Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Alnis – varenākais zvērs Latvijā

Ilmārs Tīrmanis


Rīgas zooloģiskajā dārzā diemžēl nav apskatāms augumā lielākais (garākais, augstākais, smagākais) Latvijā savvaļā izsenis mītošais sauszemes dzīvnieks – alnis (Alces alces). Par alni – precīzāk, par pieaugušu aļņa tēviņu jeb bulli – lielāku savvaļas dzīvnieku Latvijā uz sauszemes neieraudzīsiet. Zināt, cik garš ir viņa rumpis? Turpat trīs metri! Bet augstumā, t.i., skaustā, būs savi divi metri. Sanāk, ka augstumā viņš daudz neatpaliek no Indijas ziloņa. Tiesa, jāatzīst: lielais augstums skaustā – tas ir ļoti garo priekškāju dēļ. Taču arī pakaļkājas alnim nav no īsajām, bet ir īsākas. Garās kājas daba šim dzīvniekam devusi dziļu sniega kupenu caurbrišanai un ne īpaši dziļu aizaugušu ūdenstilpju pārbrišanai. Aļņa buļļa ķermeņa svars vasarā, saprotams, ir lielāks, ziemā mazāks, bet – šā vai tā – bezmaz pustonna sanāks. Varen iespaidīgs zvērs!

Kāpēc alnis nav apskatāms Rīgas zoodārzā? Nav tāpēc, ka grūti uzturams, jo ir prasīgs pret barību – ēdmaņai jābūt bagātai ar šķiedrvielām. Toties zoodārza Līgatnes filiāles dzīvnieku pārraudzītāja Velga Vītola lepni stāsta: «Man ir vesela ģimene! Visi – pašas izbaroti, izloloti. Ir trīs ar pusi gadus veca mātīte (māte), ir divus ar pusi gadus vecs tēviņš (tēvs), un ir viņu abu meitiņa, kas piedzima šopavasar, konkrēti – 9. maijā. Iznāk, ka esmu vecmāmiņa! Un vecmāmiņai rūpju netrūkst. Pati pat slaucu alneni. Iet jau grūti, bet cīnos.»


Mednieka sapnis

Ja tāpēc vien, lai redzētu to, ko Rīgā redzēt nevar, uz Līgatni braukt nevēlaties, aplūkojiet alni bildēs. Re: ķermeņa krāsa virspusē – viscaur tumša (nepietiekamā apgaismojumā, teiksim, vakarā krēslā, tā izskatās pilnīgi melna). Turpretī vēders ir gaišs, kāju iekšpuses apmatojums – balts. Uz kakla un skausta, un pakaklē alnim raksturīgs pagarinātu matu kušķis – krēpes. Viņam ir, manuprāt, impozanta galva: smieklīgi garš, relatīvi gaišs purns jeb augšžoklis un gara augšlūpa, kurai atvelkoties top redzams, ka šim zvēram priekšzobi ir tikai apakšžoklī; pamatīgas ausis, kas nepārtraukti atrodas kustībā, gan tverot no visām pusēm nākošo akustisko informāciju, gan atgaiņājot (siltajā sezonā) ap galvu riņķojošus lidojošos asinssūcējus kukaiņus. Jāatgādina, ka tēviņiem galvu vairākus mēnešus ik gadu rotā plati sāņus vērsti ragi, kas ir vai nu plakani (lāpstveida), vai apaļi kā briežiem. Ragi aļņu pieaugušajiem buļļiem var svērt 15 un pat vairāk kilogramus! Tā ir cienījama trofeja, tāpēc aļņi uz zināmu laiku ik gadu kļūst iekārojami medniekiem. Tas – no augusta, jo tieši augustā ragi ik gadu ir pilnīgi izauguši un beidz pārkauloties. Mednieki ir galvenais aļņu priekšlaicīgas nāves iemesls šais laikos. Un tajā pašā laikā tieši mednieki mūsdienās ir tie, kas visvairāk rūpējas (ne jau nesavtīgi!) par šo un arī citu medījamo zvēru saglabāšanu vērā ņemamā daudzumā. Salīdzinājumam: senāk, teiksim, Pirmajā un Otrajā pasaules karā, aļņi lielā teritorijā vārda tiešā nozīmē tika iznīcināti ne tik daudz ragu dēļ, bet gan gaļas un – galvenais – ādas dēļ. No ādas, redz, darināja zamša apģērbu armijai.

Riesta laikā lieki nekaitini!

