Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 

 

 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Lieliskais nirējs cekuldūkuris

Ilmārs Tīrmanis


Ticat vai neticat, bet PSRS vēl samērā nesen – pagājušā gadsimta astoņdesmitajos un pat deviņdesmitajos gados – par skaistumu, nenonēsājamību un mitrumizturību tika slavēti dāmu tērpu dekorēšanai paredzēti dažnedažādi izstrādājumi no cekuldūkuru ādiņām. Tiešām – pagājušajā (nevis aizpagājušajā) gadsimtā! Komunistu legālās valdīšanas periodā cekuldūkurus ne vien drīkstēja, bet, ja nemaldos, vienulaik pat aģitēja bendēt arī tāpēc, ka viņi, lūk, kaitējot zivsaimniecībai. Zināma veiksme cekuldūkuriem šai kontekstā – to kulinārā vērtība nekad nav bijusi augsta: gaļa negaršīga, sīksta. Tagad dūkuru nogalināšana Latvijā vairs nav atļauta!

Cekuldūkuris (Podiceps cristatus), kā noprotat, ir šā stāsta centrālais tēls. Tūdaļ jāuzsver, ka tas gan nav vienīgais mūsu dūkuris, bet viens no pieciem Latvijā perējošajiem dūkuriem. Toties visbiežāk sastopamais – tas mājo ļoti daudzos ezeros un lielākos dīķos. Kuri tad ir pārējie četri? Pelēkvaigu jeb sarkankakla dūkuris, melnkakla dūkuris, ragainais dūkuris un mazais dūkuris. Trīs pēdējās nosauktās sugas iekļautas Latvijas Sarkanajā grāmatā. Vispār kopumā uz Zemes mājo 22 dūkuru sugas. Dūkuri mīt visos kontinentos, atskaitot Antarktīdu. Bet tieši cekuldūkuris ir sastopams gan Eiropā, gan Āzijā, gan Āfrikā, gan Austrālijā, gan arī Jaunzēlandē. Kosmopolīts!


Cekulains, ar rudu vaigu bārdu

Latviešu ornitoloģiskajā literatūrā dūkuri raksturoti kā nelieli un vidēji lieli putni. Cekuldūkuris – augumā prāvākais Latvijas dūkuris. Viņš ir tikai nedaudz mazāks par meža pīli. Ar meža pīli salīdzinu, cerēdams, ka šo ūdensputnu visi labi pazīst. To pašu cerēdams, uzsveru, ka cekuldūkura ķermenis ir slaikāks nekā meža pīlei, bet kakls – tievāks, slaidāks un arī relatīvi garāks par meža pīles kaklu.

Ja respektējam oficiālos drukātos skaitļus, cekuldūkura garums no knābja gala līdz astes galam ir 46-51 cm, spārnu izpletums – 59-73 cm. Teorētiski tēviņi ir maķenīt lielāki un pārsimt gramu smagāki nekā mātītes, bet praktiski liela, labi paēdusi putnu dāma var pat pārspēt nelielu, gavējušu kungu. Cekuldūkuris sver aptuveni kilogramu.

Ievērojamu ārējo dzimumatšķirību šai sugai nav. Nav pat pavasarī, vasaras sākumā, kad putni ir «kāzu» jeb riesta tērpā! Apspalvojums abiem dzimumiem ir gandrīz vienāds. Dūkurienes ir nedaudz, pavisam nedaudz blāvākas par vīrišķajiem pārstāvjiem.

Pavasarī un vasarā cekuldūkuri var viegli pazīt pēc raksturīgā melnā, divdaļīgā cekula uz galvas un pēc rudu spalvu veidotas «vaigu bārdas». Pēcriesta tērpā šo rotājumu nav. Tuvumā apskatot, redzamas glītas acis – burvīgi zeltaini gredzeni ap zīlītēm, sarkanas varavīksnenes.

