Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Latvijas armija – viszaļākā Austrumeiropā

Sallija Benfelde,
«Nedēļa», speciāli «Vides Vēstīm»;
Andas Krauzes foto


Aizsardzības ministrijai un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem ir sava vides aizsardzības stratēģija, kuras mērķi vides aizsardzības jomā, tāpat kā visai Latvijai, ir saglabāt augstus vides kvalitātes standartus, samazināt piesārņojumu un racionāli izmantot dabas resursus. «Vides Vēstis» uz sarunu par šo mērķu īstenošanu aicināja Aizsardzības ministrijas valsts sekretāra padomnieci vides aizsardzības jautājumos Ilonu Ekmani.

Pirmajā brīdī jēdzieni «armija» un «vides aizsardzība» šķiet nesavienojami. Ilona Ekmane, kura Vides ministrijā nostrādājusi sešus gadus, bet tagad jau septīto gadu strādā Aizsardzības ministrijā, smejot apstiprina, ka tas ir visai plaši sastopams uzskats, proti, armija vairāk tiek saistīta ar iznīcināšanu, pat ja tā aizsargā savu zemi un tautu.


Vai ideja par to, ka arī armijai ir jārūpējas par vides aizsardzību, ir Eiropas Savienības prasība vai tā tomēr ir Latvijas nostāja, ka arī armijai jābūt zaļai?

Eiropā šāda nostāja nav nekas jauns. Nezinu, vai var teikt, ka tā ir Eiropas Savienības regulu prasība. Eiropā tā ir pati par sevi saprotama lieta, bet regulas vienīgi palīdz sakārtot vidi, piemēram, poligonos, tā, lai dabai nenodarītu kaitējumu turpmāk. Ja raugāmies, kāda ir atšķirības starp vecajām Eiropas Savienības dalībvalstīm un Latviju, atšķirība ir tā, ka tur militāro aktivitāšu daudzums un daudzveidība ir stipri lielāka nekā Latvijā. Viņiem daba ir uz izsmelšanas robežas, un militārās aktivitātes tiek ierobežotas, lai nenodarītu kaitējumu dabai. Latvijā situācija ir pretēja. Es negribu teikt, kas padomju armija darīja daudz laba – nē, tā nepavisam nebija. Tomēr, ilgstoši darbojoties vienā un tajā pašā teritorijā un veicot vienas un tās pašas aktivitātes, daba tām pielāgojas – teritorijā izveidojas unikālas augu un dzīvnieku kopas, kurām šīs aktivitātes vajag. Pēc 50 intensīvas aktivitātes gadiem Ādažos ir izveidojušās šādas kopas, kuru pastāvēšanu var nodrošināt tikpat aktīva darbība. Mūsdienās Latvijas armija ir mazāka, mums vairs nav tik daudz tanku – to ir tikai trīs.

Tas taču ir paradokss, ka daba cieš no tā, ka poligonā vairs tik daudz nešauj, nespridzina un nebrauc tanku armādas.

Jā, tas tiešām ir paradokss, bet tā ir.

Ko tur var līdzēt? Mēs taču neiegādāsimies vēl simtiem tanku? Un kādā veidā, piemēram, šo tanku trūkums kaitē dabai?

Te nu mēs nonākam pie Eiropas Savienības... Ar fondu palīdzību mēs kompensējam tās aktivitātes, kuras mūsu armija neveic, tādā apjomā un tādā daudzumā, kā tas tika darīts iepriekš.

Ko tas nozīmē? Vai mēs šaujam gaisā? Rokam bedres, spridzinām?

Rokam smilšu bedres, laižam pāri traktorus... Latvijā ir lielākās atklātās platības visā Austrumeiropā, kurās aug virši. Tā kā nav tanku, kas šīs platības izbraukā, tad vai nu ar rokām, vai ar traktoriem tiekam vaļā no krūmiem un bērziņiem, kas lielā daudzumā parādās šajos viršu laukos.

