Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 2 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Zem eglītes pelēks zaķītis

Ilmārs Tīrmanis

Cilvēks iet pa lauku ceļu un ierauga – netālu savā nodabā ļepato zaķis. Cilvēks turpina iet, zaķis turpina ļepatot. Piepeši dzīvnieks satrūkstas, tad apstājas, izslejas pustupus uz pakaļkājām un, galvu piešķiebis, ar vienu aci blenž cilvēkā. Arī cilvēks apstājas: jāizmanto iespēja – kamēr zaķis nebēg (jo vēl nav noskaidrojis, ko redz, tātad vēl nav attapis, ka veras savā sensenā ienaidniekā), viņš jāaplūko. Nekā īpaša! Viss kā bildēs un filmās, arī dažās sakarīgākajās multenēs: no sāniem mazliet saplacināts rumpis, garas – par priekškājām bezmaz divreiz garākas – pakaļkājas, īsa astīte jeb ļipa un, protams, garas – uzkrītoši garas – ausis. Aptuvenie garauša izmēri? Šim garums manāmi pārsniedz pusmetru. Augstumu skaustā gan grūti novērtēt, jo dzīvnieks ir izslējies divkājās, bet savi trīsdesmit centimetri varētu būt. Cik viņš sver? Kādus četrus piecus, varbūt pat nedaudz vairāk kilogramu.

Latvijā mīt divas zaķu sugas – pelēkais zaķis (Lepus europaeus) un baltais zaķis (Lepus timidus.). Šoreiz esam sākuši iepazīties ar pelēci. Turpināsim. Tomēr pirms tam – dažos teikumos par baltiņu, pareizāk sakot, par zīmīgākajām viņa atšķirībām no pelēkā zaķa. Viņš ir smalkāks, mazāks, vieglāks. Viņam ir apaļāka ļipa, relatīvi īsākas ausis un pakaļkājas. Un, protams, viņš ir baltāks, bet... Bet baltāks viņš ir tikai ziemā! Faktiski – ziemā viņš ir pavisam balts, vienīgi ausu gali melni. Iekams nav pārģērbies vasaras tērpā, baltais zaķis ir neapstrīdami baltāks par pelēko. Atbilstoši nosaukumam – balts! Turpretim pelēkais, neraugoties uz nosaukumu, ziemā nav īsti pelēks. Atbilstoši pelēks vai, precīzāk sakot, rūsganpelēks (no virspuses, jo apakšpuse ir balta!) pelēkais top tikai tad, kad pavasarī nomaina savu gaišo ziemas kažoku pret vasaras tērpu. Un – re, cik interesanti! – pelēkais zaķis vasaras tērpā ir «baltāks» (gaišāks) par vasaras drānas apvilkušu balto zaķi.

Par diviem zobiem vairāk nekā grauzējam

Garauši ir tipiski augēdāji. Barības diapazons – ļoti plašs: dažādu gan savvaļas augu, gan kultūraugu dažādas daļas. Tomēr visos gadalaikos dominē lakstaugi. Ja lakstaugu nepietiek vai ja tie ir nepieejami – parasti ziemā, kad izveidojusies ļoti bieza sniega kārta vai sērsna, kas sedz pļavas, ganības, ziemāju laukus –, zaķi, lai neciestu badu, vairāk pievēršas kokaugiem – grauž krūmus, bebru nogāztu lielāku koku zarus un mizu, apgrauž nelielus lapu kokus, tostarp augļu kociņus, kas viņiem īpaši garšo.

Nu, jā, zaķiem taču ir graušanai labi pielāgoti, visu mūžu augoši kaltveidīgi priekšzobi – kā grauzējiem. Tā kā zaķiem starp priekšzobiem un dzerokļiem katrā mutes pusē ir pa īpašai starpai jeb diastēma, nav jābrīnās, ka savulaik zaķi sistemātiski tika piepulcēti grauzējiem – pelēm, žurkām, strupastēm, vāverēm, lidvāverēm, susuriem, bebriem un citiem ar grauzējzobiem un diastēmām apgādātiem zīdītājiem. Tomēr, kā vēlāk noskaidrojās, zaķi nav grauzēju kārtai piederīgi. Šie zīdītāji pārstāv patstāvīgu – zaķveidīgo – kārtu. Viena īpaša anatomiska zaķu atšķirība no grauzējiem: augšžoklī aiz abiem īstajiem priekšzobiem ir vēl slīpi novietotu, nelielu tā saukto papildpriekšzobu pāris. Tātad augšžoklī ir četri priekšzobi.

