Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

Cilvēks tomēr brīžiem līdzinās žagatai – nu patīk tak’ tās spožās mantiņas. Tāpēc zoodārzā ar Dabas aizsardzības pārvaldes atbalstu izveidota ekspozīcija kā brīdinājums – nepērc dzīvību! Tātad eksotiskās zemēs nevajag iegādāties nieciņus no savvaļas dzīvnieku ķermeņa daļām, jo uz robežas ļoti bieži būs problēmas.

Skats uz Akvārija ēku, kur pirms Otrā pasaules kara bija restorāns.

 

Starp priedēm jaušami Lauku sētas apveidi.

Oktobra sākumā savus iemītniekus sagaida tikko uzceltā modernā Žirafu māja. Tā ir zoodārza dāvana apmeklētājiem savā 95 gadu jubilejā.

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Zooloģiskais dārzs – ne tikai cilvēku priekam un izglītībai

Sallija Benfelde,
«Nedēļa», speciāli «Vides Vēstīm»;
Andas Krauzes un Māra Lielkalna foto


Oktobrī Rīgas Nacionālais zooloģiskais dārzs atzīmēs savu 95. dzimšanas dienu. Dibināts 1912. gadā, piedzīvojis gan uzplaukumu, gan depresijas gadus, pārdzīvojis divus pasaules karus, pirms 15 gadiem zoodārzs iestājās Eiropas Zoodārzu un akvāriju asociācijā (EAZA). Gadu vēlāk tas iekļāvās arī Starptautiskajā sugu uzskaites sistēmā ISIS. Dalība šajās starptautiskajās organizācijās liecina par mūsdienīgu zoodārzu un par spēju iekļauties starptautiskos standartos dzīvnieku labturības jomā, piedalīties starptautiski koordinētās programmās un pilnveidot dzīvnieku kolekciju. Pašlaik Rīgas zoodārzs sadarbojas ar vairāk nekā 100 zooloģisko kolekciju Eiropā un citur pasaulē.

«Vides Vēstis» aicināja uz sarunu Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza Izglītības un informācijas nodaļas vadītāju Lauru Līdaku. Sarunas dienā Latvijā diemžēl nebija Dzīvnieku kolekcijas vadītājas Gunas Vītolas, un sarunai pievienojās Ingmārs Līdaka, kurš pašlaik ir 9. Saeimas deputāts. Viņš ir sabiedriskās organizācijas «Zoodārza atbalsta biedrība» vadītājs, bet algotu darbu zooloģiskajā dārzā nestrādā.


Dažādās sarunās un intervijās speciālisti ne reizi vien teikuši, ka patiesībā zoodārzi netiek veidoti tādēļ, lai izklaidētu cilvēkus. Kāda ir zooloģisko dārzu pastāvēšanas jēga?

Laura Līdaka: Mūsdienās zooloģisko dārzu pastāvēšanas galvenais iemesls ir sugu saglabāšana un pavairošana. Nenoliedzami, ka zoodārza uzdevums ir arī izglītot cilvēkus un, protams, dot iespēju priecāties par dzīvniekiem.

Vai Rīgas zooloģiskais dārzs visus savus 95 pastāvēšanas gadus ir nodarbojies ar reto un izmirstošo sugu saglabāšanu un pavairošanu?

