Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

Guntars un Silva.

 

 

Dižais bullis.

Lielkrūžu karoga metu izstrādājis seno zīmju speciālists mākslinieks Valdis Celms.

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 3 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Zemes sargs Dolmanis

Sallija Benfelde,
«Nedēļa», speciāli «Vides Vēstīm»;
Anitras Toomas foto


Dabas saimniecība «Lielkrūzes» Jaunpiebalgas pagastā ir viena no skaistākajām un latviskākajām ne tikai Vidzemes novadā, bet visā Latvijā. Par tās saimniekiem droši var teikt, ka viņi ir mūsu zemes sargi un glabātāji, tādēļ «Vides Vēstis» viesojās «Lielkrūzēs» un aicināja uz sarunu Guntaru Dolmani.


Latvijā ir ne mazums skaistu un sakoptu vietu, bet «Lielkrūzes» atšķiras ne tikai ar to, ka tā ir dabas jeb ekosaimniecība, kur netiek izmantotas nekādas ķimikālijas, bet arī ar to, ka šajās mājās nav nekā lakota un pulēta, te neatrast plastmasas līstītes un citus modernos «skaistumkopšanas līdzekļus», – šeit vides harmoniju panāk, ievērojot dabas likumsakarības. Ainavā jaušams īstums un pamatīgums, un jau pēc brīža ciemiņiem rodas sajūta, ka ir atgūts garīgs un fizisks līdzsvars. Un saruna ar Guntaru Dolmani liek atcerēties, ka vārdam «patriotisms», ko reizēm lietojam ar tādu mazliet ironisku pieskaņu, ir ne tikai klaji politiska nozīme. Turklāt Guntars Dolmanis ne tikai nodarbojas ar ekoloģisko lauksaimniecību, zivkopību, lopkopību, augļkopību un dabiskas, līdzsvarotas vides saglabāšanu. Pagājušā gada sākumā viņš izveidoja sabiedrisko organizāciju «Vides biedrība «Krūzes»», kas īstenos projektus, lai tuvinātos mērķim – bioloģiskās lauksaimniecības apmācību un pētniecības centra izveidei.

Biedrības projektu vadītāja, Guntara meita Silva Dolmane skaidro, ka «Vides biedrības «Krūzes»» mērķis ir izveidot starptautisku pētniecības un izglītības centru par vidi un bioloģisko saimniekošanu. Centrs nepieciešams, lai nodrošinātu ilgtspējīgu lauku attīstību, kas balstīta uz latviešu tradīcijām un bioloģisko saimniekošanu.

Patiesībā saruna ar Guntaru Dolmani un viņa saimniecībā redzētais liek domāt par mūsu valsts dīvaino politiku lauksaimniecībā. Ir skaidrs, ka Eiropas konkurences apstākļos izdzīvot var tikai intensīva lielražošana, kas jau tagad ir kā bumba ar laika degli divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, konkurence nav godīga, jo mūsu zemnieki saņem mazākus atbalsta maksājumus no Eiropas Savienības nekā veco dalībvalstu zemnieki. Otrkārt, intensīvā lielražošana noplicina vidi, grauj ekosistēmu. Tādā situācijā būtu normāli un saprotami, ja mūsu valsts ar visiem spēkiem atbalstītu ekosaimniecības – tā varētu būt «niša» mūsu zemniekiem – iespēja gan pelnīt ar šādu dzīvesveidu, gan saglabāt savu zemi un vidi. Tiesa, ar ekosaimniecībā saražoto par miljonāru nekļūsi un veikalu plauktus ar lētu masveida produkciju nepiepildīsi. Tomēr, manuprāt, Latvijā ir iespējama gan lielražošanas, kas nodrošinātu masveida pieprasījumu un apmierinātu reālo pirktspēju, gan ekoloģiskas saimniekošanas līdzās pastāvēšana. Valdībai tikai vajadzētu to atzīt un atbalstīt ekosaimniecības, cik vien tas ir iespējams. Saruna ar Guntaru Dolmani sniedz nelielu ieskatu šajās problēmās.

Vai jūsu dzimta ir piebaldzēni paaudžu paaudzēs?

