Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Par vietām, kur zvirbulim čivināt un cīrulim dziedāt

Sallija Benfelde, «Nedēļa», speciāli «Vides Vēstīm»;
Roja Maizīša foto


Starp vajadzību attīstīt, celt un pārveidot un nepieciešamību saglabāt un sargāt dabu, lai cilvēki nekļūtu par zobratiņiem mašinērijā, ko dēvē par civilizāciju, ir pretrunas. Brīžiem šķiet, ka vēlme dzīvot labāk nav savienojama ar dabisku vidi, un vienīgais risinājums ir pavēlēt putniem pavadīt savu brīvo laiku attīstītājus netraucējošā vietā, Latviju pārvērst par vienu vienīgu rapšu lauku un likt zālei zaļot māju dizainam pieskaņotā krāsā.

«Vides Vēstis» aicināja uz sarunu Vides ministrijas Dabas aizsardzības departamenta direktori Daigu Vilkasti. Runājām, protams, par dabu un to, ko mēs, cilvēki, no tās gribam un vai vispār īsti saprotam, ko gribam.

Vaicāta, ar ko tad atšķiras Dabas aizsardzības un Vides aizsardzības departamenta darāmie darbi, Daiga Vilkaste teic, ka viņas vadītais departaments aizsargā visu to, kas cilvēkiem saistās ar vārdu «daba»: dzīvniekus, kokus, augus... Vides departamenta darbs vairāk saistīts ar atkritumu apsaimniekošanu, radiāciju, piesārņojumu – ar to, ko radījis cilvēks.


Mans pirmais jautājums ir par naudu – par kompensāciju, kas pienākas cilvēkiem, kuru zemes īpašumi atrodas teritorijās ar ierobežotu saimniecisko darbību. Vēl pirms gada vides ministrs bažījās, ka budžetā nav piešķirts pietiekami daudz naudas šīm kompensācijām. Vai šogad naudas pietiks?

Mēs esam uzsākuši reālu kompensāciju izmaksu. 2006. gadā izmaksājām 300 tūkstošus latu, turpinājām maksāt arī pagājušajā gadā, un naudas summa, kas mums pašlaik ir pieejama, ir 3 miljoni latu no Privatizācijas fonda. Cilvēki var droši iet uz Dabas aizsardzības pārvaldi ar iesniegumu, lai pretendētu uz kompensāciju. Šobrīd tiek maksātas kompensācijas par mežsaimnieciskās darbības ierobežojumiem.

Kādā situācijā ir tie cilvēki, kuru zemes īpašuma statuss ierobežo lauksaimniecisko darbību?

Uz šiem īpašniekiem attieksies zemes atpirkšana. Līdz šim likums paredzēja zemes maiņu, bet to mums dažādu iemeslu dēļ neizdevās ieviest, tādēļ pagājušajā gadā tika izdarīti grozījumi likumā, un tagad tiek paredzēta zemes atpirkšana.

Tātad, ja cilvēkam pieder zeme vietā, kur saimnieciskā darbība ir ierobežota, viņš savu zemi var pārdot valstij?

Likums vairāk runā nevis par to, kādi ir saimnieciskās darbības ierobežojumi, bet par zonējumu – kādā aizsargājamās teritorijas zonā īpašums atrodas. Valsts šo zemi var atpirkt, ja īpašnieks to vēlas, un pēc tam valstij šī zeme arī jāapsaimnieko atbilstoši aizsargājamās teritorijas mērķim, kura dēļ teritorija ir izveidota.

Vai cilvēkiem savu zemi ir izdevīgi pārdot jeb, citiem vārdiem sakot, vai valsts zemi pērk par tirgus cenu?

