Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Bebru pils Lielā Maku ezera austrumkrastā, ziemeļos no grāvja uz Linezeru.

Ansis Opmanis Baltajos kalnos.

Gada staipekņi (Lycopodium annotinum L.).

Pilsēta purvā.

Mazā lēpe (Nuphar pumila).
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Jaunciema mežs, purvi un ezeri – vēl dzīvi

Aivars Jakovičs;
autora foto


Tikai 12 kilometrus no Latvijas galvaspilsētas centra, atrodas ar vides vērtībām pasakaini bagātais Jaunciema – Ādažu meža masīvs. Nepilnas stundas brauciens, un mēs sastopamies ar izciliem biotopiem, daudzām īpaši aizsargājamām augu un dzīvnieku sugām. Te iespējams sastapt pat lūsi un vilku, nemaz nerunājot par stirnām, aļņiem, mežacūkām, lapsām, zaķiem, ūdriem un bebriem.


2007. gadā Vides aizsardzības kluba nodaļa, biedrība «VAK Mantojums» ar Latvijas Vides aizsardzības fonda, Rīgas Vides komitejas un pašvaldības aģentūras «Rīgas meža aģentūra» atbalstu izstrādāja un īstenoja izpētes projektu «Jaunciema mežs, purvi un ezeri». Doma par projekta nepieciešamību radās, iepazīstoties ar Rīgas rajona un novadu attīstības plānojumu dokumentāciju. Lielo un kompakto meža masīvu, ko ietver Ķīšezers, Baltezers, Bukulti, Kalngale un Ādaži, plānotāji bez sirdsapziņas pārmetumiem bija ar zīmuli un lineālu sašķēlējuši iespējamu automaģistrāļu trasēs un savrupmāju ciematu puduros. Cauri meža masīva sirdij iecerēts izbūvēt tā saukto Piejūras maģistrāli, bet zaļās teritorijas austrumu malā, gar Lielā Baltezera krastu, «VIA Baltica» atzaru – Baltezera apvedceļu, savukārt bijušajā Ataru poligonā un Maku ezeru piekrastē iezīmēta vieta apbūvei. Ja Baltezera apvedceļš veidos kompleksu transporta sistēmu kopā ar tā saukto Brīvības ielas dublieri, tad Piejūras maģistrāles būvniecības pamatojums vairāk balstās tikai uz pieņēmumiem par iespējamo situāciju tālākā nākotnē. Spriedām, ka gadījumā, ja autoceļš no «VIA Baltica» uz Vecmīlgrāvi tomēr ir nepieciešams, to taču var izbūvēt vietā, kas no vides vērtību viedokļa būtu mazāk nozīmīga. Šādu pārdomu vadīti, noformulējām projekta mērķi un uzdevumus: apzināt Jaunciema meža, purvu un tajos ietilpstošo ezeru bioloģisko daudzveidību, noteikt bioloģiskās daudzveidības apdraudējumus, izstrādāt priekšlikumus to novēršanai, kā arī sagatavot ieteikumus aizsargājamo sugu un biotopu aizsardzībai un teritorijas ilgtspējīgai apsaimniekošanai.

Projektā piedalījās dabisko meža biotopu eksperti Uvis Suško, Ansis Opmanis un Vija Znotiņa, purvu biotopu eksperte Liene Salmiņa, saldūdeņu biotopu eksperte Rūta Sniedze, ornitologs Aivars Petriņš un zoologs Valdis Pilāts. Projektu vadīja biedrības «VAK Mantojums» valdes priekšsēdētājs Aivars Jakovičs.

Pētījumi Jaunciema mežā ilga septiņus mēnešus – no maija līdz novembrim.

Meži

Jaunciema mežu masīva lielāko daļu aizņem sausieņu meži (67%) un susinātie meži (30,4%). Sausieņu meži pārsvarā ir sili, mētrāji un damakšņi. Visplašāk pārstāvētais aizsargājamais mežu biotops – mežainas jūrmalas kāpas. Tās aizsargājamas saskaņā ar LR MK 2000. gada 5.decembra noteikumiem Nr. 421 «Noteikumi par īpaši aizsargājamo biotopu veidu sarakstu» (grozījumi Nr. 61, 2005.01.25.), kā arī saskaņā ar ES Biotopu direktīvu (1992.). Šis biotops klāj Litorīnas jūras senās kāpu grēdas un starpkāpu ieplakas.

