Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Latvija būs pirmā ekovalsts pasaulē!

Lelde Stumbre


Tādu nākotnes virsuzdevumu sev uzstādījis Vides aizsardzības klubs, pieņemot to kā mērķi un ideālu.


Pirms septiņpadsmit gadiem, kad Latvija atguva neatkarību, neko īsti nebijām dzirdējuši par nevalstiskajām organizācijām. Eksistēja kaut kas neskaidrs un izplūdis, valsts kontrolēts un uzmanīts, ko dēvēja par sabiedrisku organizāciju, piemēram, VĻKJS (komjaunatne), Zinību biedrība, Sarkanā Krusta biedrība vai Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrība, un patiesībā nevienam nebija ne skaidrības, kāpēc tās vajadzīgas, ne arī īstas vēlēšanās tajās darboties.

Viena no pirmajām organizācijām, kas veidojās spontāni, patiesi sabiedriski un radoši un ko varēja apzīmēt ar vārdu «neatkarīga», bija Vides aizsardzības klubs. Šogad tas svin savu 21. gadskārtu un ir sasniedzis pilngadību. Tas ir pieaudzis.

Nestāv ierindā taisni

Vides aizsardzības klubs ir organizācija, kas joprojām neiekļaujas citu sabiedrisku vai nevalstisku organizāciju rindiņā (Latvijā, pēc pēdējiem datiem, tādu ir aptuveni 170). Tā nemāk stāvēt miera stājā, nemāk pelnīt naudu, allaž ar kaut ko izlec, grīļojas dažādu iemeslu pēc, un tērps tai izrotāts ar kādu vieglprātīgu dekoru zaļā krāsā. VAK vēsture ir raiba un vētraina, jo tās ierindnieki vienmēr bijusi raiba un vētraina publika, un varbūt kādreiz sagaidīsim kādu pamatīgu pētījumu par to – ar tekstiem, dzejoļiem, bildēm, izteicieniem un piedzīvojumiem. Šo un to par kluba darbību un personālijām var izlasīt veikli un dziļi personīgi uzrakstītajā Alda Auziņa grāmatā «Zaļais ceļš atpakaļ mājup». Tas ir A. Auziņa skatījums uz šo organizāciju, un ironijas tajā ir pārpārēm. Bet, kā viņš pats atzīst, – Vides aizsardzības klubs vienmēr bijusi mājvieta «mazajiem meža dīvainīšiem», radošiem cilvēkiem – dzejniekiem, mūziķiem, aktieriem –, un VAK būtība jau no pirmās dienas bija radošs skatījums uz pasauli, dabas un vides ne tikai aizsardzība, bet brīva un neiegrožota uztvere, spēja nepakļauties bieži vien pilnīgi nevajadzīgiem ierobežojumiem jebkuros politiskajos režīmos un laikos, saglabāt atklātību un atvērtību dabai un cilvēku sabiedrībai, neskatoties uz mūsdienu sabiedrības galveno spiedienu – pelnīt! Pelnīt un pelnīt, arvien vairāk un vairāk! Pelnīt naudu ar katru kustību, katru skatienu, katru domu – nekas taču netiek dots par velti! Arī VAK, saprotams, tika un tiek pakļauts šim spiedienam, un ir bijuši mēģinājumi pat pārvērst to par SIA, jo jaunā paaudze, kas iekļāvās klubā, dzīvi sev apkārt vērtēja lietišķi, ar krietnu devu ekonomikas piešprices: ja tev nav naudas kontā, tevis nav vispār! Entuziasms, ugunskuri, talkas, dziesmas un dzeja – tā tāda pajoliņu padarīšana, un šis uzskats par VAK, kas balstīts un tiek pausts no savu, personīgo, kontu augstumiem, ir visai populārs tieši šodien un dzirdēts no daudziem bijušajiem kluba biedriem. Daudzi sabiedrībā zināmi cilvēki nākuši tieši no VAK un pavadījuši tajā ne tikai trauksmainos jaunības gadus, kad viss iespējams! Tur viņi ieguvuši arī pamatīgu dzīves un darba pieredzi, un daudziem tieši VAK bija pirmais pakāpiens pa karjeras kāpnēm. Tomēr šodien lielākā daļa nicīgi un ar pārākuma apziņu nolūkojas uz šo organizāciju no savas ministrijas vai kādas citas svarīgas iestādes logiem kā uz smieklīgiem muļķīšiem, kas joprojām piketē uz ielām, rīko talkas svešās teritorijās, kuriem nav ne kārtīgas mājas ar dārzu un necaurredzamu žogu, ne spožas mašīnas vai vismaz eiroremonta nopucēta dzīvokļa!