Pavisam skaidri zinu, ka šajā vietā dzīvojis mana vectēva vectēvs. Arhīvos ir minēts Jānis Dolmanis, kurš bijis labs amatnieks – audējs – un labi pratis norēķināties ar dienestniekiem. Viņš sācis šīs mājas izpirkt no muižas un laikam jau bijis mūsu dzimtas pirmais uzņēmējs. Šajā pusē ir daudz māju, kuru nosaukumos ir vārds «krūzes»: Mazkrūzes, Lejaskrūzes, Avotkrūzes... Man šķiet, ka sanāks kādas 17 mājas. Pagastā ir arī ciems, kur ir četras mājas ar līdzīgu nosaukumu: Ceļmalkrūzes, Silakrūzes... Laikam jau tas liecina par to, ka Jāņu tradīcijas Jaunpiebalgā ir bijušas dzīvīgas vienmēr, un – kur līgošana, tur alus! Un kā nu alus bez krūzes, kurā to liet! Par jaunpiebaldzēnu līgošanu vēl tagad stāsta leģendas. Arī mūsdienās dažā labā saimniecībā tiek darīts pat 600 litru alus uz Jāņiem, un cilvēki iet cits pie cita un līgo. Ja Jāņu vakarā paliekam pavisam klusi, varam dzirdēt, kā līgo tepat netālu, Zosēnos, kas ir senais Jaunpiebalgas centrs. Esmu pārliecināts, ka Latvijas Jāņumāte ir Jaunpiebalga. Tāpat kā es zinu – un jūs jau arī to zināt –, ka no mūsu puses nākuši daudzi mūziķi un vārda meistari. Katra jaunpiebaldzēna dvēselē ir kāda dzirkstīte no mākslinieka.

Tieši uz šo vietu, uz Lielkrūzēm, ir atnācis dzīvot mans vectēvs Antons. Viņš piedalījās Latvijas brīvības cīņās un traki necieta lieliniekus. Viņš saimniekoja šeit brīvvalsts laikos. Un es visu savu mūžu esmu dzīvojis šeit.

Vai vienmēr esat bijis dabas sargātājs?

Kolhoza laikos es biju mežkopis, pārzināju kolhoza mežus, tie bija kādi pieci tūkstoši hektāru. Patiesībā jau toreiz biju liels dabas aizsardzības entuziasts. Cēsīs bija Dabas biedrība, kurā notika dažādi semināri un bija Tautas universitāte. Ziniet, jau tajos laikos tika runāts un spriests par bioloģisko lauksaimniecību.

Esat diplomēts mežkopis?

Esmu beidzis Rankas mežsaimniecības skolu, kad tās izglītībai vēl bija svars un vērtība un kad šī skola vēl bija meža dvēsele. Savas skolas gaitas sāku Gaujas (Jēkaba) pamatskolā. Uz skolu bija jāiet cauri mežam, un tur es vienmēr sastapos ar putniem, arī mazajā skoliņā bija putnu būrīši un barotavas. No 5. klases mācījos Jaunpiebalgas vidusskolā, bet vairāk interesējos par putniem nekā par mācībām. Mana mamma bija skolotāja, un viņa mani aizsūtīja mācīties uz Drabešu internātskolu – laikam jau cerot, ka tur mācībām man būs vairāk laika. Tomēr sanāca tā, ka internātskolas bioloģijas skolotāja bija pazīstama ar ornitologu Pēteri Blūmu. Viņa mūs sapazīstināja, un pēc eksāmena putnu pazīšanā drīkstēju sākt putnu gredzenošanu. Kļuvu par skolas bioloģijas olimpiādes uzvarētāju un biju skolas Putnu dienas vadītājs. Tad aizgāju mācīties uz mežsaimniecības skolu. Vasarās, arī brīvajā laikā, piedalījos ornitologu ekspedīcijās Papē un Engures ezerā. Tomēr es sevi uzskatu par praktiķi, nevis teorētiķi. Starp citu, ja runājam par putniem, – manā saimniecībā, laukos un mežos ir sastopamas vismaz 50 putnu sugas.

Par zemes kopēju kļuvāt, mainoties laikiem?

