Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

Ignalinas AES ģenerāldirektors Viktors Ševaldins.

Raksta autors Dainis Īvāns, Zaļās kusības pārstāve Alda Ozola-Matule un VAK viceprezidente Elita Kalniņa vizītē pie Ignalinas AES ģenerāldirektora Viktora Ševaldina.

Kodoldegvielas atkritumu konteineri pašlaik tiek glabāti zem klajas debess. Zinātnieki meklē labāko un drošāko uzglabāšanas veidu. Līdz šim tas nav atrasts.

Dzesēšanas ūdens ieguve notiek no vietējā Drūkša ezera. Cik ilgam laikam pietiks?

Ignalinas AES 2. reaktors, kas pašlaik darbojas. Tā tiek ietērpti darbinieki un arī apmeklētāji.

Bīstamo atkritumu glabātava.
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 2 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Matu skaldīšanas reaktors

Dainis Īvāns;
Dacītes Beķeres foto


2006. gada sākumā toreizējais Latvijas valdības vadītājs Aigars Kalvītis, tikdamies ar Lietuvas un Igaunijas ministru prezidentu, apstiprināja Latvijas gatavību piedalīties jauna atomreaktora celtniecībā Lietuvā. Pavisam klusām, kā uz pirkstgaliem lavīdamās, projekta grupa sākusi kodolobjekta ietekmes uz vidi novērtēšanu. 2007. gada septembrī Daugavpils rajona padomes telpās notika pirmā sabiedriskā apspriešana. Tajā uzaicināto Lietuvas puses ziņotāju nekompetence un paviršība zinošai sabiedrībai varētu iedvest šausmas, ja vien būtu, kas klausās. Sanāksmē piedalījās vien daži nevalstisko organizāciju un daži likteņa varā pamesto leišmales pagastu pārstāvji. Tajā pašā laikā var droši apgalvot, ka absolūtais vairākums mūsu demokrātiskās valsts pilsoņu joprojām nezina, kas par putnu ir un ko «ēd» jau esošā Ignalinas atomelektrostacija. Tādēļ Latvijas nevalstisko vides organizāciju pārstāvji un daži žurnālisti pagājušajā mēnesī devās uz Visaginu – pilsētu pie Visaginas ezera –, kas atrodas tikai dažus kilometrus no mūsu valsts robežas.


Nākotnes pilsēta bez nākotnes

Visagina latvietim skan kā Visagals. Bet lietuvietis vēl atceras, ka pavisam nesen šo pilsētu sauca citādi – Sņečkus. Leišu komunistu vadoņa vārdu Ignalinas kodolreaktora topošajai sādžai piešķīra tādu pašu ieganstu dēļ kā latvju boļševika Stučkas vārdu V. I. Ļeņina Pļaviņu hidroelektrostacijas būvnieku apmetnei Daugavas krastā. Ne viena, ne otra nebija parastas celtnes. Maskavas vara tās slēja kā faraonu piramīdas, kā gigantiskus krucifiksus partijas pārcilvēciskā spēka slavināšanai «nacionālajās nomalēs». Pateicīgajiem pilsoņiem vismaz iekšēji vajadzēja saļimt ceļos, noskaitīt «Komunisma cēlāja morāles kodeksu» un justies pateicīgiem par dāvātajiem kilovatiem.

Saskaņā ar valsts plānu Sņečkus pamatakmens likts 1975. gada 7. augustā. Pretēji latviešu tenkām, ka viskaitīgākos objektus broļukas vienmēr cēluši Latvijas pierobežā, mūsu brāļu tautai «jaunas pasaules radīšanas» aktā nebija nekādas teikšanas. Visu izlēma Staļina un Berijas dibinātā, arī pagājušā gada septiņdesmitajos gados slepenā, ar militāri enerģētisko kompleksu saistītā PSRS atomenerģētikas nozare. Ignalinas AES sākotnēji iecerēta kā Ļeņingradas AES filiāle, kam vajadzētu ražot elektrību ne vien Baltijas republikām, bet arī Baltkrievijai un mūsu reģionus padarīt enerģētiski un politiski atkarīgākus no «Mātes Barotājas». Bija vēl viens apsvērums. Kremli kaitināja Lietuvas lietuviskums. PSKP nacionālais ideologs, latviešu nacionālistu apkarotāja Arvīda Pelšes sievastēvs Mihails Suslovs ģeržimordiskā sirsnībā partijas činavniekiem norādīja: «Mēs esam par Padomju Lietuvu, bet bez lietuviešiem.»

