Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 3 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Par Latgali, Lotgolu, Latgalīti šodien un mūžībā...
Rīga – Krāslava – Aglona – Rēzekne – Rīga

Arnis Šablovskis;
Kurta Sautera un autora foto

Visprecīzāk garīgo un arī sociālo Latvijas temperatūru, manuprāt, var izmērīt Latgalē. Tieši šeit, kur valsts sociālais fons ir vistrauslākais, var ieraudzīt tās politikas (vai nepolitikas) būtību. Gadu simtiem cilvēki un, šķiet, arī pati daba šeit izdzīvo kādu savu pavisam īpašo likteņa nolēmumu. Nekad nebūdama ļoti bagāta, šī vieta garīgajā līmenī nu jau vairākus gadsimtus izstaro vērtības, kuru tā pietrūkst pārējai Latvijai. Latgaļi ar savu vitalitāti dāvājuši tādu kā dzīvības kodu pārējai Latvijai gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Kad pēc kariem Kurzeme un Vidzeme bija no cilvēkiem gandrīz vai iztīrīta – tie bija nošauti vai paši aizbēguši –, tad Latgales lielās ģimenes šiem novadiem atkal dāvāja cilvēkus... Taču patlaban, pirmo reizi vēsturē, šķiet, ir sasniegts kritiskais punkts. Vērojumi tuvāk Krievijas–Latvijas pierobežai un vispār šajā reģionā liecina, ka nākamo desmit piecpadsmit gadu laikā reģions krasi un neatgriezeniski pārveidosies. Turklāt šie procesi nav vairs ne apturami, ne ietekmējami.

Ciemati, sādžas, kuros dzīvo vien atsevišķi sirmgalvji, tuvākajā laikā paliks pilnīgi bez iedzīvotājiem. Lielākā daļa strādāt gribošo un varošo Latgales iedzīvotāju ir Īrijā vai Anglijā, te atlikušie bieži vien vairs tikai velk dzīvību... Pamatīgie Latgales saimnieki ir kā izņēmums, un viņu darbs tomēr nespēj iedvesmot visu reģionu kopumā. To, ko mēs varētu atļauties nosaukt par valsts politiku, šeit tiešām grūti ieraudzīt. Acīm redzams, ka nopietni pievērsties smagajiem un ļoti neērtajiem, gadu desmitos aizlaistajiem reģionu sociālajiem jautājumiem valdošajiem vēl nav ne mazākās vēlmes.

Skatoties uz aizlaistajiem Latgales pierobežas ciematiem, vārdi, ka «esam Eiropas Savienībā», skan drīzāk kā ņirgāšanās vai pat izsmiekls. Un pat cerība, ka Latgales attīstībai varēs izmantot ES finansējumu, arī, šķiet, kaut kur izplēnējusi gaisā. Kādam jau šie projekti ir jāraksta, kādam ir jāapzinās situācijas traģisms, bet tādus te diezgan grūti atrast... Izbraucot cauri pierobežai, varam pārliecināties, ka šādi drupu, sagruvušu māju pārņemti ciemati nav izņēmums, tā, visdrīzāk, ir sistēma, kuru gadu desmitiem ilgi neviens nav vēlējies ieraudzīt – katrā ziņā ne tādā līmenī, lai nopietni meklētu risinājumus. Viss rit savu «dabisko» iznīcības gaitu. Lai iepazītu šo reģionu patiesos kontrastos, apmeklējām to kopā ar fotogrāfu Kurtu Sauteru no Šveices, kuram ir plaša pieredze, fotografējot sociālo problemātiku visā pasaulē. Protams, protams, arī viņam bija prieks par neskarto dabu, kas ekonomisko aktivitāšu stagnācijas dēļ nu jau gadu desmitiem tik daudzviet var atpūsties, atkopties un lēnām iegūt pilnīgi mežonīgus, neskartus apveidus...

Dievnami drupās

Zilupē satiekam patiesu šā reģiona patriotu, katoļu priesteri Jānis Kupču, kurš uzskata, ka patlaban situācija ir pat sliktāka nekā padomju laikos: «Te uz cilvēkiem un valdībām vairs nu nekādi nevaram cerēt. Cilvēciski viss, šķiet, ir jau sabojāts. Nu jāturpina paļauties un cerēt vienīgi uz Dievu...Varbūt Viņš dāvās kādu risinājumu. Lai gan pagaidām nevaru saskatīt ne mazāko aizmetni, lai te dzīve mainītos. Bieži esmu piedzīvojis un vērojis, ka ir pat otrādi – valsts birokrātiskais aparāts ar savu ierēdņu armiju kavē ieceres un idejas, kuras te vēlamies īstenot. To vairākkārt esmu piedzīvojis, cenšoties atjaunot vienu no šejienes vislielākajām un senākajām kultūrvēsturiskajām pērlēm – Pasienas baznīcu.»

