Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 6 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Saules akmens – dzintars

Anita Saulīte,
Latvijas Dabas muzeja ģeoloģijas nodaļas vadītāja;
Andra Zaļkalna foto


Dzintarzeme Latvija... Cik sen un cik bieži mēs ikdienā lietojam šo jēdzienu? Droši vien ļoti sen, ja jau dzintars minēts gan dainās, gan izmantots amuletos un kopš sirmas senatnes pielietots tautas dziedniecībā. Dzintara rotas ir etnogrāfiskā tautastērpa sastāvdaļa, jo īpaši Latvijas rietumdaļā, kur to ievāc. Dzintars mūsu valsts teritorijas piekrastē tiek izskalots, kopš sāka veidoties Baltijas jūra, un, kam gan citam kā Dzintarzemei būt tās jūras krastā, ko dēvē par Dzintarjūru? Dzintars ir pirmā prece, ko no Baltijas ved uz senajām kultūras valstīm, un, pateicoties dzintaram, senās baltu ciltis tiek atpazītas pasaulē un pirmoreiz minētas rakstītos avotos.

Kas ir šis Baltijas jūras straumju glāstītais materiāls, ko bieži dēvējam par saules akmeni? Lai gan dzintaru pazinuši jau sensenos laikos, tomēr tā būtības un veidošanās pareizāka izpratne ir labi ja dažus simtus gadu veca. Ar savu zeltaino mirdzumu, silto, saulaino krāsu gammu un dziednieciskajām īpašībām dzintars jau sirmā senatnē iekarojis cilvēku sirdis. Rotaslietu izgatavošanā to izmantojuši gan feniķieši, gan grieķi, gan romieši. Spēja saberzētam pievilkt vilnas drēbes vai sīkus papīra gabaliņus dzintaram piešķīra pārdabiskas spējas seno ļaužu acīs, tādēļ Grieķijā to sauca par elektron, turpretī romieši to dēvēja par succinum – sulas akmeni, kas ļauj domāt, ka romiešu izpratne par dzintara izcelšanos bija tuvu īstenībai.

19. gs. otrajā pusē pēc Bērenta, Geperta, Kaspari un Konvenca pētījumiem visus jautājumus par dzintara būtību un izcelšanos uzskatīja par atrisinātiem. Pēc minēto autoru secinājumiem – dzintars ir fosilā skujkoka Pinites succcinifer Conw. pārakmeņoti sveķi.


Silts un viegli apstrādājams

Starp visiem dārgakmeņiem un pusdārgakmeņiem dzintars ieņem īpašu vietu. Atšķirībā no citiem materiāliem dzintars pieņem tā nēsātāja ķermeņa siltumu un ir salīdzinoši viegli apstrādājams, jo ir mīkstāks nekā citi akmeņi. Tas tāpēc, ka dzintars primāri veidojies no organiskām vielām, nevis neorganisku ķīmisku procesu rezultātā. Dzintars patiešām ir pārakmeņojušies (fosilizēti) sveķi. Tagad ir pierādīts, ka dzintars veidojies no dažādu augu sugu sveķiem. Baltijas dzintaru pārsvarā veidojuši skuju koku izdalījumi, bet, piemēram, Dominikas dzintars veidojies galvenokārt no lapu koku sveķiem. Par dzintara veidošanos no sveķiem reizēm liecina arī tā dabiskās – pilienveida, lāstekveida, zemmizas, satecējumu – formas, ja vien jūras viļņi tās nav nogludinājuši. Par dzintara ķīmisko formulu pieņem C40H64O4, taču patiesībā katra dzintara gabaliņa ķīmiskais sastāvs ir atšķirīgs.