Slikts, bet plašs redzes lauks

Atceraties stāsta sākumu: kamēr cilvēks stāv, zaķis nesaprot, uz ko raugās? Jā, nekustīgus objektus garauši atpazīst ar grūtībām. Viņiem arī nav ne jausmas, kas ir krāsa. Melns, balts, pelēks, gaišs, tumšs – to gan dzīvnieku acis spēj saprast. Rezumējot: redze zaķiem samērā vāja. Toties redzeslauks ir, maigi izsakoties, plašs. Acu īpašais novie-tojums ļauj, nepagriežot galvu, lūkoties visapkārt – gan uz priekšu, gan uz sāniem, gan uz aizmuguri, gan augšup. Savukārt redzes asums un dziļums – niecīgs. Citas maņas? Zaķi diezgan labi saož – atšķir dažādas smaržas. Un arī dzird labi. Ne velti evolūcija viņiem dāvājusi spēju grozīt garās ausis kā lokatorus, turklāt katru autonomi. Dzirde zaķiem – ļoti labi attīstīta maņa. Labāka par ožu, kas, jāpiebilst, darbojas tikai nelielā attālumā jeb tuvumā. Un neapšaubāmi dzirde ir labāka un arī svarīgāka par redzi. Ar garšu un tausti nesalīdzināšu, jo šīm abām maņām nav būtiskas nozīmes svarīgākajos zaķu dzīves procesos jeb uzdevumos – izdzīvošanā un sugas atražošanā.

Apčurā dāmu no purna līdz pat ļipas galam

Sugas atražošana sākas ar spēju orientēties dzimumos, vai ne? Zaķi cits cita dzimumu jebkurā periodā visvieglāk atšķir pēc smaržas: neklātienē – pēc apčurātu zāles kušķu un eglīšu smaržas, pēc pēdu atstātās smaržas nospiedumos; klātienē – pēc ļipas un pēc pakaļkāju smaržas. Īpašs aromāts ir meklējošos mātīšu urīnam. Cilvēki ar saviem ožas receptoriem to gan atpazīt nespēj. Toties ļaudis, kuri mēdz līdzsekot garaušu intīmajai dzīvei, zina, ka pavasara riesta laikā no mātīšu čurāšanas uz zaķu pēdām sniegā rodas īpatnēji zilgani plankumi.

Meklējošās dāmas iezīmētās pēdas uzostījuši un varbūt arī viņas pakluso, purpinošo balsi saklausījuši, ap zaķeni drīz vien sapulcējas visi tie tuvējā apkārtnē dzīvojošie kavalieri, kuriem nav bojāts ožas vai dzirdes aparāts. Bet dažreiz ierodas tikai viens – tas pats vienīgais, kurš tuvumā mīt. Parasti gan dāmai paveicas – atcilpo vismaz divi, nereti – pat trīs vai vēl vairāk pielūdzēju. Ja tā, tad ir, ko noskatīties. Kā viņi uzvedas! Vispirms demonstrējas cits cita priekšā – met pakaļgalu gaisā un kulsta kājas. Pēc tam, riesta trakuma pārņemti, kaujas tā, ka vilna put. Zvetē cits citam, šķiet, paši nesaprotot, kurš kuram. Pakaļkājās saslējušies, sit sērijās ar priekškājām, lec un sper uz priekšu un uz sāniem ar pakaļkājām. Konkurenti plūcas kā apstulboti! Dažkārt tā iekarsuši, ka villojas ne tik vien augu nakti, bet pat gaišā dienā. Bet pa to starpu katrs tomēr pagūst atlicināt laiku, lai, vismaz garām skrienot, veltītu uzmanību arī šīs jezgas vaininiecei. Pirmais, otrais, trešais... un zaķene aizvien sajūtamāk viscaur jauki smaržo pēc tēviņu urīna. Pielūdzēji viņu pamazām apčurā no purna līdz pat ļipas galam.

Zaķene purpina, bet zaķis svilpj!