Ar Jāni Kupču kopā apmeklējam arī bijušo Sļadzevas katoļu baznīcas (netālu no Zilupes) – Sļadzevas muižas kapelas drupas. Šis dievnams vēsturiski ir pirmā vieta Latvijā, kur reiz apmetās dominikāņu mūki 16.-17. gadu simtenī.

Pasienas baznīcā liela rosība – plaša apjoma restaurācija un remonts –, bet blakus muiža, kas arī ir valsts nozīmes kultūras piemineklis, gan, šķiet, pavisam pamesta; tā gan vairs neesot ne valsts, ne arī pašvaldības īpašums, jo to esot ieguvis jauns īpašnieks.

Savukārt Vecslabadas baznīcas drupām Istrā ir pavisam dīvains liktenis. 19. gadsimtā, kad cara valdība aktīvi piekopa pārkrievošanas politiku un šeit tika veicināta katoļu pāriešana pareizticībā, senā katoļu baznīca kļuva par pareizticīgo dievnamu, taču ne pārāk rūpīgā attieksme noveda to pie šāda bēdīga iznākuma – tagad šeit ir tikai drupas. Šobrīd Vecslabadas baznīca, kas atrodas patiesi skaistā vietā ezera krastā, formāli ir pareizticīgo īpašums, taču interese par tās sakārtošanu ir visnotaļ minimāla...

Domājot par valsti kopumā, priesteris Jānis Kupčs uzskata, ka Latvijas sabiedrībā ir zudis tas, ko mēs varētu nosaukt Dzimtenes mīlestību. Lielākā daļa to darba spējīgo cilvēku, kas nav no Latgales aizbraukuši, ir nodzērušies...

Meitas kļūst par mūķenēm

Zinaīda Dimpere Aglonā mēģinājusi situāciju ietekmēt pēc savas sapratnes. Pirms desmit gadiem viņa gājusi no mājas uz māju, lai Aglonas bazilikā organizētu nepārtraukto diennakts lūgšanu. Abas meitas kļuvušas par mūķenēm Dominikāņu ordenī, un māte par to ir priecīga. Viņa tic, ka Latgales un Latvijas atdzimšana slēpjas mūsu attieksmē pret gara jautājumiem.

Trīs draudziņi: Leontīne, sunītis un vista

Blondu pagasta Mārtiņmājā satiekam Leontīni Kadakovsku. Šī 86 gadus vecā kundze viena pati apsaimnieko visai paprāvo māju un saimniecību. «Mēs esam trīs draudziņi,» saka Leonīte, «es, kaķītis un vista.» Māja, kur visi trīs dzīvo, varētu būt aptuveni 200 gadu veca... Taču Leontīne, par spīti visam, šķiet, ir visai apmierināta ar dzīvi un cenšas mūs visus uzņemt ar visu iespējamo latgaļu sirsnību un dāsnumu. Leontīne gandrīz visus pārtikas produktus izaudzē pati savā saimniecībā, varbūt tādēļ tie garšoja nu patiešām īsti «bio» un īsti dinamiski...

Dalās privilēģijās

Savukārt Lupīnu mājās Mamoņu ciemā Andzeļu pagastā satiekam Proskovju Saratovu. Viņas sirsnība un sirds atvērtība, šķiet, bezgalīga. Tikpat bezgalīga kā daudzus gadu desmitus neskartā lauku vide. Te ir kaut kas tāds, ko mēs, pilsētas nervozuma pārņemtie, atpazīstam kā reiz kaut kur pazaudētu... Dvēsele sajūt tik lielu veldzējumu, ka gribētos šeit palikt gandrīz mūžīgi. Kurts jūtas tik ļoti savaldzināts, ka vēlas nopirkt šajā reģionā māju. Nē, nē, ne sev... Lai tālāk attīstītu savu gadiem loloto ideju par dalīšanos privilēģijās. Tā būtu māja, kur laiku pa laikam varētu braukt mākslinieki gan no Latvijas, gan Šveices, kā arī tie cilvēki, kuriem vairs nav māju. Latgales vide ierosina un iedvesmo arī šādām lietām... •