Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 3 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Atmiņas par globālo sasilšanu un lielajiem plūdiem

Juris Smaļinskis; autora foto


Šķiet, ka par globālo sasilšanu, ar ko saista lielu daļu mūslaiku nedienu, vairs grūti pateikt kaut ko jaunu un nedzirdētu. Taču globālas temperatūras ilgtermiņa svārstības vienā vai otrā virzienā ir bijušas un būs, kamēr vien pastāvēs planēta Zeme. Un viena no tādām kārtējām sasilšanām ir norisinājusies salīdzinoši «nesenā» pagātnē. No ģeoloģiskās laika skalas viedokļa mērot – pirms īsa mirkļa, no cilvēces vēstures attīstības gaitas raugoties – pirmās zināmās civilizācijas rašanās laikā. Bet galvenais, ka ar iepriekšējās globālās sasilšanas atstātajām pēdām ir saskāries ikviens – nu, vismaz tie, kuri apceļojuši dzimto zemi!


Globālā sasilšana – nebijis notikums?

Ja pastudēsim ģeogrāfiska rakstura materiālus par globālām dabas parādībām tagadējā Baltijas reģionā un Ziemeļeiropā kopumā, kas norisinājušās kvartārā (ģeohronoloģisks periods, kas aptver laiku no mūsdienām līdz 1,7 milj. gadu senai pagātnei), atradīsim faktus, ka minētajā laika posmā tagadējo Latvijas teritoriju ir pārklājuši četri apledojumi. Tātad varam uzskatīt, ka jau pēdējo 1,7 milj. gadu laikā Zeme ir pieredzējusi vismaz četras globālas «atdzišanas» un tām sekojošas «sasilšanas». Pēdējais apledojums aizsākās pirms aptuveni 75 tūkstošiem gadu, bet ledāja atkāpšanās sākās pirms aptuveni 16 tūkstošiem gadu. Dažādos avotos tiek pieminēts arī t. s. mazais leduslaikmets, kas dažu gadsimtu garumā piemeklēja viduslaikos dzīvojošos. Pēc tā, protams, sekoja «siltāks» laika posms. Vai ar to šādas globālas dabas un klimatiskās norises ir beigušās? Kāpēc gan? Jautājums drīzāk ir par to, kurā šī lielā/mazā vai kāda cita cikla posmā pašlaik atrodamies, un, domājams, nav pamata šaubām, ka arī nākotnē (tiesa, ļoti tālā) Ziemeļeiropas, t. sk. Latvijas, teritorija piedzīvos gan jaunus leduslaikmetus, gan arī «globālās sasilšanas» periodus. Kādā attīstības stadijā tad atradīsies cilvēce – te vaļa visnetveramākajām futurologu fantāzijām.

Atlantiskais laiks – viens no pēcleduslaikmeta globālās sasilšanas periodiem

Paraudzīsimies «nesenākā» pagātnē, kas aptver laiku pēc leduslaikmeta, tātad pēdējos 10 000-16 000 gadu. Ikvienam ģeogrāfiju pamatskolā apguvušajam ir zināms tas, ka Latvijas teritorijā pirms aptuveni 7500 gadu sākās un pirms aptuveni 4700 gadu beidzās klimatiskais posms, ko sauc par atlantisko laiku (periodu).

Kas bija šis atlantiskais laiks un kādas izmaiņas tad noritēja Latvijas dabā? Ģeogrāfi šo periodu dēvē arī par pēcleduslaikmeta klimatisko optimumu, jo tieši tad tika sasniegta lielākā līdz šim zināmā vidējā gaisa temperatūra visā pēcleduslaikmetā – vismaz par 2-2,5 (3) grādiem pēc Celsija augstāka nekā «mūsdienās». Tātad tie daži grādi, par kuriem tik daudz tiek runāts globālās sasilšanas kontekstā.

