Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas valsts sekretāre Laimdota Straujuma

Latvijas Bankas prezidenta padomnieks, biologa, starptautisko attiecību speciālists un jurists Edvards Kušners

Latvijas Zemes draugu padomes vadītājs, Eiropas Vides biroja (EEB) valdes loceklis, bijušais Ilgtspējīgas attīstības padomes loceklis Jānis Ulme

Biedrības «Zaļā brīvība» valdes priekšsēdētājs Jānis Brizga
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 78 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Domājot šodien, veidosim rītdienu

Laura Siliņa

2007. gada rudenī Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas (RAPLM) uzdevumā ekspertu grupa profesora Roberta Ķīļa vadībā uzsāka Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas (LIAS) izstrādi. Tiek plānots, ka LIAS pēc tās apstiprināšanas Saeimā iegūs likuma spēku un kļūs par valsts galveno plānošanas instrumentu. Visi tuvākas un tālākas nākotnes stratēģiskās plānošanas un attīstības dokumenti tiks veidoti saskaņā ar šīs stratēģijas noteiktajiem virzieniem un prioritātēm. Taču ekspertu grupa uzsver, ka tas nav un nebūs dokuments tā klasiskajā un ierastajā izpratnē. Būtiskākā atšķirība ir tāda, ka tā veidošanā ir iespēja piedalīties ikvienam Latvijas iedzīvotājam. Eksperti nepiedāvā jau gatavu attīstības plānu, bet aicina mūs pašus to veidot ar savām idejām, domām un iecerēm. Tiek solīts, ka šie viedokļi tiks ņemti vērā.

Stratēģijas pamatuzstādījumi ir: laimīgs cilvēks labklājīgā valstī, ilgtspējīgs un veselīgs dzīvesveids, radoša, iecietīga un toleranta sabiedrība, sadarbībā radīta konkurētspēja un valsts kā ātrspējas partneris.

Šobrīd sabiedriskajai apspriešanai tiek piedāvāti četri nākotnes scenāriji, mēģinot ieskicēt četras vienlīdz iespējamas nākotnes attīstības versijas un izvērtēt ar tām saistītos ieguvumus un izmaksas:

  • stipra un efektīva valsts pārvalde – inovāciju centrs. «Latvija kā Singapūra»;
  • sabiedriskie pakalpojumu sniedzēji. «Latvija kā Šveice»;
  • sekmīgi lielie uzņēmumi. «Latvija kā Itālija»;
  • aktīva pilsoniska sabiedrība. «Latvija kā Lielbritānija».

Eksperti uzsver, ka scenāriji ir stāsti par iespējamām nākotnēm. Attīstības scenāriju mērķis nav prognozēt, kā būs, bet drīzāk ieskicēt nākotnes attīstības robežas un alternatīvu izvēļu sekas. Tie ir būvēti, analizējot sociālo, politisko, ekonomisko un vides procesu kopsakarības.

Ekspertu domas par ilgtspēju

«Šodien daudzi cilvēki pērk lietas, kuras viņiem nav vajadzīgas, par naudu, kuras viņiem nav, lai atstātu iespaidu uz cilvēkiem, kuri viņiem nepatīk. Tāda, īsi sakot, ir mūsdienu patēriņa seja. Jautājums ir – vai tas patiešām ir nepieciešams? Kādi ir dzīves kvalitātes kritēriji? Vai grezna māja ir kritērijs? Jūs to uzbūvējat ārpus pilsētas, iznīcinot ekosistēmas, jūs pavadāt divas stundas dienā, ceļojot uz darbu. Vai tā ir dzīves kvalitāte?» (Ilgtspējīgas attīstības eksperts Dr. J. Spangenbergs)

«Ilgtspējīga attīstība var tikt nodrošināta, ja pastāv mijiedarbība ne vien starp tautsaimniecības ekonomisko attīstību, sociālo sfēru un vides aizsardzību, starp tautsaimniecības nozarēm un tematiskiem elementiem, bet tiek nodrošināta aktīva sabiedrības līdzdalība attīstības veidošanā.» (Vides izglītības fonda «Par sakoptu Latviju» viceprezidents Māris Kļaviņš)

Iepazīties ar scenārijiem, stratēģijas izstrādāšanas gaitu un sagatavotajiem dokumentiem, ekspertu viedokļiem, kā arī pielaikot savu nākotnes scenāriju var interneta mājaslapā http://www.latvija2030.lv.