Atgūstot īpašumā vectēva zemi Lielkrūzēs, mēs ar ģimeni sākām tā īsti saimniekot, lai gan tas stāsts nemaz tik vienkāršs nav. Vēl padomju laikos biju atteicies iestāties kompartijā. Kad Jaunpiebalgas baznīcas ērģeles gribēja pārvest uz Rīgu, biju to vidū, kas aicināja sabiedrību protestēt pret šo ieceri. Mani uz pārrunām Cēsīs izsauca čekisti. Toreiz bija sācies Gorbačova perestroikas laiks, tādēļ mani mēģināja tā pavisam viltīgi savervēt par ziņotāju, sakot, ka VDK gribētu zināt par komunistu nelikumībām. Atteicos. Un pēc 15 savā profesijā nostrādātiem gadiem man nācās no darba aiziet. Sākās Atmoda, darbojos Tautas frontē, tika dibinātas zemnieku saimniecības, un arī manai ģimenei sākās cita dzīve. Mēs bijām viena no pirmajām bioloģiskajām saimniecībām Latvijā.

Cik lielu platību tagad apsaimniekojat?

No vectēva mantoju 64 hektārus, es vēl nopirku 85 hektārus un arī nomāju aptuveni 20 hektārus pļavu, kur ganās savvaļas lopi. Mežkopjiem bija zaļās misijas apziņa, un es jau no pirmās dienas gribēju saimniekot citādi, nekā tas notika sociālisma laikos. Vienmēr esmu redzējis, ka starp ierasto saimniekošanas veidu un dabu ir liela pretruna. Gribēju izveidot saimniecību, kas ir dabas organiska sastāvdaļa un sakņotos senču tradīcijās, – lai apliecinātu, ka arī šodien tā var dzīvot un strādāt. Savu redzējumu gribēju ne tikai īstenot ar praktisku darbošanos, gribēju to padarīt arī labi skatāmu. Šodien esam diezgan populāri, esam pat nofilmēti reklāmas sižetā, ko par Latviju rāda citās valstīs. To, ka esam latviska saimniecība, sa-skata katrs atbraucējs. Mēs arī plēšam jumta skaidas, un šis dabiskais jumta segums kalpo 40-50 gadu bez jebkādas ķīmiskas apstrādes. Un savā mežā nekad neizmantoju kailcirti, nekad!

Pastāstiet, lūdzu, par savu saimniecību! Redzu, ka šeit ir daudz dīķu, ka pļavā netālu no mājas ganās aitas un ābeles ir pilnos ziedos.

Manā īpašumā ir 14 ūdenskrātuves, un tās ir mana mūža darba rezultāts. Dīķi aizņem 10 hektārus, tie izskatās un ir apkopti tā, ka nezinātājam grūti pateikt, ka tie nav dabiski izveidojušies ezeriņi. Dīķos ir zivis, jo zivkopība ir viena no manām nodarbēm, kurai ir ļoti liela nozīme. Protams, visupirms tā dod zivju produkciju, tā veicina tūrismu, jo bioloģiskā lauksaimniecība nodrošina tīru ūdeņu saglabāšanos, tādēļ ūdeņos droši var peldēties. Ūdenskrātuve visai apkārtnei nodrošina dzīvās radības – krupīšus, vardītes, spāres –, kas savukārt ir vajadzīgas, lai lauks funkcionētu pilnvērtīgi, lai būtu dzīvības aprite. Ja nelieto minerālmēslus, tad katra mazā dzīvībiņa, kas kaut kādu iemeslu dēļ iet bojā, sadalās, kļūstot par vides dabisko sastāvdaļu, tā nav ķimikāliju pilna. Pļaujot sienu, es ar traktoru droši vien nobraucu kādu vardīti, bet tādējādi viņa kļūst par lauka dabisko mēslojumu, tas nav tas pats, kas iznīcināt, piemēram, vardes, miglojot laukus. Ūdenskrātuves veido arī mikroklimatu, dodot un regulējot mitrumu. Migla naktīs ābeļdārzu pasargā no salnām.

Vai salnas jūs nekad neskar?

