Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Apgāda «Zvaigzne ABC» prezidente Vija Kilbloka un Pasaules Dabas fonda direktors Uģis Rotbergs.
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 6493 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Šoreiz lasīju trīs ļoti dažādas, taču savā ziņā līdzīgas grāmatas, un katra no tām izpelnījusies kādu zīmīgu godalgu vai atzinību.

 

Apgādā «Zvaigzne ABC» izdotā Jāņa Jaunsudrabiņa «Zaļā grāmata» ir pirmā grāmata, kas apzīmēta ar zīmi «Zaļā grāmata», jo tā drukāta uz starptautiski sertificēta papīra. FSC sertifikāts apliecina, ka papīra ražošanā izmantotā koksne iegūta pareizi apsaimniekotā mežā, saglabājot dabisko vidi un bioloģiskos resursus.

Jāņa Jaunsudrabiņa
«Zaļā grāmata»

Tā ir klasika, kas nekādus oriģinālus komentārus neprasa – viss labais, skaistais un cildinošais par šo grāmatu pateikts jau sen un tiek teikts vēl joprojām. Kurš gan jau no bērnības nepazīst Valašiņas un Janča piedzīvoto! Es ierosinu šo grāmatu apzināti pārlasīt, lai atklātu sev to pasauli, kas it kā pagājusi uz neatgriešanos. Kāds pieaugušais man nesen teica: zini, lasīt «Zaļo zemi», kas skolas laikā bija neiespējama literatūra, ir tīri interesanti! Jā, tas bija brīdī, kad braucām uz Skrīveriem pa to pašu slaveno «Zaļās zemes» ievada ceļu, kas sīki un smalki aprakstīts nez cik desmitos lappušu un nokauj jebkura skolēna vēlmi lasīt šo grāmatu tālāk. Ar Jaunsudrabiņa Zaļo un Balto grāmatu laikam ir kaut kas līdzīgs – jāsasniedz zināms vecums un inteliģences pakāpe, lai pilnībā novērtētu šo darbu skaistumu, lai sajustu cilvēkus, dabu, Janča satraukumu un veidošanos no bērna par pusaudzi, to, kā viņš palēnām aptver un ierauga pasauli sev apkārt un sevi šajā pasaulē.

Man patīk šī grāmata, jo es tajā sajūtu tās stiprās un darbietilpīgās saknes, no kurām esam veidojušies mēs visi un kuras joprojām ik pa brīdim mūs uzrunā: pavasarī, kad zeme mostas un zāles smarža apdullina; vasarā, kad nav iespējams nosēdēt pilsētā un Līgo vakars atrauj mūsos vaļā vēl dziļākas un noturīgākas zemes sajūtas un mēs iekšēji lepojamies ar to, ka pagāniskais mūsos nav zudis; rudenī, stāvot sakņu dārza galā un ieelpojot diļļu, tomātu un asteru smaržu; ziemā, klausoties sniega baltumā un cerot uz pavasari.... Mūsu sajūtas spītīgi un negrozāmi sakņojas zemē un dabā, jo kādreiz to visu ar sirdi un dvēseli uz savas ādas sajutis Jancis, un viņš ir katras latviešu ģimenes ciltstēvs, no kura latviešu tauta radījusi pati sevi.

Gabriela Garsijas Markesa romāns
«Mīlestība holeras laikos»,

(apgāds «Atēna», 2006)

no vienas puses, arī komentārus neprasa. G. G. Markesa vārds ir tik plaši un dziļi pazīstams, ka, ja ne visi viņa darbi, tad vismaz romāns «Simts vientulības gadu» gan laikam ir zināms katram lasošam cilvēkam. No otras puses – šis romāns pirmo reizi izdots latviešu valodā, tātad jauns Markesa darbs, kas lasītājam Latvijā nav zināms.