Tātad savulaik lielās viršu platības izveidojās tik lielas tādēļ, ka armijas tehnika, ejot pāri, iznīcināja krūmus, mazos kociņus un virši varēja brīvi augt?

Tieši tā arī notika, un, lai saglabātu viršu segumu, ir jāturpina darīt to pašu, taču tas nav iespējams ar trīs tankiem. Eiropas Savienība piešķīra līdzekļus, lai mēs varam izcirst viršu klajumus un padarīt tos tādus pašus, kādi tie ir bijuši agrākajos gados. Tas tiešām ir paradokss. Veicot dabas vērtību izpēti Ādažu poligonā, tika sastādīta karte, kur ar sarkaniem punktiņiem apzīmējām saglabājamo augu vai dzīvnieku kopu. Pirmajā brīdī baidījos šo karti rādīt armijas cilvēkiem, jo arī mana pirmā reakcija bija: mums taču būs jāslēdz poligons! Tur ir tik daudz dabas vērtību! Mēs esam pieraduši – ja jau aizsargājams, tad neko nedrīkst darīt! Šajā gadījumā ir tieši pretēji – mums jāturpina darīt to, kas darīts visu laiku, pat vēl intensīvāk. Vārdu sakot, sākumā nobijos, ko nu tagad darīt, bet vēlāk, runājot ar Dabas fonda cilvēkiem un kolēģiem ārvalstīs, secinājām, ka mums jāturpina darīt to pašu, kas darīts, un ka šīs augu un dzīvnieku kopas poligonā ir tikai tādēļ, ka šeit notiek militārās aktivitātes. Kā jau sacīju, konkrētie biotopi ir izveidojušies tikai ilgstošu un vienveidīgu aktivitāšu dēļ.

Vai jūsu sacītais nozīmē to, ka Eiropā militāra rakstura darbības poligonos ir tik intensīvas, ka biotopi, kas tur radušies, vairs nevar saglabāties? Citiem vārdiem sakot, darbība sasniegusi to robežu, kuru pārkāpjot, vairs nevar saglabāties nekas?

Jā, tur darbību limits ir sasniegts, tādēļ darbība poligonos tiek ierobežota. Mūsu situācija ir pretēja, poligonam vēl ir iespēja attīstīties. Bet viena lieta gan jāpaskaidro. Mums ir karte, kurā redzamas dažādas zonas: ir īpašas aizsardzības zona, kurā darbība jāierobežo; ir zona, kurā var notikt tikai viena veida šaušanas apmācības; ir zonas, kurās drīkst braukt un kurās to nevar darīt. Plānojot darbības, armijas cilvēki izmanto šo karti, jo dabas vērtības ir galvenais. Pastāstīšu kādu piemēru. Tas bija pirms gadiem četriem, kad pie mums atbrauca amerikāņu kolēģi. Mēs viņus aizvedām uz Ādažiem, rādījām visu un stāstījām, parādījām arī šo karti ar sarkanajiem punktiņiem. Amerikāņi jautāja mūsu armijas cilvēkiem, kas ir pirmais dokuments un pirmie nosacījumi, kas tiek ievēroti, plānojot darbības. Mūsējie viņiem parādīja Ādažu poligona dabas aizsardzības karti un sacīja, ka tas ir pirmais, ko viņi ņem vērā plānojot. Toreiz amerikānis pagriezās pret mani un sacīja: «Tā ir viszaļākā armija, kādu esmu redzējis.» Biju lepna un priecīga, jo es jau nebiju mācījusi, ka armijas cilvēkiem tā jāsaka. Viņu atbilde liecināja, ka viņi visu ir sapratuši un tā arī rīkojas. Vēl kāds cits gadījums. Pie mums viesos bija Ķīnas bruņoto spēku pārstāvji. Ādažos viņiem tika rādīta dabas aizsardzības karte un plāni, un ķīnieši vaicāja, vai tiešām mūsu armijas cilvēki neiet iekšā atsevišķās vietās, lai gan poligons taču ir domāts armijai!? Mūsējie atbildēja, ka, protams, to nedara, jo tur ir aizsargājamas dabas vērtības. Ķīnas kolēģiem bija grūti tam noticēt un to pieņemt. Kad man pastāstīja par šo sarunu, man ap sirdi kļuva tik labi – armijas cilvēki ir sapratuši, ka dabas aizsardzība ir vajadzīga un ka tā nemaz neierobežo viņu darbību. Kad sāku strādāt, tas bija mans vadmotīvs – no vides aizsardzības nav jābaidās, tā neko neatņem. Vēl vairāk – armija var tikai iegūt. Tagad, kad izmantojam Eiropas Savienības fondus, armijas cilvēki ir pārliecinājušies, ka viņi ir tikai ieguvēji, jo armijai paliek vairāk savas naudas, kura nav jāizmanto vides aizsardzībai. Starp citu, ar savām vides aizsardzības aktivitātēm mēs izceļamies NATO valstu vidū, bet starp mazajām valstīm esam īsti pirmrindnieki (smejas). Mēs nevaram lepoties ar īpašu militāro tehniku, to var vecās Eiropas valstis, bet mums ir sava niša, mēs pamatoti varam lepoties ar padarīto vides aizsardzībā.

