Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 

 

Anitra Eglīte trenē Doru.

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Zirgu vārdotāji

Sallija Benfelde;
Anitras Toomas foto


Zinātnieki uzskata, ka zirgu «biogrāfijas» sākums meklējams 40–50 miljonu gadu senā pagātnē un ka zirgi ir vieni no visvecākajiem Zemes iemītniekiem. Mūsdienu zirga tiešais priekštecis parādījās aptuveni divus miljonus gadu pirms mūsu ēras, un aptuveni četrus tūkstošus gadu pirms mūsu ēras cilvēki zirgu pieradināja. Zirgus mēs uzskatām par saviem draugiem, bet vai izturamies pret viņiem tā, kā draugi to pelnījuši?


«Vides Vēstis» viesojās pie Baibas Grīvītes un Armanda Šteina «Armanda Lauku Jātnieku klubā», kur pret zirgiem izturas pavisam citādi, nekā ierasts, un kur prot tikt galā pat ar visniķīgāko un nervozāko zirgu, neizmantojot tradicionālos rīkus. Kad vaicāju, vai vajadzīga mīlestība un izpratne, lai ar zirgiem notiktu brīnums (vismaz parasta cilvēka izpratnē tas ir brīnums), Baiba un Armands atbild, ka bez mīlestības iztikt nevar, tomēr galvenais esot zināšanas.

Patiesībā ceļš uz šo klubu man sākās jau labu laiku pirms tikšanās ar Baibu un Armandu, gandrīz vienlaikus notiekot divām lietām: uzzināju par šo klubu, kurā gan daudzus nāvei nolemtus zirgus, gan tādus, ar kuriem neviens netiek galā, protot pārliecināt par to, ka cilvēks tomēr ir labs, un kur protot iemācīt labprātīgi klausīt cilvēka vēlmēm. Dažas dienas pēc tam kādā no televīzijas kanāliem noskatījos Aleksandra Ņevzorova filmu «Zirgs: krustā sistais un atdzimušais», kas ar savu bezkaislīgo dokumentalitāti un tiešumu bija satriecoša un baisa. Ņevzorovam Krievijā pieder zirgu skola «Haute Ecole», un viņš izdod arī žurnālu «Nevzorov Haute Ecole». Ar jēdzienu Haute Ecole kopš vēlīnās renesanses apzīmē cilvēka un zirga augstāko attiecību sistēmu. Filmā Ņevzorovs rāda, kā fiziski tiek sakropļoti sporta zirgi un cik īss ir šo dzīvnieku mūžs, kuru tie pavada sāpēs, tāpat viņš arī rāda, kā nodarbojas ar saviem zirgiem. Ņevzorovs savulaik teicis: «Kādreiz – varbūt ne mūsu dzīves laikā – zirgu sports tiks aizliegts, un tad mūsu mazbērni centīsies aizmirst šo apkaunojošo cilvēces biogrāfijas faktu, kaunēsies to atcerēties, tāpat kā šodien cilvēki kaunas atcerēties par verdzību un koncentrācijas nometnēm.» Vēl viņš ir sacījis: «Sportistu vidū sadistu nav vairāk par diviem procentiem, pārējie vienkārši neapjauš to, ko patiesībā dara...» Tiesa gan, Aleksandrs Ņevzorovs ir pretrunīga, bet spilgta un harismātiska personība, un viņa skola, kas savā ziņā it kā ir absolūts Natural Horsemanship skolas iemiesojums, tajā pašā laikā ir arī šīs skolas noliegums, un nav tā, ka visi dabiskās zirgu apmācības metodes piekritēji ir Ņevzorova skolas atbalstītāji. Tomēr diskusijas lai paliek speciālistu ziņā. Filmu bija svētīgi noskatīties kaut vai tikai tādēļ, lai saprastu, cik ļoti savā paštaisnajā izpratnē par to, kas vajadzīgs citām dzīvajām būtnēm, mēs nodarām pāri zirgam, kuru taču dēvējam par savu draugu. Tie, kuri vēlas ko vairāk uzzināt par Ņevzorovu, viņa zirgu skolu un mūsu, latviešu, skatījumā arī par viņa biogrāfijas ne tik saulainajām pusēm, var to visu izlasīt interneta mājaslapā – http://www.NevzorovHauteEcole.com. Bet mūsu stāsts šoreiz ir par Baibu un Armandu un par viņu zirgiem.