Domubiedri un draugi

Tomēr arī Vides aizsardzības klubs ir mainīgs un attīstīties gribošs. Tajā pulcējas cilvēki, kas ir domubiedri un, protams, arī draugi, pat ja viņi nav sameklējami portālā www.draugiem.lv. Ja vadāmies pēc pētījumiem par nevalstiskajām organizācijām – tām nebūt nav jābūt tūkstošskaitlīgām. Galvenais, ka tās apvieno domubiedrus, kam ir vienota, cēla un sabiedrībai vajadzīga ideja, pat ja šī sabiedrība par to pasmejas. Pētījumos konstatēts, ka sabiedriski aktīvie cilvēki, kas vēlas iekļauties domubiedru organizācijā, jūtas gluži vienkārši laimīgāki un arī viņu toleran-ces pakāpe pret pārējo sabiedrību ir lielāka. Tāpat viņi ir mazāk ciniski, augstāk novērtē cilvēku savstarpējo attiecību nozīmi un ir spējīgi bez pūlēm strādāt citu labā bez atlīdzības.

Iespējams, VAK galvenais ieguvums visu šo gadu laikā ir tieši tas – VAK ir izdzīvojis līdz mūsdienām tikai tādēļ, ka tam bija un joprojām ir augsta līmeņa, morāli skaidra ideja – zaļa, tīra un godīga Latvija – un tas nav pārvērties par kaut kādu SIA, bet turpina šo ideju īstenot ne tikai savos projektos par dabas aizsardzību. Tas nav zaudējis arī savu brīvdomīgo, priecīgo skatienu uz dzīvi. Un, ja šī organizācija reāli zaudējusi biedru tūkstošus, kas kādreiz, mūsu valsts atjaunošanas sākumā, kļuva par kluba biedriem, tad tas nozīmē vien to, ka šiem cilvēkiem vairs nav bijusi nepieciešamība pēc neformālas kustības, kas tos apvienotu. Daudzi turpina darboties ar vidi un dabu saistītās jomās, daudzi – vairs ne. Iemesls katram ir savs. Bet, ja šoruden Saulkrastos rudens talkā ierodas vien septiņi organizācijas biedri, tad tas nez kādēļ šos septiņus atnākušos spārnoja vēl vairāk. Jo skaitliskie rādītāji nekad nav izteikuši kādas organizācijas būtību.

Laiki mainās. Tas ir pilnīgi skaidrs, un arī VAK to saprot. VAK sagaidījis savu pilngadību un ir iemācījies rakstīt projektus. Sadarboties ar pašvaldībām, dažādiem fondiem, nevairās no oficiālās publicitātes un, protams, zina, ka nepietiek vairs tikai ar jauku parunāšanos pie ugunskura.

Cik spēcīgi dabai uzbrūk cilvēks, tik liels spēks (un bieži vien pat krietni lielāks) vajadzīgs arī tam, kas vēlas dabu aizsargāt. Jāiemācās ne tikai pateikt «nē», bet to arī pamatot. Jāzina likumi. Jāsaprot ekonomika, jāizprot politiskie mājieni un «melnie caurumi». VAK kopā ar šo valsti no drosmīga, pārgalvīga pusaudža kļuvis par pieaugušu, zinošu cilvēku, un par to liecina kaut vai veiksmīgi iesāktās un uzvarētās tiesas prāvas, spēja pamatot savu viedokli ar ekonomiskiem, politiskiem un zinātniskiem faktiem.

