Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Putni Ēģiptē

Ruslans Matrozis,
ornitologs; autora foto


Drēgnajos Latvijas pavasaros un rudeņos daudzi dodas pēc saules un siltuma uz Ēģipti. Izrādās, ka šajā zemē daudz interesanta var ieraudzīt arī profesionāls ornitologs. Un tā aprīlī ceļojuma aģentūras «Novatours» organizētajā braucienā uz Ēģipti devos arī es. Bija iespēja apskatīt Sarkanās jūras piekrasti Hurgadas pilsētā un tās apkārtnē, apmeklēt vairākas pilsētas Nīlas upes ielejā posmā no Luksoras līdz Abū Simbelai, kā arī no upes kruīza kuģa apskatīt auglīgās Nīlas palienes. Brauciena laikā, protams, veicu arī savvaļas putnu novērojumus. Izmantoju binokli ar 8x palielinājumu un digitālo fotokameru «Canon» EOS 400D ar objektīviem EFS 18-55 un EF 70-300 mm.


Hurgadas lidosta atrodas tuksnesī blakus pilsētai. Lidmašīnas, pirms nosēžas vai paceļas no tās, parasti apmet loku pilsētai, un tad no augšas skatam paveras neticami skaista aina – Sarkanās jūras piekrastes zona ar koraļļu rifiem un sēkļiem, tālāk – tuksnesis, līdz pat horizontam. Hurgada izveidota tikai pirms 25 gadiem tūristu vajadzībām. Pirms tam šeit bijis tikai neliels zvejnieku ciematiņš.

Pirmie putni, ko pamanīju, izejot no lidostas, bija mājas baložu (Columba livia) un mājas zvirbuļu (Passer domesticus niloticus) bariņi, kā arī vairākas pelēkās vārnas (Corvus corone). Kukaiņus augstu gaisā medīja desmitiem bezdelīgu (Hirundo rustica savignii) ar sakanīgiem vēderiem. Starp mašīnām un autobusiem pakaļ mušām skrēja baltās cielavas (Motacilla alba). Uz īsu brīdi pamanīju arī vienu dzelteno cielavu (Motacilla flava), kuras pasugu neizdevās noteikt, jo putns uzreiz aizlidoja.

Aprīlis Ēģiptē ir aktīvākais atpūtnieku laiks, tāpēc gar visu piekrasti kursē laivas, kuteri un jahtas. Pie katras viesnīcas ir norobežota teritorija ar baseinu, dārzu, sporta laukumiem, pastaigu vietām, plastmasas sēdekļiem un saulessargiem. Dārza vidū novietota apaļa baložu māja; tai līdzīgas būves vēlāk novērojām arī citur pilsētā. Dienas karstākajā laikā mājas baloži uzturas ēnainās vietās būves iekšienē, kā arī dūdo ārpusē uz koku laktām. Pie viesnīcas iekšējā baseina teritoriālās cīņas izcīna divi palmu ūbeļu pāri (Streptopelia senegalensis). Šie putni ir ļoti izplatīti visās cilvēku apdzīvotajās vietās Ēģiptē un, tāpat kā mājas zvirbuļi un mājas baloži, ir šeit visbiežāk sastopamā putnu suga. Ūbeles, līdzīgi mūsu baložiem, ir droši putni un cilvēku laiž klāt pāris metru attālumā. Ceļojuma laikā atradu divas ūbeļu ligzdas. Vienu atklāju jau otrā dienā – putni vēl būvēja ligzdu uz mūsu viesnīcas balkona malas skaisti ziedoša krūma ēnā. Otru ligzdu atradu nūbiešu ciemā Asuānas pilsētas nomalē. Ligzda ar skaļi pīkstošiem mazuļiem bija izveidota... kokvilnas somā, kas bija izlikta pārdošanai ielas tirgotavā. Putns tūristu klātbūtnē pielidoja un ielīda somā pabarot savus mazuļus. Vēl vienu interesantu ainu ieraudzīju mūsu viesnīcas teritorijā. Kāds ūbeles tēviņš vairākas minūtes cīnījās ar savu ego un laiku pa laikam uzbruka pludmales dvieļu izsniegšanas kabīnes spoguļstiklam.