Ingmārs Līdaka: Sākotnēji droši vien nebija domas par retām un apdraudētām sugām, taču nevar noliegt to, ka zoodārzs ir radies kā izglītības iestāde, jo pirmajos programmatiskajos dokumentos, kas tapa, zoodārzu dibinot, bija ideja par cilvēku iepazīstināšanu arī ar vietējo faunu, radot interesi un vēlmi kaut ko uzzināt par tiem dzīvniekiem, kas atrodas mums blakus. Nevar runāt par kādas sugas sargāšanu un saglabāšanu, ja netiek saglabāta vide, kurā suga dzīvo. Būtībā tā ir vides apziņas veidošana, un zoodārzs ar savu spēju sagādāt cilvēkam prieku, ir sākums. Tas ir kā pirmais vārds, pēc kura tiek taujāts pēc nākamā vārda: vai tu gribi, lai viņš dzīvo? Protams, ka cilvēks grib, lai dzīvotu tas, kurš viņam patīk, bet tas nozīmē, ka cilvēks būs atvērts ne tikai sarunām, bet arī rīcībai, lai saglabātu vidi, kurā dzīvnieks var dzīvot un justies labāk nekā zoodārzā. Esmu jau teicis: ja cilvēks atnāk uz zooloģisko dārzu un saka, ka nevar izturēt to, ka dzīvnieki ir būros un ka tas ir tik ļoti briesmīgi, tad zoodārza pirmais mērķis jau ir izpildīts – cilvēks ir gatavs domāt un arī kaut ko darīt, lai dzīvniekam un visai sugai būtu labāk. Tas būtu ideālais variants, ja zooloģiskais dārzs nebūtu vajadzīgs, jo visi mīlētu dzīvniekus un rūpētos par dzīvnieku dabiskās vides saglabāšanu. Tomēr pārredzamā nākotnē tas laikam nebūs iespējams. Tādēļ zooloģiskais dārzs, kādam pat radīdams negatīvas emocijas, dara labu. Ja cilvēks saka, ka viņam žēl, ka Prževaļska zirgs dzīvo aplokā, nevis stepē, tas jau ir labi. Tiesa gan, stepē vairs nedzīvo neviens Prževaļska zirgs, jo tā ir suga, kas dabā pilnīgi izzudusi.

Laura Līdaka: Zooloģiskais dārzs ir vienīgā vieta, kur ar šo dzīvnieku var iepazīties, tā ir iespēja, kas jāizmanto.

Kā notiek to sugu izvēle, kuras tiek uzticēts pavairot Rīgas zooloģiskajam dārzam?

Ingmārs Līdaka: Sākums bija pirms 95 gadiem, kad zoodārzam tika piešķirti 16 hektāri zemes. Pirmām kārtām sugu izvēli nosaka zemes daudzums un tas, kādā vietā tā atrodas. Otrs faktors, kas nosaka sugu izvēli, ir Latvijas laika apstākļi. Mēs esam neizdevīgā vietā, jo Madrides vai Barselonas zoodārzam nav problēmu uzbūvēt žirafei māju – tur nav vajadzīga apkure. Arī Tropu mājā nodrošināt vajadzīgo temperatūras starpību starp āra gaisu un mājas iekšienē tur nav tik sarežģīti. Tagad mūsu zooloģiskā dārza platība ir 20 hektāri, tomēr zoodārza lielums nozīmē, ka mēs neturēsim lielu dzīvnieku barus, kuriem vajadzīgs daudz vietas, lai viņi justos labi. Tādēļ mums nav sumbru un bizonu, kuri kādreiz bija, un tādēļ mums ir aizvien mazāk briežu. Ir mainījies priekšstats par to, kādi ir pieļaujamie dzīvnieku turēšanas apstākļi. Vārdu sakot, visi šie apstākļi nosaka to, kādas sugas mūsu zoodārzā var turēt un pavairot. Otrs noteikums ir, lai kolekcija spētu pildīt savas pastāvēšanas mērķus. Piemēram, mums ir lauvas, bet lauvu turēšanas mērķis ir skatītāju piesaistīšana un izklaidēšana, jo nebrīvē lauvas labi vairojas, nav problēmu saglabāt šo nebrīves populāciju. Ir dzīvnieku kolekcijas, kas pilda izglītojošo funkciju. Visbeidzot ir dzīvnieki, kuri savā ziņā atnāk paši. Piemēram, pūces un ūpjus gandrīz nemaz neesam speciāli gādājuši – tos ir atnesuši cilvēki, gribēdami glābt atrastos pūčulēnus. Apdraudēto sugu kolekcijas veidošana notiek sadarbībā ar Eiropas Zoodārzu asociāciju, vairošanas programmām un ciltsgrāmatām. Apdraudētajām sugām ir ļoti stingras prasības turēšanas apstākļiem un vajadzīga augsta kvalifikācija. Mazajām pandām un žirafēm, piemēram, prasības turēšanai ir ļoti stingras, tādēļ vienmēr ir jāizvērtē, vai mēs varam to finansiāli un praktiski nodrošināt. Ja nevaram, mums neviens šos dzīvniekus neuzticēs. Mēs varam daudz ko gribēt, bet, piemēram, lielo pandu mēs laikam nevarēsim turēt nekad – lielo pandu var iznomāt tikai no Ķīnas ar tās valdības atļauju, un tas maksā aptuveni miljons dolāru gadā, turklāt šī panda ēd tikai bambusu dzinumus. Tāpat mēs un zoodārza apmeklētāji varam gribēt koalu, bet tas nav iespējams. Turklāt vienmēr pastāv dzīvnieku turēšanas humānie apsvērumu. Ja kāds ir bijis Pēterburgas zoodārzā un redzējis, kā tur dzīvo cilvēkveidīgie pērtiķi, tad viņam ir skaidrs, ka mēs to nekad neatļausimies ētisku apsvērumu dēļ. Pēterburgas zoodārzā šie pērtiķi dzīvo pilnīgi nepiemērotos apstākļos, un uzbūvēt šajos klimatiskajos apstākļos dzīvniekiem piemērotu mītni ir ļoti dārgs pasākums.