Dzintara īpatnējais svars ir tuvs ūdens īpatnējam svaram, tāpēc tas viegli peld un ūdens straumes, jo īpaši pēc vētrām, to viegli izskalo krastos. Tomēr atsevišķu gabaliņu blīvums ir atšķirīgs, līdz ar to mainīgs ir arī īpatnējais svars. Atkarībā no blīvuma mainās dzintara caurspīdīgums. Visblīvākais, tātad arī nedaudz smagākais, ir caurspīdīgais dzintars; mazliet vieglāks ir matētiem laukumiem caurvīts dzintars, ko sauc par bastarda dzintaru; pilnībā matēts un vēl vieglāks ir piena dzintars; nākamā stadija ir balts t. s. kaulu dzintars; visvieglākais un vismazāk sablīvētais ir t. s. putu dzintars, kas peld pa ūdens virsu, atgādina sastingušu ūdens putu gabaliņu un porainības dēļ nav pat pulējams. Taču nemaz tik viegli nebūs atrast kādai no minētajām grupām raksturīgu dzintara gabalu, jo arī vienā gabalā blīvums mainās. Mainīgais blīvums un ķīmiskais sastāvs nosaka katra dzintara gabaliņa oriģinalitāti, kuram identisku analogu neatrast.

Kā Baltijas dzintars veidojās?

Pirmajā posmā notika sveķu izdalīšanās no kokiem, tā bija īslaicīga un intensīva un bieži atkārtojās. Otrajā posmā sveķi nokļuva «dzintara meža» augsnē. Sausā, labi vēdinātā smilšu augsnē sveķos notika fizikāli ķīmiskas pārmaiņas ar aktīvu skābekļa līdzdalību, izdalījās gaistošās frakcijas, sveķi kļuva cietāki un noturīgāki.

Trešajā dzintara veidošanās posmā sākās izskalošana, pārnešana un izgulsnēšanās ūdens baseinā. Dzintars veidojās, sveķiem apskalojoties ar ūdeni, kas bagātīgi satur skābekli un sārmainus kālija savienojumus, kuru iedarbības rezultātā veidojas dzintarskābe un tās sāļi.

Ceturtajā posmā dzintars izgulsnējās un pārklājās smilšainām nogulsnēm. Mainoties jūras krastu konfigurācijai, dzintars vai nu nonāca sauszemes apstākļos, vai palika aprakts jūras dibenā. Atsevišķus dzintaru saturošo nogulumu slāņus vēlāk pārbīdījis arī ledājs. Piekļūstot atmosfērai, dzintars mainījās gaisa skābekļa ietekmē, tāpēc jāsecina, ka atšķirībā no neorganiskajiem minerāliem dzintars ir nestabils un mainīgs.

40 miljonus gadus vecs

Dzintaru atrod dažādu vecumu nogulumos. Zināmi dzintara atradumi jau mezozoja nogulumos. Taču nozīmīgākās atradnes saistītas ar kainozoja nogulumiem, t. sk. Baltijas dzintars veidojies eocena – oligocena laikā. Tātad mūsu dzintars ir aptuveni 40 miljonus gadu vecs. Sveķi izdalījās arī senajiem paleozoja ēras augiem, un arī no tiem daļa fosilizējās, bet, fosilizācijas procesam ilgstoši turpinoties, sveķi pārogļojās un saplūda ar akmeņoglēm. Arī kvartāra periodā vietās, kur valdīja tam atbilstoši klimatiskie apstākļi, notika sveķu fosilizācija. Tiem gan vēl nav vairāku dzintaram raksturīgu īpašību, tāpēc tos sauc par kopāliem, par dammariem, par kauri.

Kur pasaulē atrod dzintaru?

Mezozoja dzintarus atrod Japānā, Taimirā, Šveicē, Libānā, Aļaskā, Ņūdžersijā u.c. Visbiežāk tos atrod krīta sistēmas nogulumos. Pirmspaleogēna dzintaru veidošanos saista tikai ar skujkokiem. Piemēram, Ņūdžersijas dzintars, kam dažādas nokrāsas, ir sarkanīgāks un tumšāks nekā Baltijas dzintars, savukārt Aļaskas dzintars ir neparasti caurspīdīgs un intensīvi iekrāsots – sākot no medus dzeltena līdz melnam tonim. Japānas dzintaram bieži vien raksturīga patīkama karameļu krāsa, to bieži atrod kopā ar jūras fosilijām, un tas veidojies pirms aptuveni 85 miljoniem gadu. Taimiras pussalā Krievijā atrodas, iespējams, lielākais krīta sistēmas dzintara depozīts pasaulē. Savukārt Libānā atrod vienu no vecākajiem dzintariem – tas ir aptuveni 120-130 miljonus gadu vecs.