Vakarā viens pats izstaigāju daļu pilsētas, cerēdams sameklēt pieeju pie jūras, kur varētu labāk apskatīt vietējos putnus. Pēc pusstundas sapratu, ka visas pieejas ir vai nu privātās maksas pludmales, vai atrodas viesnīcu teritorijās, kur svešiniekam nav iespējams iekļūt. Tomēr pamestā būvlaukumā ar vairākām nepabeigtām ēkām, starp kurām bija izveidojusies dziļa peļķe, ieraudzīju medījam mazo balto gārni (Egretta garzetta) un lielo tilbīti (Tringa nebularia).

Nīlas ielejas daba

Piecos no rīta izbraucām uz Luksoru. Katru dienu tūristu autobusu karavāna, apsardzes pavadīta, izbrauc no Hurgadas un vairākas stundas brauc caur Arābijas tuksnesi. Pa logu var redzēt tikai smilšu un akmeņu kalnus, reti pa kādam tuksneša augam. Tikuši līdz Kenai, 55 km braucām uz dienvidiem gar vienu no Nīlas pietekām. Pie ūdeņiem – putnu daudzveidība, arī to skaits daudz lielāks. Redzējām daudz putnu, kurus mūsu gids cildināja par ibisiem. Patiesībā tie bija lopu gārņi (Bubulcus ibis), kas medī kukaiņus, vardes un sīkos grauzējus. Nīlas ielejā Ēģiptē ligzdo vairāk nekā 20 tūkstoši pāru. Laiku pa laikam krūmājos upes malā varēja redzēt lopu gārņu kolonijas ar vairākiem desmitiem ligzdu. Uz vadiem virs upes tupēja raibie dzenīši (Ceryle rudis), kuru apspalvojums atgādina šaha dēļa zīmējumu – melns ar baltu. Laukos varēja manīt arī pa kādai baltvaigu ķīvītei (Vanellus spinosus), bet virs upes lidoja simtiem bezdelīgu.

Vakarpusē, pirms saules rieta, kad esam Luksorā, putnu vērošanai izmantoju dažas brīvās stundas. Dārza malā uz vadiem sēdēja divi zaļie bišu dzeņi (Merops orientalis cleopatra), kuri šo vietu izmantoja kā «novērošanas punktu» medību laikā. Putni veica trakas virāžas gaisā un atgriezās atpakaļ ar kādu nomedītu kukaini – parasti biti vai mušu. Fotografējot bišu dzeņus, netālu pamanīju kādu krāšņu putnu, kas no lielajiem kokiem nolaidās uz zemes. Tas bija pupuķis (Upupa epops major). Nelikdamies par mani ne zinis, viņš ar garo knābi cītīgi pārcilāja akmentiņus, koku mizas vai bakstīja zemē caurumus, ķerot kukaiņus. Šis putns bija tā pieradis pie cilvēku klātbūtnes, ka man izdevās ātri nomainīt mazo objektīvu pret lielo un uzņemt vairākas skaistas tuvplāna bildes. Vēlāk pupuķus novēroju arī Asuānas botāniskajā dārzā, redzēju lidojam virs Nīlas, dzirdēju un redzēju Abū Simbelas tempļa dārzā. Jāatzīst, ka Ēģipti apdzīvo citas pasugas putni nekā Latvijā. Patiesībā, man viņi visi izskatījās mazliet netīri un ar nobružātu apspalvojumu – ne tik krāšņi kā mūsu populācijas putni.

