Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Idra – klusā ūdensbriesmoņa sala

Ilze Paparinska;
autores foto


Noslēpums
Šī sala ir kā labi glabāts noslēpums, ko nebaidos atklāt. Jo turp tāpat nedosies neviens, kurš nejutīs īpašu klusās Idras aicinājumu.


Idra (salas nosaukumu raksta un izrunā dažādi – Hidra, Ydra, Hydra) no putna lidojuma atgādina no jūras iznirstošu daudzgalvainu ūdens briesmoni – Hidru. Tā ir viena no mazākajām, klusākajām un tīrākajām salām Vidusjūrā. Iedzīvotāju tajā ir pavisam maz – aptuveni trīs tūkstoši. Šīs salas lielākā privilēģija – aizliegums braukt ar automašīnu. Tas gan vairāk saistīts ar salas formu un īpatnējo apbūvi, bet – nevar noliegt – arī ar vēlmi atšķirties. Jo nevar nepieminēt mūsdienu zaļā tūrisma tirgū aizvien vairāk pieprasīto «preci» – klusumu un mieru.

Idra ir viena no salām Argo – Saronas salu grupā, kas atrodas Vidusjūrā. Salas atrodas netālu no Atēnām, tādēļ tām ir kopīga vēsture. No jūras tirdzniecības gūtā peļņa nodrošināja salās augstu kultūras un sabiedrības attīstības līmeni, ko arī šodien var redzēt Idras lieliskajā arhitektūrā.

Mūsdienās Idras sala atrodas Grieķijas teritorijā, bet tās iedzīvotāji pārsvarā ir pareizticīgie albāņi, kas salā apmetušies kopš 16. gadsimta. Arhitektūras mantojuma saglabāšanas politika palīdzējusi Idrai saglabāt tās pievilcīgo izskatu un šarmu, kāds tai bija 19. gadsimta sākumā.

Lai nokļūtu Idras salā, vispirms jātiek līdz Atēnām. Iepriekšējai olimpiādei par godu izbūvētais jaunais metro aizvedīs tieši līdz Pirejas ostai, bet no tās kāds «Flying dolphin» pa nieka divām stundām aizvedīs tieši uz Idru. Kāds lēnāks «lidojošais delfīns» piestās vēl kādā salā...

Osta un zvani

Idras osta ienākošos kuģus, kuģīšus un jahtas sagaida ar ostas zvaniem. Atturīgi grezns zvana tornis, ko mūrējis kāds nezināms, bet izcils mūrnieks no Tiras, pieder Panagia klostera baznīcai, kas būvēta 18. gadsimta vidū uz jūras un avotu dieva Poseidona tempļa drupām.

Zvani Idrā ir viena no parastākajām ikdienas skaņām, ko neapslāpē automašīnu motoru rūkoņa. Dažādu toņkārtu zvani un zvaniņi skan no ostas, kuģiem, klosteriem un ģimeņu kapelām, tos skandina arī ēzeļi un pa kalniem klīstošās aitas...

Izrotāti ēzeļi

Pirmie sagaidītāji ostā ir ēzeļi un viņu saimnieki. Ēzeļi un mūļi ir Idras salas vienīgais transports. Uz šo dzīvnieku mugurām tiek uzkrauti būvmateriāli, ikdienas pirkumi, atpūtnieku koferi... Lai ēzeļi, ikdienas pienākumus veicot, izskatītos nedaudz jautrāki, tos izrotā ar krellēm, košām lentēm un, protams, zvaniņiem.

Kaut gan Idras salā nav pilnīgi nekādu mākslīgi radītu «atrakciju» tūristu pievilināšanai, pat ne viesnīcu, tūrisma sezona tomēr esot no aprīļa līdz oktobrim. Bet, ja arī novembra sākumā vai marta beigās pietiekami vilinoši šķiet lēkt jūrā no nelielām klintīm un peldēties siltā, zilizaļā ūdenī, kā arī vienkārši siltums, klusums un svaigi augļi, tad Idrā var ierasties bez īpašas pieteikšanās. Tā vienkārši... Vietējie iedzīvotāji, kuru pamatnodarbošanās ir zveja un vīnogu audzēšana, būs priecīgi un atsaucīgi pieņemt savās mājās pēc saules, siltā jūras ūdens un klusuma izslāpušus ceļotājus.