Sapnis par zirgiem

Kluba mājaslapa katru tās apmeklētāju sagaida ar sveicinājumu: «Lai kas Jūs būtu, vai cilvēks, kurš saņēmies pirmoreiz noglāstīt zirgu, vai pieredzējis jātnieks, kuram zirgu pasaule ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, mēs būsim priecīgi sveikt Jūs mūsu mājās.» Klubs atrodas divdesmit minūšu braucienā no Rīgas, pie Salaspils–Tallinas autoceļa. Jātnieku klubs ir ģimenes uzņēmums, kurā Baiba un Armands specializējas zirgu apmācībā pēc Natural Horsemanship metodes – tās pamatā ir saudzīgas cilvēka un zirga attiecības, kas balstītas uz zirga psiholoģijas izpratni un savas ķermeņa valodas izkopšanu. Klubā netiek gatavoti sportisti, tajā cilvēki var pavadīt laiku patīkami un veselīgi, mācoties saprast zirgus un rodot saskaņu paši sevī.

«Armanda Lauku Jātnieku klubs» darbojas jau desmit gadu, bet Baiba un Armands saka, ka ar zirgiem nodarbojas gadus divdesmit. «Katram ir savi bērnības sapņi,» teic Armands, bet Baiba smejas: «Kad man bērnudārzā vaicāja, kas es dienās būšu, teicu, ka strādāšu ar zirgiem. Tā es pie sava teiktā esmu palikusi.» Baiba ar zirgiem sākusi darboties kolhozā, bet pēc tam mācījusies Apguldē. Armands savulaik ar zirgiem mācījies apieties Ervertos, kur bijusi izjāžu vieta. «Man bija seši zirgi, un, lai tos uzturētu, kaut kas bija jādara – izveidoju zirgu nomu. Taču viens ar visu nevarēju tikt galā, tādēļ darbā par zirgkopi un treneri pieņēmu Baibu. No zirgiem toreiz neko nesapratu, es tikai pratu jāt. Vajadzēja kādu profesionāli, un man ieteica Baibu. Tā viss notika un sākās.» Baiba tolaik strādājusi ciltslietu stacijas filiālē Tīrainē, un, kad bijis skaidrs, ka ar zirgaudzēšanu tur viss iet uz galu, bijis jādomā, ko darīt tālāk. Savulaik Apguldē pasniedzējs sacījis, ka nākotnē būs vajadzīgi cilvēki, kas ne tikai zina un prot zirgus izaudzēt un trenēt, bet kaut ko saprot arī no veterinārijas, var iztīrīt steliņģi un prot strādāt ar klientiem. Toreiz licies, ka tas par traku sacīts, ka tādus cilvēkus nevienam nevajag... Taču kolhozu laiki beidzās un izrādījās, ka pasniedzējam taisnība vien bijusi. Savukārt Armands savulaik mācījies institūtā par inženieri enerģētiķi, bet trešajā kursā sapratis, ka viņam tas nav vajadzīgs. «Tikai pēc trīsdesmit gadu vecuma sapratu, ko es īsti gribu,» saka Armands. Pašlaik kluba īpašumā ir 24 zirgi, un 12 zirgi dzīvo tādā kā pansijā. Klubā ir gandrīz 400 biedru. «Katrs, kurš pie mums atbrauc pirmo reizi, ir izvēles priekšā: vai nu viņu apmierina un patīk tas, ko mēs piedāvājam, vai arī viņš grib kaut ko citu.»