Lietuvā radīja 30 tūkstošu iedzīvotāju pilsētu bez iezemiešiem. Apkārtējās viensētās dzīvojošie lietuvieši, bīdamies atomreaktora, dzimtās mājas pameta labprātīgi. Lai Maskavas kontrole būtu perfekta, Ignalinas AES kompartijas organizācijas sekretārus iecēla nevis vietvalži, bet partijas centrālkomiteja Kremlī. Un nav brīnums, ka «darbaļaužu» pretošanās Lietuvas neatkarībai 1990.-1991. gadā visaktīvāk notika tieši Ignalinas AES kolektīvā un Sņečkus pilsētā. Pēc Lietuvas neatkarības deklarācijas pieņemšanas 20 tūkstoši cilvēku te pulcējās lielākajā pretlietuviskajā manifestācijā. Sņečkus komunisti sapņoja ar armijas palīdzību rusificēto novadu «demokrātiski pievienot» Daugavpilij vai Baltkrievijai.

1991. gada janvāra puča laikā Kremlis mēģināja Ignalinas AES izmantot Baltijas valstu kodolšantāžai. Reaktora streika komiteja, atriebdamās par Valsts valodas likumu, grasījās atvienot divas 300 kilovoltu pārvades līnijas. Būtiska nozīme kodolkatastrofas novēršanā toreiz bija apvienoto elektrotīklu Rīgas dispečerdienestam un latviešu enerģētiķiem, kā arī tiem atomstacijas darbiniekiem, kas politiskajā agresijā nebija zaudējuši veselo saprātu.

Par laimi, totalitārisma agonijas posms Sņečkus un Ignalinas atomelektrostacijā sen beidzies. Tomēr būtu aplam to aizmirst. No 30 tūkstošiem Visaginas iedzīvotāju nu jau puse protot lietuviešu valodu. Pilsētā ir augstākā dzimstība Lietuvā. Gandrīz nav vecu cilvēku. Saimnieciskā dzīve joprojām atkarīga no spēkstacijas, bet spēkstacija – no Krievijas urāna. Par to visaginiešiem dāvāti uz pusi mazāki elektroenerģijas tarifi un nodokļu atlaides. Tomēr reaktora darbiniekiem nav ātrākas pensionēšanās iespējas un piemaksas par kaitīgu darbu. Tā atzīšana nozīmētu reaktora slēgšanu nevis pēc pieciem gadiem, bet tūlīt.

Īstas pārliecības par nākotni šai «nākotnes pilsētā» nejūt, lai gan esošā reaktora apturēšana un demontāža kopā ar atkritumu sākotnējo apglabāšanu plānota 300 gadiem. Kaut ko citu radioaktīvās bīstamības zonā, lai arī objektīvi tīrā un veselīgā mežu vidē, pagaidām grūti uzsākt.

Diskusijas un strīdi

Arī jaunās Ignalinas AES būvniecība, ko pārliecinoši atbalstījusi Latvijas valdība, vēl biezā miglā tīta. Domstarpības radušās ne tikai starp Baltijas valstīm un Poliju, bez kuras dalības, kā atzīst enerģijas tirgus pētītāji, atomreaktors nebūs izdevīgs. Pašā Lietuvā ne pa jokam sastrīdējušies projekta valsts un privātie akcionāri. Starp otrajiem ir arī Latvijā zināmā veikalu tīkla «Maxima» īpašnieki. Pa ko strīds? Par naudu, protams! Kurš no četru valstu miljardiem un no iespējamās peļņas nošķīs vairāk, kurš ar mazākiem nopelniem tiks pie lielāka kumosa! Nepārprotamas pārliecības, ka «Jaunā Ignalina» būs rentabla, enerģētiski nepieciešama un izdevīga, nav arī Lietuvas valdības oficiāli pieejamajā ekonomiskajā izvērtējumā. Skepses tur vairāk nekā Latvijas nacionālpolitiķiem degsmes «aiziet tur, nezin kur, atnest to, nezin ko».

