Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Biruta Delle
«Mans ceļš»

«Atēna»; 2007

«Bet visi vecmeistari ir tikai vīrieši! Tur nav nevienas sievietes!» tā savā grāmatā iesaucas jaunā gleznotāja Biruta Delle, savas radošās dzīves aizsākumā izpētot pasaules vecmeistaru darbus. Laikam gan viņai nenāca ne prātā kļūt par vienu no neskaitāmajiem to sieviešu tūkstošiem, kas pludina akvarelīšus, glezno (tieši glezno, nevis mālē) portretus un sirsnīgas klusās dabas. Man šķiet, diez vai viņa toreiz maz zināja, ka pastāv tādi sieviešu leģioni, kas uzskata sevi par gleznotājām. Viņa gribēja iekļūt tieši vecmeistaru kompānijā un saprata, ka nebūs tik vienkārši. Mākslinieka dzīvesveids. To izskaidroja viņas skolotājs Stunda. Tas ir dzīvesveids, kad visa dzīve pakārtota gleznošanai, nevis otrādi. Šo patiesību Biruta Delle pieņēma un paturēja kā savu visu mūžu.

Ja mums šodien gadījumā šķiet, ka nav vairs tādu ar glezniecību apmātu mākslinieku, par kādiem raksta romānus un veido filmas, tad ziniet – tā ir liela maldīšanās. Latvijā joprojām dzīvo un rada māksliniece Biruta Delle, un, izlasot viņas grāmatu, tu saproti – ir! Mūsu merkantilajā laikā mums blakus dzīvo cilvēks, kurš, par spīti smagajiem dzīves apstākļiem un likteņa triecieniem, palicis uzticīgs mākslai. Un es domāju – Biruta Delle ir pieņemta vecmeistaru pulkā jau šodien un uz mūžīgiem laikiem.

Ar dziļu prieku var atvilkt elpu,
Jo viss ir padarīts.
Vai viss?
Vai tiešām viss?
Liels putns nāk pa ceļu pretī.
Tam knābī lauru vainadziņš ir mazs.
Un tas ir viss?
Tad abi gaisā paceļas – un tas ir viss.

 

Guna Rukšāne
«Cēsu rajona pilis un muižas stāstos, nostāstos un spoku stāstos»

Cēsis, Cēsu rajona padome; 2007

Gandrīz droši var apgalvot, ka lielākā daļa cilvēku pilis, muižas un cietokšņus apmeklē ne jau tikai to arhitektonisko vērtību dēļ. Tas, kas vilina, ir senatnes elpa, romantiskas leģendas, aizraujoši stāsti, mistiski notikumi un varbūt pat spoki! Un, ja pa rokai ir grāmata, kurā vēsturiski fakti par pilīm un muižām papildināti ar mītiem, leģendām un spoku stāstiem, tad it kā zināma vieta piepeši iegūst gluži citu veidolu un patiesībā – tā kļūst it kā dzīva! Parasts tūrisma maršruts kļūst par aizraujošu ceļojumu.

Cēsu apkārtne ir ļoti bagāta – gan dabas jaukumu ziņā, gan ar vēsturiskiem arhitektūras pieminekļiem. Tādēļ ir vērts izlasīt šo grāmatu un turēt to automobilī – tajā atradīsiet ne tikai brīnumainus stāstus par trīspadsmit Cēsu novada pilīm un muižām (Lielstraupes pils, Ungurmuiža, Livonijas ordeņa pils, Raunas pils, Dzērbenes muiža u.c.), bet varēsiet izlasīt notikumus, ko uz savas ādas izjutuši vietējie iedzīvotāji, muzeju darbinieki, ceļotāji un tūristi. Jā, runa ir arī par spokiem. No tiem jau vienmēr tā kā bail, bet redzēt arī gribas – kaut reizi mūžā!

Skaistas ir arī leģendas un nostāsti. Vai tiem ir kāds reāls pamats vai nav, tas šoreiz nav tik svarīgi, bet, ja tā padomā, – nekas jau nerodas tukšā vietā, vai ne?

Grāmata papildināta kvalitatīvām fotogrāfijām, senām kartēm un zīmējumiem, tā ir skaisti un gaumīgi noformēta, un Guna Rukšāne ir veikla stāstītāja.