 

Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas valsts sekretāre Laimdota Straujuma.

Kāds ir ministrijas – LIAS izstrādes pasūtītājas – viedoklis par stratēģijas izstrādes procesu un iedzīvotāju iesaisti?

Mēs esam gandarīti par profesora Roberta Ķīļa un LIAS redakcijas grupas piedāvāto metodoloģiju Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas veidošanai. Ideja par sabiedrības iesaisti agrīnā stratēģijas tapšanas posmā ir Latvijai inovatīva, un cilvēki piedalīties šādā procesā nav raduši. Tomēr esam pārliecināti, ka šis ir ļoti labs veids, kā rosināt dialogu ar sabiedrību par visiem tik būtisko jautājumu – Latvijas nākotni.

Kad stratēģija būs gatava?

10. oktobrī būs nacionālais forums, kas noslēgs sabiedrības līdzdalības projektu «Latvija 2030. Tava izvēle». Tur aicināsim cilvēkus izteikt viedokli par labākajiem Latvijas ilgtermiņa attīstības uzstādījumiem, izaicinājumiem un risinājumiem. Pēc šā foruma LIAS redakcijas grupa apkopos izteiktos viedokļus un ierosinājumus un turpinās darbu pie stratēģijas pirmās redakcijas. Vēlāk sekos sabiedriskā apspriešana, kad Latvijas iedzīvotāju vērtējumam tiks nodota stratēģijas pirmā redakcija.

 

Uz sarunu par LIAS izstrādes gaitu un sasniedzamajiem rezultātiem «Vides Vēstis» aicināja redakcijas grupas locekli Edvardu Kušneru, Latvijas Bankas prezidenta padomnieku, biologu, starptautisko attiecību speciālistu un juristu.

Kādas ir jūsu domas par stratēģijas izstrādes gaitu?

Tas ir pamatīgs un daudzšķautņains process, kurā paust savu viedokli pieaicināti daudzi speciālisti. Šī stratēģija netop tā, kā citi valdības dokumenti, kad dažiem ierēdņiem dod uzdevumu, un viņi papildus citiem pienākumiem ir spiesti rakstīt plānošanas dokumenti. Arī starpministriju saskaņošana nenotiek tā, kā līdz šim pieņemts. Protams, nozaru pārstāvji ir tikuši iesaistīti darba grupās, bet mūsu privilēģija ir būt ārpus šī tradicionālā modeļa. Stratēģijas izstrāde notiek ar privātā sektora ekspertu piesaisti. Atvēlēts salīdzinoši daudz laika, lai varētu izmantot gan ārvalstu ekspertus, gan arī organizēt diskusijas ar sabiedrību. Jo vairāk cilvēku iesaistās, jo lielākas cerības, ka iznākums būs ne tikai pareizs no profesionālā viedokļa, bet to pieņems cilvēki. Nav jēgas runāt par ilgtspēju kā par administratīvu pasākumu kopumu, ja sabiedrība to neatbalsta.

Runājot par rūpniecību, visiem ir skaidrs, kas ir rūpniecība un kas ir attīstība. Ja runājam par ilgtspēju, sabiedrībā pastāv aizspriedumi, piemēram, ka ilgtspēja nozīmē tikai zaļo ideju. Manuprāt, tas ir viens no aspektiem, kādēļ ilgtspējai nav pietiekama atsaucība Latvijā, jo īstu zaļo pēc pārliecības te ir salīdzinoši maz. Ilgtspējas pamatā ir spēja izdzīvot laikā. Globālā līmenī tā būtu civilizācijas izdzīvošana. Latvijas kontekstā tā ir sabiedrības labklājības līmeņa saglabāšana vismaz esošajā līmenī. Bet mēs nevaram saglabāt ierasto patēriņa struktūru, jo viens no ierobežojošiem faktoriem, protams, ir zaļie jautājumi. Ekonomikas regulēšana ir pašu rokās, bet dabas un resursu ierobežojumi ir ārpus mūsu kontroles.