Zosēnos mēdz būt vislielākās salnas, un Zosēni mums ir ļoti tuvu. Mūs salnas neskar, jo mūs sargā ūdenskrātuvju ekosistēma. Pirms gadiem četriem vai pieciem visā Latvijā dārzos nosala ziedošās ābeles. Mums togad bija laba raža. No Pūres bija atbraukuši ekskursijā un brīnījās, kā tas iespējams – nekur Latvijā nav ābolu ražas, bet mums tā ir labu labā. Šogad ābeles zied kā trakas, un atliek vien cerēt, ka tie, kurus saucam par kaitēkļiem, parūpēsies, ka ābolu nav tik daudz, citādi ābeles var nolūzt. Ir vajadzīgs līdzsvars, un ekosistēma to nodrošina.

Ko jūs audzējat?

Mēs, protams, audzējam savā dārzā visu, kas vajadzīgs ģimenei. 30 hektāros, bioloģiski apsaimniekotā zemē, audzējam rudzus, miežus, griķus, zirņauzas, kartupeļus, mazliet arī kaņepes. Protams, ievērojam augseku, un lauka lielums nepārsniedz hektāru. Var teikt, ka dabiskais lauka lielums ierobežo lauka izmērus. Ir jāievēro arī dažāds nianses – piemēram, laukā, kur ir nogāze, kartupeļus neaudzēsi, savukārt mitrā laukā var audzēt mitrumu mīlošus augus un tamlīdzīgi. Starp citu, šogad jau trīsdesmit ceturto reizi brūvēšu pats savu alu no saviem ekoloģiski tīrajiem miežiem. Visa mūsu produkcija ir ekoloģiski tīra, un mēs to visu varētu pārdot, bet daļu izmantojam savā lopkopībā.

Audzējat lopus gaļai?

Jā, mūsu lopi ir gaļai. Savulaik no piena lopkopības atteicāmies. Mums gan bija piena māja, bet piena lopkopība tik ļoti piesien pie vietas, ka neko citu vairs nevar atļauties darīt. Mums ir savvaļas govslopi, kas ir Latvijas brūnās un dažādu citu šķirņu krustojums. Mums ir liels kā taurs bullis – krustojums ar hailanderu; viņam ir milzu ragi, un viņš ir gaišā smilšu krāsā. Interesants dzīvnieks. Mums ir astoņu šķirņu govis – melnas, brūnas, zilganas, dzeltenas... Mums ir zirgi, ir aitas. Varam vērot, kā dzīvnieki savvaļā krustojas, mainās un attīstās. Latvijā savvaļas lopus vērtē pēc svara, bet tas jau neko nepasaka par to, kā dzīvnieks piemērots savvaļas apstākļiem. Mūsu dzīvnieki visu gadu dzīvo brīvā dabā, un mums jādomā pat par meža ieloka izveidošanu, lai puteņu laikā dzīvniekiem būtu, kur patverties, – govis mežā taču mēs nedrīkstam laist, bet apstākļiem jābūt tādiem, lai ziemā var dzīvot ārā, lai dzīvnieks jūtas labi. Un te nu es gribu teikt, ka regulas, kas nosaka mūsu darbību, nonāk pretrunās pašas ar sevi, tās ir formālas, bet reizēm no mums prasa to, kas pēc būtības ir kaitniecība gan pret dabu, gan pret dzīvnieku. Jau pieminēju piena lopkopību... Tagad ir labi redzams, ka mazajiem piena ražotājiem maksā mazāk. Patiesībā tas nozīmē, ka nelielās saimniecības tiek ierobežotas ar cenu palīdzību. Zaļajā saimniekošanā visvērtīgākā ir mazā teritorija, kuru apkopjot pavisam vienkāršā veidā, bez ķimikālijām un citām ļoti modernām tehnoloģijām, tiek saglabāta vide, ekosistēma. Ber zaļie saimnieki saņem mazāk par tiem, kuri sagandē vidi. Gadās, ka, ņemoties ar mēslošanu un miglošanu, labība saiet veldrē, bet saimniekotājs nekautrējas pēc tam vēl pieprasīt kompensāciju no valsts.

Jums ir arī augļu dārzs?