 

Nikolass Evanss
«Ūdensšķirtne»

«Tapals»; 2007

Laikam vispirms jāpiemin tas, ka romāna autors ir sarakstījis tādu populāru darbu kā «Zirgu vārdotājs». Kāds redzējis skaisto filmu, kāds lasījis romānu – popularitāte tā pati. Arī šī romāna sižets gluži labi iederētos filmā: Amerikas daba no austrumu līdz rietumu krastam te attēlota krāšņa un daudzveidīga; arī zirgi vēl sastopami; arī stāsts par visai tipisku, manuprāt, vidusmēra amerikāņu ģimeni – tēvs, māte un divi bērni baisajā pusaudžu vecumā. Tas – pusaudžu vecums – arī veido grāmatas problemātiku, notikumus un sarežģījumus – pusaudzis ir tas, kurš savas minimālās dzīves pieredzes dēļ jauc, putrojas, pārprot un negrib saprast. Tad viņš paceļ asti un lepni iesoļo pieaugušo dzīvē, atraidīdams jebkādu palīdzību un, protams, iekuldamies nepatikšanās. Šāda situācija ir vispārzināma, un autors ne ar ko jaunu nepārsteidz.

Dīvaini gan likās tas, ka viss tracis tiek pasniegts dabas aizsardzības mērcē. Tieši tas pusaudzim izrādās liktenīgi. Es pirmo reizi sastapos ar terminu – ekoterorisms. Izrādās, dabas aizsargi ir gatavi arī dedzināt un slepkavot, kā arī nicināt buržuāzisko morāli, kurā ietilpst ģimene un mājas. Vispār dabas aizsardzība šajā darbā parādās kā diezgan bezjēdzīga, bīstama un trula nodarbošanās, jo, izņemot nepatikšanas ar policiju, nekādus citus rezultātus tā nedod. Tas tā... skumji. Šķiet, autoram ir vai nu kāda nelāga pieredze ar dabas aizsardzību, vai arī... Gandrīz jāsāk domāt, ka kāds viņam pasūtījis uzrakstīt tieši tik negatīvu skatījumu uz lietām, jo maz ticams, ka cilvēks, kas tik dziļi izjūt dabu, var just tik lielu nepatiku pret dabas aizstāvjiem, to organizācijām un paņēmieniem. Turklāt dabas aizsardzības tematika šajā romānā skarta tik pavirši un tikai kā iemesls dažādām romāna varoņu ķibelēm, ka tās vietā varēja būt jebkura cita dzīves sfēra.

Šis ir romāns, ko es saucu par divu vakaru lasāmvielu, – emocijas tas neaizskar, tomēr divi vakari pagājuši diezgan saistoši.

 

Vladimirs Arseņjevs
«Dersu Uzala. Usūrijas taigas mednieks»

«Aurora»; 2007

Dersu Uzalas vārds laikam gan kļuva pazīstams vispirms sakarā ar japāņu režisora Akiras Kurasavas filmu «Dersu Uzala». Tā tika rādīta laikā, kad arī Padomju Savienībā ģeologi un viņu ekspedīcijas bija apvītas romantiskiem oreoliem un taigas vai tundras apceļošana Tālajos Austrumos tika iemūžināta gan dziesmās, gan filmās. Tad arī noskaidrojās, ka stāstu par Dersu Uzalu uzrakstījis Tālo Austrumu etnogrāfs un pētnieks Vladimirs Arseņjevs. Tagad viņa grāmata pieejama arī latviešu valodā, un tas ir labi. Labi tādēļ, ka krieviski tā būtu visai grūti lasāma, ja vien lasītājs krievu valodu nepārzina tiešām perfekti. Rakstnieks apraksta Usūrijas reģiona visdažādākos dzīvniekus, augus, krāšņo, daudzveidīgo dabu, un ir vērts to visu saprast. Grāmata mazliet atgādina dienasgrāmatas pierakstus, un var tikai bezgalīgi apbrīnot Arseņjeva paša un viņa ekspedīcijas dalībnieku izturību, drosmi un uzņēmību, virzoties cauri taigas bezceļiem, tomēr arvien ar cieņu novērtējot gan pasakaino dabu visapkārt, gan cilvēkus, kuri tur dzīvo. Arī paša Dersu Uzala tēls ir ļoti pievilcīgs – dzīvodams taigā gandrīz viens pats, viņš nav zaudējis tādas patiesi brīnišķīgas cilvēciskas īpašības kā cēlsirdība un izpalīdzība jebkuros apstākļos.

Grāmata interesanta arī ar to, ka Arseņjeva ekspedīcijas, protams, ne tuvu nebija tik bagātīgi un ērti aprīkotas kā mūsdienu ceļotājiem – viņiem bija jāmāk gan uzcelt zaru būdu, gan izrakt zemnīcu, gan sašūt apavus no briežādas. Taigu bija jāprot izmantot gan pārtikā, gan rūpējoties par mājokli, bet arī Arseņjevs un vēl jo vairāk Dersu Uzala saprata arī to, ka taiga ir arī jāsargā – bezjēdzīgas medības tikai izpriecas dēļ vai neuzmanīga apiešanās ar uguni var novest pie katastrofas, kad nebūs ne pārtikas, ne mājokļa.

 

Sagatavoja Lelde Stumbre.