Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Noslēpumainā sakņu pasaule

Guna Noldt;
autores foto


Saknes ir augstāko augu orgāns, kas parasti atrodas augsnē. Parasti. Taču dažkārt vide, kurā augi aug un attīstās, piepeši vai palēnām var mainīties, tādēļ, lai neaizietu bojā, augi spiesti šīm pārmaiņām pielāgoties. Pielāgošanās gaitā pārveidojas to pamatorgāni – saknes, lapas, stumbrs – un veidojas to pārveidnes jeb metamorfozes. Un tās auga dzīvē pilda sevišķas funkcijas.

Šoreiz gribu pastāstīt par sakņu pārveidnēm, kas nav vis paslēpušās zem zemes, bet aug virszemē un bieži pārsteidz ar formu daudzveidību un neparastumu.


Aplūkojot kāpelētājaugus, nevar nepamanīt to tvērējsaknes, kas attīstās kā piesaknes un palīdz augiem piestiprināties pie dažādām virsmām – koku stumbriem, ēku fasādēm. Efejām tās ir īsas, bārkstveida tvērējsaknes, bet tropos augošiem epifītiem – daudzām orhideju, bromēliju vai kallu sugām – garas un dažkārt aptver pat blakus augošu koku stumbrus. Pateicoties sakņu pārveidnēm, īstā vaniļa (Vanilla planifolia, orhideju dzimta) spēj pakāpties pat 10 metru augstumā. Interesanta ir Bengālijas vīģes (Ficus benghalensis) balsta sakņu attīstība. Jauniem augiem no stumbra un zariem nokarājas gaisa saknes, kas aug lejup un, sasniedzot augteni, iesakņojas tajā, un ievērojami paresninās. Pēc kāda laika gaisa saknes sasniedz stumbra cienīgu apjomu un pārņem balsta funkcijas.

Stakļu un dēļu saknes

Savukārt stakļu saknes, kas raksturīgas tropu augu Pandanus, Rhizophora un dažu palmu sugu augiem, palīdz augiem nostiprināties dūņainās, slapjās augtenēs. Tās attīstās no stumbra kā piesaknes pat trīs metru augstumā un slīpi, dažkārt lokveidā ieaug substrātā, tādējādi veicot divas funkcijas – balsta augu un nodrošina tā apgādi ar minerālvielām. Šim sakņu tipam svarīga nozīme ir tropos un subtropos sastopamo ekosistēmu, piemēram, mangrovju mežu, indivīdu augšanā un attīstībā. Mangroves aug lēzenās, staignās, plūdmaiņām pakļautās piekrastēs, un faktu, ka tās spēj uzņemt sāļo okeānu un jūru ūdeni, var izskaidrot tieši ar sakņu darbību, kas funkcionē līdzīgi filtram, ultrafiltrēšanā aktīvi piedaloties primārās mizas parenhīmas šūnu membrānām.

Līdzīgu funkciju pilda virszemes dēļu saknes, kas, kā jau norāda to nosaukums, koku stumbru apakšdaļā izskatās kā zvaigznes formā saslieti dēļi. Apakšzemē, zem augsnes kārtas, katra atsevišķa «dēļa» apakšpusē veidojas daudz sīku, smalku saknīšu, izveidojot ķemmveida sakņu pinumu. Arī dēļu saknes noder kokaugu balstam, jo tropu lietus mežu koki nereti sasniedz ievērojamu – līdz pat 60 metru – augstumu un četru piecu metru apkārtmēru. Dēļu saknes veidojas gan tropu lietus mežos augošiem, piemēram, kapokkokam (Ceiba pentandra), Peltogyne purpurea, Intsia palembanica, gan arī mērenā platuma grādos sastopamiem kokaugiem, piemēram, parastajai vīksnai (Ulmus laevis).

Aug uz augšu un elpo

Augtenēs, kas bieži pārplūst vai kurās novēro stāvošu ūdeni, problemātiska ir sakņu sistēmas apgāde ar skābekli, jo, kā zināms, tas ūdenī šķīst tikai ierobežotā daudzumā. Daba evolūcijas gaitā parūpējusies arī par šādu situāciju, attīstot elpošanas saknes jeb pneimatoforus. Tā, piemēram, mangrovēm (Rhizophora mangle) substrātā augošajām īstajām saknēm attīstās sānsaknes, kas aug vertikāli uz augšu un vēlāk paceļas virs substrāta, jo spēj augt negatīvi ģeotropiski. Caur virszemes elpošanas sakņu lenticelēm gaiss sasniedz sakņu parenhīmas starpšūnu telpas un tālāk tiek transportēts uz auga daļām, kas atrodas zem ūdens.

Nožņaudz saimnieku

Savukārt gaisa saknes raksturīgas tropu lietus mežos augošajiem dažādu sugu epifītiem – orhidejām, bromēlijām, kas augot nostiprinās uz kāda cita auga virsmas un gan ūdeni, gan barības vielas uzņem no atmosfēras. Gaisa saknes var ieaugt substrātā un tādējādi pildīt parasto sakņu funkciju. Interesanta ir, piemēram, žņaudzējvīģes Ficus altissima sakņu pinuma izveidošanās gaita. Nereti gadās, ka pēc putnu, pērtiķu vai citu dzīvnieciņu paviesošanās kokā – tā galotnē, uz kāda zara vai dobumā – ārpasauli sasniedz cauri šo dzīvnieku zarnu traktam izceļojušas dažādu gumijkoku jeb vīģu ģints sugu (piemēram, Ficus altisimma) sēklas. Tās tur sadīgst. Sākotnēji vīģes un saimniekauga kopdzīve ir visai miermīlīga. Vīģe aug epifītiski, vispirms veidojot gaisa saknes, kas lēnām aug augtenes virzienā, iesakņojas tajā, taču gaisa sakņu apjoms vairākkārt paresninās, un tām attīstās patstāvīga pazemes sakņu sistēma. No šā brīža to augšana ir tik strauja, ka līdzinās eksplozijai. Žņaudzēja lapotne kļūst aizvien lielāka, tam attīstās daudz jaunu gaisa sakņu, kas pārkoksnējas un savijas kopā līdzīgi biezam pinumam. Šādā veidā žņaudzējvīģe saimniekaugu apskauj tik cieši, ka tam kļūst aizvien grūtāk uzņemt barības vielas un ūdeni, un tas lēnām mirst.

Mazāk eksotiskas un ikvienam noteikti pazīstamas sakņu pārveidnes ir gumi, kas biologu izpratnē ir vai nu galvenās saknes pastiprinātas, anomālas augšanas rezultāts (piemēram, biete), vai arī piesakņu sekundāras paresnināšanās veids (piemēram, dālija). Gumos uzkrājas rezerves barības vielas – saharoze, ciete un inulīns. •