Likums paredz, ka zeme tiek atpirkta par tirgus cenu, ko aprēķina pēc konkrētas formulas. Domāju, ka naudas ziņā cilvēki nebūs zaudētāji, ja pārdos savu īpašumu valstij. Protams, grūti pateikt precīzi, jo likums ir pieņemts, bet Ministru kabineta noteikumi pašlaik vēl top. Janvārī neviena iesnieguma par zemes pārdošanu valstij vēl nebija, tādēļ šis process tā īsti nav sācies. Likums paredz, ka īpašnieks var pārdot daļu savas zemes, bet daļu, uz kuras, piemēram, ir viņa māja, var atstāt savā īpašumā. Gribu teikt, ka cilvēki šo iespēju vēl droši vien nenovērtē, – ja blakus viņu mājai būs valstij piederoša zeme, kuru valsts arī apsaimnieko, tad tas nozīmē, ka uz šīs zemes nekas netiks celts, tās būs dabas vērtības, un var sacīt, ka māja atrodas ekskluzīvā vietā. Protams, pagaidām mēs vēl nedomājam tādās kategorijās, pats svarīgākais patlaban mums liekas materiālais lietu aspekts. Tomēr esmu pārliecināta, ka ar laiku cilvēki pratīs novērtēt to, kur atrodas viņu māja.

Kad varētu sākties zemes atpirkšana?

Domāju, ka pavisam drīz. Valsts zemes dienestam ir jāizstrādā cenas noteikšanas metodika, un ir jābūt iesnie-gumiem no zemes īpašniekiem. Nekādām problēmām nevajadzētu būt, jo zemes atpirkšanai valsts budžetā pašlaik ir paredzēts pusmiljons latu.

Cik iesniegumu pašlaik ir saņemts kompensācijai par mežsaimnieciskās darbības ierobežojumu?

Dati nepārtraukti mainās, bet aptuveni ir trīs simti iesniegumu.

Ikdienas sarunās cilvēki mēdz žēloties, ka valsts noteikusi ierobežojumus saimnieciskajai darbībai, taču paši nemaz nav īpaši naski uz kompensācijas iesniegumu rakstīšanu. Kādēļ tā notiek?

Pagājušajā gadā tika spriests, ka cilvēki gaida, kad pieaugs koksnes cena, jo aprēķinu veic, par pamatu ņemot iepriekšējā gada koksnes cenu. Šobrīd ir izdevīgāk rakstīt iesniegumus, jo koksnes cena ir augusi arī inflācijas dēļ. Pieļauju, ka daļa cilvēku gaida Eiropas Savienības maksājumus, kas paredzēti par mežsaimnieciskās darbības ierobežošanu.

Vai cilvēki varēs izvēlēties – prasīt kompensāciju no Latvijas vai no Eiropas Savienības? Varbūt varēs pieteikties uz abām kompensācijām?

Likums nosaka ierobežojumu, ka ir tikai viens kompensācijas maksātājs; arī viena no Eiropas Savienības prasībām ir tāda, ka kompensācijas nevar dublēties. Bet cilvēki var izvēlēties. Eiropas Savienības piedāvājums ir plašāks, un to var saņemt arī gadījumos, kad nepienākas nacionālā kompensācija. Mūsu likums nosaka trīs gadījumus, kad var saņemt kompensāciju par mežsaimnieciskās darbības ierobežojumu: ja aizliegta jebkāda saimnieciskā darbība visa kalendārā gada laikā, galvenās cirtes aizliegums visa kalendārā gada laikā un kopšanas cirtes aizliegums kalendārā gada laikā. Ja īpašniekam ir aizliegta tikai kailcirte un īpašums atrodas «Natura 2000» teritorijā, viņš nevar saņemt nacionālo kompensāciju, bet varētu saņemt naudu no Eiropas.

Tātad cilvēkiem, kam pieder meža īpašumi šādās vietās, vajadzētu konsultēties par iespējām saņemt kompensācijas?

Jā, viņi var konsultēties Dabas aizsardzības pārvaldē vai arī pie mums – Vides ministrijā. Tiesa gan, Zemkopības ministrija vēl līdz galam nav nolēmusi par visām detaļām šajos kompensācijas maksājumos, tādēļ kaut kas varētu mainīties noteikumos. Tomēr atliek vien sekot līdzi mūsu likumdošanai un lūgt konsultāciju Dabas aizsardzības pārvaldē vai Lauku atbalsta dienestā.

Visiem, protams, ir skaidrs, ka putnus un zvērus tā vienkārši nepārcelsi uz to vietu, kas cilvēkam tobrīd ir izdevīgāka. Kā notiek ar biotopiem? Vai var gadus desmit lauksaimnieciski apstrādāt zemes gabalu, pēc tam to pamest atmatā un cerēt, ka tur atgriezīsies visi tie augi, kuri auga pirms saimniekošanas?