Tas bija laiks, kad Latvijā bija bieži sastopamas tādas augu sugas (t. sk. atlantiskā laika relikti) kā peldošais ezerrieksts, Baltijas efeja, parastā īve, parastais skābardis u. c. augi (arī dzīvnieki), kas pašlaik ir sastopami tikai atsevišķu atradņu vai nelielu audžu veidā, bet to «normālais» izplatības areāls tagad ir atvirzījies krietni tālāk dienvidos no Latvijas robežām. Zinātniskajos rakstos atrodami fakti, ka, piemēram, peldošais ezerrieksts, kas šobrīd Latvijā sastopams tikai trijos ezeros, atlantiskajā laikā bija tik plaši izplatīts, ka to nereti lietoja pārtikā, ezerrieksta augli pāršķeļot ar īpašu, šim mērķim gatavotu vālīti. Minētajā laikā Baltijas teritoriju klāja vienlaidus platlapju (ozolu, kļavu, liepu, vīksnu, gobu u. c. lapu koku) meži, kuru mūsdienu galējā izplatības ziemeļu robeža ir atvirzījusies par aptuveni 200 km tālāk dienvidos no Latvijas. Tas liek domāt, ka atlantiskajā laikā Latvijā varēja būt tāds klimats, kā, piemēram, mūsdienu Polijā, Ziemeļvācijā vai Ziemeļukrainā. Atlantiskajā laikā bija ievērojami vairāk nokrišņu, norisinājās intensīva ezeru eitrofikācija, purvu veidošanās, sāka uzkrāties ezeru sapropelis, ezeros un upēs bija augstāks ūdens līmenis, kas perioda beigās samazinājās. Tā kā bija daudz siltāks, droši vien arī tad kusa ledāji gan Zemes polos, gan Grenlandē, gan arī Alpu kalnos, Kilimandžāro virsotnē un citur. Tikai tad cilvēks nevarēja pacelties gaisā, iegūt lieliskas satelītainas un monitorēt temperatūras rādītājus ar precizitāti līdz pusgrādam, kurus nodot nākamajām paaudzēm kā faktus par toreiz notiekošo.

Četri līdz septiņi tūkstoši gadu – it kā salīdzinoši nesena pagātne. Bet kas notika ar cilvēku atlantiskajā laikā? Latvijā tobrīd mijas vidējais ar jaunāko akmens laikmetu, un cilvēki dzīvo apmetnēs, medī dzīvniekus un zvejo zivis. Bet kas notiek pasaules mērogā? Ēģiptes piramīdas vēl nav uzceltas, un atlantiskā laika nogalē Tuvajos Austrumos – Divupē – rodas pirmais zināmais kulturālās civilizācijas šūpulis, kuru pārstāv šumeri, asīrieši un babilonieši. Tātad iepriekšējo globālo sasilšanu ir piedzīvojis arī pirmais no vēstures avotiem zināmais civilizētais Homo sapiens. Un tomēr, no cilvēka vēstures viedokļa raugoties, – tas ir ārkārtīgi sens notikums. Interesanti būtu papētīt, vai kaut kādas «globālās sasilšanas/atdzišanas» perioda pēdas nav saglabājušās arī dažādu tautu folklorā, varbūt pat senāko civilizāciju rakstos?

No iepriekš teiktā jāsecina, ka atlantiskais laiks pēc mūsdienu izpratnes un ikdienā lietotās terminoloģijas bija globāla sasilšana turpat trīs tūkstošu gadu garumā, kuras rezultātā notika acīm redzamas pārmaiņas Ziemeļeiropas (un ne tikai) dabā un ainavā. Vai arī šobrīd ir sākušās globālas (par globālu būtu uzskatāms ne tikai tāds, kas aptver visu zemeslodi, bet norit arī ilgtermiņā) pārmaiņas, kas turpināsies tūkstošiem gadu garumā? Uz šo jautājumu, visticamāk, varēs (ja varēs) atbildēt tikai nākotnes cilvēks. Protams, varam ekstrapolēt, modelēt, diskutēt, apelēt un izmantot jaunākās tehnoloģijas, taču «patiesību» rādīs tikai laiks. Interesanti – ja pirms pieciem tūkstošiem gadu radās pirmā zināmā civilizācija, tad kas ar cilvēku būs noticis vēl pēc tikpat ilga laika posma? Labs jautājums, par ko ikvienam vajadzētu padomāt.

Latvijas applūšana

Cik atminos, jau pamatskolā māca to, ka tagadējo Latvijas teritoriju ne reizi vien ir klājis jūras ūdens. Šo faktu pirmoreiz dabā pamanīju skolas laikā, kad toreizējā padomju kolhoza «Naukšēni» laukos kopā ar skolas biedriem brīvlaikā ravēju bietes. Tur atrastie «akmeņi» ar dažādu primitīvo jūras organismu – sūkļu, koraļļu, brahiopodu un gliemju – fosilijām liecināja, ka šajā vietā reiz bijis sālsūdens. Toreiz bija grūti aptvert, ka tur, Rūjienas apkārtnē, bijusi jūra...