Runājot par ekonomiku, nez kāpēc nevienam neliekas, ka tā arī ir ilgtspējas problēma. Vai enerģētika – kad slēgs Ignalinas AES, tūlīt būs nepieciešami jauni enerģijas avoti, bet par to, kā tas izskatās ilgāka laika perspektīvā, netiek domāts. Aptaujas rezultāti rāda, ka 18 mēneši ir standarta uztveres horizonts sabiedrībā, līdz ar to ir grūti runāt par ilgtspēju pēc būtības. Stāsti, ka bērniem vai bērnu bērniem būs vēl grūtāk nekā mums, manuprāt, ir manipulatīvi.

Es domāju, ka viena īpatnība ir tāda, ka šis 2030. gads ir kaut kas pilnīgi abstrakts. Es, strādājot pie stratēģijas, to neuztveru kā mērķa datumu. Tas drīzāk ir kaut kāds iedomāts laika posms, ar kuru veikt salīdzināšanu. Ilgtspēja runā par bezgalīgu, stabilu ekonomikas un sabiedrības attīstību. Salīdzinot ar pēdējo gadsimtu Rietumu civilizācijas attīstību, jāveic diezgan ievērojamas nobīdes. Darot to savlaicīgi, mūsu labklājība cietīs nesalīdzināmi mazāk nekā tad, ja mēs nodarbosimies tikai ar seku likvidāciju jeb tā saukto damage control.

Vai ir izdevies iesaistīt sabiedrību stratēģijas izstrādes procesā un vai šis viedoklis ir ņemts vērā?

Izskanējuši visnotaļ diametrāli pretēji uzskati. Svarīgi bija dzirdēt nevis atbildes vai viedokļus kā gatavas receptes, bet dzirdēt pamatojumus. Tad mēs varam ielikt stratēģijā atbildes uz šiem ne-skaidrajiem vai sāpīgajiem jautājumiem precīzāk. Šajās diskusijās parādījās daudz jaunas informācijas un ideju, un daudzas tika pieņemtas kā savējās.

Ir liela atšķirība, vai uz reģionālajām diskusijām ierodas cilvēki ar atšķirīgiem zināšanu līmeņiem un izpratni vai arī sabiedrība pašorganizējas grupās, kas nāk ar strukturētu viedokli, skaidrākiem formulējumiem. Bet tas nebūtu jāfinansē no valsts un kaut kādā veidā jāaktivizē. Es uzskatu, ka ir nepiedodami zema sabiedrības aktivitāte, runājot par ilgtermiņa tēmām. Arī tad, ja cilvēki nejūtas pietiekami spēcīgi kādos ekonomikas jautājumos, tas netraucē pašiem pētīt, domāt un diskutēt. Visās jomās mūsu nevalstiskās organizācijas ir ārkārtīgi neaktīvas, arī zaļie neizceļas ar lielu aktivitāti. Jo precīzāks ir uzstādījums no sabiedrības valsts pārvaldei, jo mazākas ir iespējas sabiedrību politiski vazāt aiz deguna. Un, manuprāt, šajā jautājumā bumba visnotaļ ir sabiedrības pusē.

Vai stratēģijas izstrādāšanā ir ņemti vērā nākotnē sagaidāmie izaicinājumi, ar kuriem mēs saskarsimies – vienalga, kādu scenāriju izvēlēsimies?

No izaicinājumiem globālā mērogā tiek uzsvērti tikai trīs: pārtika, ūdens un fosilie resursi. Ar tādu iedzīvotāju skaitu, kāds ir te, dzeramā ūdens problēmu Latvijā nebūs. Ne visām valstīm ir tādi pazemes ūdeņu resursi, bet šo bagātību apdraud, piemēram, pāris gudrona dīķu. Tā no valsts puses ir pilnīga nejēdzība, ka tik mazi objekti apdraud tāda mēroga resursus.

Runājot par pārtiku, Latvijā lauksaimniecībā izmantojamās platības ir divreiz lielākas, nekā nepieciešams pārtikas izaudzēšanai pašpatēriņam. Mums paliek pāri gan puse no lauksaimniecībā izmantojamās teritorijas, gan milzīgas mežu teritorijas, kas ir biomasas avots. Valstij būtu jādefinē, ko mēs ar šiem neizmantotajiem resursiem darām. Vai mums ir vajadzīga pirmās un otrās pakāpes biodegviela vai nav? Vai mēs labāk ražojam parasto biomasu un pārvēršam to siltumā un elektrībā? Vai mēs audzējam mežus un pārdodam CO2 absorbcijas kvotas tirdzniecību shēmu ietvaros?

