Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 14 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Dihlofosā peldinātas zivis, nelaimīgas vistas un vārguļu olas

Anitra Tooma


Grūti uzminēt, kāds piesārņojums nonācis mūsu uzturā no sagandētās vides, bet tagad pabojāšu tavu ēstgribu, pastāstot, kā rūpnieciski audzē veģetāriešu tik iecienītās zivis, vistas un olas.


Ikviens diētas ārsts tev ieteiks ēst zivis, jo īpaši treknos lašus un foreles. Taču pavisam reti šie speciālisti pastāsta par to, ka zivs gaļa tavai veselībai var arī kaitēt. Visas upes, novadgrāvji un tērcītes tek uz jūru. Pašlaik jūras un okeāni ir pamatīga civilizācijas kloāka. Nepilnīgi attīrīti notekūdeņi, kas satur ne tikai daudz fosfora savienojumu no mazgāšanas līdzekļiem, bet arī dažādas medikamentu atliekas, polihlorētos bifenilus, smagos metālus, dioksīnu, mēslojuma un pesticīdu atliekas no tīrumiem, atkritumus no kuģiem un prāmjiem, – tas viss beigu galā nonāk jūrā. Turklāt savvaļas zivju resursi ir ļoti samazinājušies, un tagad zivis ēst var atļauties lielākoties turīgi ļaudis. To, kas notiek ar leduslāčiem un roņiem, kam zivis ir dienišķā barība, mēs jau zinām. Plēsīgajos zvēros konstatētas pat tik sen lietotas indes kā DDT. Es nevaru tev ieteikt mieloties ar jūras veltēm katru dienu, labāk atstāj tās par neikdienišķu kārumu.

Tomēr jūrai, par laimi, piemīt milzīgas pašattīrīšanās spējas, tāpēc, jo tālāk no krasta zvejotas zivis, jo mazāk tajās kaitīgo vielu. Visvairāk to parasti ir tieši treknajās zivīs, kuras ārsti tā iesaka lietot uzturā, lai izvairītos no sirds un asinsvadu slimībām.

Kūpinātas zivis bieži tiek iekrāsotas ar dzelteno pārtikas krāsu, piemēram, tartrazīnu, brūno FK. Krāsvielas – pat tad, ja nekaitēs veselībai, – neko labu tai arī nedos. Lai tev būtu iemesls atteikties no konserviem, atgādināšu, ka metāla konservu kārbas no iekšpuses pārklāj ar sveķiem, kas satur bisfenolu A – vielu, kas var radīt hormonālās sistēmas bojājumus.

Ja zināms, ka saldūdens zivis ir ķertas tīrās ūdenstilpēs, tad šī ir laba alternatīva zivju izvēlē. Bet rūpnieciskos, biezi apdzīvotos reģionos zvejotas zivis satur pamatīgu kaitīgo vielu buķeti.

Tuncis tiek ieteikts kā izcils diētisks produkts. Bet! – bieži vien okeānā tunčus zvejo ar traļiem, kas savaino un nogalina gan delfīnus, gan roņus, turklāt zvejnieki izmet atpakaļ visas pārējās noķertās zivis, kas nereti ir lielākā daļa loma. Uz dažām tunča konservu kārbiņām rakstīts, ka tie zvejoti ar videi draudzīgām metodēm.

Utu apsēstie laši

Sen pagājuši tie laiki, kad zivis savu mūžu varēja pavadīt brīvā peldējumā. Lēti laši un foreles guļ ledus vitrīnās, no akvārijiem uz mums noraugās karpas, plauži, ātes, vēži, arī garneles audzē nebrīvē. Tās nav iedomas, ka audzētavu zivīm nav tik laba garša, tās ir treknas un ūdeņainas, turklāt garšo līdzīgi, jo ēd vienādi ražotu barību. Zivju barību ražo ne tikai no smalcinātām sīkajām savvaļas zivtiņām, bet arī beigtajām fermas zivīm. Barībai pievieno antibiotikas, jo, augot lielā biezībā, zivis slimo.

Lai laši un foreles būtu koši rozā, barībai pievieno mākslīgo krāsvielu kantaksantīnu (E 162), kas ir toksiska viela. Tā kā nebrīvē turētās zivis cieš no jūras utīm, tās regulāri peldina vājā dihlofosa šķīdumā – ļoti toksiskā vielā. Zālēdājzivju, piemēram, karpu, barība satur soju, un nav neviena iemesla cerēt, ka tā nav ģenētiski modificēta.

Saldūdens zivis iesaku iegādāties pie bioloģisko saimniecību zemniekiem, piemēram, lieliskajā akvakultūras saimniecībā Jaunpiebalgas Lielkrūzēs. Bioloģiskās akvakultūras noteikumos minēts, ka bioloģisko zivju un vēžu audzēšanā drīkst izmantot barību, kas sastāv no bioloģiskajā lauksaimniecībā izmantotām izejvielām. Zivju un vēžu audzēšanā aizliegts izmantot augšanas regulatorus, ēstgribas stimulētājus, antioksidantus, konservantus, krāsvielas, urīnvielu, aminoskābes, barību un piedevas ar ģenētiski pārmainītiem organismiem, kā arī konvencionālos barības maisījumus. Norādīts, ka bioloģisko zivju dezinfekcijai nedrīkst izmantot hlorkaļķi. Tad nu top skaidrs, kā karpas tiek audzētas parastajās zivaudzētavās.

