ārā visu gadu. Tāpat ar purva zāli, kuru nemaz tik vienkārši nevar nopļaut. Ja sagaida salu, tā viegli lūzt, un platību ātri var sakopt, bet tā nedrīkst. Purva zāle jāpļauj, un tas, kā tu to izdarīsi, nevienu neinteresē. Tas, ka ar traktoru pa ciņaino un nelīdzeno pļavu nepabrauksi, ir zemnieka problēma – instrukcijā ir datums, un viss. Intereses pēc reiz zvanīju un jautāju, cik maksā viena hektāra nopļaušana, un cena bija 200 latu. Kad pateicu, ka man pļavā ir ciņi, atbilde skanēja, ka tādas pļavas vispār nepļauj. Man valsts no Eiropas naudas maksā 90 latu par hektāru.

Tad jau jums nekas cits neatliek kā iemācīt saviem lopiem lasīt, lai tie varētu iegaumēt visas instrukcijas un tās nepārkāptu...

Par tām instrukcijām nudien nezinu, vai tulki it bijuši no to izcilo speciālistu vidus, kas nenojauš, ar ko govs no buļļa atšķiras, vai arī mūsu ierēdņi ir bijuši tik centīgi, ka no savas puses vēl daudzas lietas pierakstījuši klāt. Piemēram, Eiropā kadiķi ir aizsargājami, bet mums tie ir nevērtīgi un par tādām pļavām, kur tie aug, neko nemaksā. Pļavas jānopļauj līdz konkrētam datumam, bet tad kadiķīši vēl mazi, tiem nevar appļaut apkārt, tādēļ būtu jāpļauj mazliet vēlāk, bet tā nedrīkst, jo tad ir vienkārši aizaugušas un nevērtīgas pļavas. Ministrs jau pirms diviem gadiem solīja šo jautājumu atrisināt, bet pagaidām nekas nav mainījies.

Kāds ir dabiskas pļavas kritērijs?

Tas ir – laba lauksaimniecības prakse, kas savukārt nozīmē līdzenas pļavas, bez kokiem un tamlīdzīgi. Laikam tagad beidzot kāds koks pļavā drīkst būt, bet tad no pļavas platības rēķina ārā koka vainagu, kuru izmēra pa perimetru. To gan grūti saprast, jo zāle aug līdz pat koka stumbram un arī lopi to noēd līdz koka stumbram.

Tātad dabas parkā, aizsargājamā teritorijā, lai saņemtu subsīdijas par dabiskās vides uzturēšanu un kopšanu, šai videi it jāatbilst labai lauksaimniecības praksei?

Jā, tā ir bijis visu laiku, un tas pārbaudītājiem, kontrolētājiem un platību mērītājiem visu laiku ir jājamzirdziņš. Labai lauksaimniecības praksei atbilst kolhoza lauks, kas apsēts ar zāli un kur nav ne ciņu, ne akmeņu, ne celmu, ne koku, ne bedrītes.

Bet, ja pļavā jau gadus simt aug kāds koks – ko tad darīt? Nocirst?

Nedrīkst. Celms neatbilst labai lauksaimniecības praksei. Celmu rakt ārā arī nedrīkst, jo bedre arī neatbilst labai lauksaimniecības praksei. Nupat gan ir ielikuši koku skaitu, kas drīkst būt uz hektāru, un šķiet, ka akmens kāds arī drīkst būt.

Tad jau sanāk, ka saglabājama teritorija būtībā ir tāda, kurā nav ne koku, ne akmeņu, ne celmu... Vai tad koki, akmeņi, veco nolūzušo un satrupējušo koku celmi, kāda bedrīte vai pakalniņš nav dabiska vide?

Nezinu un nesaprotu, bet tā pēc ierēdņu rēķiniem sanāk. Ja ir koks, kurš tagad drīkst tur atrasties, bet tas vētrā nolūzt vai tajā iesper zibens, tad cauri ir – par šo platību subsīdijas vairs nesaņemsi, jo celms pļavā nav laba lauksaimniecības prakse. Ziniet, es apkopju diezgan daudz zemes, par kuru neko nesaņemu, jo tā nav «pareizā» zeme. Manas zemes pakalni un ielejas neatbilst labai lauksaimniecības praksei un ir izņemti no subsidējamajām platībām.