Pašreizējās Lietuvas AES ģenerāldirektors Viktors Ševaldins, vaicāts, kā tad lietuviešiem sokas ar nenomedīta lāča ādas dalīšanu, tikai pasmīn: «Vēl jau nestrīdas pat par to. Nevar vienoties, vai iet medībās vispār un kuru ņemt līdzi…»

Atoms mieram...

Ceļojums Ignalinas AES iekšienē, ko savulaik Lietuvas zaļo kluba «Žemina» tirdītā spēkstacijas administrācija Latvijas zaļajiem nodrošina kā izņēmuma privilēģiju, ir spokains gājiens pagātnē. Virsdrēbes un apavi pie ieejas radiācijas bīstamajā zonā jānovelk kā pirms iekāpšanas Hārona laivā. Balts divu kārtu tērps un Geigera skaitītājs vairākās maiņās strādājošajiem 3000 darbiniekiem, ja iet turpat, kur ved mūs, jāmaina ik pēc četrām stundām. Garš, balti pelēks, zili brūns gaitenis no pirmā, apturētā, bloka uz otro, strādājošo, man ik brīdi rādās kā izmisuša aizsaules skrējiena kadri uz avarējušo 4. bloku Jura Podnieka filmā par Černobiļas AES katastrofu.

Ignalinas reaktors RBMK-1500 ir dvīņubrālis gaisā uzgājušajam RBMK-1000 Ukrainā. Tomēr tas ir arī par 500 megavatiem jaudīgāks un briesmu gadījumā postošāks.

Ignalinas AES padomju stagnācijas laikos iecerēta kā varenākā pasaulē. «Miera atoma» spēkam, pēc PSRS militāri enerģētiskā kompleksa saimnieku ieceres, šeit vajadzēja sasniegt 9000 MW jaudu. Lietuviešu zinātniekiem izdevās pierādīt, ka jau pie 4500 MW (trīs bloki) atomstacijas «radiators» – lielais Drūkšu ezers – vienkārši uzvārīsies. Tagad vienīgais palikušais Ignalinas reaktors sekundē ierij un izvemj aptuveni 40 tonnu ūdens.