Ceļojuma ceturtajā dienā putnu vērošanai neatlika daudz laika, jo nemitīgi braucām uz dažādiem apskates objektiem, kur putni, pārsvarā zīmējumu veidā, bija apskatāmi uz tempļu sienām, kolonnām, faraonu kapenēs un suvenīru veikalos. Kaut gan vienviet man paveicās novērot svītraino gārni (Butorides striata), kas tupēja kanāla vidū uz ūdensaugiem. Ātri apstādināju ēzeli, ar kuru tajā brīdi pārvietojos, izvilku no somas fotokameru, nomainīju objektīvu, bet putns aizlidoja... Izrādās, ka Nīlas ielejas teritorijā Ēģiptē ligzdo tikai daži desmiti pāru šo putnu, turklāt tie prasmīgi slēpjas ūdensaugos, kur tos pamanīt nav viegli.

Piektajā dienā kuģojām pa Nīlu – no Esnas līdz Komombo. Tā bija ļoti laba iespēja gan vērot putnus no lēni braucošā kuģa, gan apskatīt dabu un vietējo lauksaimnieku dzīves apstākļus. Šajā dienā novēroju vislielāko ūdens putnu koncentrāciju un sugu daudzveidību. Upes palieņu pļavās un sēkļos ganījās, barojās, atpūtās un ligzdoja daudzu sugu gārņi: lopu gārnis, mazais baltas gārnis, lielais baltais gārnis (Egretta alba), rifu gārnis (Egretta gularis), zivju gārnis (Ardea cinerea), rudais gārnis (Ardea purpurea), dzeltenais gārnis (Ardeola ralloides). Uz viena sēkļa barojās vairāki brūnie ibisi (Plegadis falcinellus). Parasti gārņu nebija vairāk par desmit putniem, bet vietām to skaits sasniedza vairākus desmitus un pat divus simtus vienlaikus. Vakarpusē gārņi pārlidoja uz nakšņošanas vietām.

Vairākās vietās upei bija stāvi krasti, un tajos bija daudz raibo dzenīšu alu. Interesanti bija vērot šo putniņu medības. Daži tupēja uz zariem vai žogu mietiem, cītīgi skatīdamies seklajā ūdenī. Citi ilgstoši lidinājās uz vietas virs ūdens, tad strauji pikēja ūdenī un izlidoja ar nomedīto zivi.

Palieņu pļavās pulcējās desmitiem bridējputnu, bet precīzu sugu varēju noteikt tikai lielākajiem putniem – tie bija garstilbji (Himantopus himantopus). Daudzi mazāka izmēra bridēji – tilbītes, tārtiņi un citi – attāluma dēļ palika neatpazīti. Ūdensvistiņas (Gallinula chloropus), kas ir vieni no parastākajiem Nīlas ūdensputniem, bija faktiski visur. Retāk varēja manīt sultānvistiņas (Porphyrio porphyrio). Šie zilganie palielie putni ar masīvu sarkanu knābi graciozi tupēja augājā, tīrot apspalvojumu atpūtas brīžos. No plēsīgajiem putniem novēroju vienu niedru lijas (Circus aeruginosus) mātīti un vienu lauku piekūnu (Falco tinnunculus). No kaijveidīgajiem – vairāki nelieli baltvaigu zīriņu (Chlidonias hybridus) bariņi upes līčos medīja kukaiņus. Vietām nelieli pelēko vārnu bariņi kaut ko lasīja no ūdens virsmas. Iespējams, tās bija pārtikas paliekas, kuras tūristi samet upē no kuģiem. Vietām no niedru audzēm bija dzirdama skaļā ķauķa (Acrocephalus stentoreus) dziesma, kas ļoti atgādina niedru strazda skaļo un melodisko dziesmu. No pīlēm redzēju tikai dažus platknābju (Anas clypeata) bariņus, tie droši vien bija Eiropas populācijas neligzdojošie putni. Vietām virs palienēm manīju melnplecu klijas (Elanus caeruleus), kas, līdzīgi mūsu lauku piekūniem, plivinājās uz vietas gaisā, meklējot medījumu.