Ir diezgan bezjēdzīgi mozaīkveidā mēģināt nodarboties gan ar intensīvo lauksaimniecību, izmantojot visas iespējamās ķimikālijas un vēl ģenētiski modificētos organismus, un tad pa vidu kāds vēl mēģina pievērsties bioloģiskajai lauksaimniecībai, neskatoties uz piesārņojuma pārnesi caur augsni un gaisu. Daba diemžēl nepazīst robežas. Ar to ir jārēķinās.

Ja mēs runājam par fosilajiem resursiem, būtiski ir divi jautājumi: kur ņemt enerģiju un kur ņemt oglekli. Latvijā oglekļa dabisko avotu ir salīdzinoši daudz, bet mums ir jāizvēlas, kurus izdevīgāk izmantot.

Ar enerģētiku ir līdzīgi. Aprēķini ir tādi, ka gāzes pietiks vismaz gadiem 100, naftas arī vēl būs pietiekami ilgi. Jautājums ir nevis, kad nafta beigsies, bet kurā brīdī tās cena kļūs neizdevīga un nepiemērota tālākai izmantošanai līdzšinējos mērogos. Manuprāt, tas gan skar laika posmu līdz 2030. gadam. Līdz ar to cenu korek- cija būs sāpīga, jo Eiropa ir neizdevīgā situācijā. Naftas iekšējie resursi ir salīdzinoši mazi, un iespēju rezervēt resursus ārzemēs, kā to dara ķīnieši, pārņemot savā kontrolē Āfrikas resursus, nav.

Pašreiz ir ļoti spēcīgi pārkarsēts un izkropļots tirgus, un, kad beigsies naudas ieplūšana naftas tirgos, var sagaidīt, ka cenas, iespējams, kritīsies. Un tas radīs pilnīgi nepamatotu ilūziju, ka ar naftas resursiem atkal viss ir kārtībā. Bet pēc tam, kad sāksies noslēguma fāzes sadārdzinājums, būs par vēlu, lai pārveidotu ekonomiku. Nauda būs nepieciešama, lai uzturētu veco, dārgo sistēmu, jo mēs nevarēsim pateikt, ka divus gadus ziemā nekurināsim, jo naudu vajadzēs investīcijās, lai pārslēgtos uz jauno sistēmu. Tad būs ļoti lielas grūtības saglabāt esošo labklājības līmeni.

Spēju izmantot jaunus enerģijas resursus un jaunus oglekļa avotus var salīdzināt ar to pavērsienu, ko militārajās tehnoloģijās radīja šaujamieroču ražošana. Tajā brīdī bija pilnīgi vienalga, cik drosmīgi un cik daudz ir karavīru ar zobeniem un šķēpiem. Ja pretim noliek pāris ložmetēju, efekts ir acīmredzams. Ekonomiskais izrāviens, ko dos pāreja uz jaunām tehnoloģijām, būs proporcionāli salīdzināms starp tām valstīm, kas to vēl nemācēs, ar tām valstīm, kas mācēs. Tāpēc es domāju, ka mūsu uzdevums ir skatīties nevis uz citiem, bet domāt pašiem par sevi un cīnīties par savu labklājību.

Kādas ir jūsu domas par piedāvātajiem četriem attīstības scenārijiem?

Šo scenāriju mērķis nebija izvēlēties vienu no četriem kā pilnīgu modeli. Mēs izskatām četras versijas un mēģinām tajās atrast labo un bīstamo. Nav iespējams savienot pretpolus, bet paskatīties uz ilgtspējas izaicinājumiem un problemātiku caur šiem dažādajiem sociāli politiskajiem modeļiem. Bet cilvēki skatījās uz Latvijas šodienas problēmām, kas tā īsti nesakrīt ar nākotnes ilgtspējas izaicinājumiem. Tā vairāk bija reakcija, kādas pārmaiņas mēs gribētu Latvijā šodien. Es domāju, ka mums jāiet tālāk ilgtspējas jautājumos un jāsavieno ar valsts pārvaldi. Jāmēģina atrast, kurš no visiem pārvaldes modeļiem liekas pieņemams gan mentāli, gan skatoties uz dažādiem izaicinājumiem.