Gemologu interesi piesaista tikai daži dzintara veidi, kas tiek izmantoti par izejvielu juveliermākslā dažādos vēsturiskos periodos. Tie visi ir veidojušies terciāra laikā, un tie ir: Baltijas dzintars – sukcinīts, Rumānijas dzintars – rumenīts, Sicīlijas dzintars – simetīts, Birmas dzintars – birmīts, kā arī dzintari no Meksikas un Dominikas republikas.

Sukcinītam raksturīgi dzelteni medaini toņi; tā ķīmisko sastāvu raksturo augsts dzintarskābes (2-8%) saturs – tāds ir vienīgi sukcinītam. Jitlandes pussalā un Britu salu piekrastē sukcinīta atradnes izsmeltas vēl pirms mūsu ēras. Pasaulē bagātākās sukcinīta atradnes ir Krievijā, Kaļiņingradas apgabalā, to atrod Polijas piekrastē, Ukrainā, Rovnas apgabalā, Latvijas un Lietuvas piekrastē. 99,8% Baltijas dzintara ir sukcinīts. Ļoti reti atrod bekkerītu un stantenītu. Mūsu dzintarā valdošie ir dzeltenie toņi, kas pāriet gan sārtā, gan brūnā, gan zilā, gan zaļā nokrāsā.

Nosaukumu rumenīts 1891. gadā ievieš Otto Helms, tā nodēvējot Buzeu ielejas sarkanbrūno dzintaru. Dēvēt par rumenītiem pārējos Rumānijas dzintarus nebūtu korekti, jo tiem lielākoties raksturīga bāli dzeltena krāsa un augsta iekšējā plaisainība.

Simetīta nosaukums cēlies no Simeto upes, kuras krastos atrod Sicīlijas dzintaru. Šis neparastās krāsu gammas, bieži fluoriscējošais dzintars mūsdienās kļuvis par lielu retumu.

Birmīta krāsu gamma mainās no piesātināti brūnas līdz ūdeņaini iedzeltenai (heresa krāsa), bet tam nekad nav intensīvi dzelteno un kaula krāsas toņu. Visaugstāk tiek vērtēts ķiršsarkanais birmīts. Literatūrā bieži aprakstīta birmīta spēja fluoriscēt dienas gaismā zilganzaļā vai violetā krāsā. Diemžēl birmīta atradnes nu jau faktiski izsmeltas.

Kaut gan Dominikas dzintaru piemin jau Kolumbs, plaši pazīstams tas kļuvis tikai pēdējos 20 gados. Pēdējā laikā atklātās atradnes ir bagātas krājumu ziņā, te atrod arī salīdzinoši lielus dzintara gabalus. Tas ir vismīkstākais dzintars. Pēc pārējām īpašībām Dominikas dzintars ir līdzīgs simetītam. Ļoti reti izdodas atrast zilā krāsā fluoriscējošu dzintaru. Šādu dzintaru, pateicoties Kultūrkapitāla fonda atbalstam, izdevās iegādāties Latvijas Dabas muzejam. Apmeklētāji to varēs iepazīt pēc jaunās ekspozīcijas izveidošanas.

Rotas, drapes un zemūdeņu degviela

Visplašākā dzintara pielietošana saistāma ar dažādiem juvelierizstrādājumiem. Kopš senseniem laikiem tiek gatavoti dzintara piekariņi, pogas, krelles, bet vēlāk – aizvien sarežģītāki rotājumi. Dzintars plaši izmantots kulta priekšmetu darināšanā. Senas tradīcijas ir dzintara izmantošanā medicīniskiem mērķiem. Domājams, ka dziednieciskās īpašības dzintaram dod dzintarskābe, kas ir unikāls biostimulators. Tā kā praktiski dzintarskābi satur gandrīz tikai Baltijas dzintars, tad var uzskatīt, ka dziednieciskās īpašības piemīt tikai sukcinītam, turklāt katram gabaliņam dažādā mērā.