Mežainās jūrmalas kāpas ir līdz šim diezgan pretrunīgi trak-tēts aizsargājamais biotops. Daudzās mežu inventarizācijās tās nav atzīmētas, jo iekļautas aizsargājamo biotopu sarakstā tikai 2005. gadā. Mēdz uzskatīt, ka mežainās jūrmalas kāpas ir tikai atsevišķi mežaini pauguri, taču saskaņā ar Biotopu direktīvas biotopu aprakstu (Interpretation manual..., 2003, Kabucis (red.), 2004) šo biotopu veido dabiskas vai stādītas audzes gan kāpās, gan starpkāpu ieplakās, kurās var augt melnalkšņi, baltalkšņi vai bērzi.

Jaunciema mežu masīvu šķērso vairākas kāpu grēdas. Visaugstākās senā Litorīnas jūras krasta kāpas ir Baltie kalni, kuru relatīvais augstums virs apkārtnes sasniedz 29,1 m virs jūras līmeņa. Nedaudz zemākā – Ērgļu kalna grēda – ar nelieliem pārtraukumiem stiepjas no Jaunciema kapu rajona ziemeļu–ziemeļaustrumu virzienā līdz Eimuru polderim. Savukārt meža ziemeļaustrumu daļā no Ataru ezera līdz Eimuriem, Jūgu un Nabagu purvu ieskauti, paceļas Nabagu kalni. Lēzenu, vēja pārpūstu kāpu grupas sastopamas ziemeļrietumos no Jūgezera, Bukultu un Kalngales apkārtnē. Uz kāpu grēdām aug dažāda vecuma priežu meži, vietām konstatētas arī kailcirtes. Viļņotais reljefs palielina augāja daudzveidību. Kāpās un to nogāzēs sastopamas īpaši aizsargājamās meža un pļavas silpurenes, kā arī vairākas Latvijas orhideju sugas, tajā skaitā smaržīgās naktsvijoles, tumšsarkanās dzeguzenes un ložņu saulenītes. Starpkāpu ieplakās uz kūdras augsnēm aug mitrāki bērzu un priežu meži, kuri vairāk nozīmīgi kā savvaļas zīdītājdzīvnieku un putnu dzīves vietas.

Jaunciema meža masīva lielākā bagātība ir boreālie meži. Šim aizsargājamajam biotopam atbilst dabiski skujukoku meži, kuros sastopami atsevišķi ļoti veci koki, to skaitā stāvus miruši koki – sausokņi, veci koki ar resniem zariem, dabiska vecumstruktūra, zemē saglabājušās liela izmēra koksnes atliekas vai uz koku stumbriem redzamas sveķotājkoksngrauža darbības pēdas u. c.

Dabiski attīstījušies, vecie priežu meži ir nozīmīgi daudzu retu sugu saglabāšanai, no kuriem Jaunciema mežā vislielākā nozīme ir parastajam plakanstaipeknim (Diphasiastrum complanatum) un trejvārpu plakanstaipeknim (Diphasiastrum tristachyum). Šeit dažāda vecuma priežu sausieņu mežos konstatētas 14 parasto un 5 trejvārpu plakanstaipekņu atradnes. Vitāla parastā plakanstaipekņa atradne sazēlusi plašā dažus gadus vecā izdegā.

Jaunciema mežs uzskatāms par ļoti nozīmīgu mainīgā staipekņa (Lycopodium dubium) atradni. Latvijā tās atklātas vēl 12 atsevišķās vietās! Visas minētās sugas apdraud meža izciršana un jo īpaši arumu ierīkošana izcirtumos.