Vai izdosies nonākt pie laba rezultāta?

Mums nav lielas izvēles. Izstrādāt modeļus, kas dotu zinātniski daudz kvalitatīvāku rezultātu, mēs nevaram, jo Latvijai trūkst izejas datu, tā nav pakļaujama nopietnām modelēšanas iespējām. Ne mums ir datu rindas, ne pietiekami dziļas un plašas statistikas un pietiekami daudz gadu perspektīvā. Līdz ar to tehniski tas nav iespējams. Tādēļ atliek vai nu taisīt pieņēmumus, vai mēģināt iet uz priekšu ar diskusiju palīdzību. Latvijā ir pietiekami informācijas, lai virzītu nopietnas debates sabiedrībā un pieņemtu informētus politiskos lēmumus.

 

Jānis Ulme, Latvijas Zemes draugu padomes vadītājs, Eiropas Vides biroja (EEB) valdes loceklis, bijušais Ilgtspējīgas attīstības padomes loceklis.

Manuprāt, te trūkst politiski un valstiski noteiktu attīstības principu un uzstādījumu, kā tad mēs vēlamies attīstīties. Tie bija jānosaka vispirms, tikai tad var spēlēties ar scenārijiem, kas vairāk gan ir komunikācija, lai cilvēki sāktu domāt. Tie ir simboli un stereotipi, nevis nākotnes vīzija. Tādēļ es uzskatu, ka šis pasākums vairs nevar piepildīt cerības uz izsvērtu un ambiciozu stratēģiju.

Ir darba grupas, ekspertu sanāksmes, reģionālās konferences, bet rezultāts ir tāds, ka darba grupas apmeklē padsmit cilvēku, no kuriem puse ir sanākuši piespiedu brīvprātīgi, bet otru pusi pārstāv nozaru eksperti, kam ir savas intereses. Tas, kas galu galā tiek sabiedrībai, ir pus-otras stundas reklāmas pasākumi un viss. Pretjautājums būtu, vai vispār Latvijā ir iespējams tāda veida dokumenta izstrādāšanas process «no apakšas». Tas tā mākslīgi nenotiek.

Manuprāt, nedrīkst šādu dokumentu taisīt kā datorspēli, jo komunikācijas vērtību dēļ tiek pazaudēts tas, par ko mēs īstenībā runājam – par to, kā izdzīvot. Visi izaicinājumi, kas mūs nākotnē gaida, notiks līdz 2030. gadam: klimata pārmaiņas, resursu deficīts, fosilo resursu izbeigšanās, varbūt pat pirmie «ūdens kari» un ekoloģiskā migrācija. Globālo problēmu saasinājums notiks nākamajos 25 gados, bet nevienā tēmā šos jautājumus neapskata.

Otrkārt, attīstības principi – mums kā valstij viņu nav! Kaut vai tas pats starppaaudžu taisnīgums... Tas neparādās nevienā dokumentā. Tad uz kāda pamata mēs runājam par ilgtspējīgu attīstību? Pēc jaunās politikas plānošanas sistēmas LIAS būs hierarhijā augstākais plānošanas dokuments. Vadoties pēc šā dokumenta, nozaru atbildīgajiem būs jāatskaitās, jāsaskaņo un jāpakārto sava darbība. Neviens pret dilemmām vai scenārijiem neatskaitīsies. Par principu formulējumu dokumentos – arī ne vārda.

Tomēr potenciāls ir un bija sākts pareizi. Pašlaik tas ir vairāk pārvērties par tādu PR un komunikācijas saspēli it kā ar sabiedrību, bet līdz šim sagatavotie dokumenti nav sekmīgi izgājuši pilsoniskās sabiedrības vai mediju telpā. Līdz ar to galvenās bažas ir par to, ka tas paliks kā skaists dokuments uz papīra, kas sarakstīts pietiekami brīvā formā, lai pret to nevarētu atskaitīties.

Scenāriji un dilemmdokumenti kalpo par pamatu stratēģijas veidošanai. Pēdējo viedokli varēs pateikt tad, kad būs gatavs stratēģijas darba variants. Sagatavošanas process tiešām ir kvalitatīvi sagatavots no izpildītāju puses, bet pasūtītājam, respektīvi, valstij RAPLM personā, nav jēgas par saturu, ko likt tajā iekšā. Pašlaik process sastāv tikai no jautājumiem.