Drošība un saudzīgas attiecības

Cilvēki nereti domā, ka lielu gudrību jau nevajag, lai sēstos zirgam mugurā, un ka prot jāt. Armanda klubā drošībai tiek pievērsta liela uzmanība, un iesācējus nelaiž mežā jāt vienus pašus uz savu roku, ja redzams, ka prasmes apieties ar zirgiem ir vairāk iedomātas nekā īstas. «Lai gan mums ir ļoti labi apmācīti un ļoti mierīgi zirgi, cilvēki nesaprot, ar ko var beigties viņu iecerētais brīnišķīgais piedzīvojums. Pie mums mācīties jāt brauca niršanas instruktori, kas šo situāciju lieliski saprata un stāstīja, ka viņiem gadoties līdzīgi, proti, atnāk cilvēks un pieprasa, lai viņam tūlīt iedod visu nepieciešamo un laiž ūdenī, jo gan jau viņš izpeldēšot. Kad pavaicājot, ko nirējs darīs, ja notiks tas vai kas cits, cilvēks pārsteigts jautājot, vai tad tā arī var notikt!? Mums ir līdzīgi,» stāsta Baiba. Tomēr Armanda klubam raksturīgas ne tikai augstās drošības prasības, bet arī attieksme pret zirgiem. Šajā klubā strādā pēc tā sauktās Parelli metodes, kas balstīta uz zirga dabiskajiem instinktiem. Dabiskās metodes ir vairākas, tās pēc būtības neatšķiras, bet katrā no tām tiek izmantots inventārs, kas nedaudz atšķiras. Baiba stāsta, ka visdetalizētāk izstrādātā, ar vismaigāko inventāru no dabiskajām jeb naturālajām metodēm ir Parelli. Armands uzreiz piebilst, ka ne jau inventārs ir noteicošais, jo sāpes var sagādāt ar jebkuru inventāru, ja tāds ir cilvēka mērķis. «Galvenais ir, ko gribi panākt: sāpes un bailes vai uzticību. Parelli metodei labi ir tas, ka šī apmācības sistēma ir izstrādāta ļoti detalizēti, soli pa solim. Pirmajos trīs līmeņos rezultāti ir tādi, kādus parasti rāda cirka paraugdemonstrējumos, un tas darbā ar zirgu ir sasniedzams jebkuram cilvēkam, tikai jādara tā, kā rakstīts. Sistēma paredz klusēt, jo, tiklīdz cilvēks sāk runāt, viņš atstāj novārtā ķermeņa valodu. Bet ķermeņa valoda ir tā, kas, pēc Parelli metodes, ir cilvēka un zirga attiecību pamatā, jo zirgs pasauli uztver vizuāli. Zirgs skatās, ko dara cilvēka rokas, kājas, kāda ir sejas mīmika, un viņš redz vairāk nekā mēs, izdara secinājumus un nolemj, kā rīkoties.» Kad pavaicāju, vai zirgi ir gudri, Armands atbild: «Viņi ir kā cilvēki. Viņi uztver citādi, viņiem ir citi darbības mehānismi, bet saprot viņi tieši to pašu, ko mēs. Un viņi mūs apspēlē, jo zina mūsu vājās vietas labāk nekā mēs paši. Patiesībā Parelli metode nav zirgu, bet cilvēku apmācības metode, lai cilvēks iemācītos, kā pareizi izturēties pret zirgu. Zirgi no mums baidās, jo īstie plēsoņas jau esam mēs. Mums ir binokulārā redze – kā visiem plēsoņām. Mūsu instinkts liek sakampt un nelaist vaļā. Mēs no dabas esam plēsoņas, un zirgs no mums baidās. Parelli apmācības pirmā daļa ir domāta tam, lai pierādītu – kaut arī es izskatos kā plēsoņa un uzvedos kā plēsoņa, es zirgus neēdu.» Ar rūgtumu Armands piebilst, ka fiziskās ciešanas, ko cilvēks parasti nodara zirgam, ir tikai daļa no ļaunuma. Cilvēks sakropļojot arī zirga smadzenes, viņa uztveri, jo patiesībā šie dzīvnieki ir ļoti pretimnākoši un saprast griboši. Pat gribot to labāko, cilvēks lielākoties ir nekonsekvents un runā ar zirgu tam nesaprotamā valodā. Jau senos laikos īstie meistari bijuši tie, kas pratuši strādāt ar zirgiem bez vardarbības un sāpēm, – rakstos tas viss esot atrodams. Darbības metode nav īsti atkarīga no inventāra, bet gan no attieksmes un prasmēm. Ar vismaigāko inventāru var nodarīt sāpes, un otrādi. Tādēļ inventārs nav galvenais, galvenais ir attieksme un prasmes.

