Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Velo zaļā Īrijā

Dace Dravniece;
autores foto

Nav jau tā, ka uz Īriju būtu jābrauc tikai strādāt. Tā ir arī zeme, kur var pavadīt fantastiski skaistas velo brīvdienas, satikt sirsnīgi smaidošus cilvēkus, atkrist mīkstum mīkstā zālē un ļaut Atlantijas okeāna vējiem izpūst bēdīgās domas. Un kur nu vēl slavenie īru krogi – ar lauku onkuļiem naģenēs, muzikantiem, putojošu alu un sulīgiem jokiem par Īrijas sauli.

Taču reizēm šejienes laika apstākļi velobraucējus gan nelutina – tā kā Īrija ir sala, kas atrodas Atlantijas vēju tiešā ietekmē, zilas debesis 10 minūtēs var apmākties un pēkšņi uzlīt pamatīgs lietus, bet tad tikpat ātri caur mākoņiem atkal var izspraukties saule un izžāvēt peļķes. Tāpēc jau laikus jānodrošinās ar ūdensnecaurlaidīgu apģērbu un velosomām.

Īrijas rietumu piekraste, kas raksturīga ar elpu aizraujošiem dabas skatiem, nesteidzīgiem cilvēkiem un spārnos ceļošu īru mūziku, patiešām ir velosipēdista sapnis. Šeit ir neskaitāmi daudz lauku celiņu, kur slinki gremojošas un šad tad arī uz ceļa stāvošas izbrīnījušās aitas nereti ir vienīgā kompānija.

Smaragdzaļas pļavas sniedzas līdz pat okeāna krastam, kur tās nereti apraujas pie stāvajām klintīm. Ja nav pārāk bail no augstuma, var apgulties tā, ka galva karas pāri klintij, un izsekot sava spļāviena lidojumam – no augstākajām klintīm tam parasti vajag vairākas minūtes, lai saplūstu ar baltajām viļņu cepurēm. Zemāk šalc vējš, planē kaijas un pret klintīm plīst zilizaļā okeāna viļņi. Vietām klintis izbeidzas un skatam paveras fantastiskas dzeltenu vai sudrabainu smilšu pludmales. Tiesa, nenorūdīti cilvēki ar peldēšanos te pārlieku neaizraujas, jo Atlantijas okeāns pat vasarā tā īsti neiesilst.

Lauku ciematiņi ir priecīgi savā vienkāršībā, proporcijās un krāsās – pasteļtoņos krāsotas mājiņas, veikaliņi un krogi un smaidīgi cilvēki. Galvenā iela parasti vijas cauri ciematam, un uz tās tad arī notiek visa dzīve.

Ikvienā vismazākajā ciemā atradīsiet vismaz pāris īru krogu jeb pubs – mājīgus, omulīgus, ar kamīnu un mīkstiem veclaicīgiem dīvāniem. Paši īri joko, ka pēc krogu skaita var noteikt ciema lielumu – uz katriem 10 iedzīvotājiem jābūt pa krogam.

Te jāpaskaidro, ka slavenais nosaukums Irish pub cēlies no nosaukuma public house, tātad sabiedrības, tautas māja, kur cilvēki galvenokārt nākuši, lai satiktos, uzdziedātu, uzspēlētu un uzdejotu, bet nebūt ne tikai dzertu grādīgos dzērienus. Uz šejieni nāk jauni un veci, bagāti un trūcīgi, ar savu mīļo sunīti, traktoru vai sievasmāti. Neviens pārmetoši neskatās uz zemnieku netīrās darba drēbēs vai kundzīti minisvārkos un pērlēm izšūtā augumu knapi apņemošā blūzītē. Īru krogu popularitāte viegli izskaidrojama, palūkojoties īru tautas vēsturē: lielas ģimenes, mazas mājiņas, kur pašiem tik tikko vietas pietiek, kur nu vēl ciemiņiem. Turklāt līdz pat slavenajam ķeltu tīģera lēcienam 20 gadu nesenā pagātnē īri bijuši ļoti nabadzīgi, mājas dzīve nebūt nav bijusi viegla, un krogs varbūt arī bija vienīgā vieta, kur aizmirst ikdienas rūpes. Lai arī sadzīve un ekonomiskā situācija mainījusies, senā tradīcija satikt draugus un svešiniekus krogā palikusi.

Neatņemama īru krogu sastāvdaļa ir mūzika – gan tradicionālā, gan šlāgeri un rokenrols. Nedēļas nogalēs dzīvā mūzika ir gandrīz ikviena kroga neatņemama sastāvdaļa. Bieži vien tie ir algoti muzikanti, bet šad tad kopā vienkārši sanāk cilvēki, kas sava prieka pēc uzspēlē akordeonu, vijoli, bandžo, ģitāru un īru bungas. Reizēm tiek piespēlēts arī ar koka nūjiņām pa Ginesa glāzēm, kas piepildītas ar ūdeni, vai ar divām apaļām sudraba karotēm apstaigājot rokas, kājas un visu ķermeni – fascinējoši, kādu emociju gammu spēj uzburt tik vienkārši instrumenti. Pēdējos gados tradicionālā mūzika piedzīvo īstu uzplaukumu. Ja agrāk – 50. un 60. gados – tā skaitījās vecmodīga, tad tagad krogos to spēlējam var redzēt gan bērnus, gan sirmgalvjus. Prieks ir visiem – muzikantiem un klausītājiem.