Sukcinīta ķīmiskais sastāvs noteic lielas daļas dzintara izmantošanu ķīmiskai pārstrādei. Rezultātā iegūst tīru dzintarskābi ārstniecisko preparātu ražošanai, un to izmanto kā stratēģisku materiālu atomzemūdenēs un kosmisko kuģu dzinējos, kā blakusproduktus iegūstot dzintara eļļu un dzintara laku. Pēdējos divus izmanto augstvērtīgu krāsu un laku ražošanā. Bez dzintara lakas nav iespējami darbi, veidojot zelta jumtu klājumus arhitektūras pieminekļos.

Jau izsenis izmantotas dzintara optiskās īpašības. Viduslaikos no dzintara tika gatavotas brilles. Arī mūsdienās vairākas optikas ražotājfirmas izmanto dzintaru optikas dzidrināšanai.

Dzintaru, it īpaši presēto jeb amberoīdu, izmanto kā izolatoru elektrotehnikā. Šādi dzintara serdeņi tika izmantoti arī iekārtās, kas noteica radiācijas līmeni pēc Černobiļas AES avārijas.

Vai dzintaru pazina senās pasaules kultūras?

Apgūstot civilizācijas vēsturi, mēs vispirms iepazīstam Seno Ēģipti, Asīriju, Grieķiju, Romu. Arheoloģisko atradumu klāstā, ko atstājušas šīs kultūras, sastop arī priekšmetus no dzintara, un ķīmiskās analīzes liecina, ka tas ir Baltijas dzintars. Dzintars un alva bija tās preces, kas pašas pirmās rosināja antīkās pasaules ļaudis interesēties par Eiropas ziemeļiem un rietumiem, un civilizācijas attīstība tika rosināta un veicināta šo preču apgrozības dēļ. Bronzas cilvēci simbolizēja bronzas ieroči un dzintara sakrālās rotas – to laiku laicīgie un garīgie aizsardzības ieroči.

Dzintars minēts asīriešu daiļamatnieku sarakstos, kas attiecināmi uz 1000. gadu p. m. ē. Asīrijas galvaspilsētā Ašurā un Bābelē dzintara krelles atrastas tempļu un torņu pamatos. Tigras krastā, kur bijusi asīriešu pilsēta Kalaha, atrasts asīriešu valdnieka Ašurnasirpala (883.-859. g. p. m. ē.) dzintara tēls. Analīzes to atzīst par Baltijas dzintaru.

Senie grieķi dzintaru sauca par elektronu, kas nozīmē – saules matērija; dzintara spēja, to trinot, uzlādēties un pievilkt sīkas daļiņas, vēlāk deva elektrības nosaukumu. Daudz dzintara kreļļu atrasts Mikēnu drupās, dzintara rotas greznojušas Tēbu dāmu plecus un matus, bet īpaši populārs dzintars bijis Senajā Romā. Piemēram, Akvilejas arheoloģiskajā muzejā glabājas dzintara kolekcijas, kurās atrodas dāmu kosmētikas priekšmeti, mitoloģiskas figūriņas un to grupas, augļu veidojumi, gredzeni. Īpašu interesi piesaista gredzenu ar sieviešu galvām kolekcija, kura veidota salīdzinoši īsā laika posmā m. ē. 60.-160. gados. Dzintara vērtību Senajā Romā raksturo fakts, ka par vienu dzintara gabalu varēja nopirkt spēcīgu vergu. Dzintara bumbiņas nēsāšana plaukstā dāmām uzskatīta par labā toņa pazīmi, bet Nerona valdīšanas laikā īpaši moderni skaitījās dzintarkrāsas mati. Ir pamats domāt, ka dzintaram bijusi īpaša – mistiska, rituāla un maģiska – nozīme Senās Romas sieviešu kārtas iedzīvotāju vidū.