Teritorijā, kurā pašlaik notiek Baltezera apvedceļa trases plānošana, vecajā meža meliorācijas grāvju sistēmā dabīgo biotopu eksperts Uvis Suško atklāja Latvijā vienu no lielākajām peldošās ričijvācelītes (Ricciocarpos natans (L.) Corda) atradni. Šīs sugas atrašana Jaunciema mežā, iespējams, bija vislielākais un negaidītākais pārsteigums projekta laikā. Ilgus gadus to uzskatīja par izzudušu no Latvijas floras, pēdējos gados tā atrasta Cēsu, Talsu un Rīgas rajonā. Biedrība «VAK Mantojums» 2008. gada janvārī iesniegusi informāciju par atradni Valsts vides pārraudzības birojam un priekšlikumus par trases ieteicamajām korekcijām VAS «Latvijas valsts ceļi».

Jaunciema mežā sastopami lielākā daļa Latvijas sīko zīdītāju un gandrīz visi medību dzīvnieki. 16 sugām ir dabas aizsardzības nozīme. No tām īpaši nozīmīgi ir dobumainos kokos un būrīšos mājojošie Natūza sikspārņi un netālā Ādažu poligona mežos pastāvīgi mītošie vilki un lūši, kuru apdzīvojamiem iecirkņiem pieskaitāms arī Jaunciema mežs.

Purvi

Jaunciema meža masīvā purvi kādreiz aizņēma ievērojamas platības. Pārmaiņas notika pēc 20. gadsimta sākumā un vidū veiktās meliorācijas un ezeru ūdens līmeņu pazemināšanas. Purvi aizauga ar priedēm un bērziem, ezeru platības pārpurvojās un kļuva par zāļu un pārejas purviem. Pētījuma laikā konstatēti vairs tikai augstie (sūnu), zemie (zāļu) un pārejas purvi aptuveni 50 ha platībā. Lielākais purvu masīvs, kurā vēl saglabājušies atsevišķi Eiropas Savienības Biotopu direktīvas I pielikuma purvu biotopi – neskarti augstie purvi (7110*) un degradēti augstie purvi, kuros notiek vai iespējama atjaunošanās (7120) –, ir Jūgu purvs. No agrākās 405 ha lielās purva platības šie biotopi kopā veido tikai 22,1 ha. Ap ezeriem, sevišķi pie Lielā Maku (Vidus) ezera, Linu ezera (Līņezera) un Jūgezera, aptuveni 27 ha platībā sastopams Biotopu direktīvas I pielikuma purvu biotops pārejas purvi un slīkšņas (7140). Purvos konstatēta viena īpaši aizsargājama suga un trīs Latvijas Sarkanās grāmatas sugas. Pie Jūgezera atrodas viena no trīs Latvijā zināmām palu grīšļa (Carex paupercula) atradnēm. Saskaņā ar Ministru kabineta 2000. gada 14. novembra noteikumiem šai sugai veidojams mikroliegums.

Pārejas purvos pie Linu ezera (Līņezera), Lielā Maku (Vidus) ezera un Jūgezera sastopama Latvijas Sarkanajā grāmatā iekļautā slaidā spilve (Eriophorum gracile). Linu ezera piekrastes slīkšņā kopā ar trejlapu puplaksi, upes kosu un uzpūsto grīsli izdevās atklāt arī Latvijas Sarkanajā grāmatā iekļauto trejdaļu madaru (Galium trifidum).

Ezeri

Teritorijā atrodas 12 ezeri: Lielais Jūgezers, Mazais Jūgezers, Piekūnītis, Lielais Aļņezers, Mazais Aļņezers, Gaiļezers, Mālezers, Ataru (Ūdru) ezers, Lielais Maku ezers (Vidus) ezers, Mazais Maku ezers, Linu ezers (Līņezers) un Ķikats.

Lielākais no Jaunciema meža ezeriem ir Lielais Jūgezers (Jūgu ezers). Pēc meliorācijas agrākā Jūgezera platība samazinājusies no 66,5 ha 1908. gadā līdz 34,9 ha 2002. gadā. Meliorācijas dēļ ezers sadalījies divos ezeros – Lielajā un Mazajā Jūgezerā. Jūgezeri atzīmēti kā nozīmīga ūdensputnu atpūtas vieta pārceļošanas laikā, kur konstatēts ziemeļu gulbis, gaigala, lielā un mazā gaura, cekulpīle un baltvēderis.