Ar cilvēka aci skatoties uz zaķi, pat no neliela attāluma nav iespējams ieraudzīt nekādu īpašu ārējo dzimumpazīmi, nevienu vīrišķības vai sievišķības apliecinājumu. Kā atšķirt tēviņu no mātītes? Var mēģināt pēc lieluma. Bet ne jau pēc ārējo dzimumorgānu lieluma – to atšķirība pat tiešā tuvumā ar aci grūti samanāma, jo tēviņiem dzimumloceklis ir tikai maķenīt pārāks par kutekli mātītēm, turklāt sēklinieki viņiem nekarājas kārtīgā – apskatāmā un aptaustāmā – kulē. Taču tik un tā dzimums atpazīstams pēc lieluma, jo zaķenes ir augumā viscaur lielākas par vīriešu kārtas vienaudžiem. Un arī apaļīgākas. Viņas tātad nav tik plakanas, viņas ir par tēviņiem mazāk «saspiestas» no sāniem.

Ir arī saklausāmas dzimumatšķirības. Kā jau minēju, mātītes riesta laikā paklusi purpina. Bet arī tēviņi par savu vīrietību nereti paziņo no attāluma, ar balsi – viņi svilpj. Viņi arī ūjina. «Ūu-uhuhuhu-hū!» – apmēram tā. Dieva dēļ, neticiet man! Provokatīvs joks, ko te iestarpinu, lai akcentētu: tā ūjināšana, ko ne viens vien cilvēks diemžēl uzskata par zaķa bļāvieniem, ir meža pūces tēviņa riesta dziesma. Zaķi neūjina!

Kam tagad viegli?

Cik garš ir pelēkā zaķa mūžs? Teorētiski – desmit un pat vairāk gadu. Tomēr praktiski ļepatotāju, kuram izdevies nodzīvot līdz četru piecu gadu vecumam, jau var uzskatīt par veiksminieku. Četri gadi – tas ir daudz. Jau par trīsgadīgu zaķi var teikt: viņš ir izaudzis; vairs nepieņemas augumā un smagumā. Cik ir, tik ir. Trīs gadu vecumu sasniedz labi, ja viens vai divi no desmita zaķu. Jau jaunībā – pirmajā, otrajā dzīves gadā – vairākums tiek nogalēts un apēsts. Plēsēju – lapsu, vilku, lūšu, caunu, suņu, ērgļu, vistvanagu, ūpju, stārķu – apēsts. Liela daļa garaušu top parazītu, visbiežāk kokcīdiju un cērmju, novārdzināta un nobeigta. Ne vienu vien zaķi naktīs uz ceļiem sabrauc automašīnas.

Dzemdē divreiz gadā

Čakla vairošanās ir sugas galvenais ierocis – visiedarbīgākais cīņas paņēmiens gan pret plēsējiem, gan pret slimībām, gan arī pret nelabvēlīgiem klimatiskajiem apstākļiem, pret lauksaimniecības tehniku un indēm. Un pret medniekiem. Mednieku uzbrukumiem lielākoties gan ir gadījuma raksturs. Pa retam šauts tiek uz tiem pelēkajiem zaķiem, kuri no atklātām vietām devušies pārziemot tuvējā mežā. Tur viņi šad tad trāpās uz grauda aļņu, briežu vai meža cūku medītājiem. Pēdējos gados tikpat kā netiek rīkotas tīšas zaķu medības.

Čakla vairošanās – pelēko zaķu izdzīvošanas pamatu pamats. Ticiet vai ne, bet zaķene, kas sasniegusi četru gadu vecumu, jau savas astoņas reizes laidusi pasaulē pēcnācējus. Pelēču mammas dzemdē bieži. Lai gan – kas nu te, Latvijā, par biežumu! Vairāk uz dienvidiem, lūk, tur – mūsu zaķu senču zemju klajumos – jā! Tur trīs četri metieni gadā ir parasta parādība. Tomēr arī pie mums pelēko zaķu mātītēm bērni piedzimst vismaz divas reizes ik gadu. Pirmoreiz – pavasarī, otro reizi – vasaras pirmajā pusē. Ne viena vien mātīte pamanās laist pasaulē arī trešo metienu – vasaras nogalē vai rudens sākumā. Lai pēc iespējas lietderīgāk jeb pilnā mērā vaislai izmantotu ne visai garo gada silto periodu, daba pelēkajiem zaķiem piešķīrusi īpašu pielāgojumu – spēju sākt nākamo meklēšanās tūri, pirms vēl piedzimuši iepriekšējā reizē ieņemtie bērni. Jā. Gadās pat tā, ka vienā no abiem dzemdes ragiem atrodas jau gandrīz nobrieduši augļi, bet otrā – tik tikko sāk attīstīties jaunie – nākamā metiena embriji. Nav liels retums un tā nav arī nekāda problēma apaugļoties uzreiz pēc dzemdībām, kaut vai tajā pašā naktī tikt aplektai. Aplektai, lai pēc aptuveni sešām nedēļām laistu pasaulē kārtējo metienu.

