Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Amerikāniete iznīcina eiropieti

Ilmārs Tīrmanis


Amerikāniete – iesauka, ko zoologi un mednieki piešķīruši Amerikas ūdelei (Mustela vison), lai saīsinātu tās terminoloģisko atšķirību no eiropietes – Eiropas ūdeles (Mustela lutreola). Zināmās ļaužu aprindās amerikāniete, kopš tiem laikiem, kad tā tika nebrīvē mākslīgi kultivēta kažokādu ieguvei, pazīstama ar nosaukumu nercs. Tiem, kuri lasījuši pirms okupācijas latviski izdotās zooloģijas grāmatas, iespējams, nercs asociējas vēl arī ar vārdiem ners, minks. Savukārt Eiropas ūdele viņiem var asociēties ar vārdu dupuris. Starp citu, gan minku, gan dupuri tolaik dēvēja ne vien par ūdelēm, bet arī par ūdens seskiem. Ūdeļu līdzību ar sesku nevar noliegt. Bet dabisku krustošanos ar to gribu noliegt strikti. To akcentēju tādēļ, ka medniekiem adresētajā literatūrā savulaik izlasīju: ūdeles «pinas» ar seskiem, un tādējādi rodas jaukteņi. Nav tiesa! Blēņas. Vismaz savvaļā hibridizācija nenotiek.


Atšķirt grūti

Abas ūdeļu sugas ārēji ir viena otrai ļoti līdzīgas un grūti atšķiramas. Aplūkojot kādu ūdeli no lielāka attāluma, pat profesionāls teriologs (zīdītāju pētnieks) saminstināsies, pirms paziņos, ko īsti redz: amerikānieti vai eiropieti. Jā, lai gan viņš zina, ka Eiropas ūdele ir ne vien nedaudz mazāka, bet arī gaišāka (brūnganāka) par Amerikas ūdeli, lai gan viņš zina, ka Amerikas ūdeles aste, ieskaitot apmatojumu, ir relatīvi garāka (aptuveni 1/2 no ķermeņa garuma) par Eiropas ūdeles asti (aptuveni 1/3 no ķermeņa garuma)... Pilnīgi pārliecināts par to, ko redz, šis cilvēks būs tikai tad, ja izdosies apskatīt dzīvnieka sejiņu, jo viņš, protams, zina, ka uzkrītošākā un – galvenais – drošākā atšķirības pazīme: eiropietei purna galā gaišs laukums ir gan uz augšlūpas, gan apakšlūpas, bet amerikānietei balta ir tikai apakšlūpa un pazode.

Nerci grāvmalā

Amerikas ūdele Eiropā un, protams, Latvijas teritorijā agrāk nemājoja. Bet, tāpat kā citur, arī pie mums savulaik bija daudz zvēru fermu, kurās šos dzīvniekus vairoja, audzēja, kāva, dīrāja, ģērēja... Droši var teikt: daļai nolemto kustoņu tomēr izdevās izbēgt no iesprostojuma un nokļūt savvaļā. Varbūt kāds humānists arī tīši slepus izlaida kažokzvērus no ieslodzījuma.

Šā vai tā, bet savvaļā Latvijā Amerikas ūdele parādījās aptuveni pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados. Un pēc samērā neilga laika – septiņdesmitajos gados – šī suga jau bija itin bieži novērojama pie mūsu zemes upītēm un upēm, pie aizaugušiem ezeriem, pie dīķiem, grāvjos, pat jūras piekrastē un citviet, kur ir vairāk vai mazāk slapjš.

Izskauž vietējo ūdeli

Bet tagad... Tagad Amerikas ūdele ir viens no biežāk sastopamajiem sermuļveidīgajiem (Mustelidae) plēsēju kārtas zvēriem Latvijā. Iespējams – pat visbiežāk sastopamais. Tagad ne vienam vien Latvijas patriotam – vietējās faunas aizstāvim – varētu būt krietns «zobs» uz Amerikas ūdeli par tās izpostītajām ūdensputnu, tārtiņveidīgo putnu un citu uz zemes perējošu putnu ligzdām, par nobeigtiem dažādu sugu lidoņu perējumiem, par apēstajiem abiniekiem, par rāpuļiem, par zivīm, arī par vēžiem, kukaiņiem, gliemežiem un citiem bezmugurkaulniekiem. Jo īpaši tāpēc, ka plēsoņas, līdzko vien rodas tāda iespēja, nobendē vairāk nekā vajag tā brīža iztikšanai...