Protams, augi un biotopi ir dažādi, un to atjaunošanās ir atkarīga arī no tā, kādi augi tiek iznīcināti intensīvas saimniekošanas rezultātā. Kaut kas jau vienmēr atjaunojas, bet jautājums ir, vai pēc tam vispār kaut kas tiek darīts? Arī atmatā atstāta zeme ir jāapsaimnieko, citādi tā aizaugs ar krūmiem un biotopi neatjaunosies, to vietā nāks pavisam kas cits. Teorētiski un arī praktiski tāda iespēja, ka pļava atjaunojas, pastāv, bet tad tā tomēr ir jāapsaimnieko. Tomēr jāskatās, kāda ir vieta, kas tikusi intensīvi apsaimniekota, kāds biotops ir bijis šajā zemes gabalā. Ir augi un biotopi, kas iznīcināti neatgriezeniski, un tos vairs nav iespējams atjaunot.

Lai kā mēs jokotu par pavēļu došanu putniem, gribu tomēr jautāt: vai zvērus un putnus var pārvietot, vai viņi paliek jaunajā vietā? Cilvēkus var pārcelt uz citu dzīves vietu... Vai to pašu var izdarīt arī ar dzīvniekiem?

Tas ir sarežģīti. Ja putnus no kādas vietas aizbiedē, jāraugās, vai tiem ir kāda cita, piemērota vieta, kur apmesties. Atcerieties kaut vai Rīgas piemēru, kad zīriņiem tika sagatavota cita ligzdošanas vieta, – putni tomēr tur lāgā negrib dzīvot, kaut kas droši vien nepatīk. Dzīvniekus un putnus ir grūti uz kaut kurieni pārvietot, un rezultāts arī ne vienmēr ir labs. Ja runājam par šiem jautājumiem, tad, protams, prātā nāk tracis ap Krievu salu un tur ligzdojošajiem putniem, par Satversmes tiesas spriedumu un Brīvostu. Tiesa sprieda par procedūras neievērošanu, spriedumā nebija runas par putniem – vai tos var pārcelt vai nevar. Tādēļ ir jāskatās pavisam konkrēti: vai putniem ir citas ligzdošanas vietas, vai viņi uz tām pārcelsies un visbeidzot – vai Brīvostai nav citas teritorijas, kur veikt konkrētās iecerētās darbības? Galu galā Satversmes tiesas spriedums liek tikai ievērot normatīvajos aktos noteiktās procedūras!

Vai izteikums par to, ka putniem var likt savu laiku pavadīt kaut kur citur, ir joks vai tomēr apliecina pilnīgu neizpratni par dabu, kurā dzīvojam?

Tas laikam ir cinisks joks un kļuva par spilgtu piemēru tādēļ, ka to pateica politiķis. Patiesībā politiķa sacītais tomēr liecina par cilvēku izpratni kopumā. Mani uztrauc tas, ka daļā sabiedrības valda vai nu pilnīga vienaldzība, cinisms, vai arī muļķība, par ko liecina daudzas lietas. Piemērs, kas uzskatāmi redzams katram, ir sadzīves atkritumi. Pastaigājiet kaut vai gar Daugavu Rīgā, Bišumuižā vai vēl citur pilsētā – visur mētājas plastmasas pudeles, maisiņi... Atkritumi tiek vienkārši mesti zemē. Ir jābrīnās par cilvēkiem, kas to dara, – viņi paši taču dzīvo blakus šiem atkritumiem un laikam jau jūtas labi. Nu nav taču manīts, ka šeit ierastos citplanētieši, kas atstāj pudeles, maisiņus, čipsu iepakojumus un tamlīdzīgi! Tie esam mēs paši, un mēs paši šajos mēslos arī dzīvojam! Acīmredzot, ja cilvēkiem neriebjas dzīvot tādā vidē, tad ir pavisam vienkārši pateikt, lai putni brīvo laiku pavada citur. Protams, ekonomiskā attīstība vienmēr ir saistīta ar kaut kādiem zaudējumiem. Protams, pilsētas attīstība bieži būs saistīta ar zaudējumiem dabas jomā, un mūsu un arī Eiropas likumi pieļauj gadījumus, kad drīkstam pieļaut zaudējumus dabā. Nav jau tā, ka vienmēr jāaizsargā katrs zāles stiebriņš un katrs putns. Tomēr ir paredzēta noteikta procedūra un stingri kritēriji, kas attiecas uz sabiedrības interesēm.