Atgriežamies mūsdienās, kad, ja respektējam apšaubāmo oficiālo uzskaiti, aļņu Latvijā ir samērā daudz – aptuveni 14 tūkstoši –, un kad atbilstoši mūsdienu lielīgās sabiedrības principiem vērtīgākais, ko no viņiem var iegūt, ir pie sienas pieliekama trofeja – ragi. Tātad galvenais, par ko liecina ragu pārkaulošanās augustā, – jāsākas aļņu buļļu medīšanas periodam? Jā un nē.

Galvenais, par ko liecina ragu pārkaulošanās, – drīz jāsākas aļņu riestam. Augusta otrajā pusē tas sākas un turpinās vēl septembrī. Dzīvnieki top aktīvāki nekā parasti. Bet, salīdzinot ar sistemātiskajiem radiniekiem briežiem un stirnām, aļņu tēviņi riesta laikā cits ar citu duelējas reti. Balss signāli kopā ar izkārpītām un piečurātām robežbedrēm, ar ragiem saplosītiem kociņiem gar robežteritorijas malu, arī specifiskā mēslu smaka, – ar to bieži vien ir pietiekami, lai konkurenti nobāztu savus purnus, kur nevajag.

Cilvēki, protams, nav mīlas trakuma pārņemtu zvēru konkurenti, tomēr riesta laikā pat «valdošās» sugas pārstāvjiem nebūtu ieteicams tīši kaitināt aļņu tēviņus, teiksim, provocēt viņus, atdarinot baurojienu, ja par baurojienu drīkst dēvēt samērā klusu, apslāpētu vaidu jeb īdienu. Kā nekā alnis tiek uzskatīts ne vien par augumā lielāko, bet arī par cilvēkam bīstamāko Latvijas zvēru. Jāatzīst gan, ka gadījumi, kad zvērs uzbrūk cilvēkam un nopietni to savaino, ir ļoti reti, tāpēc pārlieku baidīties nevajag, tomēr piesardzība nekad nav lieka. Tumšajā diennakts periodā riesta laikā nav ieteicams pat pārlieku tuvoties riesta vietām. Buļļi tomēr ir neaprēķināmi. Tiesa, tīši nodarīt pāri tieši cilvēkiem neviens uzbrucējs nevēlas; uzbrukums vērsts pret to radījumu – iespējamo konkurentu –, kurš trokšņo viņa kāzu teritorijā. Starp citu, ne tikai riesta trakuma pārņemts tēviņš, bet arī nesen dzimušus bērnus aizstāvoša mātīte var mesties virsū cilvēkam.

Ilmārs glābjas kokā

Aļņu mātītes ir par tēviņiem mazākas, zemākas, protams, vieglākas, ar neizteiktākām krēpēm, ar mazāk uzkrītošu pakakles saru kušķi. Taču lielu, pieaugušu mātīti no neliela tēviņa atšķirt – jo īpaši iztālēm – nav nemaz tik viegli. Bet mātītēm ir kāda īpaša pazīme, kuru var izmantot no maija līdz novembrim, kad buļļi nēsā ragus, jo mātītēm, kā zināms, ragu nav nekad. Viņu cīņas ieroči ir kāju makstnagi, darbā tiek laistas galvenokārt priekškājas. Priekškājām nagi ir lielāki nekā pakaļkājām. Nagi noder aizsardzībai un, ja vajag, uzbrukumam. Pat tēviņi, ja riesta periodā nelaikā mēģina tuvoties, var dabūt no mātītēm pa miesu. Aļņi ar kājām var sist lēcienā, var – sērijā, līdzīgi bokseriem. Alnis sit kā ar lauzni; pat vilku bars baidās veselam, pieaugušam alnim uzbrukt.

Nekad neaizmirsīšu, kā es pats savulaik dabūju glābties no aļņu mātes. Traki! Vienai alnenei reiz – manos zēna gados – izdevās mani uztriekt un vairāk nekā pusstundu noturēt tupam koka zarā. Netīši biju pārāk tuvu piegājis viņas nesen piedzimušajam bērnam. Joprojām atceros: atvasēm aizaugušā grāvī dažus metrus man priekšā pēkšņi izslējās zvērs, uzbudinājumā pieglauda garajai galvai garās ausis un izvalbīja acis tā, ka tapa uzkrītoši redzami to baltumi. Es instinktīvi metos bēgt. Alnene sekoja... Tas ir reālas agresijas gadījums, ko zinu. Bet cik ir man nezināmo!? Cerams, nedaudz.

