Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 

Moa.

Moa skelets.

 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 21 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Kā cilvēcei izdzīvot… vienai?

Inta Grīnberga


ANO ziņo, ka aptuveni 70% pasaules zivju sugu ir izmirušas vai ir tuvu iznīkšanai.

Aptuveni puse planētas dzīvnieku un augu sugu mīt tropu mežos, kas tiek izcirsti, lai ierīkotu ganības lopiem un citas intensīvajai lauksaimniecībai nepieciešamas platības.

Katru gadu pasaulē iet bojā vismaz 30 tūkstoši sugu.


Cik daudzi no mums, tik bieži dzirdot skaitļus un faktus, kas ataino pasaulē notiekošās šausmas, radikāli maina dzīvesveidu? Beidzot taču būtu jāsaprot: tā, kā cilvēce dzīvojusi līdz šim, turpināt nedrīkst. Kaut kas ir jāmaina. Tomēr tādu cilvēku nav daudz, jo ir grūti aiz cipariem ieraudzīt dzīvas būtnes, kas mirst mokošā nāvē. Nesaredzami ir nogalinātie dzīvnieki, piesārņotās upes un kailie tuksneši. Bet tie, kam fakts, ka «katru gadu pasaulē izmirst vismaz 30 tūkstoši sugu», liek apzināties cilvēcei un planētai draudošās briesmas, mēdz uzdot vienkāršu jautājumu: ko man darīt, lai situāciju labotu? Un ko darīt tad, ja, sākot šķirot atkritumus un lietojot papīra iepirkuma maisiņus, vēlme izglābt pasauli apsīkst pie atklāsmes, ka šīs niecīgās nodarbes neko dižu pasaulē nemaina? Tāpat kā līdz tam satraukti klimata speciālisti vēsta par globālās sasilšanas pastiprināšanos, biologi – ceļ trauksmi par bioloģiskās daudzveidības samazināšanos. Un cilvēki padodas. Tomēr ne visi...

Grūti sargāt to, ko nepazīsti

Varbūt cilvēces iznīcinošās darbības sekas vieglāk būtu apzināties tad, ja mēs šos daudzo izmirušo dzīvnieku, augu un citu sugu pārstāvjus varētu skatīt vienuviet. Un pēc tam iztēloties, ka to uz Zemes vairs nav. Varbūt tad mūs pārņemtu šausmas par to, ko esam izdarījuši un turpinām darīt. Bet citādi – kaut kur Amazones tropu mežos vai Āzijā nemanāmi iznīkst neatkārtojamas dzīvās būtnes. Grūti iedomāties, kā tas skar mūs visus personīgi. Bet skar. Turklāt ļoti tieši. Saindētie gruntsūdeņi Ogrē, katra grāvī iemestā pudele un koku zaros ieķēries plastmasas maisiņš ir neapšaubāma liecība cilvēka destruktīvajai attieksmei pret dabu, un tas nozīmē – arī pret sevi.

Skumji, ka runa nav pat par viena vai vairāku sugas pārstāvju nāvi, bet par veselu sugu izmiršanu. Sugu, kādas otras visā pasaulē nav un arī nebūs, lai kā ģenētiķi censtos. Bioloģijā šo procesu sauc par bioloģiskās daudzveidības samazināšanos. Tradicionāli ar bioloģisko daudzveidību saprot visu dzīvo būtņu – augu, dzīvnieku, sēņu, mikroorga-nismu – daudzveidību uz Zemes.

Visbiežāk augi, dzīvnieki un mikroorganismi izzūd cilvēku vainas dēļ. Mūsu dzīvesveids balstīts uz dabas resursu izsaimniekošanu un intensīvu lauksaimniecību, kas nav iedomājama bez milzīgiem augu un kukaiņu inžu, kā arī augsnei bīstamu minerālmēslu apjomiem, tādējādi radot nopietnu gaisa, ūdens un augsnes piesārņojumu. Ja tā padomā, grūti atrast kaut vienu darbības jomu, kurā cilvēks prastu strādāt dabai labvēlīgi, nevienam nenodarot kaitējumu. Bet, ja tā, vai tiešām mums ir tiesības sevi dēvēt par attīstītāko dzīvo būtni uz Zemes?