Cik reto un apdraudēto sugu dzīvnieku pašlaik ir Rīgas zoodārzā?

Laura Līdaka: Rīgas zooloģiskā dārza kolekcijā pagājušajā gadā bija aptuveni 100 sugu putnu, zīdītāju, zivju, abinieku, rāpuļu un bezmugurkaulnieku, kas iekļauti Pasaules Sarkanajā grāmatā un kuriem ir ciltsgrāmatas un vairošanās programmas.

Kuras kolekcijā esošās retās un izmirstošās sugas Rīgas zoodārzā pavairo? Ja jau dzīvnieks ir zooloģiskā dārza kolekcijā, tad viņam šeit ir vajadzīgie apstākļi, – kādi ir šie pavairošanas kritēriji?

Ingmārs Līdaka: Tas ir sarežģīti. Ja pie mums ir nebrīves populācija, tā ir kā ģenētiskā banka, bet ne vienmēr – pat tad, ja mums ir pāris, – šī suga ir jāvairo. Tā mums bija ar vilkiem: pāris bija ļoti ražīgs, bija četri vai pieci pilni metieni, un būtībā šī ģenētiskā līnija tika piepildīta. Vilcēni tika sūtīti uz Franciju, Holandi, Somiju, Zviedriju. Visās šajās valstīs ir mūsējo pēcnācēji. Saņēmām rekomendāciju, ka pašlaik vairošanos vajadzētu piebremzēt, jo vienas ģenētiskās līnijas vilkus vairs nav kur izmitināt. Problēma ir tā, ka var veidoties tuvradniecība, kas nes sev līdzi dažādas slimības un defektus. Līdzīgi kā ar vilkiem mums bija ar savvaļas zirgiem kiangiem, kuri kādu laiku ārpus Ķīnas bija tikai Rīgas zooloģiskajā dārzā. Viena pāra pēcnācēji neatrisina sugas saglabāšanas problēmu. Tas bija vesels stāsts, kā tika meklēts cits partneris un kā to veda precībās, lai pēcnācējos ieplūstu jaunas asinis. Protams, tas nemazina nepieciešamību uzturēt nebrīves populāciju, jo jebkurā laikā no Ciltsgrāmatas var pienākt ziņa, ka konkrēto dzīvnieku vajadzētu aizsūtīt uz kādu citu zoodārzu, bet mums palikušajam dzīvniekam atsūtīs citu partneri no kāda cita zoodārza, lai notiktu asins atjaunošanās. Vārdu sakot, sugas vairošanas darbs tiek plānots nevis viena zoodārza, bet Ciltsgrāmatas ietvaros.