Patiesībā tas šķiet baisi – ka ir gadījumi, kad dabu drīkst iznīcināt...

Jautājumā par prioritārajiem biotopiem atļauja jāprasa Eiropas Komisijai, un, lai saņemtu tās atļauju, jābūt kādam pavisam īpašam gadījumam – piemēram, dambim aizsardzībai no postošiem plūdiem. Rīgas Brīvostas gadījumā runa nav par prioritārajiem biotopiem, bet par ostai pieguļošajām īpaši aizsargājamajām dabas teritorijām, putniem un Krievu salu, kas nav aizsargājamā dabas teritorijā, bet kura ir putnu apmešanās vieta.

Kāda, jūsuprāt, būtu saprātīga rīcība jautājumā par Krievu salu un putniem?

Pirmkārt, ir jāievēro visas likumdošanā paredzētās procedūras. Otrkārt, domāju, ka saprātīga rīcība būtu izvērtēt, vai osta nevar attīstīties arī citā virzienā, vai tā ir vienīgā iespējamā vieta, kur veikt iecerēto būvniecību. Katrā gadījumā šis jautājums jāskata kopumā ar citām lietām. Atbilde nav rodama uzreiz un pēc patikas.

Runājot par saprātīgu rīcību, saimnieciskajām vēlmēm un biotopu daudzveidības saglabāšanu, pēdējā laikā jau vairākkārt ir izskanējušas bažas par to, ka Latvija var kļūt par vienu milzīgu rapšu lauku. Nesen satraukums par viena kultūrauga uzvaras gājienu izskanēja arī no Eiropas puses. Cik pamatotas ir šīs bažas?

Jā, tā ir zināma pretruna, kas saistīta ar energokultūrām, kuras intensīvi jāapsaimnieko. Viena lieta, ka notiek biotopu daudzveidības samazināšanās, zināmā mērā to iznīcināšana, bet otra problēma ir tā, ka zūd barības bāze kaut kādām sugām, piemēram, putniem. Esmu runājusi ar ekspertiem, un viņi uzskata, ka pagaidām rapša audzēšana Latvijai vēl nav kļuvusi par problēmu, jo ir daudz atmatā aizlaistas zemes, kur aug krūmi, tādēļ biotopu iznīcināšana pašlaik nenotiek. Protams, ir jāskatās, kur ir robeža un cik tālu var iet, lai viss nepārvērstos par vienu vienīgu rapšu lauku.

Vai ir iespējams noteikt un aprēķināt šādu saprātīgu kādas kultūras audzēšanas robežu?

Domāju, ka ir veidi, kā to varētu noteikt un regulēt – piemēram, nosakot lauka maksimālo lielumu, nosakot joslas starp laukiem, lai ir dažādība. Ir jārunā, ko mēs atļaujam darīt liegumos un ko atļaujam citur – citiem vārdiem runājot, ir jāskatās, cik lielas dabas vērtības ir katrā vietā un ko tur var darīt no intensīvās lauksaimniecības viedokļa. Katrā ziņā metodes ir dažādas, un, veidojot Ministru kabineta noteikumus, tie jāsaskaņo gan ar mums, gan ar Zemkopības ministriju.

Vai jums izdodas šajos jautājumos saprasties ar Zemkopības ministriju?

Mēs cenšamies saprasties (smejas). Zemkopības ministrijai ir cits mērķis, kuram viņi strādā. Jo vairāk būs intensīvas lauksaimniecības un lielražošanas, jo aktuālāka būs konflikta robeža.

Vai Latvijā liellopu ganāmpulki, kas piesārņo gaisu un ietekmē globālās sasilšanas procesu, ir reāla problēma?

Šobrīd nevaru to komentēt no CO2 un gaisa piesārņošanas viedokļa, bet, ja runājam par zemes apsaimniekošanu un noganīšanu, tad liellopu ganāmpulki Latvijā vēl nav tik aktuāls jautājums. Mēs bijām Moldovā, kur apmācījām kolēģus dabas aizsardzības jomā, un tur ir vērojamas pretējas tendences – ļoti intensīvi apstrādāta teritorija, daudz lopu, un noganīšana jau kļuvusi par problēmu. Moldovai ir aptuveni divas reizes mazāka teritorija nekā Latvijai, bet iedzīvotāju vairāk, tādēļ arī šajā diezgan nabadzīgajā un atpalikušajā valstī ir liels lopu blīvums, kas jau kļuvis par problēmu.