Vienīgā automašīna

Tomēr samelojos, ka uz Idras nav nevienas automašīnas. Arī uz šīs klusās salas izņēmums apstiprina likumu. Viena mašīna tomēr ir! Pēc vairākām uz salas pavadītām dienām tās forma un troksnis šķiet kā no citas pasaules. Tomēr tā pilda trīs būtiskas funkcijas: savāc salas atkritumus, pārvadā ēzeļiem neuzkraujamos būvmateriālus un pāris reižu gadā aizved apmeklētājus uz klosteri, kas atrodas salas pašā augstākajā, nepieejamākajā vietā.

Uz klosteri

Kad pēc četrām brīvprātīgā klusumā pavadītām dienām sāku jau sarunāties ar salas ēzeļiem, mājas saimniece uzaicina mani pievienoties braucienam uz klosteri kalna galā. Ja nebūtu braukusi kopā ar vietējiem saliniekiem vienīgajā salas mašīnā uz klosteri svinēt Sv. Dmitrija svētkus, būtu palaidusi garām kaut ko ļoti būtisku, tikai un vienīgi Idrai raksturīgu.

Braucēji sakāpj parastā kravas mašīnā ar atvērtu kravas kasti un cieši sastājas cits pie cita. Baznīcas zvaniem nozvanot astoņas reizes, vienīgā salas mašīna, smagi rūcot un dūmojot, uzsāk stāvo braucienu pa kalna ceļiem. Pēdējie klātpienācēji tiek ievilkti jau braucošā mašīnā, kur vēl turpmākās piecas minūtes tiek pausts sašutums ar žestikulēšanu pulksteņa un debesu virzienā. Tā kā Idras iedzīvotāji ar mašīnu brauc pāris reižu gadā, viņi izbauda to maksimāli. Piemēram, smejoties un uzjautrinoties par katru straujāku pagriezienu vai neveiklu iebraukšanu bedrēs. Bet vislielāko jautrību braucējiem sagādāja periodiska pietupšanās, pabraucot zem koku zariem. Gluži vienkārši – kurš nepaspēs pietupties, aizķersies aiz koku zariem... un tā vismaz piecpadsmit reizes! Jo augstāk kalnā, jo žēlīgākas skaņas izdveš pārkarsušais motors, un man jau sen šķiet, ka vajadzēja tomēr iet kājām. Tad atkal strauja apstāšanās, jo uz ceļa nez no kurienes uzradies un nostājies ēzelis. Šoferis, ilgi nedomājot, jau ir pie ēzeļa un žestikulē, norādot uz pulksteni un debesīm. Kad tas nelīdz, pasauc pāris palīgu, paņem ēzeli un vienkārši nones malā.

Īstajā brīdī, kad nevienu nekas vairs nespēj uzjautrināt, esam nokļuvuši pie brauciena mērķa – klostera. Koši zilie vārti plaši atvērti, zvani skan, koši karodziņi plīvo vējā. Braucēji dziedādami saiet baznīcā, kur jau skan daudzbalsīgs mūķeņu koris un plīvo vīraka aromāts. Tomēr pārāk ilgi atbraucēji tur neuzkavējas, jo, vai nu neatliekami jārunā pa telefonu un jāuzpīpē, vai arī jānogaršo klostera olīvas un apelsīni...

Pa ugunsgrēka pēdām

Pavisam drīz pēc svinībām klosterī uzzinu, ka brauciens ar vienīgo Idras mašīnu bijis paredzēts tikai vienā virzienā. Atpakaļ, lejā no kalna, jānokļūst saviem spēkiem. Virziens ir skaidrs, taka viena, par piemērotāko izvēli galva nav jālauza, un galu galā klosteris uz ilgāku uzkavēšanos arī nevilina.