Pārošanās laikā bērniem jāatkāpjas

Riesta laikā alnenēm cilvēku tramdīšana nepavisam nav prātā. Arī saviem bērniem, kas ap šo laiku jau brangi paaugušies, aļņu mātes pievērš salīdzinoši maz uzmanības. Maz – tikai pagaidām. Kamēr alnenes bauda apkārtnes varenākā buļļa uzmanību, viņu pēcnācēji, kas citkārt faktiski ne soli neatiet no mātes, tagad – drošs paliek drošs – turas atstatus; ne tālu, tomēr atstatus. Tēviņi viņus uz šo periodu padzen nostāk. Tēviņuprāt, riesta laikā viņi ir traucējoši. Pēc riesta lai atgriežas… Kamēr mamma aizņemta ar dzimumdzīvi, bērni ganās, slamstās. Ja vien nav tālu aizklīduši, riestam beidzoties, jaunuļi allaž atkal atgriežas pie savas radītājas. Pēc tam dzīvo ar viņu kopā, kamēr tuvojas laiks piedzimt nākamajam mazulim vai mazuļiem. Tad jaunie dzīvnieki dodas klejojumos, kas ilgst līdz rudenim, uz ziemu apvienojas ar no citām mātēm nākušiem vienaudžiem. Tā izveidojas nelieli pulciņi.

Pieaugušie aļņu buļļi ārpus vairošanās laika allaž dzīvo vienpatībā.

Tēvs par bērniem neliekas ne zinis

Ja vien mātīšu netrūkst, aļņu tēviņi nereti piekopj divsievību, daži pamanās citu pēc citas aplaimot pat trīs dzimumpartneres. Kas ar mātīti notiek pēc aplekšanas, tēviņu neinteresē. Pēcnācēju lološanā tēvs nepiedalās.

Vidēji astoņus kilogramus smagi, brūni bērni piedzimst pēc astoņu vai mazliet vairāk nekā astoņu mēnešu grūsnības; pēc tam viņi, kā jau minēju, kopā ar māti dzīvo līdz nākamā gada pavasarim – kamēr alnenei piedzimst kārtējie bērni. To skaits katrai mammai metienā svārstās no viena līdz trim, visbiežāk piedzimst divi mazuļi. Līdz pat vēlam rudenim alnēnu apmatojums uzkrītoši atšķiras no pieaugušo sugasbrāļu apmatojuma – tas ir vienmērīgi pelēkbrūns.

Kad alnis noskata govi

Te atkal gribu atcerēties kaut ko no jaunībā pieredzētā, precīzāk sakot, redzētā. Proti: vēl «krievu laikos» vienā no Tukuma rajona kolhoziem kādas govju fermas teļu novietnē man tika parādīts īpatns mājas govs dzemdēts radījums – pēc izskata viscaur tipisks alnēns: garkājains, ar negoviski lielu izliektu augšlūpu, īsastains, lielausains, ar garenu galvu. Vienīgais, kas telēnu vizuāli saistīja ar māti – Latvijas brūnās šķirnes mājas govi –, bija raksturīgais gaišbrūnais apmatojums. Hibrīds! Kā tas radies? Iespējams tā: kāda ragaiņa riesta iecirknī aļņu riesta laikā, klāt neesot nevienai viņa paša sugas mātītei, kura tobrīd meklējas, ganījusies mājas govs, kura meklējas. Pārāk tālu no attiecīgajām ganībām nav atradies mežs vai kāds krūmājs. No kokaugu aizsega iznāca alnis un tuvojās mājlopam. Un – cik tā darba! Visticamāk, pie vainas ir bijis vēl pārāk jauns vai jau pārāk vecs tēviņš, kurš nav spējīgs konkurēt par aļņu govīm. Ja nav konkurentu, teiksim, nebrīvē, vecumam nav īpašas nozīmes. Par to, starp citu, uzskatāmi liecina arī zooloģiskā dārza Līgatnes filiālē notikušais. Atcerieties Velgas Vītolas vārdus: «... divus ar pusi gadus vecs tēviņš (tēvs) un ... meitiņa, kas piedzima šopavasar, konkrēti – 9. maijā.» Parēķināsim! Iznāk – pusotrgadīgs bullēns jau ir bijis dzimumgatavs... Taču dzimumgatavs parasti vēl nebūt nav arī dzimumspējīgs. Dzimumspējīgs šāda vecuma alnis var būt tikai nebrīvē, kur nav konkurentu, vai arī attiecībās ar mājlopiem. Pārāk jauns! Bet ko nozīmē – pārāk vecs? 16-18 gadus vecu alni var uzskatīt par senioru. Vecāks – tas jau ir vecis... Arī tāds savvaļā pie šprices parasti netiek.

Vecumu nosaka pēc ragiem

Spēka jeb brieduma vecums aļņiem skaitās vidēji no astoņiem līdz desmit gadiem. Tas, starp citu, nebūt nav varenāko ragu periods tēviņiem! Maksimālā lieluma ragi aļņiem veidojas 12-13 gadu vecumā.