Viens no draudiem, ko min kā globālās sasilšanas sekas, ir piekrastes reģionu applūšana par x metriem. Starp citu, leduslaikmeta «ziedu laikos» ūdenslīmenis Pasaules okeānā bija nokrities par aptuveni 200 m (salīdzinājumam – Rīgas līcī lielākais dziļums ir 67 m, Baltijas jūrā – 459 m)! Tas nozīmē, ka leduslaikmeta beigu posmā (pirms 10 000-16 000 g.) sekoja «globālie (bet varbūt grēku?) plūdi», kad ledū ieskautie ūdeņi atgriezās Pasaules okeānā un atguva savas kādreizējās teritorijas. Un šos dabas procesus Eiropā pieredzēja arī akmens laikmeta cilvēks. Kā tas ietekmēja tolaik pietiekami mobilo un skaita ziņā nedaudzo cilvēku sugas pārstāvju ikdienas dzīvi, cik lēni vai ātri applūda toreizējie piekrastes reģioni, te darbības lauks zinātniekiem.

Bet, ja palūkosimies ģeoloģiski «tālā» pagātnē, – lielākajā daļā Zemes ģeohronoloģisko periodu, jau sākot no kembrija, kad uz Zemes attīstās pirmās primitīvās dzīvības formas, līdz pat juras periodam, kas pazīstams kā rāpuļu attīstības ziedu laiki, tagadējo Latvijas teritoriju daudzkārt pilnībā vai daļēji ir klājuši seno jūru un okeānu ūdeņi. Piemēram, devona periodā (laika posms pirms 410-355 milj. gadu) Latviju klāja sekla jūra, kurā izgulsnējās smilšakmeņi un dzīvoja senās bruņuzivis1, ar kuru atradnēm esam pazīstami pasaules paleontoloģijas vēsturē. Turklāt Latvija šajā laikā atradās ekvatora platuma grādos! Tātad par siltumu nevarēja sūdzēties. Bet nedaudz agrāk – silūra periodā (laika posms pirms 436-410 milj. gadu) – tagadējās Baltijas teritoriju sedzošajā jūrā veidojās koraļļu rifi, kuru atliekas, starp citu, ir redzamas Rietumigaunijas salās un to tuvumā, kā arī sastopamas nogulumiežos Latvijā 161-949 metru dziļumā. Bet pavisam «nesen» – pēcleduslaikmetā (zinātnieki šo periodu sauc par holocēnu) un tā mijā – Latvijas piekrasti dažādā attālumā no tagadējās Baltijas jūras krasta līnijas ir applūdinājuši gan Baltijas ledus ezera, gan Ancilus ezera, gan Litorīnas jūras (visas trīs minētās ir iepriekšējās Baltijas jūras attīstības stadijas) ūdeņi. To kādreizējos senkrastus ar īsākiem vai garākiem pārtraukumiem zinātājs vai acīgs vērotājs var izsekot dabā arī mūsdienās. Savukārt no Litorīnas jūras lagūnām un līčiem līdz mūsdienām ir saglabājušies seklie un aizaugošie piejūras ezeri. Bet tos parasti reti kurš saista ar iepriekšējās globālās sasilšanas (Litorīnas jūras posms aptuveni 3000 gadu garumā pārklājas ar atlantisko laiku) un piekrastes applūšanas sekām.