Mirst gaisā, ūdenī, uz sauszemes

Zinātnieki secinājuši, ka pēdējo 50 gadu laikā bojā gājuši aptuveni 90% visu lielo zivju, piemēram, zobenzivis, haizivis u. c. Ūdenī mītošās būtnes iznīkst gan piesārņojuma dēļ, gan arī tāpēc, ka enerģijas iegūšanai un lauksaimniecības zemju apūdeņošanai upēs būvē aizvien vairāk aizsprostu un dambju. Bieži vien veselā saprāta trūkums pie ūdenstilpēm dzīvojošajiem liek ūdeņos novadīt kanalizācijas ūdeņus no dzīvojamajām mājām un fermām. Un tas viss notiek laikā, kad aptuveni trešā daļa pasaules iedzīvotāju cieš no ūdens trūkuma!

Zvejošana ar traļiem iznīcina aptuveni 25% ūdens dzelmē mītošo dzīvo radību. Tā atņem dzīvību ne tikai delfīniem vai bruņrupučiem, kas sapinas tīklos, – nežēlīgs posts skar visu ūdens ekosistēmu.

Gandrīz pusei Eiropā sastopamo putnu sugu draud izmiršana. Pētījumu rezultāti liecina, ka laikā no 1980. līdz 1992. gadam putnu skaits ir samazinājies par 71%. Aptuveni puse planētas dzīvnieku un augu sugu mīt tropu mežos, kas tiek strauji izcirsti. Šokējošs ir fakts, ka tieši cilvēku dēļ no Zemes pazudusi aptuveni trešā daļa visu primātu sugu. Izcērtot mežus, dzīvniekiem tiek atņemtas normālas dzīves iespējas; tā, piemēram, Vjetnamā un Madagaskarā izmirušas jau vairāk nekā piecas šo dzīvo radību sugas.

Un kā gan citādi, ja ne par cilvēces neprātu, var nosaukt ģenētisko modifikāciju. Ģenētiski pārveidotās radības nav pilnvērtīgas būtnes, tās nespēj nodrošināt sev dabā paredzēto funkciju izpildi. Tieši pretēji – katrs šāds jaunradīts mutants ir cēlonis jaunam un neparedzamam vides kaitējumam. Piemēram, ģenētiski modificēts augs ar tajā esošajām indēm kļūst par dzīvnieku un cilvēku barību, nokļūst ūdeņos, tos saindējot, piesārņo augsni un kaitē citām augu sugām. Un tie ir tikai daži ģenētiskās modifikācijas negatīvo seku piemēri.

Statistikas dati ir bezkaislīgi, un tie liecina, ka pēdējo pārdesmit gadu laikā Eiropā izmirušas aptuveni 64 augu sugas. Latvijā tieši neartas un neapsētas pļavas ir mājvieta ļoti daudzām augu un bezmugurkaulnieku sugām. Tām sevišķi postoša bija savulaik plaši izvērstā meliorācija, kad aptuveni divas trešās daļas mitro pļavu tika nosusinātas.

Izmirstošie augi un dzīvnieki daudziem ir peļņas avots. Tiek lēsts, ka tirdzniecība ar retajām augu un dzīvnieku sugām ir otrs lielākais nelegālās tirdzniecības veids pēc narkotiskajām vielām un ieročiem.