Nākamās divas dienas pavadījām skaistajā Asuānā, kas uzcelta aiz Nīlas pirmās krāces. Augšpus pilsētas uz upes uzbūvēti divi aizsprosti, kas mūsdienās nodrošina valsti ar elektroenerģiju, palielina aramzemes platības un regulē upes tecējumu. Otrā aizsprosta būvēšana pabeigta 20. gadsimta septiņdesmito gadu sākumā. Tas izraisīja vienu no lielākajām ekoloģiskajām katastrofām – upe vairs nepārplūda, iestājās neraža, un, pēc PSRS ieteikuma, augsnes uzlabošanai ēģiptieši sākuši izmantot lētos, bet dabai kaitīgos minerālmēslus. Rezultātā upes ielejā izmira daudzi desmiti zivju sugu, daudzām sugām stipri samazinājās populācija. Bet tas ir cits, bēdīgs stāsts.

Pirmais sēklis ir Nīlas gleznainākā vieta – akmeņu grēdas sadala upi vairākos posmos. Šeit ir izveidota aizsargājama teritorija. Peldot ar nelielu laivu starp akmens grēdām, mums bija lieliska iespēja no neliela attāluma vērot putnus. Šeit novēroju vairākus kāpu zīriņus (Gelochelidon nilotica) un nakts gārņus (Nycticorax nycticorax). Uz akmens salām pulcējās lielie ķīri (Larus ridibundus) un pa kādam jūras krauklim (Phalacrocorax carbo). Vietējā botāniskajā dārzā, kuru pirms vairāk nekā simt gadiem ierīkojis atvaļināts britu ģenerālis Lords Kičeners, tūristu kņadas netraucēti, sausos zariņus ligzdām lasīja lopu gārņi. Turpat pupuķis lasīja kukaiņus.

Abū Simbela – dienvidu Ēģiptes pērle

Piecos no rīta devāmies uz Abū Simbelu – pilsētu, kas atrodas vistālāk uz dienvidiem un ir tuvu Ēģiptes un Sudānas robežai, Nāsera ezera kreisajā krastā. Līdz Asuānas aizsprosta uzbūvēšanai šeit bijusi auglīga upes ieleja. Pēc Nīlas uzpludināšanās 496 km garumā šeit izveidots lielākais mākslīgais ezers, kura dziļums ir līdz 180 m, vidējais platums – aptuveni 15 km. Pasaules slavenā tempļa nožogotajā teritorijā un tās apkārtnē atradu vairākas agrāk neredzētas putnu sugas. Vispirms manu uzmanību piesaistīja paliels putns, kas lidoja zemu virs ezera. Tā bija Nīlas zoss (Alopochen aegyptiacus). Jāatzīmē, ka šis ezers ir viena no lielākajām šīs sugas ligzdošanas vietām ziemeļu Āfrikā. Ezers atrodas šīs sugas ziemeļu ligzdošanas areāla robežā, un seklajos līčos šeit ligzdo daudzi simti pāru. Nīlas zoss ir viegli introducējama suga, kas vairojas vairākos zooloģiskajos dārzos un ūdensputnu kolekcijās. Arī vairākās Rietumeiropas valstīs, piemēram, Anglijā, Holandē un Beļģijā. Kopš 70. gadiem šo zosi introducēja savvaļā, un mūsdienās tā veiksmīgi vairojas.

Nāsera ezera piekrastes akmeņainajā nogāzē redzēju divus pārus baltgalvas čakstītes (Oenanthe leucopyga), viens no tēviņiem aktīvi dziedāja. Arī šie putni izturējās visai droši. Citviet – kādus 20 m no ēģiptiešu valdnieka Ramzesa II statujas, smilšakmens sienas nišā – ligzdu bija iekārtojusi tuksneša kraukļa (Corvus ruficollis) ģimene. No apakšas varēja labi saskatīt, kā, no ligzdas galvas pabāzuši, tūristus vēroja vismaz divi palieli kraukļa mazuļi, turklāt vēl viens bija izlidojis un visiem spēkiem mēģināja noturēties pie sienas, jo lidot vēl nespēja. Viens no pieaugušajiem putniem viņu piebaroja un uzmanīja. Atpakaļceļā no tempļa uz autobusu smilšu laukumā novēroju divus cekulcīruļus (Galerida cristata maculata).