Sākumā taka vijas pa tādu kā izkaltušu kalnu upes ieleju, tad kļūst aizvien klinšaināka, ērkšķaināka un visbeidzot pārklājas ar pelnu kārtu. Pagājušajā vasarā visā Grieķijā lielu postu nodarīja ilgstošais sausums un ugunsgrēki. Idras iedzīvotāji par ugunsgrēka iemeslu savā salā uzskata neapzinīgu atkritumu dedzināšanu. Taka, kas savieno klosteri kalna galā un ostu, vijas tieši cauri ugunsgrēkā apdegušam ciedru mežam. Katrs solis gaisā saceļ pelnus un atklāj zaļus zāles asnus, kas spraucas tiem cauri. Salas iedzīvotāji, ejot cauri šai pelnu ielejai, skaļā balsī vaimanā, met krustus, slauka viens otram asaras, bet, ieraugot zaļo zāli, atkal kļūst omulīgi un bezbēdīgi jautri.

Ūdeni sakrāj līdz pēdējai pilītei

Kā jau Vidusjūras sala, Idra var lepoties ar svaigām jūras veltēm, sulīgiem augļiem un īpatnēju vietējo vīnu. Bet par Idras ūdeni ir īpašs stāsts. Gan par to ūdeni, kas apskalo kluso jūras briesmoni, gan par to, ko iegūst no dziļurbumiem un sakrāj no nokrišņiem. Salu apskalojošais ūdens ir intensīvi zilganzaļos toņos, tā nokrāsa mainās atkarībā no apgaismojuma un reljefa atspulgiem. Ne velti salu kā mājvietu izvēlējušies impresionisti, mēģinot notvert sekundes krāsaino gaismas iespaidu.

Reālā dzīve cilvēkiem, kas izvēlējušies Idru par savu mājvietu, liek būt ļoti praktiskiem un tālredzīgiem. Ūdens saimniecības vajadzībām tiek sakrāts līdz pēdējai pilītei, no dakstiņu jumtiem to satecinot lielos konteineros, kas novietoti pagrabos. Ūdeni sasilda saule uz katras mājas jumta. Var jau, protams, nopirkt visādu veidu ūdeni pudelēs, ko katru dienu atved kuģi un ēzeļi iznēsā pa veikaliem. Bet īpaši garšīgu un ledaini aukstu dzeramo ūdeni jāiet smelt no kādas akas.

Klusums pirms un pēc vētras

Vadot mierīgas, klusas dienas uz salas, ļoti vēlams tomēr nezaudēt modrību un vismaz reizēm paklausīties laika ziņas. Ja ir vēlēšanās laikus nokļūt Atēnu lidostā un tomēr atgriezties mājās, tad ieteicams ne tikai vērot un baudīt ūdens toņus, bet mēģināt paredzēt iespējamās pārmaiņas.

Dienu pirms ieplānotās došanās mājup, kad salu apskalojošie ūdeņi likās pat rāmi, sacēlās vētra. Pēkšņi, bez jelkādām brīdinošām pazīmēm, ūdens viļņi, atsitušies pret klintīm, veļas atpakaļ jūrā. Un tas nozīmē, ka kuģi nekursē, zvejnieku laiviņas jau laikus izvilktas krastā, visas durvis un logi ciet, cilvēki mierīgi pavada laiku pie kamīna un televizora vai abiem vienlaikus. Un gaida, kad vētra norims. Bet jūra un vējš – kā grib, tā dara. Kas tiem daļas par lidmašīnu kursēšanas laikiem!

Zaļā soma

Vētrai sākoties, atrados suvenīru veikaliņā, lai pirms došanās mājup nopirktu košu zilganzaļu somu – tādu kā Idras ūdeņi. Maksāšanas brīdī dažas eiro monētas nejauši aizripoja neredzamā virzienā. Pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem tās atrast veikala īpašnieks izteiksmīgi noplātās ar rokām un vaļsirdīgi nosaka: novēli tās monētas dievībām, lai vētra ātrāk norimst.

Pamatīgi iztrakojusies, vētra nākamajā dienā norima un iestājās rāms, bet, kā man šķita, nedaudz viltīgs klusums. Kuģu satiksme ar sauszemi atjaunojās, zvejnieki savas laiviņas atkal sastūma ūdenī, un kāds ēzelis aiznesa zilganzaļo somu uz ostu. •