Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Raunas Staburags 2007. gadā.
Foto: U. Nulle.

Šūnakmens slāņu deformācija Lībānu-Jaunzemju atsegumā Kazu ielejā.
Foto: U. Nulle.

Saldūdens kaļķiežu atradnes ar šūnakmens iegulām.
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 31 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Šūnakmens – Latvijas nacionālais ģeoloģiskais simbols

Sarmīte Kondratjeva,
Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūra


Starptautiskā planētas Zeme gada ietvaros Latvijas ģeologi pasludinājuši šūnakmeni par nacionālo ģeoloģisko simbolu. Tas ir stipri sacementēts saldūdens kaļķieža paveids, ko sauc arī par kaļķa tufu un blīvo avotkaļķi; tam ir arī vairāki vietēja rakstura nosaukumi: Bauskas apkārtnē – radzis, Raunas apkārtnē – pūrāsis, Pļaviņu apkārtnē – sūnakmens, Kurzemē – ķauķis.


Pārkaļķojusies vēsture

Šūnakmens kopā ar irdenajiem saldūdens kaļķiežiem sastopams augšējos zemes slāņos, tuvu tās virspusei. Tas veidojies vienlaikus ar ezeru un avotu nogulumiem pēcledus laikmetā (holocēnā), aptuveni pirms 6000-10 000 gadu, kad Latvijā bija labvēlīgi klimatiskie apstākļi ilgstošai kalcija karbonāta (CaCO3) izgulsnēšanai. Lielākie kaļķiežu daudzumi uzkrājušies vietās, kur ar kalcija bikarbonātu (Ca (HCO3)) piesātināti pazemes ūdeņi izplūduši virszemē vai applūdinājuši pārpurvotas ieplakas, jo kā gaiss, tā arī augi intensīvi absorbē ogļskābo gāzi (CO2). Tā veidojošies avotu nogulumi, kuri parasti neaizņem lielas platības, bet var sasniegt ievērojamu biezumu (Lībānu-Jaunzemju atsegums, Raunas Staburags). Ezeros karbonāti izgulsnējušies no tur ieplūstošo strautu un avotu ūdeņiem un veido plašas, pat vairākus desmitus hektāru lielas iegulas, parasti gan ne biezākas par 0,5-2 m. Biezākie slāņi (līdz 3 m) konstatēti Allažu pagastā pie Jaunzemu mājām. No ūdens izgulsnētie karbonāti pārklāj augus, tāpēc šūnakmenī bieži sastopamas sūnu inkrustācijas, pārkaļķotas niedres, koku zari un lapas. Smalkā karbonātu masa pakāpeniski sāk cietēt, un vienlaikus mainās arī tās struktūra – kalcīta kristāli pārkristalizējas. Nogulšņu pārtapšanu par iezi ietekmē vairāku faktoru mijiedarbība: gan klimata pārmaiņas, gan vietējie neotektoniskie procesi, gan pazemes ūdeņu dina-mika, gan piemaisījumu sastāvs izgulsnētajā materiālā u.c., tāpēc vienas iegulas robežās vienlaikus sastopami dažādās pakāpēs saistījušies saldūdens kaļķieži – no miltveida līdz cietam, blīvam šūnakmenim. Latvijā ir vairāki simti irdeno saldūdens kaļķiežu iegulu vietu, bet tikai dažās no tām sa-stopams šūnakmens.

Skaists būvakmens

Pateicoties dekoratīvajām īpašībām, silti pelēcīgajam tonim un porainajai faktūrai, kā arī samērā viegli veicamai apstrādei, šūnakmens ir iecienīts pieminekļu un ēku apdares materiāls. Kā būvakmens tas izmantots jau 13. gadsimtā celtajās bruņinieku pilīs. No šūnakmens darinātās logu un durvju ailes līdz mūsdienām saglabājušās Siguldas pilsdrupās, Vecpiebalgas baznīcā, Krimuldas muižas ēkās un vairākās citās vietās.

Šūnakmeni kā dekoratīvu vietējo materiālu nacionālā romantisma stilā celtajos namos divdesmitā gadsimta sākumā izmantojuši arhitekti K. Pēkšēns, E. Laube, V. Reslers u.c. Šūnakmens cokoli un portāli grezno namus Kronvalda bulvārī 10, Tērbatas ielā 15/17 un citur Rīgā. Cēsu pils parka kāpņu izbūvei un atsevišķu namu izdaiļošanai, piemēram, Krūmiņa grāmatnīcai Rīgas ielā, A. Niedras namam Palasta ielā 20, izmantotais šūnakmens iegūts Lībānu atradnē Cēsu tuvumā. Ogres pasta namam šūnakmens vests no Cecīļu atradnes Drabešu pagastā.