Dzintara ceļi uz antīko pasauli

Senākās rakstītās ziņas par Baltijas dzintaru atrodamas Tacita rakstos. Viņš atzīmējis, ka aisti esot vienīgie, kas Baltijas jūras dārgumus vācot kopā un pārdodot citiem. Tā tirdzniecībā darbojās vairāki starpnieki, tāpēc fakti par ziemeļu zemēm, kur iegūst dzintaru, grieķu un romiešu aprakstos ir neprecīzi, bieži pat mistiski. Baltijas dzintara tirdzniecības ceļus uz antīkās pasaules zemēm daudz labāk par neskaidrajiem izteikumiem rakstos iezīmē dzintara depozīti.

Atskaitot Jitlandes ceļu, kur dzintara krājumi izsmelti jau p. m. ē., visi turpmākie ceļi ved vienīgi no Baltijas – Sambijas pussalas, Kuršu kāpas un Kurzemes piekrastes. Austrumu ceļš ved cauri Azovas un Melnajai jūrai. To izmantojušas arī Tuvo Austrumu valstis. Vislas – Dņestras ceļš noveda dzintaru pie Romas impērijas sliekšņa no austrumiem. Tā sauktie Morāvijas vārti atvēra ieeju pašā impērijas sirdī. Šī ieplaka savieno Oderas (arī Vislas) augšgalu ar Moravas augšteci un pie Bratislavas sasniedz Donavu. To sauc par lielo dzintara ceļu – tas ļoti aktīvi tiek ekspluatēts imperatora Nerona laikā, kad dzintara mode Romā sasniedz kulmināciju.

Kā dzintaru izmantoja Baltijā?

Jau tālā senatnē Baltijas jūras piekrastes iedzīvotāji dzintaru vāca ne tikai tirdzniecībai, bet izmantoja arī praktiski – rotās, dziedniecībā, rituālos. Vecākās atrastās dzīvnieku figūriņas tiek datētas ar 8.-7.gadu tūkstoti p. m. ē. Latvijas un Lietuvas teritorijā dzintaru sāka apstrādāt 4. gadu tūkstotī p. m. ē. Interesantākie dzintara izstrādājumu atradumi ir no Sārnates, Lubānas, Jodkrantes, pēdējā laikā no Pūrciema (Ģipka). Liela daļa šo atradumu veikti dr. Habil. hist. Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekles Ilzes Lozes vadībā. Viņa ir arī starptautiskās Aizvēstures un senās vēstures pētniecības asociācijas dzintara pētniecības komitejas locekle. No dzintara gatavoja piekariņus, krelles, vārpstiņu skriemeļus, kulta priekšmetus. Kā maģisku materiālu ar dziednieciskām īpašībām un reliģisko rituālu pavadoni dzintaru plaši izmantoja senās kaimiņu – slāvu – tautas Kijevas Krievzemē, Polijā.

Līdz ar krustnešu iebrukumu Baltijā 13. gs. vietējās dzintara apstrādes tradīcijas panīka. Dzintara iegūšanas monopoltiesības sev iedibināja Pomerānijas hercogi jūras krastu novados ap Dancigu. Vācu Ordenis, pārņēmis Prūsiju savā īpašumā, sagrāba pilnīgās īpašuma tiesības uz visu iegūto dzintaru. Par dzintara nenodošanu vietējos iedzīvotājus sodīja ar nāvi pakarot. Arī Latvijas piejūras ciemus «rotāja» karātavas dzintara zagļiem. Lai izsargātos no neapstrādātā dzintara zagšanas, darbnīcas tika veido-tas iespējami tālāk no atradnēm: Brigē (1302. gadā), Lībekā (1310.), Dancigā (1477.), Elbingā (1539.), Karalaučos (1641.). Cunftes galvenokārt nodarbojās ar lūgšanu kreļļu izgatavošanu. Pakāpeniski pilnveidojās dzintara apstrādes tehnika. 17. un 18. gs. raksturīgas no dzintara darinātas mozaīkas, inkrustācijas un dažādi veidojumi. Tas ir viens no dzintara apstrādes uzplaukuma periodiem, kurā tapa unikālais dzintara kabinets, vēlākā dzintara istaba. 19. gs. notiek pāreja no dzintara vākšanas uz dzintara ieguvi Jodkrantē, vēlāk Palmnikenes (Jantarnij) atradnēs; sākumā šahtās, pēc tam atklātos karjeros. Atradne ir jūras krastā, daļa tās klāta jūras ūdeņiem. Valdošās ūdens straumes, it īpaši pēc vētrām, no turienes joprojām nes dzintara gabalus, kurus izskalo Lietuvas un Latvijas piekrastē. Atradni izmanto Kaļiņingradas dzintara kombināts.