Lai gan salīdzinājumam iepriekš izmantoju pīli, jāuzsver (vai jāatgādina), ka dūkuri nav pīles. Tāpēc nav jābrīnās, ka cekuldūkura samērā garais, netīri sārtais knābis ir šaurs un smails, nevis plakans. Nav jābrīnās, ka viņa pleznas būtiski atšķiras no pīles pleznām. Te tūdaļ vēlos norādīt, ka dūkura «pleznas» patiesībā nav īstas pleznas, jo par pleznām droši var dēvēt tikai tādas ūdensputnu pēdas, kurām starp trim uz priekšu vērstajiem pirkstiem ir peldplēves, tātad – šie pirksti ir ar peldplēvēm savienoti. Dūkurim tie nav savienoti. Dūkura kājas raksturojums: stulms ir īss, no sāniem saplacināts, priekšpusē segts ar palielām ragvielas plātnītēm; pirksti četri, uz galvgalu vērsti, samērā platās, dzeltenzaļās, ādainās peldplēksnēs «ierāmēti»; nagi strupi. Atšķiras arī dūkura un pīles kāju novietojums. Dūkura kājas atrodas putna ķermeņa pašā pakaļgalā, tuvu astei. Lai gan – kas nu tā par asti! Jāpiepūlas, lai ieraudzītu! Grūti pateikt, kur beidzas smailie spārni un sākas strupā aste.

Nepatīk lidot

Spārni dūkurim arī nav nekādi dižie, tomēr itin spēcīgi! Īsi, šauri, bet stipri. Katrā spārnā 12 lidspalvas. Rumpi pa gaisu tie spēj nest strauji. Vasarā šo spēju putni neizmanto bieži – tad lidošana dūkuriem patiku acīm redzami nemaz nesagādā. Pat tai vasaras periodā, kad spēj, spārnos viņi ceļas ļoti nelabprāt. Jautāsiet: vai tad ir periods, kad dūkuri nespēj palidot? Jā! Un te nu beidzot kaut kas dūkuriem ir tāpat kā pīlēm – kā pīļu tēviņiem: vasaras vidū, tā sauktās pilnās spalvu mešanas laikā (nepilnā norit agri pavasarī, pirms vairošanās perioda), putniem uz pāris nedēļām zūd lidspēja, jo vecās spalvas, tostarp lidspalvas, strauji izkrīt, visas bezmaz vienlaikus, bet jaunās to vietā izaug salīdzinoši lēni.

Raksturīgi, ka neviens dūkuris nevar sākt lidojumu bez zināma ieskrējiena pār klaju ūdens laukumu. Ieskrējiens allaž ir krietni garš, ilgs un šļakstinošs. Ne tikai tāpēc, bet arī tāpēc briesmu brīžos dūkuris parasti ienirst, nevis ceļas spārnos.

Stāv kā svece un šļūc uz vēdera

Faktiski visa dzīve dūkurim paiet ūdenī – uz ūdens, zem ūdens... Īsāk sakot, slapjumā. Iepriekš aprakstītās īpašās kāju formas, to niecīgā garuma, bet galvenokārt to īpatnā novietojuma dēļ dūkuri ir ūdensputni, kas faktiski gandrīz visu mūžu pavada, neizkāpjot sausumā. Ja neskaita ligzdās tupēšanas laiku. Tiesa, ligzdās sausums arī ir visai nosacīts...