Jau pirmajā dzīves gadā topošajam bullītim izveidojas pūkaini, ar samtainu ādu pārklāti, asinsvadu bagātīgi caurausti puniem līdzīgi izaugumi – ragu aizmetņi, kas, līdz ar citām pazīmēm, palīdz tos pa gabalu atšķirt no jaunulēm. Īsti raģeļi (par ragiem tos vēl nosaukt grūti) jaunajiem parādās otrā gada pavasarī. Tie ir, kā jau tam jābūt, sākumā mīksti, klāti ar samtainu ādu, kas rudenī tiek noberzta. Ziemas sākumā pirmos ragus nomet. Pēc tam ir citādi. Trešajā gadā un turpmāk ragi sāk veidoties martā, bet no ādas, kad tā ir pārragojusies, tie tiek notīrīti jūlija beigās vai augustā sākumā – pirms baura. Rudenī, visbiežāk novembrī, vidēja vecuma veselīgs zvērs savu galvu no nastas atbrīvo – nomet ragus.

Klusi brien un labi peld

Ko alnis ēd? Vieglāk būtu pateikt, ko neēd. Siens – tas viņam negaršo, bet citādi: katram ēdienam sava vieta un savs laiks. Laksti, lapas, zari, mizas, saknes – viss savā laikā iet labumā. Daudz ko šai ziņā, protams, ietekmē sezona. Ja ir labas barošanās vietas, kādas četras piecas tonnas gadā saēsties, atgremot un pēc tam sagremot vienam pieaugušam zvēram izdodas, jo īpaši – ja paveicas dzīvot netālu no lauku saimniecībām, kurās kultivē kāpostus, bietes. Siltajā sezonā ganīšanās notiek pārsvarā rīta un vakara pusē. Aļņiem, it īpaši zīdaiņa vecumā, ir kaitīga saules staru ilgstoša iedarbība. Augu veģetācijas periodā, protams, tiek uzņemta lielāka ikdienas barības tiesa nekā ziemā, kad dažkārt nākas iztikt ar desmit vien kilogramiem ēdiena diennaktī. Toties ziemā alnis patērē relatīvi ļoti daudz kokaugu – 10-20 kg diennaktī. Aļņa ēdienkartē ietilpst vismaz 30 koku un krūmu sugas. Zaļajā sezonā abu dzimumu pieaugušie zvēri cenšas notiesāt aptuveni 30-40 kilogramus dažādu zaļumu ik dienas. Tā ir vidējā norma. Izņemot riesta laiku, kad tēviņi ēd mazāk. Mātītes gan pārošanās periodā īpašu diētu neievēro.

Alnim tīk baroties slapjumos – dīķos, applūstošās palieņu pļavās, seklu ezeru, upju piekrastē un tamlīdzīgās vietās. Ēdmaņu plūkdams, bet jo īpaši, sniegdamies pēc kāda kāruma, viņš pat mēdz iegremdēt ūdenī bezmaz visu galvu. Ja rodas izdevība, pavērojiet: aļņa kājas, dzīvniekam pārejot no vienas vietas uz citu, šķir aizaugušo ūdeni faktiski bez skaņas. Alnis ir varens bridējs. Un kāds peldētājs!

Pamazām no piena pie zaļumiem

Augu veģetācijas periodā abu dzimumu pieaugušie zvēri tātad ik dienas cenšas saplūkt aptuveni 40 kilogramus dažādu zaļumu. Visrijīgākie (salīdzinot ar izmēriem, protams) visu laiku ir mazuļi un jaunuļi. Jaundzimušo statusā alnēni vairākas reizes diennaktī saņem trekna piena porciju – zīž, cik grib, ja vien kāds neiztraucē mammu. Necik ilgi, un – skat! – viņi jau pa drusciņai papildina savu ēdienkarti arī ar zālaugiem, ar krūmu un koku lapiņām. Lai gan pienu alnēni tik un tā dabūs vēl līdz pat augustam, laikus jāsāk pieradināt sarežģīto kuņģi pie pilnvērtīgas atgremošanas. Ko tas nozīmē? Atgremot nozīmē: ganoties samērā steidzīgi sarīties īsti nesakošļātu barību, t.i., noplūkt un norīt to tā sauktajos priekškuņģos. Steidzīgums ir zināms drošības garants, lai gan, atskaitot cilvēkus un slimības, aļņiem, vismaz pieaugušajiem, nopietnu apdraudētāju nav. Pēc tam – pēc sarīšanās – jānolien kādā klusākā vai mierīgākā ēnainā vietā, ērti jāapguļas, norītā barība porcijās jāatrij atpakaļ mutē, ar dzerokļiem jāsasmalcina kā pienākas un atkal jānorij, lai tad nu īstais kuņģis beidzot strādā. •