Dzemdības ir ātras. Un vieglas. Arī jaundzimušie zaķēni ir viegli – simt līdz divsimt gramu vien viegli. Maziņi. Toties viņi jau ir apmatoti, ar ačelēm vaļā un austiņām gaisā – dzirdīgi. Tomēr – vēl mazkustīgi, gaudeni. Tāpēc, lai aktivizētu bērnus, lai stimulētu viņu asinsriti, zaķu mamma uzreiz pēc atnešanās zaķēnus kārtīgi aplaiza, tad paņem zobos, sapurina. Un tikai pēc tam pirmoreiz pazīda. Tas viss iet labumā, jo, skat, – paiet vien nieka dažas stundas, un mazie jau cik necik spēj skraidīt.

Zaķu piens ir ļoti barojošs, tāpēc pēcnācēji aug un attīstās strauji. Būdami tikai trīs dienas veci, viņi jau pamet piedzimšanas vietu – žigliem lēcieniem izklīst plašākā apkārtnē. Izklīst un paslēpjas – kur kurais. Tā drošāk. Arī mamma turas atstatus. Tā drošāk. Kad viņa ierodos savas atvases zīdīt – parasti to dara vienā un tajā pašā diennakts laikā –, bērni gandrīz allaž jau sapulcējušies vienuviet un gaida. Ja tomēr kaut kāda iemesla dēļ vēl nav atļepatojuši, zaķene citu pēc cita sameklē un aiz čupra aizstiepj uz ēdināšanas migu. Tur visu kompāniju vienlaikus pabaro ar zīdalu. Un tad pēc iespējas ātrāk steidz nokļūt savā ierastajā, drošajā guļvietā, lai maķenīt atpūstos pirms došanās ganīties. Bērni atkal izklīst – līdz nākamajai ēdienreizei.

Cik pēcnācēju katrā metienā zaķene laiž pasaulē? Kā nu kuro reizi. Var piedzimt tikai viens vai divi, bet var – pat astoņi vai deviņi, visbiežāk ir no trīs līdz pieci. Lielākais mazuļu skaits mēdz būt otrajā – vasaras – metienā. No otrajā metienā piedzimušajiem visvairāk ir arī to, kas izdzīvo, jo vairs nav auksts un vēl nav auksts. Maziem zaķēniem kaitīgā mitruma arī vasarā parasti ir mazāk nekā citos gadalaikos. Turklāt barības visapkārt – cik uziet.

Mēnesis kopā ar māti

Pieļauju, ka starp lasītājiem ir kāds, kurš dzirdējis pekstiņus par to, ka daža zaķu māte savus bērnus pazīda tikai vienu – pirmo – reizi, pēc tam mazuļus baro citas – garām ļepatojošas – zaķenes. Nav tiesa! Nebaidoties kļūt smieklīgs, liekot roku uz sirds, apgalvoju, ka katra zaķu māte savus bērnus zīda pati. To viņa dara vienu vai divas reizes diennaktī, parasti vakarā, pēc saulrieta, un no rīta. To viņa dara vismaz pusmēnesi. Vismaz! Neraugoties uz to, ka jau nedēļas vecumā mazuļi pirmo reizi pagaršo zālīti. Bet divas nedēļas pēc piedzimšanas zaķēni sāk pārtikt galvenokārt no augiem, tiesa, māti, ja vien viņa nav gājusi bojā, arī vēl zīž – līdz pat ceturtajai, piektajai savas dzīves nedēļai. Pēc tam viņi dzīvo, kā māk. Pilnīgi patstāvīgi. Nav vēl pieauguši, bet – jau patstāvīgi. Tas ir vislielākais atbiruma periods. Vidēji rēķinot, no trim četriem piedzimušajiem zaķēniem tikai viens izaug par zaķi.

Zaķi kļūst vai skaitās pieauguši tad, kad top vairoties spējīgi – nākamā gada pavasarī vai vasaras sākumā. Kad konkrētāk, tas atkarīgs no tā, kura metiena – pirmā, otrā vai trešā – bērni viņi ir. •