Gribi varenu dibenu – ēd fabrikas cāļus

Dietologi teju debesīs ceļ vistas un tītara gaļu, vien iesaka neēst ādu ar taukiem. Tomēr es nekad neiedomātos cerēt uz glītu augumu, ēdot putnu fabrikās audzētu gaļu, jo tādējādi ne tikai atbalstītu vistu turēšanu šauros būros saspiestībā, bet arī to, ka gaļa iegūta, 42 dienu laikā nobarojot neparasti resnus broilerus. To panāk, ēdinot putnus ar barību, kas pārsvarā satur soju un gaļas miltus, ko gatavo no vistu kauliem, iekšām un miesas atliekām. Lai putni ātrāk augtu, barībai pievieno augšanas stimulatorus, lai neslimotu – antibiotikas. Un tu domā, ka, ēdot gaļu, kur viss darīts, lai dzīvniekam augtu varenas ciskas un krūteža, būsi slaids? Nevaru ieteikt pirkt arī savu dējammūžu nokalpojušās pāris stundu vārāmās vistas. Tās mākslīgo barību ēdušas vismaz gadu.

Tā kā Latvijā tītarus neaudzē lielos apjomos, neiesaku pirkt pāris gadu vecu saldētu gaļu, turklāt tītaru turēšanas un barošanas metodes daudz neatšķiras no intensīvās vistkopības.

Kaut arī dabiskos apstākļos audzēto cāļu gaļa maksā vismaz pāris reižu dārgāk, noteikti iesaku ēst tikai tādu. Vistas tiek barotas ar graudiem, kas nav migloti ar pesticīdiem, pastaigājas aplokā, kašņājas un knābā sliekas un kukaiņus.

Olas krāso visu gadu

Mūsdienās atrast dabisku olu ir grūtāk nekā adatu siena kaudzē. Lielveikalu produkciju parasti dējuši nelaimīgi, mazkustīgi radījumi, kas audzēti nežēlīgos apstākļos. Ja uz olu iepakojuma nav bioloģiskās lauksaimniecības emblēmas, tad naivi ir iedomāties, ka norāde «kūtī dētas olas» vai tamlīdzīgas blēņas liecina par kaut cik dabiskiem audzēšanas apstākļiem. Ja tu tiecies tikai pēc sava skaistuma, stāsti par knābja galu nociršanu, dzīvi spilgtā apgaismojumā visu diennakti un citas šausmas tevi neaizkustinās. Toties, uzzinot, ko ēd dējējvista, maz cerību, ka mielojamies ar pa-tiesi veselīgām olām. Pie graudu, sojas, mākslīgo vitamīnu un minerālvielu granulām pievieno miltus no kautuves atkritumiem. Lai putni mazāk slimotu, barībai pievieno antibiotikas, lai olu dzeltenumi būtu koši, to pašu krāsvielu, ar ko baro lašus un foreles, – kantaksantīnu E 162.

Dējējvistu turēšanas veidus apzīmē ar cipariem, sākot no nulles un beidzot ar trīs. Cipars 3 marķējumā norāda, ka dējējvistas tiek turētas cieši apspīlētos sprostos, cipars 2 norāda, ka dējējvistas tiek turētas kūtī uz pakaišiem (bet negarantē, ka putniem nebūs nokniebti knābju gali, lai nevar plūkties), cipars 1 — dējējvistas tiek turētas brīvos apstākļos, savukārt cipars 0 norāda uz dējējvistu bioloģisko turēšanas veidu. Izpētīts: tā kā dējējvistu turēšanas veidi 1 un 0 nodrošina to fizioloģijai vispiemērotākos apstākļus – vistas jūtas labāk un ir laimīgākas par citos apstākļos turētajām.

Cilvēki tic, ka paipalu oliņas ir visveselīgākais, kas vien var būt. Skarbā īstenība ir tā, ka šos mazputniņus audzē tikai un vienīgi būros un baro ar rūpnieciski ražotu barību.

Protams, neviens, ēdot lielveikalos nopērkamos produktus, nav nomiris nākamajā dienā. Taču piesārņojums organismā pamazām uzkrājas, un nauda, ko pusmūžā atstājam aptiekā, iecērt pamatīgu robu maciņā. Es nevaru liegt ne sev, ne tev tumšajā ziemas laikā ēst intensīvi audzētas olas, jo lauku vistas tajā laikā nedēj, tomēr – tikko ir iespēja mieloties ar bioloģiskām olām, netaupi uz savas veselības rēķina! Cena ir relatīvs lielums – ja smalka somiņa vai auto var maksāt tūkstošus, tad kāpēc rūpēs par sevi taupīt uz izcila un dabiska uztura rēķina?

Iesaku pārlasīt Džoannas Blaitmenas grāmatu «Ko mēs īsti ēdam?» (J.Rozes apgāds; 1999). •