Putni Sarkanās jūras piekrastē

Lielpilsētā Kairā daudz putnu neredzēju. Pēdējās divas dienas pavadījām, atpūšoties viesnīcā un tās apkārtnē. Katru vakaru divas stundas pirms saules rieta veltīju jūras putnu novērojumiem Sarkanās jūras piekrastē. Karstajā laikā putnu jūrā bija maz, bet vakarpusē, kad saule vairs nebija tik spoža, sākās kaiju un citu putnu aktīva pārvietošanās gar krastu – pārlidoja gan atsevišķas kaijas, gan to bariņi līdz 15 putniem vienkopus, retāk pa kādam zīriņam vai gārnim. Lielākā skaitā novēroju baltacu kaijas (Larus leucophthalmus), kas ir Sarkanās jūras endēms. To kopējā populācija ir aptuveni 37-44 tūkstoši putnu. Šīs kaijas ligzdo kolonijās piekrastes salās Suecas kanālā Ēģiptē, Sudānā, Somālijā un Etiopijā. Tumšās kaijas (Larus hemprichii) bija redzamas retāk. Vēl ar fotoaparātu «nomedīju» pa kādam lielajam zīriņam (Sterna caspia), upes zīriņam (Sterna hirundo) un dažādu sugu gārņus. Virs viesnīcas ēkas nolidoja vistu vanags (Accipiter gentilis), kuram pakaļ dzinās divas vārnas. Viesnīcas dārzā ieraudzīju arī divas koku čipstes (Anthus trivialis).

Kā jau stāstīju, katras viesnīcas liedags ir norobežots, speciāli pārveidots tūristu vajadzībām, vietām izveidotas mākslīgas seklas lagūnas. Daudzajiem jūras putniem šāda sabiedrība nepatīk, un tie cenšas izvairīties no cilvēkiem. Kaut gan vietām ir sastopami droši īpatņi, kuri labprāt uzturas cilvēku klātbūtnē. Vienu no tādiem putniem man izdevās novērot savas viesnīcas liedagā. Tas bija rifu gārnis (Egretta gularis). Šis putns laiku pa laikam atlidoja uz mūsu lagūnu, kur seklumā medīja mazās zivtiņas. Gārnis lēni pastaigājās gar ūdens malu; ieraudzījis zivi, tas pietupās un strauji cirta ar knābi pa garām peldošo medījumu. Pēc maniem novērojumiem, gārnim visai reti izdevās ko noķert, liela daļa «šāvienu» izrādījās nesekmīgi. Vairāki bērni ar interesi vēroja putnu un staigāja tam pakaļ. To pamanījis, iztraucētais gārnis vai nu apskrēja kādu cilvēku pa liedagu, vai nolidoja nelielu gabaliņu un turpināja medības. Ja bērni ilgstoši tam nelika mieru, putns pārlidoja uz tuvāko jumtu, mazliet pagaidīja un pēc laika atsāka medības. •

 

Piezīmes:

1. Putnu sugu latviskie nosaukumi: M. Strazds, K. Funts, M. Kilups, A. Klepers, E. Račinskis. «Holarktikas putnu nosaukumi». Manuskripts; 2007.
Vietne internetā: http://kasparsfunts.googlepages.com/holarktikasputnunosaukumi

2. Putnu sugu un pasugu latīniskie nosaukumi: E. C. Dickinson. «The Howard and Moore Complete checklist of the birds of the world». «Princeton and Oxford: Princeton University press»; 2003.