Tomēr vislabāk šūnakmens ir atpazīstams kā Rīgas Brāļu kapu memoriālā ansambļa materiāls. Laika posmā no 1923. līdz 1936. gadam to izveidoja Pirmā pasaules kara un Latvijas atbrīvošanas cīņu varoņu atdusas vietā starp Meža kapiem un dzelzceļa atzaru uz Ainažiem. Memoriāls aizņem 9 ha lielu teritoriju, un tā izbūvei izmantots aptuveni 1900 m3 šūnakmens – izkalti skulpturālie tēli, izveidotas kāpnes, ar zāģētām šūnakmens plāksnēm apšūtas kapu lauka nožogojuma un terases atbalsta sienas, ieejas vārti. Šūnakmens kapu izbūvei iegūts lauztuvēs pie Jaunzemu mājām Allažu pagastā. Memoriāla galvenie veidotāji: tēlnieks K. Zāle, dārzu arhitekts A. Zeidaks, arhitekti A. Birzenieks un P. Feders. Kārļa Zāles veidotie tēli stāsta par patiesu varonību brīvības vārdā, un viss ansamblis rada svinīgu, siltu sajūtu par šajā kapu laukā dusošajiem.

20. un 30. gados šūnakmens izmantots vairākos Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušo karavīru piemiņai veltītajos pieminekļos. No šūnakmens veidoti pieminekļi Liepā (tēlnieks A. Julla), Straupē (T. Zaļkalns), Dīvala kapos Valmierā (M. Lange), Jūdažos (pēc arhitekta A. Birzenieka meta), Jaunpiebalgā ( K. Zāle) un arī citur. 1924. gadā no jau minētās Jaunzemu lauztuves šūnakmeni nogādāja Uzvaras piemineklim Cēsīs (atjaunotais piemineklis Cēsīs veidots no Sāremā dolomīta). No Raunas apkārtnes tika vests šūnakmens kolonādei, kas ietver Raiņa pieminekli Raiņa kapos (tēlnieks K. Zemdega). Daudz pieminekļu no šūnakmens ir Rīgas Meža kapos.

Izmantojamie krājumi beigušies

Pirmos plašākos saldūdens kaļķiežu un šūnakmens pētījumus 20. gadu sākumā veica Rīgas Politehniskā institūta profesors E. Rozenšteins un pedagogs novadpētnieks Z. Lancmanis. 20. gados intensīvi tika meklētas iespējas tautsaimniecībā vairāk izmantot vietējos derīgos izrakteņus. Tad arī pirmo reizi tika apzinātas šūnakmens iegulas Latvijā: Rīgas rajonā – Allažu apkārtnē, Cēsu rajonā – Lībānu zemēs, Priekuļu pagastā un Baižkalnos Raunas pagastā, Bauskas rajonā – Pellāju–Radzīšu purvā Vecsaules pagastā un citviet. Tomēr gala atzinums nebija visai iepriecinošs – tikai Allažos bija lielākiem pieminekļiem noderīgs materiāls, un šo atradni pie Jaunzemu mājām nosauca par Pieminekļu lauztuvi. Šūnakmens ieguve tajā turpinājās periodiski līdz 80. gadu vidum. Tagad šajā vietā ir līdzens lauks un kuplo zāle, krājumi beigušies.

Pēckara periodā šūnakmeni pētīja kopā ar irdenajiem saldūdens kaļķiežiem galvenokārt kā būvkaļķu izejvielu. 1970. gadā Latvijas Ģeoloģijas pārvalde ģeologa E. Emuļa vadībā veica apdarei derīga šūnakmens meklējumus, bet rezultātā nācās atzīt, ka Latvijas teritorijā nav rūpnieciski izmantojamu krājumu. 90. gadu vidū Rīgas Brāļu kapu restaurācijai tika apsekotas visas zināmās šūnakmens iegulas, lai noteiktu, kādi krājumi vēl ir saglabājušies zemes dzīlēs. Rezultāti nav iepriecinoši – šūnakmens nelielos daudzumos vēl ir sastopams, bet tā kvalitāte ir tik mainīga, ka nopietniem restaurācijas darbiem tas nav izmantojams. Diemžēl arī ilggadējos ģeoloģiskos pētījumos nav uzieta neviena jauna, agrāk nezināma šūnakmens iegula. Patlaban vienīgā licencētā šūnakmens ieguves firma Latvijā ir zemnieku saimniecība «Sutras» Bauskas rajona Vecsaules pagastā.

Nacionālā bagātība

No visām Baltijas valstīm Latvija ir vienīgā, kur zemes dzīlēs sastopams šūnakmens. Ir zināmas tikai dažas šūnakmens iegulas vietas Sanktpēterburgas un Pleskavas apkārtnē. Šūnakmens atsegumi Cēsu rajonā – Raunas Staburags Rauņa krastā un Lībānu-Jaunzemju atsegums Kazu ielejā – ir iekļauti īpaši aizsargājamo ģeoloģisko un ģeomorfoloģisko pieminekļu sarakstā. Raunas Staburags ir dabas veidots, bet šūnakmens siena Kazu gravas ielejā izveidojusies kā šķirtne starp diviem īpašumiem kaļķiežu ieguves procesā. Abas vietas prasa saudzīgu attieksmi no apmeklētājiem, jo ir unikālas un neatkārtojamas. •

 


No irdena miltveida saldūdens kaļķieža līdz šūnakmenim.