Kas un kāpēc izmirst

Speciālisti uzskata, ka līdz 2100. gadam varētu izmirt aptuveni 50% no visām pašlaik vēl sastopamajām sugām. Un galvenais iemesls tam ir iznīcinātās dzīves vietas, kur sugas pirms tam dzīvojušas; daudzas vietējās sugas aiziet bojā, ja, labākus dzīves apstākļus meklējot, šeit ienāk vēl nebijušas sugas vai arī tās ieved cilvēki. Dzīvās radības iznīcina piesārņojums. No dzīvnieku valsts izstrādājumiem gatavo pārtiku, apģērbu, rotājumus, mēbeles un citus priekšmetus. Kādam prieku sagādā dažādas izklaides, un tādēļ savulaik tika iznīcināti ceļojošie baloži. Skumdina fakts, ka visam iepriekš nosauktajam iemesls ir viens – tas ir cilvēks, tā darbības.

Traģiski, ka jaunajai paaudzei ir aizvien mazāk iespēju iepazīst brīnumainās radības, kas tik bagātīgi reiz apdzīvoja mūsu Zemi un kas tagad tik strauji izzūd. Te tikai daži piemēri, ko mūslaiku cilvēks vairs dabā neatradīs.

Bojā gājušas vairākas tīģeru pasugas: Javas tīģeris (Panthera tigris sondaica), Bali tīģeris (Panthera tigris balica), Turkestānas tīģeris (Panthera tigris virgata). Šie lielie kaķi tūkstošiem gadu dzīvojuši biezos mežos, bet intensīvās atmežošanas un lauksaimniecības platību palielināšanas dēļ tiem katastrofāli samazinājusies pilnvērtīga dzīves telpa. Aprēķināts, ka visā pasaulē pašlaik ir vairs tikai aptuveni astoņi tūkstoši tīģeru. Savulaik šis lielais zvērs bija medījums, par kuru sacentās mednieki no visas pasaules. Arī tagad, par spīti aizliegumam, tīģeru ādas pasaulē ir ļoti pieprasītas.

Moa savulaik bija lielākais putns Jaunzēlandē. Grūti iztēloties, ka tas bijis divas reizes lielāks par cilvēku. Mednieki tos pilnībā iznīcināja pirms aptuveni 700 gadiem.

Kādam neredzēts brīnums šķita pirms pāris gadiem Latvijā no Roņu salas ieklīdis lācis. Mūsu senčiem gan tikpat neticams droši vien būtu licies fakts, ka reiz pienāks diena, kad lāči savvaļā vairs tikpat kā nebūs sastopami. Pēdējie lāči Latvijā tika iznīcināti 1920. gados. Mūsdienās to daudzums Latvijas mežos varētu būt vien kāds desmits.

Skumjš stāsts ir par tīrasiņu sumbriem. Lai gan nu mēs varam lepoties ar šiem varenajiem un skaistajiem dzīvniekiem Papes dabas parkā, tomēr šie vairs nav un nekad nebūs tie paši lopiņi, kādus pazina mūsu priekšteči pirms aptuveni 100 gadiem. Un tomēr tā ir sava veida pagātnes liecība. Tikai pavisam absurdi šķiet tas, ka cilvēks vispirms iznīcina, bet pēc tam mēģina radīt bojā gājušo no jauna. Vai vieglāk nebūtu bijis dzīvo radību nosargāt?

Vienotās domās un darbos – izdzīvošanai!

Ar kaut ko ir jāsāk. Kaut ar atkritumu šķirošanu, apzinoties, ka arī tas vajadzīgs, lai mēs izdzīvotu. Visas lielās lietas sastāv no sīkumiem. Tāpēc tik ļoti vajadzīga izpratne par to, ka katrs mūsu darbs ir kā glāsts Zemei... vai nežēlīgs pliķis. Un, iesākot ar mazajiem ikdienas darbiem, noteikti augs izpratne par nopietnākiem, globāliem procesiem, kā tos ietekmēt un mainīt, lai apturētu mūsu iznīcinošo dzīvesveidu. Arī to, ka atkritumus nešķiro neviens kaimiņš, var mainīt. Un jau tad, ja mēs katrs sakārtotu vismaz tik daudz kā vidi sev apkārt, notiktu brīnumi uz pasaules. •