Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Nenoteiksmes gaisotnē

Sallija Benfelde;
Ata Ieviņa foto


Vienmēr esam lepojušies ar to, ka mūsu valsts galvaspilsēta ir viena no zaļākajām Eiropas pilsētām, jo Rīgā ir pietiekami daudz parku, skvēru un apstādījumu. Tomēr nauda un politika par Arkādijas parku un Lielajiem kapiem jeb savulaik iecerēto Memoriālo parku joprojām liek runāt nenoteiksmē.


Patiesībā, runājot par šīm Rīgas tā sauktajām zaļajām plaušām, gribas atcerēties slaveno teicienu latīņu valodā – «Et tin Arcadia ego» (un es esmu Arkādijā). Tas vienlaikus gan stāsta par grieķu mītu laimības zemi Arkādiju, gan atsauc atmiņā franču gleznotāja Nikolā Pusēna (1594-1665) tāda paša nosaukuma gleznu: daiļi jaunekļi un kāda cildena jaunava saulainā dienā, skaistas ainavas vidū burto jau pieminēto uzrakstu uz kapakmens. Mākslas vēsturnieki skaidro, ka gleznotājs šajā darbā gribējis atgādināt – nāvei ir vara arī pār idillisko sapņu zemi Arkādiju, tomēr tik skaistā vietā pat nāve nešķiet tik baismīga. Līdzīgi ir ar Arkādijas parku un Lielajiem kapiem – par spīti tam, ka šīs vietas daļēji pamestas likteņa varā un to nākotne ir neskaidra, Rīgas pilsēta tās tomēr pieskata, tām piemīt savs valdzinājums, un cilvēki joprojām tur mēdz pastaigāties un atpūsties.

Arkādijas parks

Parks atrodas Pārdaugavā, netālu no Māras dīķa. Tā teritorija ir 6,92 ha. Arkādijas parku apsaimnieko PA «Rīgas dārzi un parki». Katru gadu par pilsētas budžeta līdzekļiem parks tiek kopts. Parka teritorija ir sadalīta divās kategorijās, kas atšķiras ar kopšanas intensitāti, – I kat. 1,92 ha, II kat. 5 ha. 2006. gadā tika piešķirti budžeta līdzekļi arī nelielai parka rekonstrukcijai: jaunam apgaismojumam, soliem, krastu nostiprināšanai, celiņu seguma un tiltiņa atjaunošanai. Līdz 2006. gadam šeit atradās arī vasaras kinoteātra ēka «Arkādija», taču nu tā ir nodegusi.

Rīgas Domes tēriņi Arkādijas parka uzturēšanai

Ekspluatācijas izdevumi, Ls Rekonstrukcijai,
labiekārtošanai, Ls
Gads atalgojumiem materiāliem,
pakalpojumiem
2003. 9578 8711  
2004. 7041 6659  
2005. 13 268 8191  
2006. 13 575 5370 111 305 kapitālais remonts
2007. 23 717 3175  
2008. 26 138 4577  
KOPĀ 93 317 36 682 111 305

Šogad Rīgas pilsētas svētku laikā parks svinēja 110. jubileju, un gan rīdzinieki, gan pilsētas viesi to joprojām uzskata par vienu no skaistākajiem un Rīgai raksturīgākajiem ainavu dārziem.

Svētku dienās parka celiņus varēja izbraukt zirga pajūgā, uz tiltiņiem bija izveidotas vairākas radošās darbnīcas. Uz Gleznotāju tiltiņa mākslinieka Jāņa Anmaņa vadībā visi varēja gleznot uz molbertiem ar «pirkstiņkrāsām». Uz Teātra tiltiņa mākslinieces Daigas Kalējas vadībā interesenti varēja ietērpties teātra kostīmos un iejusties dažādos skatuves tēlos. Uz Mīlas tiltiņa sagaidīja puķu pārdevēja un zīlniece, te ikviens varēja atzīties mīlestībā un ierakstīt kādu vēlējumu Mīlas grāmatā. Savukārt improvizētā vasaras estrādē tika demonstrētas Torņakalna fotogrāfijas un starptautiskā īsfilmu festivāla «2 Annas» filmas. Mākslas galerija «Mūrnieks» parkā izvietoja Birutas Delles gleznas, pasākumā muzicēja un uzstājās Ieva Akuratere, Juris Kulakovs un Hāgenskalna muzikanti, Amanda Aizpuriete un citi dzejnieki. Vārdu sakot, cilvēki grib atdot parkam dzīvību. «Pavasarī dibinātā Torņakalna Latviešu biedrība, Vides aizsardzības kluba biedri un Pārdaugavas kultūras cilvēki vēlas atmodināt parku no snaudas un dot tam jaunu elpu,» stāsta jaundibinātās biedrības projektu vadītāja Signe Sniedze. «Mēs kopīgi vēlamies īstenot sapni par mākslas un kultūras atdzimšanu Arkādijā un parādīt, cik ļoti Torņakalnam nepieciešams savs Tradicionālās kultūras un mākslas centrs vai skola ar kultūras vēstures un vides izglītības programmām.»