Lai nokļūtu īstā vai nosacītā sausumā, dūkuris šļūc, viņš ir spiests šļūkt. Ar rumpja pakaļgalā novietotām kājām, šķiet, ir itin ērti izšļūkt no ūdens, jo, kad krūtis jau skar cietzemi, pēdas vēl ar pilnu jaudu atgrūžas pret ūdeni. Pēc tam jāatgrūžas pret cietu pamatni. Pēc tam? Pēc tam putnam jāpaliek guļam cieši pie substrāta vai – gluži pretēji – jāizslejas vertikāli, stāvus kā svecei. Tā dūkuriem ir normāla cietzemes stāvpoza. Ja cilvēkam paveicas no neliela attāluma vai caur labu tālskati aplūkot cekuldūkuri stāvpozā, viņš, iespējams, ievēro to, ko nevar redzēt, putnam peldot vai guļot: visa ķermeņa apakšpuse – gluži kā kakla priekšpuse – ir gaiša, gandrīz balta. Stāvpozā, vertikāli turot rumpi, dūkuris stāv, retumis un pavisam nelielus attālumus – arī iet. Manuprāt, izskatās ērmīgi, lai neteiktu – tizli... Kad nogurst (uz to parasti ilgi nav jāgaida), dūkuris liekas gar zemi uz vēdera un turpina ceļu šļūcot. Šļūkšana uz vēdera, atsperoties pret substrātu, ir ērtākais pārvietošanās veids krastā.

Zemūdene ar pasažieriem

Sausumā tizls, neveikls, savā stihijā ūdenī – lielisks peldētājs. Bet galvenais – apbrīnojams nirējs! Apbrīnojamo nirtspēju ikviens dūkuris izmanto ļoti bieži. Ienirt, draudot briesmām, viņš steidz un var acumirklī, zem ūdens nopeldēt vienā piegājienā spēj aptuveni 40 metru. Iznirst piesardzīgi – vispirms virs ūdens līmeņa izbāž galvu, tad kaklu un tikai pēc tam, ja briesmas vairs nedraud, ļauj uzpeldēt arī rumpim. Starp citu, ieniršana ir drošākais paņēmiens ne vien sevis, bet arī pēcnācēju pasargāšanai no laupītāju uzlidojumiem.

Kāds sakars pieaugušā putna niršanai ar bērnu pasargāšanu? Nezinu nevienu putnu, kurš spētu lidot, paslēpis bērnus muguras spalvās, toties varu droši apgalvot, ka zinu putnu, kurš spēj nirt, bērniem turoties vecāku muguras spalvās starp vai zem spārniem! Nu, protams, tie ir dūkuri! Ne tikai mātītes, arī tēviņi! Tiesa, nirt ar pēcnācējiem paspārnēs iespējams vien, kamēr pēcnācēji ir nelieli.

Izlasījuši nule rakstīto, droši vien secinājāt, ka nirstot spārni netiek darbināti. Pareizi secinājāt: visus zemūdens akrobātikas trikus dūkuri veic, darbinot tikai kājas. Virtuozi kustēties zem ūdens tiem ļoti palīdz kāda anatomiska īpatnība – tas, ka, atšķirībā no daudziem citiem putniem, dūkuriem tikai daži kauli ir atviegloti, proti, pneimatizēti jeb pildīti ar gaisu. Lidošana gan tāpēc ir grūtāka, nekā tā varētu būt ar daudziem «tukšiem» kauliem. Atrašanos zem ūdens atvieglo arī tas, ka dūkuri spēj bez grūtībām iztukšot tā sauktos gaisa maisus, ko evolūcija putniem dāvājusi, lai lidojuma laikā nodrošinātu skābekļa uzņemšanu gan ieelpojot, gan izelpojot. Bez tam, cieši piekļaujot spalvas ķermenim, dūkuri spēj gandrīz pilnīgi atbrīvoties no tā gaisa, kas starp spalvām sakrājies, uzturoties virs ūdens.

Visi nupat minētie pielāgojumi palielina ķermeņa relatīvo svaru – ir viegli nirt. Dzelmē dūkuri spēj uzturēties ilgi, cekuldūkuri pat divas minūtes, tiesa, ne tad, kad ir ar mazuļu nastu. Parasti, piemēram, barojoties, viņi gan cenšas iekļauties 40-50 sekundēs. Niršanas dziļums parasti ir 1-2 metri. Taču, ja vajag, tad arī 5-7 metri! Dziļus ienirienus putni izdara reti, galvenokārt – meklējot barību.