Bet te ir Abavas senleja, te nav Zemgales līdzenumu!

Jā, bet tas neatbilst labai lauksaimniecības praksei! Abavas senleja ir aizsargājama teritorija, taču par tās uzturēšanu nepienākas subsīdijas, jo senleja neatbilst labai lauksaimniecības praksei. Man vienā platībā ir divi Eiropā sevišķi aizsargājami biotopi, kurus apskatīt bija atbraukuši Polijas, Vācijas, Krievijas un vēl citu valstu zinātnieki, bet Lauku atbalsta dienestam tā ir nevērtīga, purvaina zeme. Zinātnieki lūdza, lai es šo platību nopļauju, lai neļauju tai aizaugt un lai biotops varētu saglabāties, bet man par tādu darbu nekas nepienākas, tas ir jādara entuziasma un patriotisma vārdā, jo Latvijas ierēdņiem tā nav vērtīga zeme. Jau daudzus gadus es darbojos entuziasma vārdā, bet cik ilgi es tā varu turpināt!? Vēl jo vairāk tādēļ, ka esmu saņēmis vēstuli, ka daļa no līdz šim subsidējamajām teritorijām nav vērtīga platība, par tām vairs neko nemaksās, turklāt man vēl tika uzlikta soda nauda, gandrīz tūkstotis latu. Tagad nesaprotam, kas mēs esam un ko mums darīt? Nelikties ne zinis, lai viss iet savu gaitu? Ja mēs neko nedarīsim, vai mūs atkal sodīs? Bet varbūt mūs sodīs, ja turpināsim šo vidi uzturēt? Te taču ir dabas parks, varbūt mēs nemaz nedrīkstam te par vidi rūpēties, ja Lauku atbalsta dienests uzskata, ka te nekā nav?

Vai jums samazināja platības, par kurām tiek maksāta Eiropas nauda?

Jā. Reiz privātā sarunā kāda augsta Lauku atbalsta dienesta amatpersona man tā arī pateica: «Es jau nenoliedzu, ka tās ir dabas vērtības. Taču tām nauda nav paredzēta. Nauda ir paredzēta lielajiem zemes īpašniekiem, lielajiem ražotājiem, kā kompensācija, ja zeme atrodas vērtīgās dabas teritorijās.» Manā īpašumā pašlaik ir 40 hektāru zemes. Pēc Dabas fonda ieteikuma es deklarēju kā subsidējamo platību 26 hektārus, un patiesībā jau es tos arī uzturēju. Tā, pēc manas un Dabas fonda saprašanas, bija platība, par kuru jāsaņem Eiropas nauda. Nupat saņēmu vēstuli, ka, pēc ierēdņu domām, man var maksāt tikai par 11 hektāriem un es tātad esmu krāpis valsti, esmu blēdis un man jāmaksā sods. Tiesa gan, arī agrāk no dienesta brauca un mērīja, un viss bija kārtībā. Nesaprotu, kas noticis tagad. Tā kā esmu pārdeklarējis platību, tad šogad man vispār vairs Eiropas nauda nepienākas. Vispār jau tā platību mērīšana ir viena interesanta lieta. Atbrauc tāds mērītājs, mēra ganības, ieejot aploka iekšpusē un ejot pa perimetru metra attālumā no aploka, vai arī pēkšņi nolemj, ka šajā pļavā nav vērtīga biotopa un to viņš nemaz nemērīs. Zinātnieki pirms tam gan teikuši pavisam ko citu, bet mērītājs, protams, zina labāk par kaut kādiem zinātniekiem, jo viņš taču ir mērītājs! Patiesībā es jums varētu vēl daudz un ilgi stāstīt, ar kādu attieksmi šajos gados es – un ne jau tikai es viens pats – esmu saskāries. Acīmredzot mūsu valstij dabas vērtības patiesībā nav vajadzīgas, bet ir vajadzīga nauda lielražotājiem un lielajiem zemes īpašniekiem.

Citiem vārdiem sakot, jābūt miljonāram – dabas fanātiķim, kas ir ar mieru tērēt personīgo naudu vides uzturēšanai un saglabāšanai?

Apmēram tā, jo no savas kabatas nav iespējams ieguldīt bezgalīgi, ja neesi miljonārs. Naudai nav no kurienes rasties, ja valsts uzskata, ka vide ir lieks laika patēriņš. •