Ieskats vēsturē

Māras dīķa apkārtni rīdzinieki jau izsenis bija iecienījuši kā lielisku atpūtas vietu. 1794. gadā šeit ierīkoja izpriecu vietu vienkāršajai tautai – notika dažādas atrakcijas un teātra izrādes, tika svinēti Līgo svētki. 1852. gadā Prūsijas ģenerālkonsuls H. K. Vērmans kāpas galā uzcēla māju ar palīgēkām un siltumnīcu, kurā auguši pat firziķi, aprikozes, vīnogas un palmas. Ierīkoja arī jauku dārzu. Pēc viņa nāves īpašumam vairākkārt mainījās saimnieki, līdz 1896. gadā parku nopirka Rīgas pilsēta un pie darba varēja ķerties aizrautīgais ainavu arhitekts, izcilais parku un dārzu projektētājs un veidotājs Georgs Kūfalts. Viņam laimējās – tramvaja līnijas ierīkošanas dēļ vajadzēja mainīt Mārupītes gultni, un to varēja izmantot parka labā: upītei lika plūst cauri parkam, ierīkoja kaskādes, ūdenskritumu, tiltiņus. Un tā Mārupīte kļuva par vienu no skaistākajiem parka ainavas elementiem.

Parkā svētkus rīkojušas dažādas labdarības, ugunsdzēsēju, dziedāšanas un citas biedrības, te notikuši koncerti, brīvdabas izrādes un sacensības. Lai gan tā iekārtošanu pabeidza 1911. gadā, līdz pat mūsdienām tiek izmantota katra izdevība, lai parku paplašinātu uz apkārtējo teritoriju rēķina. 1910. gadā te tika uzcelts restorāns «Arkādija». 1988.-1989. gadā, sākoties Atmodai, parka estrāde vairākkārt pulcējusi Vides aizsardzības kluba oratorus un tūkstošiem viņu klausītāju.

Nākotnes plāni

Rīgas Domes Vides departamenta direktors Askolds Kļaviņš stāsta, ka nauda projektēšanai piešķirta, lai nodegušā vasaras kinoteātra vietā varētu būvēt ko jaunu un parka videi atbilstošu. Taču vispirms jāzina, kādas tad būs šīs ēkas funkcijas. Un par to jau vairākus gadus bijis gana daudz diskusiju: ir rosināts no jauna uzbūvēt vasaras kinoteātri, Rīgas Domes Vides departaments ir cerējis uzcelt parkā ēku, kurā turpmāk varētu strādāt tā darbinieki, ir bijušas runas arī par kafejnīcas, izklaides un atpūtas centra būvniecību un tamlīdzīgi. Ja šeit tiks atļauta restorāna, kafejnīcas vai izpriecu centra izveide, būs vajadzīgi arī automašīnu stāvlaukumi, cilvēku plūsma parkā pieaugs, bet tas neizbēgami saistīts ar apdraudējumu parka zālieniem un kokiem. Otrs lielais jautājums, protams, ir par finansējumu. Askolds Kļaviņš uzskata, ka Domei pašai ir jāatrod nauda, jo, piesaistot privātos investorus, agri vai vēlu parks tiks privatizēts, bet to nedrīkst pieļaut. Pilsētai jau pietiek ar Vērmanes dārza bēdīgo pieredzi.

Ir skaidrs, ka lēmums jāpieņem Rīgas Domes deputātiem, un tikpat skaidrs ir tas, ka politiķu domas un idejas bieži vien ietekmē partiju sponsoru intereses. Tādēļ acīmredzot gan Torņakalna Latviešu biedrībai, gan citām sabiedriskajām organizācijām vajadzētu biežāk atgādināt par sevi un savām iecerēm gan politiķiem, gan pārējiem rīdziniekiem, aicinot viņus talkā palīdzēt pilsētai pieņemt saprātīgu lēmumu.

 

Lielie kapi

Saskaņā ar Rīgas Izpildkomitejas 1967. gada 23. aprīļa lēmumu Lielo kapu teritorijā tika ierīkots Memoriālais parks, kuru šodien apsaimnieko Rīgas pašvaldības aģentūra «Rīgas dārzi un parki». Tā teritorija ir 22 ha, no kuriem12 ha ir I kat., 10 ha – II kat.