Kniepķeni, saktas un krelles

Tikai 19. gs., kad tika atcelts dzintara ieguves monopols, piekrastes iedzīvotāji varēja atjaunot gadsimtiem slēptās dzintarapstrādes etnogrāfiskās tradīcijas. Piekrastes iedzīvotāju tautastērpos saglabājušies trīs tipiski etnogrāfiskie dzintara priekšmeti. Tie ir kniepķeni, saktas un krelles. Kniepķenu izmanto sieviešu krekla apkaklītes sastiprināšanai, līdzīgi kā mūsdienās vīriešu kreklu aproces, tas bagātīgi rotāts piekariņiem. Šis motīvs šodien tiek plaši pielietots dažādu piespraužu veidošanā. Saktas, kas domātas dažādu apģērba gabalu stiprināšanai, veidotas tīrā dzintarā, no kreisās puses tajās iegravēts baltu tradicionālais ornaments. Parasti tām raksturīga apļa forma, bet sastop arī netipiskas formas, piemēram, sirdsveida, lapas veida u.c. Sastop arī metāla saktas ar dzin-tara actiņām. Krellēm raksturīgas trīs formas: cilindriskā, muciņveida, noapaļotās. Bieži atrod dzintara krustiņus. Līdz pat 20. gs. sākumam Liepājas piekrastē strādāja veselas dzimtas, kuru galvenais ienākumu avots bija dzintara zveja.

Milzeņi

Tie atrasti Prūsijā 1803. gadā – 6750 g un 1860. gadā – 9700 g. Viduslaikos esot atrasti arī lielāki – 12 kg, 16 kg smagi dzintari, taču precīzāku ziņu nav. Kaļiņingradas dzintara muzejā glabājas 4280 g smags dzintars, kurš atrasts 20. gs. 50. gados. Pasaulē lielākais mūsdienu atradums zināms no Saravakas atradnes Malaizijā – tas sver vairāk nekā 150 mārciņu, glabājas Štutgartes Dabas muzejā.

Kas ir iedzintarojumi?

Dzintars ir unikāls mumificētājs, tāpēc iedzintarojumi piesaista vispārēju ievērību. Vislielākais ieslēgumu īpatsvars ir kukaiņiem – 80%. Aromātiskie sveķi pievilinājuši «dzintara meža» mazos iemītniekus un, ieslēgtus mirdzošās skavās, iznesuši tos cauri gadu miljoniem, tā saglabādami liecību par tā laika entamofaunu. Iedzintarojumos sa-stop daudz zirnekļu, ir arī unikāli atradumi – iedzintarota ķirzaka, iedzintarota varde. Pārdošanā izsenis sastop to viltojumus. Ieslēgumi palīdz precizēt dzintara vecumu.

Bieži iedzintarojumos sastop augu atliekas, kuras gan daudz grūtāk nosakāmas. Pēc tām cenšas restaurēt «dzintara meža» ainavu. Piemēram, gan Eiropas, gan Amerikas dzintaros atrod purva cipresi. Tas ļauj domāt, ka arī purva cipreses sveķi varētu būt izejviela dzintara veidošanai. Ir arī ieslēgtas minerālu daļiņas, augsnes gabaliņi. •