Nav zivju bende

Ja reiz pieminēju barību, būtu laiks parunāt par cekuldūkuru apēsto zivtiņu daudzumu, vai ne? Literatūrā, kur aprakstīta cekuldūkura ēdienkarte, parasti tā arī ir – vispirms pieminē-tas zivis un tikai pēc tam visādi citi kustoņi. Patiesībā apēduma pamatmasu veido dažādi bezmugurkaulnieki – pirmkārt, kukaiņu kāpuri, otrkārt, pieaugušie kukaiņi. Labprāt dūkuri ēd gliemjus. Starp citu, nedaudz arī dažus augus, precīzāk sakot, šo augu sēklas. Akmentiņus, kas palīdzētu saberzt apēsto rupjo barību, nemeklē; par gastrolītiem, cik un kad nu tie vajadzīgi, kalpo sev pašiem izplūktas un norītas spalvas.

Nav jau, protams, tā, ka zivis kā gastronomiska vērtība tiek smādētas! Tāpat pa kādam abinieku kāpuram nonāk cekuldūkura vēderā. Bet pamatmasu tomēr, kā jau teicu, veido bezmugurkaulnieki. Turklāt cekuldūkuru mazuļi un jaunuļi ēd, var teikt, tikai bezmugurkaulniekus.

Dējumu piesedz ar trūdekļiem

Cekuldūkuru mazuļi ir pīkstuļi. Viņi pīkst – bieži un skaļi. Jo lielāki aug, jo biežāk un skaļāk pīkst: bīlibīlibīli… Pīkst gan peldot pa virsūdeni, gan tupot uz vecāku muguras. Par dūkuru pēcteču transportēšanu uz muguras droši vien esat dzirdējuši. Fenomenāli: paši jaunuļi teju teju jau lidos, tomēr, apdraudēti juzdamies vai nosaluši būdami, reizumis vēl tomēr cenšas uztrausties senčiem uz muguras… Noturīgs instinkts. Taču veltīga ir viņu cenšanās – uz muguras mazuļus vecāki transportē tikai tikmēr, kamēr viņi patiešām ir vēl mazuļi. Tomēr pavisam no saviem pēcnācējiem (arī peldēt, nirt, lidot un pilnīgi patstāvīgi barību sameklēt labi protošiem pēcnācējiem) vecāki nevar atbrīvoties līdz pat septembrim.

Jautāts, kāpēc dūkurēni tiek vizināti, es atbildētu tā: uz muguras mazuļus ir ātrāk pārvietot, tā mazuļiem ir drošāk un galvenais – mazuļiem, kamēr tie vēl ir tik mazi, ka viņu ķermeņa temperatūra lielā mērā atkarīga no apkārtējās vides temperatūras, tā ir siltāk. Tiešām: dūkurēnu ķermeņa temperatūra atkarīga no apkārtējās temperatūras – kā ligzdguļiem! Viņi skaitās ligzdbēgļi, bet tādēļ, ka vecāki nemēdz tupēt sausumā un tādējādi nevar sildīt mazuļus zem sava rumpja kā, piemēram, pīles vai, teiksim, vistveidīgie putni; dūkurēni, kamēr vēl mazi, daļu sev nepieciešamā siltuma saņem, sildoties pie vecāku miesas starp vecāku muguras spalvām. Kā gan viņi noturas, kāpēc nenoveļas? Viņu dēļ pieaugušo putnu muguras spalvas ir pagarinātas! Starp tām mazuļi iekārtojas, pie to pamatnēm viņi turas ar knābīšiem (ja ir nepieciešams turēties, protams). Taču pieaugušā putna mugura nav pietiekami plata, lai uz tās daudzmaz ērti sarūmētos vairāk par diviem, labākajā gadījumā trim putnēniem. Te nu jādara zināms, ka Daba par visu ir padomājusi: jau tūlīt pēc izšķilšanās perējums tiek dalīts uz pusēm. Ne jau allaž precīzi uz pusēm, bet dalīts tiek. Tiek gan mātei, gan tēvam. Tēvam, starp citu, tiek vispirms. Kāpēc? Redziet, perēt dūkurienes sāk uzreiz pēc pirmās olas izdēšanas, tāpēc embriji neattīstās visi vienlaikus, vienmērīgi. Tātad, kad agrākie mazuļi jau spēj peldēt, vēlākie tik tikko šķiļas. Agrākos savā aprūpē paņem tēvs. Labs tēvs! Varbūt viņš arī perē? Jā! Tomēr pārsvarā gan perē māte. Bet pa retam – arī tēvs. Un arī trūdekļi perē. Es nepārrakstījos – trūdekļi. Tad, kad šāda vai tāda iemesla dēļ olas nesilda neviens no vecākiem, inkubēšanu veic trūdošais, samirkušais ligzdas materiāls – mitrie, sadalīties sākušie, siltumu izdalošie ūdensaugi. Bez tam, atstājot ligzdu, kurā ir olas, cekuldūkuriene dējumu ar to pašu trūdošo ligzdas materiālu pārklāj. Tādējādi iznāk ne vien inkubēšana, bet arī maskēšana. Un tādēļ olu čaumalas krāsa, kas sākumā ir balta, pamazām kļūst brūngana.