Laura Līdaka: Ir svarīgi, lai viena suga ir vairākos asociācijas zoodārzos, tad populāciju un tās attīstību var pārskatīt un plānot.

Kuras sugas pašlaik tiek pavairotas Rīgas zooloģiskajā dārzā?

Ingmārs Līdaka: Drīzāk būtu jājautā, ar ko mums veicas. Piemēram, stāsts par Amūras tīģeriem ir sāpīgs. Mums bija ļoti vērtīgs tīģeru pāris, vērtējot pēc ģenētiskās līnijas. Viņiem bija arī pēcnācēji, un mazuļi bija ļoti vērtīgi, jo abi vecie tīģeri savulaik bija noķerti brīvā dabā, tādēļ nekur nebrīvē viņu radinieku nebija. Pāris novecoja, pie mums palika tīģeru meitene, kurai vajadzēja precinieku. Atveda no Igaunijas zoodārza, bet nekas nenotika. Atveda no Lietuvas, un atkal nekā! Tā mūsu tīģeru meitene palika bez precinieka. Redziet, ja dzīvnieku pārošana būtu tik vienkārša, tad jau droši vien šīs sugas nebūtu apdraudētas. Atceros, ka savulaik viens uzņēmējs gribēja privatizēt zooloģisko dārzu, paskatījās, cik pasaules tirgos maksā tīģeris un leopards, un sacīja, ka vajag tikai biznesa plānu un mēs nopelnīsim lielu naudu, ja pavairosim šos dzīvniekus un pārdosim. Ja tas būtu tik vienkārši, kā iedomājās šis uzņēmējs, tad dzīvnieki nemaz nemaksātu tik lielu naudu. Protams, mums ir arī savi veiksmes stāsti. Piemēram, Japānas dzērves, – savulaik mēs saņēmām divus dzērvju pārus no Kobes zoodārza. Mēs esam stabilākie šo dzērvju vairotāji Eiropā, it sevišķi, ja atceras, ka gadā Japānas dzērve izdēj tikai divas olas. Mūsu pāris katru gadu izaudzina divus putnēnus, un arī šogad jaunais pāris, kuri ir izauguši šeit, izaudzināja mazuli. Mūsu Japānas dzērves tagad ir gan Dienvidāfrikā, gan visur Eiropā. Dzērves mums ir labs apmaiņas fonds, un mēs ar tām patiesi lepojamies. Dzērvju kompleksā, ko uzbūvējām, bija vieta arī melnajiem stārķiem. Mums tā bija principa lieta, ka melnajiem stārķiem pie mums ir jāvairojas, un mēs to panācām. Tagad mums ir jauks pāris, kas katru gadu audzina mazuļus. Šo stārķu vairošana nebrīvē ir ļoti smaga, bet mums iet labi. Vispār ar putniem mums labi veicas. Tagad ir izveidojies pāris melnajiem grifiem, kuri sāk dēt ļoti vēlu un tikai vienu olu. Šogad ola tika izdēta, bet neveicās ar izperēšanu. Tomēr priecē tas, ka ola bija apaugļota un tika cītīgi perēta, – tātad ar jauno pāri viss ir kārtībā un viņi zina, ko dara (smejas). Gandrīz negaidīti mums veicās ar takiniem. Tās ir pasaulē lielākās aitas, kas pēc aitām nemaz neizskatās, bet drīzāk atgādina vērsi vai sumbru. Mums ir jauna saime – tēvs ar divām mammām –, un mēs nemaz šogad vēl neko negaidījām. Abām mammām piedzima mundri mazuļi, un tas mūs iepriecēja. Mums veicas arī ar Eiropas ūdeli, kuras savvaļā faktiski vairs nav, jo to izspiedusi Amerikas ūdele. Ir projekts atbrīvot Hījumā salu no Amerikas ūdelēm un palaist tur nebrīvē dzimušās Eiropas ūdeles. Mēs esam gatavi aktīvi piedalīties šajā projektā un dot savas nebrīvē dzimušās ūdeles palaišanai brīvā dabā. Līdzīgi mums ir ar lidvāverēm, kuras pie mums labi vairojas. Ja būs projekts atjaunot lidvāveru populāciju Latvijas teritorijā, mēs būsim gatavi pie tā strādāt un pavairot lidvāveres brīvai dabai.