Sarunas laikā vēroju, kā meitenes, zirgu treneres, strādā ar zirgiem aplokā – nevienam dzīvniekam nav dzelžu mutē, ir tikai no auklas savīti apauši, bet zirgs klausa katram mājienam, viss notiek rimti un mierīgi. Piebrauc arī vairākas automašīnas ar bērniem un pieaugušajiem, un mēs ar lielu pārsteigumu noskatāmies, kā bērni pieiet pie zirgiem un vadā viņus. Tad mazie tiek uzsēdināti zirga mugurā, un zirgs lēnos soļos, rikšos vai pat lēkšos dodas lokā pa aploku, bet bērni sēž tik mierīgi, ka mums aizraujas elpa, to redzot. Te nevienam nav bail, un miers, kas virmo ap cilvēkiem un zirgiem, ir gandrīz fiziski taustāms. Raugoties zirgos, nenociešos un saku Baibai un Armandam, ka viņi laikam ir zirgu vārdotāji, bet viņi atsmej, ka vēl tikai mācās būt par tādiem. Armands piebilst, ka populārās Nikolasa Evansa grāmatas «Zirgu vārdotājs» galvenā varoņa prototips ir viens no Natural Horsemanship skolotājiem.

Katrs ar savu stāstu

Staigājot pa ganībām, Baiba iepazīstina ar visiem zirgiem, un par katru viņai ir savs stāsts. Taču šie stāsti nav nedz viegli, nedz jautri. Kādu no zirgiem – Doru – nopirkuši no čigāna. Zirgam bijusi pase, un Baiba zvanījusi iepriekšējiem īpašniekiem, lai pajautātu, kāds tad šis zirgs īsti ir un kāda viņam vaina, ja jau pārdevuši. «Viņi teica, ka vainas jau nekādas, tikai jājot viņš esot mazliet straujš un esot «ciets uz mutes», kas nozīmē, ka stingrāk jārauj, lai apturētu. Pie čigāna zirgs pabijis dažas dienas, un tad tika meklēti jauni saimnieki. Mēs nopirkām. Zirdziņš kliedza un krita zemē pie jebkura pieskāriena. Ja mēģināja viņam pieskarties no mugurpuses, spēra. Patiesībā pietika pat stingrāk uz Doru paskatīties, kad viņa jau kliedza. Tas bija pašaizsardzības reflekss, jo citādi zirdziņš nezināja, kā lai sevi aizsargā. Tagad Doriņa pamazām mācās.

Mums ir zirgs, kuru nopirkām kautuvē. Mums un kautuvei bija viens un tas pats veterinārārsts, un viņš kādu dienu zvanīja un sacīja, ka atvesti zirgi, lai mēs ejot paskatīties, varbūt kādu gribam nopirkt. Bija palicis viens zirgs – veselākais no visiem. Laikam tādēļ bija palicis pēdējais. Skatījāmies uz zirgu, un vetārsts ierosināja uzliekt apaušus. Uzlikām. Tad viņš teica, ka varbūt mēģināt pavadāt. Pamēģinājām, varēja. Mēģinājām, vai zirgu var palaist riksīšos pa apli, arī varēja. Tad uzkāpu zirgam mugurā, ārsts pavadāja viņu, un beidzot pat palaidām zirdziņu rikšos. Tad uz kautuvi atbrauca čigāni, kas bija viņu uz turieni aizveduši, – viņi bija tikai pārpircēji. Un mani pārsteidza tas, kā viņi visi pielipa mašīnas logam un raudzījās uz mani un zirgu kā uz lielu brīnumu. Atvedām zirgu mājās, un otrā dienā vedu cilvēkus rādīt, kādu skaistu zirdziņu, Saule vārdā, esam kautuvē nopirkuši. Saule kā pacēlās divās kājās, kā spēra man – nosvilpa vien gar ausīm. Tā viņa darīja katru reizi, kad kāds mēģināja tuvoties. Izrādījās arī, ka viņa pati sevi kož un tajā pašā laikā palecas un ar visām četrām sper uz visām pusēm. Tikai vēlāk uzzinājām, kādos apstākļos viņa dzīvojusi: vilciens nobraucis Saules kumeļu, viņa stāvējusi piesieta, un visi, kas gājuši garām, uzskatījuši par vajadzīgu viņai iesist. Pagāja laiks, līdz Saule nomierinājās, pārstāja uzbrukt, celties divās kājās un kost sev. Ar viņu pat mazliet varēja jāt, tikai nedrīkstēja ņemt rokās pavadu, jo tad viņa kāpās atmuguriski un krita zemē. Mēģinājām iejūgt ratos – metrus piecdesmit viņa pagāja, bet pēc tam apstājās un vairs ne soli. Vairākas stundas ņēmāmies, jo zirgu varēja tikai pagriezt, bet ne uz priekšu, ne atpakaļ, un tā mēs riņķojām loku lokiem. Tagad Saule jau vairākus gadus dzīvo Zviedrijā, jātnieku skolā, un visi ar viņu esot apmierināti.