Ja te vēl piebildīšu, ka olu čaumalas uzbūve ir īpatna, īpaša un tās dēļ olām nekaitē tieša saskare ar ūdeni, būs vieglāk pavēstīt to, ka cekuldūkura ligzda ir peldoša. Gan nosacīti peldoša. Tā gluži nav, ka brīvi peldoša, ka vējš to dzenā no viena dīķa gala uz otru. Šai gadījumā «peldoša» nozīmē to, ka ligzdas dibens jeb pamatne nebalstās ne uz kā cieta. Apkārt augošie zālaugi – lielākoties vilkvālītes un niedres – vai krūmi perēkli notur tur, kur abi pāra putni to no pērnajiem, atmirušajiem augiem un aļģēm kopīgiem spēkiem pavasarī sakrāvuši.

Romantiskās «kāzu» rotaļas

Ligzdu cekuldūkuri sāk būvēt agri pavasarī, parasti jau aprīlī – drīz vien pēc atlidošanas no ziemošanas vietām Dienvideiropas ūdeņos, līdzko sāk zelt ūdensaugi. Man šķiet, tas ir brīnišķīgākais laiks cekuldūkuru dzīvē. Ceru, ka arī citiem cilvēkiem, kas redzējuši cekuldūkuru pāra riesta rotaļas, tā šķiet. Patiesībā tās «rotaļas» ir ļoti nopietnas izdarības. Pāra abi putni, peldot viens otram pretī vai līdzās kā spoguļattēli, apkakles spalvas izvērsuši, cekulus sacēluši, demonstrējas un pēc tam izslienas ūdenī vertikāli – knābis pret knābi. Nereti knābjos ir partneriem pasniegšanai (un ligzdas darināšanai) paredzēti aļģu kušķīši... Brīžiem tēviņš, spārnus iepletis, cēli peld vai arī šļakstinādams skrien pa ūdeni ap mātīti, savukārt mātīte, kad gatava izšļūkt uz pusbūvētās vai uzbūvētās ligzdas, lai atdotos partnerim, peld, uz priekšu izstiepusi kaklu, ūdens virsmai burtiski pieplakusi. Skaistas «kāzu» dejas! Vēl jau arī skaistais «kāzu» apspalvojums!

Un burvīgās «kāzu» dziesmas! Kādas skaņas! Tik jaukas skaņas! Grookk - grookk - grookk! Kookk - kookk - kookk! Kuarrr - earr! Kuarrr - earr! Kuek-kuek-kuek! Kuek… (Kā nu kuram izklausās.) •