Peldlapu augājā dominē parastā lēpe (Nuphar lutea), peldošā glīvene (Potamogeton natans), baltā ūdensroze (Nymphaea alba), vietām arī vienkāršā ežgalvīte (Sparganium emersum), kā arī īpaši aizsargājamā suga mazā lēpe (Nuphar pumila), kuras biotopa aizsardzībai veidojams mikroliegums. Lielā un Mazā Jūgezera krasti ir staigni, pārpurvojušies.

Pēc Otrā pasaules kara ezers izmantots militārajās mācībās kā bumbvedēju mērķis. Blakus Jūgezeram purvā ir trīs mazākas «actiņas» – purva ezeriņi: Lielais un Mazais Aļņezers, Piekūnītis un Gaiļezers. Interesanti, ka Mazajam Aļņezeram ir purva ezeriem neraksturīga gaiša ūdens krāsa, kas skaidrojama ar tīru pazemes ūdeņu pieplūdi.

Otra nozīmīga ezeru grupa atrodas mežā starp Jūgu purvu un Bukultiem. Šeit atrodas Lielais un Mazais Maku ezers un Linu ezers. Lielā Maku ezera krastos aug Latvijas Sarkanajā grāmatā iekļautā slaidā spilve, te novērots īpaši aizsargājamais jūras ērglis un dzērve, kā arī zivju gārnis, paugurknābja gulbis un vairākas pīļu sugas. Ezera apkārtnes mežos sastopams ūpis. Neraugoties uz to, ka pagaidām šī neskartā vieta ir bagāta putniem, Garkalnes novada pašvaldība ezera krastā esošo privāto teritoriju ir paredzējusi apbūvei.

Pagaidām civilizācija visvairāk skārusi Ataru ezeru. Divi tā krasti jau pārvērtušies attīstītāju «sapnī» un tas stipri piesārņots. 2007. gada augustā ezerā intensīvi ziedēja toksiskās zilaļģes. 20. gadsimta trīsdesmitajos gados Ataru ezers uzdāvināts ģenerālim Balodim, kurš to izmantojis makšķerēšanai. Septiņdesmitajos gados Ataru ezera krastā ierīkotajā pirtī bieži viesi bija komunistiskās nomenklatūras dižvīri, to skaitā bēdīgi slavenais Augusts Voss. Par šiem laikiem vēl tagad liecina vietējo iedzīvotāju dotie vietvārdi: Kungu ceļš un Kungu stiga.

Putni

Teritorijā konstatētas 83 putnu sugas, no tām 14 ir Latvijas vai Eiropas nozīmes īpaši aizsargājamas: lielais baltais gārnis, ķīķis, jūras ērglis, mežirbe, dzērve, meža balodis, ūpis, vakarlēpis, pupuķis, melnā dzilna, pelēkā dzilna, sila cīrulis, brūnā čakste un rubenis. Divām šeit ligzdojošām sugām (ūpim un meža balodim) nepieciešams veidot mikroliegumus.

Ornitoloģiski vērtīgākās vietas ir ezeri, it īpaši Mālezers, Lielais un Mazais Jūgezers, Vidusezers, Līņu ezers; par 130 gadiem vecāki priežu un par 80 gadiem vecāki lapu koku meži ieplakās, mitrainēs, bebru ietekmes zonās. Pasaules Dabas fonda «Dabas aizsardzības plānā Latvijai» Jūgezeri atzīmēti kā nozīmīga ūdensputnu atpūtas vieta pārceļošanas laikā.

Kultūrvēsturiskā vide

Daugavas lejtece ir viena no senākajām cilvēka dzīves vietām Latvijas teritorijā – Zemes garozai ceļoties, jūra atkāpās Kaņiera, Babītes ezeru un Garciema apvidū. Izveidojušies kāpu vaļņi atdalīja jūru no seklas ar zivīm un ūdensputniem bagātas lagūnas, kuras krastos apmetās cilvēki.