«Tikai neuztraucieties!» mūs mierina pavadoņi no Ignalinas AES drošības dienesta un informācijas centra, ik pa brīdim norādīdami, kam drīkst tuvoties un kam ne, ko drīkst fotografēt un ko ne. Šķidrums ezerā atgriežoties vēl tīrāks. Drūkša asinis, kā smejies, pasterizējas un sterilizējas. Tomēr, kad gribu iebāzt degunu nule atvērtā izlietotās kodoldegvielas dzesēšanas baseina šahtā, mani brīdina gan Geigera skaitītājs, gan oficiālie pavadoņi. Šo ūdeni, kurā uzkarsušajiem radioaktīvajiem stieņiem paredzēts mirkt desmit gadu, lai pēc tam tos apglabātu mūžīgajā sasalumā Sibīrijā, ezerā neieplūdina. Bijis gan projektā paredzēts sasūknēt labi dziļi Lietuvas dzīlēs. Laikus apdomājās, kaut varētu arī neapdomāties. Līdzīga neparedzamība šādu objektu ekspluatācijā neatkarīgi no tos ekspluatējošām valstīm, par spīti starptautiskai uzraudzībai, mūs biedē visvairāk. Patērētāju sabiedrībā negribas uzticēties arī ekspertiem, kurus pērk par tirgus cenām. Pareizāk būtu atturēties un neriskēt. Tomēr mani nomāc vēl viens muļķīgs jautājums: kur paliek spainis vai pusspainis īpaši piesārņotā ūdens, ar ko ik mēnesi, kā mums stāsta, vajagot papildināt reaktora slēgto iekšējo kontūru? Tas caurulēs, absolūti slēgtā ciklā kondensējoties. Bet kāpēc vajag ik brīdi pieliet? Kāpēc tik stingra radioaktivitātes kontrole ir 250 metrus augstajiem, no Latvijas pierobežas redzamajiem Ignalinas skursteņiem, kas periodiski izšauj baltus tvaiku mutuļus? Nē, tehnologi latvju zemē klīstošās baumas atspēkos ar stundu gariem referātiem. Un tomēr – Černobiļas 4. bloks eksplodēja tieši tad, kad zinātnes un tehnikas entuziasti taupīgi centās nosmalstīt putas no «mēsla», tas ir, mēģināja saražot naudu no tvaika, ko drošības apsvērumu dēļ vajadzēja laist skurstenī. Tieši te, stāvot uz Ignalinas reaktora sirds, blakus slēgtajām kodoldegvielas šahtām, kurās primitīvā stihijā, grafīta stieņu bremzētas, ūdens slāpētas, plosās kāds desmits Hirosimas atombumbu, nav grūti iedomāties, kā tas viss sprādzis un tapis nevadāms 1986. gada maijā Ukrainā. «Atoms mieram» vietā, kur «zeme deg», nešķiet nākotne. Atoma skaldīšanas tehnoloģija pozitīvismā neskolotam viesim izskatās barbariska, lai neteiktu – vājprātīgi nedroša, par spīti visām, vecākām vai jaunākām, drošības shēmām.

Cilvēka faktors reaktoru, kas nevar strādāt bez darbinieku klātbūtnes, arvien ietekmējis un ietekmēs. To vienmēr apdraudēs politika, vieglprātība un muļķības ārpus atomšķelšanas fabrikas sienām.

Relatīvi nesen Lietuvas Valsts kontroles «speciālisti», piemēram, izdomāja, ka Ignalinas AES darbinieki pārāk ātri izņemot no šahtām kodoldegvielu. Politiskajiem uzraugiem likās, ka izlietoto urānu «valsts ekonomiskajās interesēs» līdzīgi pusizdegušām malkas pagalēm var pakurināt ilgāk. Sākās valstisks mēģinājums tehnologus vilkt pie soda staba un mainīt pret politiski padevīgiem un «godprātīgiem» dundukiem. Savukārt 1992. gadā, neilgi pirms Zviedrijas karaļa vizītes Lietuvā reaktora darbības nodrošinājuma sistēmā notika avārija – radioaktivitātes zonā plīsa iekšējā ūdens caurule. Reaktors nekavējoties bija jāaptur. Toreizējais valsts vadītājs Landsberģis, gluži pretēji, sliecās stacijas apturēšanas operāciju pieskaitīt «provokācijām» un nepieļaut.

Diezin vai jaunajā Ignalinā, ja tā taps, kodolstacijas privātie akcionāri vai mūsu 100 gudrās galvas, vai Polijas prezidents, vai Igaunijas orākuls cilvēci pasargās no «cilvēka faktora», ja cilvēciskās rotaļas ar naudu un varu tik cilvēciski turpinās. Un nav ne mazāko pazīmju, ka neturpināsies...