Jo vairāk nereālu ideju un mērķu, jo labāk!

Ar realitāti ir tā – kurš tai pakļaujas un nespēj dzīvi iztēloties bez neiespējamiem mērķiem, tas ir miris. Jo bez sapņiem, ilūzijām, ideāliem un trakām idejām pasaule nekad nebūtu attīstījusies līdz mūsdienu līmenim. Vienīgi neprātīgajiem ir tik daudz drosmes, lai ieskatītos nezināmajā un realizētu it kā pilnīgi neiespējamo.

Arī zaļie ir tādi neprāši, un, kad janvāra vidū Burtniekos notika VAK gadskārtējais saiets, viss iepriekšminētais apstiprinājās – bija atbraukuši domubiedri, un, ja gribat, varat saukt viņus arī par ideālistiem, neprāšiem vai dullajiem. Tomēr viņi priecīgi apsveica cits citu un ķērās pie darba: ievēlēja savu prezidentu – Arvīdu Ulmi, divas viceprezidentes – Elitu Kalniņu un Leldi Stumbri, pieņēma daudzus svarīgus lēmumus, sastādīja darba plānu nākamajam gadam, bija gatavi pielikt roku ne tikai savu ideju realizēšanā, bet palīdzēt arī pārējiem. Jā, VAK biedru skaits, iespējams, ir mazinājies, toties kodols – iegājis pieaugušo kārtā. Un, laimīgā kārtā, šie pieaugušie nav zaudējuši ideālistisko pasaules skatījumu, kas šodienas cilvēkam tik ļoti nepieciešams – pasaule ir skaista, un mēs padarīsim to vēl skaistāku! Zaļā krāsa glābs pasauli! Tikai no mums ir atkarīgs, kādā Latvijā dzīvosim mēs un mūsu bērni!

Ja pirms 21 gada VAK par savu virsuzdevumu izvirzīja pilnīgi nereālo brīvas, neatkarīgas Latvijas ideju, tad tagad mērķis mainījies, un, lai cik absurds un nereāls tas kādam arī liktos, tas ir – Latvija būs pirmā ekovalsts pasaulē! Šī mazā valsts kļūs par skaistu, zaļu, mežiem un tīriem ūdeņiem bagātu zemi, kas tiks pasargāta no piemēslošanas, izciršanas un saindēšanas. Cilvēki te būs veseli, jo dzīvos ekoloģiski tīrā vidē, audzēs tīru pārtiku un elpos svaigu gaisu arī pilsētās.

Lai cilvēks neteiktu, ka viņa dzīvei nav jēgas, jo tā sastāv vien no naudas pelnīšanas un rēķinu maksāšanas, jāuzdrošinās izvirzīt sev cēlu mērķi. Tieši cēlu. Cēlā mērķa sasniegšanai vajadzēs daudz strādāt, un, visticamāk, šis darbs netiks pārāk dāsni apmaksāts, bet man vissvarīgākais liekas, lai es uz ļoti nopietno jautājumu, kāda ir mana ikdiena, varu katru rītu sev atbildēt: tā ir lieliska, jo mani vada cēls mērķis un katru dienu es tā labā kaut ko izdaru! Un, ja tam nepieciešama mana dzīve, tad es to atdošu, ne mirkli nešauboties. Tik ideālistiski nu mēs esam.

Un, paldies Dievam, ka VAK tik un tā nav iedomājams bez savas dabiskās, liderīgās, radošās un galu galā patiesās būtības: viņi joprojām sēž pie ugunskuriem, brauc ar laivām, sacenšas dziedāšanā, iet pārgājienos, valkā zaļus krekliņus vai zaļus lakatiņus kaklasaišu vietā, pārstaigā pļavas, purvus, pakalnus un mežus, cīnās par upēm un upītēm, neēd popkornu vai Makdonalda barību un vispār – ir mazi cinīši, kas gāž lielus vezumus. •