Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 3 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Pieci ieteikumi, kā noturēties uz Zemes


Lai cilvēce vēl kādu laiku varētu pastāvēt uz Zemes, tai jāmācās no dabas. Lai pārkārtotu domāšanu un pēcāk arī dzīves modeli, ir ne tikai jāizprot augu, dzīvnieku un arī mikroorganismu ekosistēmu darbības pamatprincipi, tie arī jāpielieto, veidojot attiecības ar vidi un savā starpā. Fritjofs Kapra (Fritjof Capra) grāmatā «Dzīves tīkls» akcentē vairākas ilgtspējīgu ekoloģisko sistēmu raksturojošās iezīmes, kas jāņem vērā, veidojot nākotnes sabiedrību:

  • savstarpējā atkarība,
  • cikliskums,
  • partnerība,
  • spēja pielāgoties,
  • daudzveidība.

Savstarpējā atkarība

Tas nozīmē, ka visi ekosistēmu dalībnieki ir savstarpēji cieši saistīti plašā un komplicētā attiecību tīklā, no kā ir atkarīga to eksistence. Visu dzīves procesu savstarpējā atkarība ir ekoloģisko attiecību pamats, jo katra ekosistēmas dzīvā organisma uzvedība ir atkarīga no citu iesaistīto organismu uzvedības. Visas ekosistēmas izdzīvošana un veiksmīga attīstība ir atkarīga no katras sugas attīstības un otrādi – sugas attīstība ir atkarīga no visas ekosistēmas veselīguma.

Lai izprastu šo savstarpējo atkarību, ir nepieciešama sistēmpieeja un pārslēgšanās no atsevišķām daļām uz kopīgo, no objektiem uz attiecībām, no satura uz struktūru. Ilgtspējīgai sabiedrībai ir jāizprot daudzpusīgās attiecības starp tās dalībniekiem. Šīs savstarpējās, komplicētās attiecības starp ekosistēmas dalībniekiem ir nelineāras un balstās uz atgriezenqiskajām saitēm. Piemēram, samazinoties bišu populācijai, daudzi augi var palikt neapputeksnēti. Tas ietekmē augļus, kas ir barība daudziem dzīvniekiem.

Kas vienam ir atkritums, otram – resurss

Ekosistēmu atgriezeniskās saites nodrošina barības vielu pastāvīgu atgriešanos apritē. Visi ekosistēmu dalībnieki rada atkritumus, bet, kas vienai sugai ir atkritumi, citai sugai – resurss. Organismu kopienas šādā veidā ir attīstījušās miljardiem gadu, nepārtraukti lietojot un pārstrādājot tās pašas minerālu, ūdens un gaisa molekulas, tā nodrošinot savu ilgtspēju.

Galvenā pretruna starp mūsdienu ekonomiku un ekoloģiju ir tā, ka daba ir cikliska, turpretī mūsu industriālās sistēmas – lineāras. Mēs iegūstam un patērējam milzum daudz dabas resursu, pārvēršam tos precēs un lietojam tās. Taču šo preču ražošana un lietošana rada vides piesārņojumu, izsmeļ dabas resursus un galu galā kļūst par atkritumiem, kuri tiek noglabāti izgāztuvēs, sadedzināti vai daļēji pārstrādāti. Tiek piesārņota augsne, ūdens, iznīcinātas dzīvesvietas citiem dzīvajiem organismiem un grauta cilvēku veselība. Mācoties no ekosistēmām, mums ir jātiecas uz bezatkritumu dzīves modeli un jārada ekonomiskā sistēma, kas, imitējot dabas cikliskos procesus, ir ilgtspējīga un efektīvi izmanto resursus.

Lai to sasniegtu, mums ir pamatīgi jāmaina ekonomika un godīgi jāuzskaita dabas resursu patēriņa, enerģijas ražošanas un piesārņojuma radītās izmaksas. Mūsdienu civilizācijas problēma ir tā, ka daudzas vides un sociālās izmaksas netiek integrētas preču un pakalpojumu cenā. Ekonomikā tās tiek sauktas par ārējām izmaksām, jo neiekļaujas mūsdienu tirgus ekonomikas teorētiskajā rāmī. Tās ir izmaksas, ko uzņēmēji noveļ uz visas sabiedrības pleciem. Piemēram, aviācijas degviela netiek aplikta ar nodokļiem, tāpēc visi – arī tie, kas nekad nav lidojuši, – maksā par aviācijas radīto negatīvo seku novēršanu. Līdzīgi ir arī citās nozarēs. Ja enerģijas ražotājiem liktu samaksāt par patiesajām viņu radītajām piesārņojuma un klimatu pārmaiņu izmaksām, risinājumi daudzām problēmām tiktu atrasti dienas laikā.