Bīstamais «labais» reaktors

Vecā Ignalinas AES, pēc starptautiskās kodolenerģētikas asociācijas ekspertu domām, esot «laba» stacija, jo tur nenotiekot vairāk par 2-3 negadījumiem gadā, atšķirībā no citām AES pasaulē, kur kļūmju esot vairāk. Skaidrs arī, ka nekas īpaši «labāks» par Černobiļas vai Ignalinas reaktora līdziniekiem, lai kā pretējo apgalvotu kodolieroču un atomenerģētikas aizstāvji, pasaulē nav izgudrots. Uz šaubām, kas sāk rosīties galvā, redzot garām slīdošos rēgus Visaginas spokainajā kompleksā, neviens man nav atbildējis nomierinoši. Var tikai notrulināties un pierast, ka dzīve uz bumbas ir normāla nepieciešamība. Līdz brīdim... Var ticēt, ka «labā» bumba neuzies gaisā, ja cilvēki labi uzvedīsies, kaut arī laba uzvedība nav cilvēkiem raksturīgākā īpašība. Var cerēt, ka gaiss, ūdens, zeme, izgarojumi nesaēdīs bumbas apvalku, lai tā nesprāgtu patvaļīgi. Var paredzēt, ka 20 gadus pēc Černobiļas katastrofas jauna paaudze atkal nedomās par neparedzamo dzīvības likmi, kas, ļoti var gadīties, jāmaksā par katru jaunu «atomreaktoru mieram». Kodolenerģētikā ar jaunu spēku atskan vecās blēņas par reaktoru simtprocentīgu drošību bez jaunām un ticamām garantijām, par atomkilovata lētumu. Sarosījušies Černobiļas bailēs nerealizēto projektu reanimētāji visā pasaulē.

Ak, jā, Ignalinas reaktora baseinā noglabātās bumbas, Lietuvas Valsts kontroles izpratnē – vērtīgie kodoldegvielas atkritumi –, varēšot tur stāvēt tikai 20 gadus, jo tad čaulu tiešām sagrauzīšot korozija. Turklāt baseins ir pārpildīts, kas arī ir galvenais iemesls reaktora slēgšanai pirms 25-30 gadu darbības termiņa beigšanās. Daļu no slapjumā turētajiem atkritumiem jau pārvieto atklātā betonētā laukumā blakus spēkstacijai, oranžos dzelzsbetona konteineros, kurus savukārt pēc 50 gadiem varot sairdināt kariess. Turpat netālu (jo neviens neļāva citur) sākas pazemes sarkofāga būve nākamajiem 300 gadiem. Pēc tam? Jau pierādījies, ka «ilgtermiņa projekts», kas paredzēja, ka šodien Ignalinas kodoldegvielas atkritumiem vajadzētu «droši» glabāties Sibīrijā, izgāzies. Tāpat nav piepildījušies pirms pusgadsimta, kodolenerģētikas sākotnē, dzirdētie pareģojumi, ka «nākotnes zinātne» pateiks, kā tikt galā ar nāvējošajiem atkritumiem un kā celt drošus reaktorus. Šādos apstākļos vismaz mums mūsu valsti nevajadzētu vilkt jaunā afērā bez pārliecības, ka tā ir mazākais no vairākiem ļaunumiem un ka bez Ignalinas kodolpavēņa patiešām jāmirst. Arī tiem, kam ātrās naudas kārē viss pārējais vienaldzīgs, jāparēķina un jāsecina, ka grandiozā kodolstacija nav atpelnījusies. Tās pārdotā kilovata izmaksās nav ieskaitīti nedz vienas savienības (PSRS) tēriņi būvējot, nedz otras (ES) demontējot, nedz veidots fonds tuvākajiem 300 gadiem, kā visu sastrādāto sargāt un neitralizēt.

Tad ko cilvēces manīgākie un mānīgākie pārstāvji šai kodolreaktorā skaldījuši vairāk: atomus vai matus? •

Piebilde

Pagājušā gada beigas Ignalinas AES nav bijušas veiksmīgas. Novembrī Ignalinas atomelektrostacijas otrais energobloks uz trim dienām apstājās, un negadījuma cēloņus izmeklēja īpaša komisija. 18. decembra rītā Ignalinas AES izcēlās ugunsgrēks – ventilācijas šahtā dedzis filtrēšanas materiāls. Negadījuma vietā ieradās sešas ugunsdzēsēju komandas. Uzskata, ka ugunsgrēks izcēlies, veicot metināšanas darbus.
Vai tiešām atomelektrostacijas drošība ir tik neapšaubāma?