Izskatās, ka stratēģijas sagatavošanas komanda būtu gatava piedāvāt saturu un principus, vērtēt un analizēt situāciju, apspēlēt scenārijus un tendences, bet pasūtītāju šis darbs interesē tikai kā formalitāte, turklāt stratēģijas ieviešanas un pārskata jautājums paliek nenosegts. Nezinu, vai tas ir speciālistu, intereses vai ambīciju trūkums...

Vēlreiz atgriežoties pie scenārijiem – man tie atgādina tādu parodiju spēlīti, kurā dari, ko gribi, tāpat viss beidzas slikti. Ir jāmeklē sava niša, nevis jāmēģina mūs kaut kā nobrendot ar stereotipiem. Vēl – ir mēģināts scenārijus pasniegt kā alternatīvas, bet ne vienmēr tie ir nostādāmi pretrunās. Piemēram, aktīva pilsoniskā sabiedrība, kas ir Lielbritānijas scenārijā, nav pretrunā ne ar ekonomikas izaugsmi, ne citu attīstību.

Latvijas sabiedrība šobrīd nav spējīga pieņemt šādus dokumentus, tajos iedziļināties un izvērtēt. Komentētājiem ir pierasts saņemt dokumentu ar skaidriem norādījumiem: mērķi ir tādi, uzstādījumi tādi, un rezultātiem jābūt tādiem. Nezinot, kāds būs rezultāts, ir žēl sava laika, lai šos scenārijus komentētu.

 

Jānis Brizga, biedrības «Zaļā brīvība» valdes priekšsēdētājs

Domājot par nākotni pēc 25 gadiem, uzskatu, ka 2030. gadā, visticamāk, pasauli jau būs piemeklējušas būtiskas klimata pārmaiņas. Grūti prognozēt, kā tās izpaudīsies. Visticamāk, saruks atšķirības starp ziemu un vasaru, būs vairāk nokrišņu vai sausuma periodu, vētru. Tās ir problēmas, kuras mēs tik ātri mainīt nevaram. Taču tas nenozīmē, ka nekas nav jādara klimata pārmaiņu novēršanai. Vienkārši mūsu darbībām ir laika nobīde – ja mēs jau šodien apturētu fosilās enerģijas izmantošanu, daba uz to reaģētu tikai pēc pāris gadiem.

Bet ir daudzi lēmumi, kas mums jāpieņem tagad un kas dos tūlītēju rezultātu. Tie saistās gan ar teritorijas plānojumiem, gan rūpnieciskās attīstības virzieniem un lauksaimniecības nākotni. Ja mēs neko nedarīsim, tad 2030. gadā Latvija būs pieļāvusi visas tās pašas kļūdas, ko Rietumu valstis pieļāva pirms 20-30 gadiem. Ja mēs tagad neapturēsim lauksaimniecības intensifikāciju, pēc 20 gadiem būs būtiski mainījusies Latvijas ainava – monokultūras klās plašas teritorijas un atstās negatīvu iespaidu uz dabas daudzveidību.

Jau tagad cilvēki arvien vairāk domā par to, kā ikdienā samazināt ietekmi uz vidi. Pārsvarā tie ir cilvēki, kam ir pietiekamas materiālās iespējas. Pieaug bioloģiskās pārtikas, videi draudzīgas kosmētikas, sadzīves ķīmijas produktu popularitāte, turīgi cilvēki būvē energoefektīvas mājas, zaļo tēmu produktu komunikācijā arvien vairāk izmanto lieli korporatīvi spēlētāji. Tas šobrīd ir moderni. Taču ir grūti pateikt, kad Latvijā īstenosies zaļais dzīvesveids pēc būtības, tas ir – cilvēki samazinās patēriņu, jo mēs vēl neesam gana iztērējušies. Tāpēc lielāka ir iespējamība, ka cilvēki labāk iegādāsies dārgo «Lexus», kas pozicionēts kā videi draudzīgs, nekā atteiksies no auto vispār. Domāju, ka slavenu zīmolu apģērbs no organiskās kokvilnas un Godīgas tirdzniecības kafija drīz vien varētu kļūt par modes lietu, bet arī tas nav slikti. •