Iepriekš minētās neskaitāmās sauszemes applūšanas ne vienmēr ir bijušas saistītas tikai un vienīgi ar klimata temperatūras pārmaiņām. Šīs «megaparādības» ir ietekmējis un joprojām ietekmē arī kontinentu dreifs, Zemes garozas svārstības (teritoriju iegrimšana, pacelšanās), krastu noskalošana un citi mūsdienu ģeoloģiskie procesi. Un, ja paskatāmies uz iepriekš aprakstīto notikumu laika skalu (vairāki tūkstoši, desmitiem tūkstošu un miljoniem gadu), maz ticams, ka dažām nākamajām Latvijas paaudzēm jau vistuvākajā nākotnē būs visai aši jāsavāc sava iedzīve un jāpārceļas uz tālākiem iekšzemes rajoniem (vērojot pašreizējās tendences, tie drīzāk aizbrauks prom no Latvijas, sociālekonomisku iemeslu vadīti). Te gan nav runa par tiem īpatņiem, kas savu mājvietu uzcēluši uz jūras viļņu veidotas abrāzijas krasta malas, kurai ir lemts «vistuvākajā» laikā tapt noskalotai. Un šīs «problēmas» nevajadzētu uzreiz saistīt tikai un vienīgi ar globālo sasilšanu. Domājams, ka arī Igaunijas salu iedzīvotāji varētu īpaši «neiespringt», jo Monzunda arhipelāgs ceļas ar ātrumu aptuveni 1 mm gadā. Bet citas teritorijas iegrimst un applūdīs jebkurā gadījumā. Spilgts piemērs ir Venēcija. Skaidrs, ka šo pilsētu nākotnē sagaida aizvien nozīmīgāki sarežģījumi, taču, par spīti kādreizējiem un esošajiem, Venēcija pastāv turpat 15 gadsimtus (cilvēces vēsturē pietiekami ilgs laika posms!) un mūsdienās ir viens no populārākajiem tūrisma galamērķiem Eiropā. Un diezin vai kāds šobrīd grasās tur pamest savus pilsētas zemju (jūras) īpašumus.

Iepriekšējā globālās sasilšanas perioda pēdas Latvijā

Kādas tad «pēdas» no atlantiskā laika – iepriekšējās globālās sasilšanas – ir saglabājušās Latvijas dabā? Dažas no tām, starp citu, ir Latvijā populāri tūrisma objekti un teritorijas! Tās meklējamas gan augu, gan dzīvnieku valstī, gan tagadējā piekrastē un piejūras zemienē, gan Gaujas senlejā, gan iekšzemē, piemēram, Lubāna ezera krastos. Kādas? Par dažām no tām «pastāstīs» rakstam pievienotās fotogrāfijas.

Nobeigumā

Domājams, ka mūsdienās nevienam Homo sapiens pārstāvim, kurš saglabājis savu «sapiens» (saprātu), vairs nerodas šaubas par cilvēces negatīvo un visaptverošo ietekmi uz dabas un cilvēkradīto vidi gan lokālā, gan arī globālā – ekosistēmu, biosfēras un pat kosmiskā – mērogā. Un nav šaubu, ka jau šodien un nākotnē visi sliktie darbi nāks atpakaļ ar bumeranga efektu, tādēļ nepieciešama visu veidu šo ietekmju turpmāka izpēte un tam sekojošs globāls rīcības plāns. Taču to, vai 20.-21. gadsimta mijā sākās un tagad turpinās GLOBĀLA – šī vārda vispatiesākajā nozīmē – sasilšana un kādā mērā tas ir bijis īstermiņa/ilgtermiņa/dabisks/ciklisks/kāda cita rakstura process, kādā un cik lielā mērā cilvēka ietekmēts, – to, visticamāk, varēs izvērtēt un atbildēt tikai nākamās paaudzes vai pat civilizācijas, pie nosacījuma, ja tādas tālākā nākotnē uz Zemes vai tās tuvumā vispār pastāvēs un to pārstāvji būs pietiekami «civilizēti» un tehnoloģiski attīstīti, lai vispār spētu šādu jautājumu uzdot, par to domāt un arī zinātniski argumentēti uz to atbildēt.

Un varbūt no globālās sasilšanas tomēr ir arī kāds labums? Ja atļausimies paskatīties uz šo lietu ar melno humoru, tad pie mums bez visām piesolītajām kataklizmām beidzot būtu arī siltāks un patīkamāks klimats, ievērojami pagarinātos siltā sezona (latvieši varētu vairāk atbalstīt savus uzņēmējus, nevis tērēt naudu Turcijas un Ēģiptes kūrortos) un Baltijas jūra, ja līdz tam laikam jau nebūs mirusi, kļūtu par jauno Eiropas Vidusjūru. Tātad tūrisma industrijas pārstāvji droši vien būtu pat ieinteresēti šajā procesā. Starp citu, «Vācijas Banka» («Deutsche Bank») ir veikusi apjomīgu pētījumu, saskaņā ar kuru Latvija ir minēta to valstu vidū, kas no globālās sasilšanas varētu ne tikai zaudēt, bet, piemēram, tūrisma jomā, arī iegūt. •