Savvaļā pilnīgi ir izzudis Dāvida briedis, bet šos dzīvniekus mums vairs nav ieteicams nebrīvē vairot, turklāt ir zoodārzi, kur šie brieži dzīvo lielajos aplokos. Briežu nebrīves populācijas ir ļoti lielas, un, ja vien tiktu pieņemts tāds lēmums, varētu savākt grupu un palaist briežus dzīvei brīvībā. Ir pareizi, ka šie brieži ir vairākos zoodārzos, jo kādas slimības gadījumā vienā zoodārzā populācija tomēr saglabātos. Izskatās, ka mums veicas arī ar meža ziemeļbriežiem. Tallinā viņi negribēja vairoties, nepatika klimats. Rīgā uztaisījām labu aploku, un mums atsūtīja piecus ziemeļbriežu puišus, kuri te nodzīvoja gadu. Mēs vērojām, vai aploks viņiem patīk, vai klimats ir piemērots... Tad mums atsūtīja ziemeļbriežu mammas, un lielākais no puišiem tagad ir ticis pie iespējas strādāt sugas saglabāšanai.

Jums ir kāda interesanta vēsts par grifiem. Lūdzu, pastāstiet!

Laura Līdaka: Stāsts ir par tītargrifiem. Divi tītargrifi tika aizsūtīti uz Vāciju policijas vajadzībām. Viņiem ir ļoti asa oža, un viņus apmācīs meklēt līķus. Putniem parasti nav ožas, bet tītargrifi ir vieni no tiem retajiem putniem, kuriem tā ir, turklāt ļoti asa. Rīgas zooloģiskais dārzs laikam pat bija pirmais Eiropā, kam izdevās izaudzināt tītargrifu mazuļus. Tītargrifi ir dienvidamerikāņi, un savā dzimtajā pusē nav apdraudētā suga, bet ar viņu vairošanu nebrīvē bija problēmas. Mums izdevās viņus pavairot un uzaudzināt. Pirmos putnēnus audzināja inkubatorā, un viņus bija ļoti sarežģīti barot – vecāki mazuļus baro, atrijot pussagremotu barību. Tas nozīmēja, ka gaļa, ar ko putnus baroja, bija jāfermentē jeb, citiem vārdiem sakot, gaļa tika pūdēta un pēc tam tā bija putnēniem jāiespiež rīklītē. Viss process bija saistīts ar lielu smirdoņu un lielu brēku, jo putnēni neklusēja.

Šis ir viens no stāstiem par savvaļā neapdraudētu sugu, ar kuru cilvēki mācās apieties, lai gadījumā, ja kaut kas notiktu, sugu varētu saglabāt un vairot arī nebrīvē.

Ingmārs Līdaka: Zooloģiskajos dārzos cenšas dzīvniekus ļoti nepieradināt, lai viņi saglabātu savas dabiskās iemaņas un nekļūtu pilnībā atkarīgi no cilvēkiem. Savas prasmes un iemaņas viņi iegūst no vecākiem. Ja, piemēram, pērtiķītis neredzēs, kā māte aprūpē viņa brālīti vai māsiņu, tad izaudzis viņš noteikti nebūs labs tēvs vai māte saviem bērniem. Tiem dzīvniekiem, ko cilvēki tur mājās, bet pēc tam atdod zoodārzam, bieži vien ir problēmas iejusties savu sugas brāļu vidē, jo viņiem nav saskarsmes pieredzes ar sugas brāļiem. Patiesībā tāds dzīvnieks kā savas sugas pārstāvis ir norakstāms. Protams, es pārspīlēju, jo neviens jau tādam dzīvniekam neko sliktu nedara. Katrā gadījumā – zoodārzs cenšas radīt dzīvniekiem vidi, kurā viņi nezaudētu savus instinktus. Tādēļ bara dzīvnieki ir jātur grupā, viņi nedrīkst dzīvot vieni.