Lielākajai daļai mūsu zirgu pagātnē ir kāds notikums. Pie mums dzimušie zirgi tikai tagad ir sasnieguši vecumu, kad sākam ar viņiem darboties, – mēs zirgus iejājam mazliet vēlāk, nekā tas tradicionāli pieņemts. Mums ir zirgs, kas piedzima no saldētas spermas jau tad, kad viņa tēvs bija citos ganību laukos. Viņš savulaik bija viens no labākajiem konkūra zirgiem Latvijā, savukārt viņa tēvs bija Leipcigas izlases divkārtējais čempions un līnijas ciltstēvs Latvijā. Tās ir asinis, kas Latvijā faktiski ir zaudētas, un tādēļ šis zirgs mums ir īsts relikts.

Reiz nopirkām zirgu, kuram bija plaušu emfizēma. Saimnieks atnāca un sacīja, ka vedīs viņu «uz desām». Paskatījāmies – šķirnes ķēve, skaista, elpo smagi, bet nelikās, ka būs tik traki. Nezinājām, ka viņa visu ziemu turēta iekšā, un, lai kaut kur liktu enerģiju, zirgs bija sācis «aust» – bez pārtraukuma šūpojās. Pirms pāris gadiem Latvijā bija rinovīrusu infekcijas epidēmija, kas ir ļoti lipīga slimība. Mums stallī bija zirdziņš, kura saimniece, staigājot pa staļļiem, šo slimību atnesa ar savām drēbēm. Pirmais saslima viņas zirgs, tad visi pārējie. Veselie zirgi pārslimoja, bet mūsu zirgs, kuram jau bija problēmas ar veselību, nekādi negribēja atkopties. Tad ķērāmies pie homeopātijas, jo visi tradicionālie līdzekļi jau bija izmēģināti. Mums ieteica homeopāti Annu Kaļķi. Viņa apskatījās un teica, ka gadījums esot ļoti smags, bet var mēģināt. Rezultātā zirgam kļuva aizvien sliktāk, jo hroniskais process acīmredzot kļuva akūts – ar homeopātiju tā notiek –, un pa visām atverēm sāka nākt ārā kaut kas strutām līdzīgs. Tradicionālās medicīnas ārsti atbrauca, paskatījās un teica, lai vedam viņu «uz desām», kamēr vēl ņem pretī. Mēs padomājām un nospriedām, ka zirgs ir dzīvojis pie mums pietiekami ilgi, ir mūsu ģimenes loceklis un ka tā mēs nedarīsim. Ja mans vīrs saslims, vai tad es viņu vedīšu «uz desām» (smejas)!? Mēs taču nevaram savējo vest uz kautuvi! Ja viņš mocīsies, var iemidzināt, bet tad lai zirdziņš aiziet no mums savās mājās, savā vidē. Homeopāte Anna Kaļķe iedeva tabletītes un teica, lai dodot tās. Zirgs gulēja zemē un gārdza, es iedevu viņam tās tabletītes, uz brīdi aizgāju, un kad nācu atpakaļ, zirgs jau bija kājās un ēda! No tā brīža visas lietas aizgāja uz labo pusi, viņai tagad ir kumeliņš, viņa elpo un savu maizīti arī nopelna!»

Par zirgiem un cilvēkiem runājām ilgi, bet katra ciemošanās reiz beidzas. Atvadījāmies no kluba saimniekiem ar cerību kādreiz atrast laiku un atgriezties, lai mēģinātu klusējot saprasties. Tie, kuri labprāt pievienotos «Armanda Lauku Jātnieku klubam», var ielūkoties tā mājaslapā internetā: http://www.zirgi.lv. •