Ekonomisti un uzņēmēji par bezmaksas resursiem uzskata ne tikai gaisu, ūdeni un augsni, bet arī smalko sociālo attiecību tīklu, kas cieš no pastāvīgās ekonomiskās izaugsmes. Notiek nemitīga ienākumu privatizācija un izmaksu nacionalizācija. Vides degradācijas patiesās izmaksas ir jāiekļauj preču un pakalpojumu cenā, jāizskauž perversās subsīdijas, tās pārvēršot par subsīdijām jaunu videi draudzīgu tehnoloģiju attīstībai un ieviešanai.

Zaļā nodokļu reforma

Viens no efektīvākajiem veidiem, kā panākt, lai zaļās tehnoloģijas un preces maksātu lētāk par videi nedraudzīgajām, ir ekoloģiskā nodokļu reforma. Šīs reformas būtība – pārlikt nodokļu slogu no cilvēku ienākumiem uz resursiem un piesārņojumu. Papildu nodokļi ir jāparedz precēm un pakalpojumiem, enerģijai un izejvielām, lai to cenas atspoguļotu patiesās vides un sociālās izmaksas. Tajā pašā laikā ir jāsamazina iedzīvotāju ienākuma nodoklis, lai cilvēki neciestu no cenu celšanās. Lai šī reforma izdotos, tai ir jābūt lēnai, lai cilvēki varētu mainīt savus patēriņa modeļus, bet ražotāji – ieviest jaunākās tehnoloģijas.

Palielinot nodokļu slogu fosilajam kurināmajam, kas izraisa klimata pārmaiņas un apdraud cilvēku veselību, enerģijas cenas celtos, bet tas veicinātu pāreju uz alternatīviem, videi draudzīgākiem enerģijas ieguves avotiem. Cilvēki izvēlētos videi draudzīgākās tehnoloģijas ne tikai tāpēc, ka tas ir zaļi, bet arī lētāk. Arvien vairāk cilvēku izvēlētos automašīnu ar mazāku degvielas patēriņu, vairāk izmantotu sabiedrisko transportu, brauktu ar velosipēdu vai ietu kājām.

Ekoloģiskā nodokļu reforma jau pamazām tiek ieviesta Vācijā, Zviedrijā un citās valstīs. Arī Latvijā tiek palielināti energoresursu nodokļi (ES politika), un ir plānots samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokli. Agrāk vai vēlāk zaļā budžeta reforma tiks ieviesta visā pasaulē. Lai jaunajos apstākļos nodrošinātu konkurētspēju, uzņēmējiem būs jāizprot resursu un enerģijas plūsmas, kas iet caur uzņēmumu. Tāpēc sevišķi svarīgs kļūs vides audits, kas uzņēmējiem sniegs informāciju par to, kā samazināt resursu un enerģijas patēriņu un novērst piesārņojumu.

Sadarbība nodrošina evolūciju

Resursu un enerģijas cikliska apmaiņa ekosistēmās tiek nodrošināta ar kooperācijas palīdzību. Jau no pirmo šūnu rašanās mēs varam redzēt, ka dzīve uz Zemes ir attīstījusies tieši pateicoties sarežģītai kooperācijai un kopīgai evolūcijai.

Cilvēku sabiedrībā sadarbība nozīmē demokrātiju un cilvēku iedrošināšanu, jo ikviens sabiedrības loceklis ir nozīmīga tās sastāvdaļa. Savienojot partnerības principu ar pārmaiņām un attīstību, varam runāt par kopienu savstarpēju evolūciju. Visi partnerībā iesaistītie mācās cits no cita un mainoties attīstās. Tajā pašā laikā pār visu valdošās naudas attiecības saprot tikai konkurenci, izplešanos un dominēšanu; ekoloģija – sadarbību, saglabāšanu un partnerību.

Spēja pielāgoties

Spēja pielāgoties ir atkarīga no atgriezeniskajām saitēm, kas sistēmu pastāvīgi cenšas atgriezt līdzsvarā. Piemēram, ja pārlieku siltas vasaras ietekmē ezerā savairojas zilaļģes, dažas zivju sugas, kas pārtiek no šīm aļģēm, attīstās straujāk. Līdz ar to tās spēj apēst vairāk aļģu un vairoties. Kad zivīm sāks pietrūkt aļģu, to populācija samazināsies, aļģes atkal atgūsies un sāks izplatīties. Šajā gadījumā zivis kontrolē aļģu izplatību un otrādi, kas galu galā sistēmu – zivis un aļģes – notur līdzsvarā.