Vai jūsu sacītais nozīmē, ka mūs vēl nav skārušas lielās problēmas, kas saistītas ar intensīvu lauksaimniecību, augstu iedzīvotāju blīvumu un lielu lopu skaitu?

Jā, varētu teikt, ka patlaban mums nav lielu un nopietnu problēmu, kas saistītas ar lauksaimnieciskās ražošanas intensifikāciju. Protams, saistībā ar Eiropas Savienības energoproblēmām un to risinājumiem pie mums aizvien vairāk varētu audzēt rapsi un varbūt arī energokultūras, kas liktu domāt par biotopu daudzveidības apdraudējumu. Tas ir mūžīgais jautājums – saskaņa starp dabu un enerģētiku. Protams, ja runājam par atjaunojamiem energoresursiem, tad kā negatīvais piemērs nāk prātā mazās HES, jo šis process notika ar vieglu roku. Tomēr tagad ir pastiprināta kontrole un ir arī uzlabojumi no regulējuma viedokļa, tādēļ situācija ir uzlabojusies.

Kuras ir tās lielākās, būtiskākās problēmas, kas Latvijā saistītas ar dabas aizsardzību?

Ja salīdzinām šodienas situāciju ar 2000. gadu, tad, protams, pašlaik saimnieciskā darbība kļūst aktīvāka – gan būvniecība, gan lauksaimniecība. Šie procesi neizbēgami rada spiedienu uz dabas aizsardzību, to ietekmē. Toreiz būvniecības jautājumi pie upēm, pie jūras, aizsargjoslās nebija tik aktuāli, kā tas ir šodien. Neapšaubāmi, ka intereses Rīgas tuvumā un Latgalē ir atšķirīgas, tādēļ atšķiras arī problēmas, kas saistītas ar dabas aizsardzību. Kā piemēru varu minēt kaut vai Ķemeru nacionālo parku – ir vēlme tā teritorijā izdalīt atsevišķas vietas, uz kurām neattiektos nacionālā parka noteikumi. Lieta, kas apdraud dabas aizsardzību, ietekmē to, ir sabiedrības, cilvēku apziņas un izglītības līmenis, bet to nevar mainīt vienā dienā, tas notiek lēnām un ilgākā laika posmā. Piemērs ir jau manis pieminētā atkritumu mešana zemē jebkurā vietā. Tas it kā šķiet tāds sīkums, bet patiesībā šī attieksme izpaužas arī jebkurās citās lietās.

Vai tiešām nav citu lielu problēmu, atskaitot cilvēku izglītotību un izpratni, ko uzreiz nav iespējams mainīt?

Varētu minēt to, ka pašlaik būtu gandrīz neiespējami izveidot jaunu aizsargājamo dabas teritoriju, jo sabiedrības attieksme ir mainījusies, un izskatās, ka tā ir mainījusies uz negatīvo pusi. Aktivizējoties saimnieciskajai darbībai, dabu aizsargāt būs vēl grūtāk. Tas mani biedē. Cilvēki gribēs vairāk nocirst, apbūvēt visu piekrasti. Lai noturētos pret šo spiedienu, vajag ļoti pamatotus argumentus. Diemžēl mūsu nevalstiskās zaļās organizācijas bieži ir ar ļoti emocionālu un zaļu viedokli, kuram trūkst racionālas un pamatotas argumentācijas. Ir jābūt pārliecībai un arī ļoti pamatotam viedoklim – tikai tad var kaut ko panākt. Jo pretējā puse jau emocijas neievēro, un arī tiesā, piemēram, tās neder.

Tas ir līdzīgi kā politikā: ar pārliecību un mirdzumu acīs vien nepietiek...

Jā, ar to vien nepietiek, ir vajadzīgi pamatoti argumenti. Tāpat ir vajadzīga sabiedrības izpratne un zināšanas dabas aizsardzības jautājumos. Tad būs vieta gan mājām un ostām, gan putniem un zālei. •