Ieskats vēsturē

Viss sākās tajos laikos, kad no 1770. gada līdz pat 1772. gadam Krievijā plosījās mēris. Mēra apkarošanas kampaņas laikā tika izdots arī ukazs, kas aizliedza mirušos apbedīt baznīcās un pie tām. Rīgā šī pavēle tika saņemta 1773. gada 23. februārī. Tajā bija sacīts, ka turpmāk mirušos drīkst apbedīt tikai kapsētās, kas atrodas vismaz 300 asu attālumā no pilsētas. Saskaņā ar šo pavēli Rīgas pilsēta aptuveni divus kilometrus aiz pilsētas toreizējām robežām 1773. gadā ierīkoja kapsētu, ko mūsdienās pazīstam kā Lielos kapus. Šajos kapos sākotnēji tika iedalītas atsevišķas teritorijas lielākajām pilsētas draudzēm. Savas vietas tika Doma, Sv. Pētera, Sv. Jāņa, Reformātu, Jēzus un Ģertrūdes (tagad Vecā Sv. Ģertrūdes draudze) draudzei. Nodalījumi bija apjozti ar koka žogiem. Gadu gaitā robežas kapsētā izzuda un izveidojās mūsdienās redzamais «parka» plašums. Pirmās ziņas par būvēm saistās ar žoga celtniecību 1802. gadā (arhitekts K. Hāberlands, būvmeistars J. Gotfrīds). Jauno sarkano ķieģeļu žogu ar dēļu posmiem pabeidza 1807. gadā. Savukārt 1824. gadā pēc J. Cigras ierosinājuma sāka būvēt Miera ielu, ko klāja ar bruģi, gar ielas malām stādīja liepu rindas un ierīkoja solus. 1823. gadā J. Cigra jau bija izstrādājis Lielo kapu projektu. Arhitekts ierosināja kapos izveidot skaistu dārzu ar zālieniem un puķu dobēm, kokiem un košuma krūmiem. Bija paredzēts, ka taisnie, platie ceļi un šaurie šķērsceliņi sadalīs kapu teritoriju regulāros kvadrātos un garenos taisnleņķa četrstūros. Laukumos starp šķērsceļiem paredzēja apbedīt mirušos, kuru kapavietu nerotās piemineklis. Tādējādi tiktu panākta iespēja labi pārredzēt kapu teritoriju. Atsevišķos kapu apgabalos bijuši paredzēti parkveida plānojumi, kas, jāpiebilst, nākamajos projektos vairs neparādījās. Saprotams, ka projektā centrālā ieeja bija paredzēta no Miera ielas – vārtu priekšā 1825. gadā izveidoja pusapļa laukumu, kam apkārt sastādīja apses. 1773. gadā Pokrova kapos uzcēla Pasludināšanas baznīcu no koka, bet 1777. gadā – Pokrova baznīcu, kas 1875. gadā nodega. Tagadējā baznīca uzcelta 1879. gadā (arhitekts R. Pflūgs). Lielajos kapos līdz pat mūsdienām saglabājušās daudzas kapenes, kas lielākoties celtas 18. gadsimta beigās, pārsvarā tās «runā» to gadu arhitektūras valodā – barokā un klasicismā. Vēlāko gadu celtnes jau pārstāv tīru eklektiku. Interesanti, ka kapos tapušas ne vien sargu mājas, uzgaidāmās telpas sēru viesiem, bet arī siltumnīcas, kur audzēti dekoratīvie stādi un puķes. Vēl 1902. gadā Jēkaba kapos koka siltumnīcas vietā uzcelta mūra siltumnīca. Mēness ielas pusē bijis arī kiosks puķu tirdzniecībai. Vēlāk tāda pati siltumnīca uzcelta arī Pokrova kapos. Apbedīšanu Lielajos kapos pārtrauca tikai 1957. gadā, Pokrova kapos – 1964. gadā.