Šāda veida svārstības ekosistēmās notiek visu laiku, jo viss nepārtraukti mainās. Visi ekosistēmās elementi – apdzīvotība, barības vielu pieejamība, sugu veselīgums utt. – visu laiku mainās. Jo vairāk mainīgo, jo dinamiskāka ir sistēma un gatavāka pielāgoties jauniem apstākļiem.

Stress un konfliktu risināšana

Taču svārstībām ir jānotiek ekosistēmai pieņemamās robežās. Nepārtraukti pastāv briesmas, ka gadījumā, ja svārstības pārsniegs kritisko robežu, sistēma nespēs pielāgoties un sabruks. Līdzīgi ir ar cilvēku sabiedrību. Sistēmas elastības trūkums noved pie stresa. Stress jo īpaši parādās apstākļos, kad kāds no mainīgajiem ir tuvu kritiskajai robežai, kuru pārkāpjot, sistēma var sabrukt. Lai arī īslaicīgs stress ir dzīvības neatņemama sastāvdaļa, pastāvīgs stress sistēmai var būt iznīcinošs.

Jebkurā kopienā noteikti būs pretrunas un konflikti, ko nevar atrisināt par labu kādai no pusēm. Būs vajadzīga gan stabilitāte, gan pārmaiņas, kārtība un brīvība, tradīcijas un jauninājumi. Nelokāmu lēmumu vietā šie nenovēršamie konflikti būtu jārisina, veidojot dinamisku līdzsvaru. Pretrunas sistēmā tikai liecina par šīs sistēmas daudzpusīgumu un dzīvīgumu un tādējādi to padara dzīvotspējīgāku.

Daudzveidība dabā un sabiedrībā

Ekosistēmās daudzveidība ir cieši saistīta ar sistēmas struktūru. Ekosistēmas, kas sastāv no daudzām sugām, kuru ekoloģiskās funkcijas pārklājas un nepieciešamības gadījumā var viena otru aizstāt, ir dzīvotspējīgākas. Ja kāda no sugām pārmērīgas apstākļu maiņas dēļ ir iznīcināta, sistēmā pārtrūkst ierastās saites un attiecības. Daudzveidīga kopiena būs spējīga izdzīvot un sevi reorganizēt, jo citi sistēmas elementi vismaz daļēji varēs uzņemties iznīkušās sugas funkciju izpildi. Citiem vārdiem sakot, jo komplicētāks un daudzveidīgāks ir savstarpējo attiecību tīkls sistēmā un kompleksāka ir to attiecību struktūra, jo ilgtspējīgāka ir sistēma.

Ekosistēmās šī attiecību tīkla komplicētība ir atkarīga no bioloģiskās daudzveidības. Viens no spilgtākajiem piemēriem, kur cilvēki neievēro daudzveidības principu, ir lauksaimniecība. Pēdējos gados varam vērot strauju produktu daudzveidības samazināšanos. Vairs ir palikušas tikai dažas augļu un dārzeņu šķirnes, kuras viegli audzēt, pārvadāt un glabāt. Bet mēs brīnāmies, kāpēc visi tomāti garšo kā sarkani gurķi. ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija secinājusi, ka pagājušā gadsimta laikā ir zaudēti 75% lauksaimniecības kultūru ģenētiskās daudzveidības.

Cilvēku sabiedrībā etniskajai un kultūras daudzveidībai ir līdzīga loma kā bioloģiskā daudzveidība ekosistēmās. Daudzveidība nozīmē attiecību dažādību, dažādas pieejas vienas un tās pašas problēmas risināšanai, lai kopiena būtu spējīga piemēroties mainīgajiem apstākļiem.

Tomēr daudzveidība ir tikai stratēģiska priekšrocība gadījumos, kad pastāv uz savstarpējām attiecībām balstīta un aktīva sabiedrība. Ja tā ir sašķēlusies savstarpēji izolētās grupās, daudzveidība var viegli kļūt par aizspriedumu un domstarpību cēloni. Taču, ja cilvēki izprot savstarpējo attiecību nozīmīgumu, daudzveidība tikai bagātinās attiecības un kopienu kopumā, kā arī katru tās locekli atsevišķi. Šādās kopienās informācija un idejas brīvi plūst caur visu tīklu, un interpretācijas un pieeju daudzveidība (pat pieļauto kļūdu daudzveidība) stiprina visu kopienu.

 

Tie ir F. Kapras izvirzītie ekoloģijas pamatprincipi, kas nodrošina ilgtspējību: savstarpējā atkarība, cikliskums, partnerība, elastīgums, daudzveidība. Šajā gadsimtā cilvēces izdzīvošana būs atkarīga no tā, vai mēs izpratīsim un mācēsim pielietot šos principus dzīvē. •

 

Iedvesmojoties no Fritjofa Kapras grāmatas «Dzīves tīkls»,
sagatavoja Jānis Brizga