Bet tiem cilvēkiem, kuri šo lietu ņem pavisam nopietni, vislielākais «zobs», visticamāk, ir par to, ka invazīvās Amerikas ūdeles starpsugu sacensībā izdzīvojušas no Latvijas aborigēnās Eiropas ūdeles. Kā imigrantēm tas izdevās? Abas sugas izmanto vienu un to pašu ekoloģisko nišu. Amerikas ūdeles, kas ir lielākas (nedaudz, bet tomēr), tātad arī stiprākas un, kā neapstrīdami pierādīts, uzkrītoši agresīvākas par Eiropas ūdelēm, sacensībā par izdzīvošanu – par dzīves vietām un barību – pārspējušas savas radinieces, izkonkurējušas tās no kopējās nišas. Amerikānietes cīņā uzvarējušas! Te tūdaļ jānorāda kāds īpašs un ļoti svarīgs līdzeklis šīs uzvaras kaldināšanā: Amerikas ūdeles daudzviet arī vistiešākajā veidā kavēja, līdz apturēja vietējo ūdeļu vairošanos. Kā? Amerikānietes tēviņi, lai gan pašiem tajā laikā «kāzu» periods jau beidzies, burtiski terorizēja tuvumā mītošos Eiropas ūdeles tēviņus viņu pārošanās periodā, tādējādi traucēdami tiem pilnvērtīgi veikt vai vispār liegdami veikt populācijas atražošanas funkcijas. Amerikānietes pārojas februārī vai martā, eiropietēm riesta mēnesis – aprīlis. Laiki nesedzas! Tieši tāpēc, ka laiki nesedzas, samērā droši var teikt: lai gan Amerikas ūdeles tēviņi pārošanās laikā izdzenā vietējās ūdeles tēviņus, Eiropas ūdeles mātītes tomēr nevar aplekt.

Visapdraudētākais plēsējs

Līdz pagājušā gadsimta vidum Eiropas ūdele bija vēl samērā bieža visā Latvijā, bet pēdējos pāris gadu desmitos tā mūsu valstī it kā konstatēta vien nedaudz reižu. Pašsaprotami, ka šī suga iekļauta Sarkanajā grāmatā! Arī citur Eiropā (atskaitot Krieviju) Eiropas ūdele atrodas uz iznīcības robežas – tā atzīta par mūsdienās visapdraudētāko plēsīgo zīdītāju.

Savulaik šis zvērs tika aktīvi medīts un daudzviet izmedīts. Tagad, kad sakarā ar dzīvnieku aizstāvju agresīvajām aktivitātēm dabiskās kažokādas Eiropā valkāt ir bīstami, ūdeles tikpat kā nemedī. Labi. Bet tā paša iemesla dēļ nemedī diemžēl arī Amerikas ūdeles, kuras tādēļ netraucēti var turpināt nomākt aborigēnās māsīcas tur, kur tās vēl saglabājušās.

Latvijā situācija ir līdzīga: šolaiku mednieku acīs ūdeles ādai īpašas vērtības nav! Arī medību izmaksas ir augstas. Taču vēl samērā nesen Latvijas PSR mednieki par kažokādām, pat sagādes kantoros nododot, varēja labu naudu dabūt. Toreiz Amerikas ūdeles tika vērtētas augstu un diezgan čakli medītas: šautas, ķertas ar alu suņiem, ar laikām, ar lamatām... Lielākoties gan – ar lamatām. Ūdeļu ādiņas bija vērtīgs (tāpēc, ka zvēram kažoks silts un faktiski nemirkstošs) izejmateriāls aukstajai sezonai paredzētu apģērbu darinātājiem – vienalga, kurā gada laikā tās zvēriņiem nodīrātas, jo, kā jau tas amfibiotiskajiem zīdītājiem raksturīgi, vasaras kažoks daudz neatšķiras no ziemas kažoka.