Jā, neliels, 0,3 hektāri, bet arī nākas cīnīties ar Lauku atbalsta dienestu. Patiesībā augļu dārzs ir 0,4 hektārus liels, bet to sadala pagalmā ienākošais ceļš. Tas ir dabiskais šķērslis, kas sadala lauku bloku, tādēļ nevaram saņemt pilnu maksājumu par visu platību. Turklāt mūs pat apsūdz, it kā mēs būtu mānījušies, ka mēs neizmantojam visu uzrādīto platību un mums maksājums jānoņem. Vispār par tām platībām jāteic, nekad neesmu sapratis, kā tās tiek mērītas: plānos un pēc maniem mērījumiem ir vieni skaitļi, bet ierēdņiem sanāk pavisam citi. Un tad vēl tā attieksme – kā pret noziedzniekiem, kuri jāpieķer nozieguma vietā un jāsoda! Biežākais arguments: jūs mānāties, un mēs jūs sodīsim, atņemsim maksājumus. Varētu domāt, ka mana nodarbošanās ir nevis bioloģiskā saimniecība, bet krāpniecība. Par aitu ganībām tas pats. Ir ganību pļava, un tās vienā malā ir neliela bērzu birzīte, kur aitas labprāt guļ pēc ganīšanās. Ja šīs birzītes nebūtu, aitas šīs ganības nebūtu tik ļoti iemīļojušas, turklāt es šos kokus neesmu speciāli stādījis. Bet man par šo platību atbalsta maksājumus nemaksā, jo tās neskaitoties ganības – tajās vienā stūrī augot koki! Ja es tos kokus nocirstu (bet es to, protams, nedarīšu!), tad, kārtējā pārbaudē ieraugot celmus, man paziņotu, ka tā ir sliktas lauksaimniecības prakse un ka maksājumi man jānoņem. Viņi pat varētu paziņot, ka es krāpjos un ka man jāatmaksā daļa naudas. Ir bijis tā, ka es lūdzu viņus atbraukt un visu kārtīgi izmērīt; viņi atbrauc un staigā, un mēra, staigā un mēra, līdz atzīst, ka tā esot gan, kā es saku. Tad viņi aizbrauc, un pēc kāda laika es saņemu paziņojumu, kurā tiek apgalvots, ka viss ir tā, kā jau agrāk rakstīts, un ka es gandrīz vai esmu krāpnieks. Nesaprotu!

Kādēļ tā notiek? Vai tā ir Eiropas nesapratne par dabisko saimniekošanu, mūsu ierēdņu pārcentība vai valsts politika, lai atbalstītu lielražotājus?

Nedomāju un nespēju ticēt, ka valsts apzināti liek ierēdņiem darīt visu, lai ekosaimniecības saņemtu pēc iespējas mazāk naudas. Tā taču nevar būt! Turklāt patiesībā tās jau nav subsīdijas, valsts piemaksā mums starpību starp esošo cenu un to, ko patiesībā tas maksā. Mēs neesam ubagotāji, kas prasa naudu par neko nedarīšanu. Droši vien, ka daļēji Eiropa, kura visu laiku aizrāvusies ar intensīvo lauksaimniecību, nesaprot nedz reģionālās un klimatiskās atšķirības, nedz arī dziļi izprot to, ka dabā viss ir savstarpēji saistīts un sabalansējams. Daļēji droši vien arī tas, ka ierēdņi nepārzina bioloģisko lauksaimniecību, šie cilvēki ir lasījuši teorijas, bet no reālās dzīves laukos neko nesaprot. Trakākais ir tas, ka mēs, zemnieki, neko no viņu darītā nevaram apstrīdēt. Vienīgā iespēja ir griezties tiesā, bet to neviens zemnieks nedarīs – pie Latvijas tiesu pārslogotības lieta var vilkties pāris gadu, bet, kamēr lieta ir tiesā, bet nav pēdējās instances lēmuma, zemniekam tiek apturēti visi maksājumi! Visi! Tādēļ zemniekam atliek vai nu samierināties, lai arī kādas ačgārnības notiktu, vai arī mēģināt izdzīvot bez atbalsta maksājumiem. Ekosaimniecībām tas nozīmētu drošu nāvi. Saprotiet, es jums varētu stāstīt vēl un vēl par to, kas notiek un kas man nekādi nav saprotams, bet ar to jau nekas nebūs līdzēts. Ir jāmaina valsts attieksme. •