Īriju grūti iedomāties bez festivāliem – tie notiek visu vasaru visdažādākajās salas vietās. Ja dosities uz kādu tradicionālās mūzikas festivālu, it īpaši kādā nelielā ciemā vai uz kādas no Īrijas rietumkrasta salām, spārnos ceļoša mūzika garantēta visas nakts garumā. Mans personīgais muzikālā vakara rekords kādā nelielā krogā ir 12 stundas no vietas – no četriem pēcpusdienā līdz četriem no rīta, un visu šo laiku muzikanti arī nepagurstoši spēlēja.

Īrijā ir ļoti daudz visdažādāko pirmskristietības vēstures liecību: akmeņu krāvumi, dolmeni, rituālie akmeņu apļi un svētās akas. Tie ir pat līdz četrus tūkstošus gadu veci – vecāki par Ēģiptes piramīdām. Un vēl fascinējošāk ir tas, ka nereti šie seno laiku liecinieki stāv vienkārši lauka vidū, apkārt ganās govis un atrast tos ir samērā grūti, jo ne vienmēr norādīts virziens, kurp doties.

Vietas, ko apceļot

Lai arī Īrijas austrumkrastā ir skaistas vietas, tomēr visīriskākais, manuprāt, ir rietumkrasts – ar fascinējošām dabas ainavām, autentisku īru tradicionālo mūziku un īriski runājošiem cilvēkiem atsevišķos reģionos.

Ceļojuma iedvesmai pāris ieteicamās vietas:

– Antrim krasts – piekrastes ceļi ar skaistām ainavām, klintīm un smilšainiem līčiem, kā arī UNESCO dabas mantojuma objekts Giant Causeways –ģeoloģisks veidojums ar 40 000 sešstūrainām granīta kolonnām, kas izskatās kā cilvēka roka izkaltas, lai gan veidojušās pilnīgi dabiski. Viena no kolonnām ir ļoti īpaša, jo, uz tās apsēžoties un iedomājoties vēlēšanos, tā piepildās...

– Donegal un Connemara – slavenas ar elpu aizraujošiem dabas skatiem, kalniem, kūdras purviem, klinšainiem krastiem un klusiem, smilšainiem līcīšiem.

Ja ceļojat pa Donegālas piekrasti un vēlaties nobaudīt jūras veltes, taujājiet vietējiem iedzīvotājiem pēc labākajiem krogiem. Ja pareizā vietā sadraudzēsities ar vietējajiem, iespējams, ka jums parādīs, kur bēguma laikā var salasīt savvaļas mīdijas, pēc tam tās varat uzvārīt baltvīnā un apēst gardu muti. Tradicionāls Īrijas piekrastes ēdiens ir chowder – krēmzupa ar jūras veltēm. Šie apgabali tradicionāli lepojas arī ar bagātajām mūzikas tradīcijām: Donegāla – ar lieliskiem vijolniekiem, savukārt Konemara – ar dziedājumiem īru valodā un tradicionālajiem stepa dejotājiem. Šeit ir arī apgabali, kur cilvēki vēl joprojām runā īru valodā. Tā vēl saglabājusies diezgan nomaļās vietās kalnainos apvidos, un, te viesojoties, ir sajūta, ka atrodies citā laikmetā un pilnīgi prom no civilizācijas.

– Clare – izslavēta ar īru tradicionālo mūziku. Jautājiet vietējiem iedzīvotājiem, kuri ir labākie mūzikas krogi, un jūs uzzināsiet ceļu, kurp doties. Clare apceļošana var izvērsties par festivālu visas vasaras garumā. Dabas mīļotājiem lielisks apskates objekts ir Burren – kaļķakmens ieži, kas saplaisājuši un kuru plaisās siltā mikroklimata dēļ aug dažādi eksotiski augi.

– Ring of Kerry – Īrijas dienvidrietumos apkārt Iveragh pussalai – ceļš diezgan kalnains, bet skati ir elpu aizraujoši. Pēcpusdienās paisums ir 3-4 m, un vairākas stundas var vienkārši skatīties, kā viļņi šķīst pret klintīm un kā okeāns aprij klintis soli pa solim. Pa ceļam varat apmeklēt vienu no Īrijas putnu paradīzēm – Skellig klintis, kur var nokļūt ar nelielu kuģīti un apskatīt visdažādākos jūras putnus.

Braucot ar velosipēdu, pilnībā var izbaudīt Īrijas piekrastes dabu: klinšainas kraujas, kas mijas ar smilšainām pludmalēm, kalnu ieskauti līcīši, kas piešalkoti ar okeāna viļņiem un kaiju klaigām. Kalnos aitas izkaisītas gluži kā baltas pogas. Jo augstāk brauc kalnos, jo vairāk redz kūdras stieņus, kas rūpīgi salikti regulārās kaudzītēs, – kūdru jau izsenis šeit izmanto par kurināmo. Redzes, smaržu un skaņu burvība šeit aptver visu laiku, lai arī šad un tad, it īpaši minoties pret kalnu, smagās velosomas tik ļoti velk atpakaļ...

Bet tad atliek vien satikt kādu lauku onkuli un nopriecāties par īru spēju smaidīt cilvēkiem un dzīvei, dzīvot tieši šodienai un arī priecāties jau šodien, neatliekot to uz rītdienu – tas patiešām dzīvi padara vienkāršāku. •