Labāk jūtas ūdenī

Tātad ūdele (gan amerikāniete, gan eiropiete) ir amfibiotisks zīdītājs jeb, īsāk sakot, amfibiots. Tas nozīmē, ka šā dzīvnieka dzīvesveids nesaraujami saistīts ar ūdeni. Par to, ka tas tā ir, liecina ne vien jau pieminētais zvēra ūdensnecaurlaidīgais kažoks, bet arī ādas peldplēves starp pirkstiem. Pašsaprotami, ka ūdele labi peld un, jāuzsver, arī labi nirst, spēj itin ilgi uzturēties zem ūdens.

Savukārt uz sauszemes relatīvi īso kāju dēļ dzīvnieks jūtas neveikli; raksturīgākais viņa pārvietošanās veids – kūkumošana īsiem, aptuveni pusmetrīgiem lēcieniem. Soļos tikpat kā neiet. Kokā uzkāpt faktiski nespēj. Toties, pateicoties samērā garajiem nagiem, meistarīgi rok alas. Un ne mazāk meistarīgi izmanto citu kustoņu izraktās ejas. Slaidais, lokanais, gribas pat teikt – vijīgais, aptuveni 40 cm garais un vismaz 0,5 kg smagais ūdeles ķermenis spēj apbrīnojami veikli izvīties cauri pat ļoti šauriem, līkumotiem pazemes labirintiem. Galviņa – slaika, kājiņas – īsas, tāpēc lodāšanu daudz netraucē.

Pazemes alas svarīguma ziņā ūdeļu dzīvē ieņem otro vietu aiz ūdens. Alās ūdeles medī to saimniekus – grauzējus. Alās ūdeles glabā barības krājumus, alās ūdeles pārdieno pēc nakts sirojumiem, alās ūdeles slēpjas no nelaika un no ienaidniekiem – suņiem, cilvēkiem. Katram zvēriņam ir pāris īpaši sagatavotu – ar sausu zāli, sūnām, lapām un putnu spalvām izklātu – pazemes guļammidzeņu, kuros pēc izpeldēšanās, maltītes un kārtīgas padzeršanās atpūtināt kājas un nervus. Un – galu galā – tieši alās ūdeles ierīko bērnistabas, kurās lolo pēcnācējus. Tiesa, par jauno paaudzi gan rūpējas tikai mātes. Vienīgais tēviņu uzdevums – parūpēties, lai mātītēm būtu, par ko rūpēties.

Riesta cīņas

Abu sugu ūdeles ir poligāmi dzīvnieki, tāpēc tēviņi riesta laikā mēdz pamest samērā drošos iecirkņus, kuros katra ala, katra sprauga, katra pacere labi pazīstama. Bet ik reizi pēc garāka «pārošanās līkuma» izmešanas ārpus pastāvīgās dzīves vietas, viņi steidzas mājup uz pazīstamajiem medību laukiem, kuriem, ja kaut kādi specifiski apstākļi netraucē, ir diezgan uzticīgi. Taču, pirms laisties tālākā «pārošanās līkumā» svešu dāmu meklējumos, katrs vispirms steidz «apstrādāt» savējās – tās, kuras iemājojušas paša medību iecirknī vai tam līdzās. Un tad dodas mēģināt kaimiņiem «atkantēt» viņējās. Sāncenšiem – gan kaimiņiem, gan klejotājiem –, protams, cenšas sadot pa krāgu. Dažam izdodas pie kādas svešas mātītes aizkauties, citam nākas atdot kādu no savējām.

Par mazuļiem rūpējas māte

Mazuļi – parasti četri vai pieci – nāk pasaulē pēc nepilnus divus mēnešus ilgušas grūsnības. Jaunpiedzimuši ūdelēni ir ļoti mazi, kusli, neapmatoti, akli, kurli. Aptuveni divus mēnešus tie pavada galvenokārt pazemes migā. Pirmajā laikā pārtiek tikai no mātes zīdala, bet, sākot ar mēneša vecumu jeb ap to laiku, kad atveras actiņas, līdztekus pienam ēdienkarte papildinās ar mammas pienesto dzīvnieku izcelsmes barību. Aptuveni 2-2,5 mēnešu vecumā piena periods pavisam beidzas, bet jau drīz vien pēc tam – trīs vien mēnešus nodzīvojuši – jaunie zvērēni paši sāk piedalīties ēdmaņas gādāšanā. Kopā ar māti viņi turas līdz rudenim, pēc tam izklīst un katrs dodas savas dzīves vietas meklējumos.