Kā citur klājas bebriem, kas Latvijā dažviet laikam jau kļuvuši par sodību?

Ingmārs Līdaka: Tā nav apdraudēta suga – tur, kur viņi ir, viņu ir daudz. Gan jāteic, ka zoodārzi bebrus nav īpaši iecienījuši, jo tie ir nakts dzīvnieki, tādēļ apmeklētāji viņus neredz. Patiesībā, ja uztaisītu bebru māju bez bebriem, cilvēki to nemaz nepamanītu.

Tad jau jums jārīko zoodārza nakts! Līdzīgi kā ir Muzeju nakts.

Laura Līdaka: Tāda ideja mums jau ir sen. Ir retās un apdraudētās sugas, kas tiek turētas tikai saglabāšanas nolūkos, jo apmeklētāji šos dzīvniekus nekad neredz.

Ingmārs Līdaka: Lielie susuri un arī meža susuri, kas ir Pasaules Sarkanajā grāmatā, faktiski nav eksponējami. Savukārt kiangi cilvēkiem liekas zirgi kā zirgi un īpašu interesi neizraisa, lai gan kā suga, kas vairs nedzīvo savvaļā, tie zoodārzam ir svarīgi.

Laura Līdaka: Tā ir problēma, kā sasaistīt apmeklētāju un zoodārza intereses. Ir jāatrod, kas «baro» zoodārza budžetu, kas kalpo izglītības interesēm un kas zoodārzam jādara, lai paveiktu savu daļu sugu saglabāšanas darbā.

Ingmārs Līdaka: Tas ir mūžīgais stāsts par to, ka gribētos kādu dzīvnieku, bet ir tomēr sev jāuzdod jautājums, kāda būs šā dzīvnieka misija zoodārzā? Turēt tikai tādēļ, lai būtu, nevaram atļauties; ir jādomā, vai dzīvnieks kalpos izglītības mērķiem, vai piedalīsies vairošanas programmā. Kamēr valsts zoodārzu nefinansē pilnā mērā, maciņš ir rūpīgi jāuzrauga. Lielākajā daļā valstu pašvaldības dod finansējumu apmeklētāju priecēšanai, bet valsts finansē izglītības un vairošanās programmas. Mūsu zoodārzs aptuveni 40 procentus no sava budžeta nopelna pats. Padomju laikos zoodārzs pats nopelnīja nepilnus četrus procentus no finansējuma. Mēs labprāt bērnus un visus pensionārus ielaistu bez maksas, bet nevaram to atļauties. Valsts dotācijas netiek līdzi inflācijai, un mums jādomā par apkuri un algām, jādomā, kā apmācīt roņus šovam. Bet roņiem šovs patīk, ļoti patīk! Dzīvniekiem ir vajadzīga nodarbošanās, arī viņiem kļūst garlaicīgi, jo savvaļā viņi ļoti daudz laika un enerģijas patērē barības meklēšanai, bet šeit tas nav vajadzīgs.

Laura Līdaka: Mans darbs vairāk ir saistīts ar izglītību, un esmu pārliecināta un zinu, ka, tikai mācot cilvēkus, var iemācīt saudzēt vidi. Domāju, ka cilvēki daudz ko dara nepareizi tikai tādēļ, ka viņi nezina, ko viņu darītais nozīmē un kādas sekas rada. Tādēļ Rīgas zooloģiskajā dārzā arī izglītības darbs – ne tikai sugu saglabāšana un vairošana – ir ļoti svarīgs. Ar gadiem cilvēku attieksme ir mainījusies un kļuvusi labāka, ir vairāk sapratnes par vidi un dzīvniekiem. •