Vērtīga zeme bez vērtības

Mainoties laikiem un atjaunojoties īpašumtiesībām, Lielo kapu teritorija tika atdota luterāņu draudzēm. Taču tām nav naudas šā lielā īpašuma uzturēšanai un apsaimniekošanai, tādēļ Rīgas pašvaldība kapu teritoriju joprojām cenšas daudzmaz uzturēt kārtībā, katru mēnesi šim nolūkam tērējot divus tūkstošus latu. Rīgas Domes Vides departamenta direktors Askolds Kļaviņš stāsta, ka šo 22 ha kadastrālā vērtība ir aptuveni 22 miljoni latu, bet tirgus cena šai teritorijai ir nulle, jo šeit neko nedrīkst celt, tātad neko arī nevar nopelnīt. Patiesībā situācija ir paradoksāla, kā tas nereti ir ar baznīcas īpašumiem, kuriem ir arī liela kultūrvēsturiska vērtība, proti, īpašums pieder baznīcai, bet par tā apsaimniekošanu jāmaksā visiem nodokļu maksātājiem. Kā zināms, Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca (LELB) grib atgūt savā īpašumā arī Pēterbaznīcu. Lai gan Rīgas Domes deputātu nostāja nebūt nav tik viennozīmīga un nav teikts, ka Dome gribēs baznīcai šo īpašumu atdot – jo tik un tā nauda tās apsaimniekošanai un remontiem agri vai vēlu tiks prasīta no pilsētas un valsts budžeta –, Rīgas Dome plāno mainīt Pēterbaznīcu pret Lielajiem kapiem. Askolds Kļaviņš skaidro, ka situācija patiesībā ir kā runga ar diviem galiem: Lielie kapi ir kļuvuši par pilsētas parku, kur starp memoriāliem apbedījumiem ir daudz vēsturisku objektu un mākslas darbu, kas tiek intensīvi iznīcināti un iet bojā. Rīgas pilsēta, apzinoties savu funkciju, vēlētos pārņemt Lielos kapus savā īpašumā. Parks nav pašvaldības īpašums, tādēļ ieguldīt līdzekļus un atjaunot kapličas nedrīkst. Arī Rīgas Domes Vides komitejas priekšsēdētājs Dainis Īvāns publiski ir paudis, ka Dome risina sarunas ar LELB par Lielo kapu maiņu pret Pēterbaznīcu. Kā jau teikts, šobrīd šo teritoriju apkopj Rīgas Dome, katru gadu tērējot aptuveni 24 tūkstošus latu. Sākotnēji pašvaldība ir vēlējusies vienkārši pārņemt kapus bez maiņas, kam LELB neesot piekritusi, tāpēc pašlaik ir rasts risinājums dot pretī Pēterbaznīcu. Askolds Kļaviņš saka, ka ir iespējams arī cits risinājums – šo teritoriju pilsēta no baznīcas varētu atpirkt par aptuveni diviem miljoniem latu. Tomēr maiņa droši vien būtu saprātīgāks risinājums, jo Pēterbaznīcu pilsētai, visticamāk, nāksies atdot. Pirms pašvaldību, bet it sevišķi pirms kārtējām Saeimas vēlēšanām jautājumu par Pēterbaznīcu noteikti gribēs lemt Saeima. Par tās lēmumu šaubu nav jau tagad, jo vēlētāju balsis ir vajadzīgas visām partijām, tādēļ tās meklē baznīcas atbalstu. Rīgas Domei būs nepieciešams laiks, lai nokārtotu ar īpašuma tiesībām saistītos jautājumus, taču kapu atdošana pašvaldībai palīdzētu tos labāk uzturēt.

Lielajos kapos ir apglabāti vairāki pazīstami kultūras darbinieki un rātskungi. Tajos atrodas piemineklis gan Krišjānim Valdemāram, gan Andrejam Pumpuram, Krišjānim Baronam, Fricim Brīvzemniekam. Rīgas Domē tiek apspriesta iespēja Lielo kapu teritorijā, aptuveni 35 hektāru platībā (kopā ar Pokrova kapu teritoriju), izveidot Memoriālo parku. Paredzēts, ka parks veiktu gan informatīvi muzejisku funkciju, gan darbotos kā specifisks tūrisma objekts. Lielajos kapos esošie pieminekļi esot raksturīgas sava laika liecības, tie ir izcili tēlniecības mākslas darbi, kādi Latvijā citviet vairs nav saglabājušies, savulaik informējis Rīgas Domes Pieminekļu padomes loceklis Eižens Upmanis: «Kapsētā ir daudz piemiņas zīmju un pieminekļu ar augstu māksliniecisko vērtību, bet kapličas ir nozīmīgi memoriālās arhitektūras paraugi.» Lielie kapi ir ievērojamākā piemiņas vieta Rīgā, kas glabā daudzu paaudžu rīdzinieku likteņstāstus vairāk nekā divu gadsimtu garumā – kopš 1772. gada. Kapos atdusas daudz ievērojamu rīdzinieku, kuriem pilsētā ir piemiņas plāksnes, viņu vārdi ir iemūžināti muzejos, bet atdusas vietas ir aizaugušas un sapostītas. Eiropā ir astoņi apbedīšanas kultūras muzeji, kuru pieredzi varētu pārņemt Rīga, veidojot Memoriālo parku. •