Jaunciema–Ādažu meža masīvu no ziemeļiem ietvēra senā Garciema lagūna, no austrumiem – Gauja, no rietumiem – Ropažu ezers (Ķīšezers – Juglas ezers), Daugava un Baltezers (Lielais un Mazais Baltezers vienotu ūdenstilpi veidoja vēl 17. gs.). Ķīšezera krastos zināma sena apmetnes vieta – Bulduru pilskalns; Baltezerā un pie Baltezera kanāla Senču silā atrasti akmens cirvji. Kalngalē, Langas upītes krastos atrastas senas kulta vietas – Baltgalvju Upurkalni. Latvijas Vēstures muzeja Arheoloģijas nodaļas arhīvā ir ziņas arī par Jaunciema meža masīvā esošām senvietām – senkapiem Maku mežsarga apgaitā un Karātavu kalnu.

Šo teritoriju iedzīvotāju dzīvesveidu un tautas nemateriālās kultūras tradīcijas atspoguļo apzinātie 58 vietu ģeogrāfiskie nosaukumi un ar tiem saistītie vēsturiskie notikumi. Jaunciema meža daudzveidīgie dabas objekti un kultūrvēsturiskās vietas šo meža masīvu dara pievilcīgu ekotūrismam.

Kā saglabāt?

Pēc pētījumu rezultātu apkopošanas eksperti sagatavoja ieteikumus teritorijas bioloģiskās daudzveidības aizsardzībai un ilgtspējīgai apsaimniekošanai.

1. Saglabāt dabisko mežu biotopus, kā arī mikroliegumu sugu atradnes, neveicot šeit nekādu saimniecisko darbību.

2. Veidot mikroliegumus īpaši aizsargājamo augu sugu un biotopu aizsardzībai.

3. Saglabāt mežaino jūrmalas kāpu kompleksu, neveicot šeit kailcirtes.

4. Saglabāt bioloģisko daudzveidību mežā: vecos kokus, atmirušo koksni.

5. Nepieciešami papildu pētījumi Ataru poligonā un Ataru birzī, piesaistot entomologus un herpetologus.

6. Saglabāt purvu dabas vērtību un neiejaukties to dabiskajos procesos.

7. Saglabāt purvu, ezeru un slapjo mežu dabas vērtības – izvairīties no meliorācijas grāvju tīrīšanas vai padziļināšanas.

8. Izvairīties no bioloģiski vērtīgu mežaudžu izciršanas ezeru krastu tuvumā.

9. Dzīvnieku sugu aizsardzībai – netrokšņot mežā.

10. Saglabāt mežā visas koku vecuma klases, kā arī vietas zvēru atpūtai un midzeņu ierīkošanai, kur mežsaimnieciskā darbība vispār netiktu veikta.

11. Sikspārņu aizsardzībai mežos izlikt būrīšus – vai nu sikspārņu būrus, vai tradicionālos putnu būrīšus.

12. Mazināt antropogēno slodzi, intensīvi apmeklētajās teritorijās veidojot labiekārtojumus: stāvlaukumus, laipas, barjeras u. c.

13. Kontrolēt teritorijas izbraukāšanu un citas nelikumīgas darbības.

14. Informēt sabiedrību par teritorijas dabas vērtībām ar informācijas zīmju, stendu un publikāciju palīdzību.

15. Ornitoloģiskās daudzveidības saglabāšanai nozīmīgākās teritorijas ir:

a. Mālezers, Lielais un Mazais Jūgezers, Maku ezers, Vidus-ezers, Līņu ezers un to apkārtne līdz 500 m rādiusā;

b. veci priežu meža nogabali un to grupējumi vecumā virs 130 gadiem;

c. veci lapu koku meža nogabali vecumā virs 80 gadiem.

16. Starp Maku un Vidus ezeriem ir putniem vērtīgi biotopi, kā arī netāla ūpja ligzdošanas vieta, tādēļ jāierosina Garkalnes novada pašvaldībai privāto zemes gabalu starp Maku un Vidus ezeriem noteikt par dabas teritoriju.

17. Nepieciešams nodrošināt dzīvniekiem pieeju Lielajam Baltezeram un Ķīšezeram (starp Jaunciemu un Sužiem). •