Medī visu, ko var pievārēt

Lielā daļā cilvēku dziļi iesēdies priekšstats, ka, ja reiz plēsīgs zvērs cieši saistīts ar ūdeņiem, viņa pamatbarība noteikti ir zivis. Nekā! Lai gan zivis ēdienkartē ietilpst, uzdrošinos apgalvot: ūdelei nemaz nav īstas pamatbarības, vismaz Amerikas ūdelei noteikti – nē. Viņa ēd visu, ko vien attiecīgajā sezonā savā dzīvesvietā spēj atrast, noķert un pievarēt, – sākot no kukaiņa vai zivs mazuļa, beidzot ar seska, ondatras un pat bebra mazuli. Zinātāji teic, ka jo gardi ūdelēm šķiet vēžu vēderiņi. Ko, kad un cik daudz zvērs ēdis, zinātkārs cilvēks var ērti noskaidrot, izķidājot uz īpašiem «atejas» celmiem un uz citiem paaugstinājumiem, kas atrodas ūdeņu tuvumā pie zvēriņu takām, atstātus, pēc muskusa smakojošus desveidīgus mēslus. Teiksim, pavasarī, kad nārsto vardes, pēc ūdeļu kakās dāsni atrodamajām šo abinieku skeleta daļiņām var rast priekšstatu, ka zvēriņi šajā laikā cenšas saēsties kurkstētājus tik daudz, lai ilgi negribas ne kurkuļa redzēt. Drīz pēc tam taču – kā nekā – sākas ligzdošanas laiks ūdensputniem, ūdensžurkām un citiem grauzējiem dzimst bērni. Delikateses! Tā jau gan nav, ka pēc varžu nārsta ūdeles abiniekus vairs itin nemaz neaiztiek. Ja trāpās pa zobam, nokož. Nokož un apēd vai noslēpj, vai atstāj. Bet kādēļ gan tīši būtu jāķer aukstās vardes vai, sacīsim, zivis tad, kad netrūkst siltu putnu olu, netrūkst putnu mammu un apetītelīgu mazuļu!? Un trāpās jau arī saules staru sasildītas ķirzaku muguriņas. Jā, pavasaris, vasara – tāpat kā citiem – ir pārticības laiks. Bet īsts dzīru laiks visām ūdelēm iestājas tad, kad cilvēkiem sākas ūdensputnu medīšanas sezona. Ja šad tad viņas netraucētu putnu suņi, varētu teikt, ka tas ir uzdzīves periods. Nav jāpiepūlas kaut ko ķerot, jo pilni dīķi ar saskrotētām pusdzīvām vai nošautām treknām pīlēm. Ar tām var mieloties līdz nelabumam. Daudzus no beigtajiem putniem ūdeles, protams, savāc un nobēdzina – noglabā alās krājumus.

Visgrūtāk sarūpēt barību ir vēlā rudenī, ziemā, kad ūdeņi aizsalst. Ziemā ūdeles spiestas mazliet atslābināt uzticību savām reiz izraudzītajām dzīves vietām, lai dotos tālākos sirojumos. Ko viņas aukstajā periodā ēd? Visi ūdeņi jau nekad neaizsalst. Straujākos upju posmos, arī bebru apdzīvotās vietās ziemā gandrīz vienmēr ir kāds vaļums. Ūdeles tur meklē miegainākas zivis, vēžus, ūdenī ziemojošas vardes, ūdens kukaiņus. Bet vispirms, pirms došanās prom, protams, cik iespējams, iztīra savus medību iecirkņus no peļveidīgajiem grauzējiem. Ja ziemas klejojumu laikā ūdele satiek kādu sugasbrāli, neapšaubāmi cenšas viņam sadot pa krāgu, bet ziemā pat tēviņiem nav tik kauslīgs noskaņojums kā vasarā. •