Kāpēc es starp šīm abām grāmatām – Jaunsudrabiņa «Zaļo grāmatu» un Markesa «Mīlestību holeras laikos» – lieku vienlīdzības zīmi, lai gan tās varētu būt tik atšķirīgas kā ūdens un uguns? Iemeslu netrūkst. Pirmkārt un galvenokārt – tās abas ir ļoti laba, augsta līmeņa literatūra. Markesa romāna tulkojums ir tik brīnišķīgs, ka tu plūsti un skalojies tam līdzi, nav nekādu aizķeršanos, klupienu vai griezīgas šķindoņas, baudot grāmatas tekstu. (Grāmatu no spāņu valodas tulkojis Guntis Valujevs un ieguvis Gada balvu literatūrā par labāko tulkojumu.) Un savā romānā Markess patiesībā runā par to pašu, ko Jaunsudrabiņš, – par savas tēvzemes dabas skaistumu, cilvēkiem, jūtām, kas viļņo te kā orkāns, kas visu noslauka savā ceļā, te kā kristāldzidrs strauts, te ir plašas un noturīgas kā milzīga, lēna upe... Romāns ir par mīlestību. Neviens jau īsti nevar pateikt, kas ir mīlestība. Fizioloģiskas pārmaiņas organismā? Dzejnieku izdomājums? Nepieciešamība? Pārspīlējums? Kas īsti? Man šķiet, Markesam ir izdevies ja ne formulēt, tad pamatīgi izpētīt tās dabu – skaties un brīnies, cik mīlestība var būt savāda un daudzveidīga, bet tās kodols, īstā, nesatricināmā būtība paliek arvien tā pati – jūtas, kas cilvēku paceļ, nevis gremdē. Un nekas nav vienkārši. Sevišķi mīlestība, ja tā ir «uz mūžu».

Markess šajā romānā, kaut cieši turas pie Latīņamerikas zemju cilvēku raksturiem, paradumiem, karstuma un lietus gāžu izraisītām dīvainībām, tomēr raksta par to, kas zināms katram no mums – par mīlestības nepielūdzamo ietekmi, par tās nepieciešamību un esību, vienalga, kas tu, cilvēks, esi: bagāts, nabags, vecs vai jauns, skaists vai neglīts, pazīstams vai pavisam necils. No mīlestības veidojas tautas, tās vārdā tiek pastrādāti varoņdarbi, noziegumi, bet tā var būt arī neizteiksmīga, bāla puiša izskatā, kurš ar grāmatu rokās pacietīgi katru dienu sēž parkā pretī savas iemīļotās mājai cerībā, ka garāmejot viņai notrīsēs skropstas...

 

Un, lai savilktu kopā abas iepriekšminētās grāmatas, kā trešo es piedāvāju

«Latviešu etnoģenēzi»,

(Latvijas Dabas muzeja atkārtots izdevums, 2007)

un, ticiet vai ne, bet man izdevās «savilkt». Šis Dabas muzeja atkārtotais izdevums veltīts latviešu tautas veidošanās bioloģiskajiem aspektiem un atspoguļo Latvijas iedzīvotāju attīstību un izmaiņas no mezolīta ( 9. g. t. pirms Kristus) līdz mūsdienām. Protams, tas nav romāns, bet zinātnisks pētījums, toties sniedz dažas atbildes: kas mēs, latvieši, tādi, no kurienes cēlušies un kāpēc esam tieši tādi un ne citādi. Kā klimats un darbarīku attīstība veidoja mūs vispirms par cilti, tad – tautu? Kas no tā visa iznācis šodien? Vai esam apmierināti ar sevi? Pēdējais jautājums gan ir manis izdomāts, un laikam jau katram uz to ir sava atbilde.

Pēc Jaunsudrabiņa «Zaļās grāmatas» un Markesa (gribēju jau uzrakstīt – Sarkanās!) «Mīlstības holeras laikos», pētot «Latviešu etnoģenēzi», tā vien gribas piebilst: re, kā mēs izturējām, jo bijām kārtīgi ziemeļnieki, darbā un vēsumā rūdīti, bet otrā pasaules malā tāpat turas viņi – pie siltās, smaragdzilās Karību jūras, gluži citā klimatā, kas, starp citu, nebūt nav tas vieglākais. •

Sagatavoja Lelde Stumbre.