Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
Foto: Andris Zaļkalns
Foto: Andris Zaļkalns
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 2 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

 

Šogad pirmo reizi mūžā man bija iespēja visu vasaru pavadīt pie dižjūras. Skaista! – kaut biežāk auksta nekā silta. Un vēji pie tās purina niknāk nekā iekšzemē. Bet nu jau esmu iemācījusies ar tiem sadzīvot, jo īpaši, kopš zinu, ka tad, kad vispirms pūš spēcīgs jūras vējš, bet pēcāk tas iegriežas no zemes, var iet lasīt dzintarus. Gan sīkas drupatiņas, gan īkšķa lieluma gabaliņus. Tagad man kabatu vīlēs saķērušies mazie saules akmentiņi, jo, ja mazo neņemsi, tad tak lielo neatradīsi! Sabēru guvumu apaļā stikla akvārijā, uzlēju ūdeni, lai skaistāk zvīļo, un priecājos. Vienu dienu vējš nolauza balkona puķīti, ieliku to dzintaros – kā tad laukā metīšu? Un verbena ziedēja divas nedēļas kā vakar plūkta! Tās, kas turpināja augt laukā, noziedēja jau pēc pāris dienām. Nu man amats rokā – visus istabas augu spraudenīšus apsakņoju dzintarūdenī, laistu puķītes, beigās sabēru dzintarus arī dzeramā ūdens krūzē. Vai sagaidīšu mūžīgo jaunību, laimi un veselību, kā sola tie, kas dzintara burvības pētījuši ilgāk? Nu, ja ne, tad būšu vismaz mēģinājusi saņemt šo aizlaiku sveicienu.

Staigājot pa Vecrīgu, šķiet, ka Latvija tik tiešām ir Dzintarzeme. Visur dzintara izstrādājumu saloni, uz ielas tirgo dzintara drupatiņu niekus. Bet – skaudrā patiesība ir tāda, ka ne es varu nopirkt krellītes no Latvijas dzintariem, ne tas meistars, kas tās darinājis, ir no Latvijas. Kronis visam ir tas, ka lielākā daļa zvīļojošo dzintara izstrādājumu ir mākslīgi kausējumi...

Nu, ja jau pie jūras dzīve mana, tad meklēju vietējos zvejniekus un Baltijas jūras zivis. Šo to atrast var – nav tik bēdīgi kā ar dzintara krellītēm, bet satiktie piekrastes zvejnieki sūrojas, ka tagad jūru vairāk nākas vērot no krasta, kamēr lielie kaimiņzemju traļi nosmeļ lielumu. Tā pamazām izzūd vēl viens tradicionālais dzīvesveids. Jūra zvejnieksētas ieskalo dzelmē, to vietā aiz dižām sētām slejas bagātnieku stikla nami. Visi grib tikt pie jūras: mūsējie laužas ar džipiem un kvadracikliem, un vienīgie, kas piejūrā pacietīgi un pieticīgi min velosipēda pedāļus, ir pusmūža tūristi no citām Eiropas valstīm. Lietuviešiem jūras robeža pavisam pieticīga, viņi cenšas iegūt īpašumus Liepājas rajonā. Mūsējie mēģina bāzt sprunguļus riteņos, bet ko tu padarīsi? Eiropas Savienībā cilvēkam ir tiesības brīvi izvēlēties mītnes vietu, tā tāda savdabīga starpsugu cīņa vienas sugas ietvaros.

Šoreiz es tevi aicinu uz Kurzemi pēc lauku labumiem. Ja mēs paši neatbalstīsim savus zemniekus, zvejniekus un amatniekus, nevajag brīnīties, ka viņi pamet ierasto dzīvesveidu un iejūk pūlī, kas snaikstās pēc lielveikalu precēm, savestām no visas pasaules. Es tevi vilinu piedzīvot dzintara atrašanas brīnumu. Mielojies droši ar piekrastē zvejotām plekstēm, jo lielo traci par indīgām zivīm, izrādās, sacēluši zviedri – tieši viņu jūras krastos tiek aizskalota visa indīgā nejaucība, ar ko jūru piesārņo varenā dāņu cūkkopība.

Vasara drīz beigsies, un tad jau atkal būs vieglāk nosēdēt darbavietā, mazāk gribēsies traukties apkārt. Bet tik un tā – dzīve ir skaista!

Anitra