Vai Ādažos ir arī aizsargājami dzīvnieki, kas piemērojušies dzīvei poligonā?

Jā, Ādažos ir smilšu krupji, kas dzīvo teritorijā esošajos smiltājos. No Latvijas īpaši aizsargājamajiem putniem jāmin pupuķis, kas bijušās armijas būves poligonā izvēlējies par savu dzīvesvietu. Dabas fonda pārstāvji mēģināja pupuķi aizmānīt no šīm būvēm uz speciāli gatavotiem būriem, bet putni labprātāk savas ligzdas vij vecajās dzelzsbetona būvēs. Domājam, ka saņemtās Eiropas naudas ietvaros varētu nojaukt un aizvākt tās betona būves, kurās pupuķi neligzdo, jo vides aizsardzība ir arī estētiskas ainas veidošana.

Mums ir īpaši izstrādāts reglaments – «Reto un apdraudēto augu un dzīvnieku sugu aizsardzība Ādažu poligonā», ar kuru jāiepazīstas katram armijas cilvēkam, kurš pirmo reizi tur ierodas, neatkarīgi no tā, vai viņš ir Latvijas vai ārvalstu iedzīvotājs.

Pastāstiet, lūdzu, arī par dabas liegumu «Lieluikas un Mazuikas ezeri».

Šie ezeri atrodas pie pašas Ādažu poligona robežas. Ezeri ir unikāli ar to, ka vienīgie Austrumeiropā – it īpaši Mazuikas ezers – ir saglabājušies tik tīri. Acīmredzot tas ir tādēļ, ka tie ilgstoši nav bijuši pieejami sabiedrībai. Tagad mēs strauji šos ezeriņus zaudējam, un tas notiek atpūtnieku dēļ. Tā ir nomaļa vieta un līdz šim vēl nebija tik piedrazota. Tagad ap šiem ezeriņiem ir daudz cilvēku, un viņi rīkojas ļoti cūciski.

Ja tas ir dabas liegums, vai piedrazotājus nevarētu sodīt ar lieliem naudas sodiem?

Iedomīgajiem jaunbagātniekiem ar džipiem pat pāris simti latu tāds nieks vien ir. Vai tiešām šie cilvēki domā, ka viņu mūžam pietiks ezeru? Loģiski, ka cilvēks meklēs citu vietu, jo piecūkotajā vairs negribēs palikt. Lai gan... Man stāstīja par redzēto: cilvēki uzcēluši telti tieši blakus atstāto mēslu kaudzēm un jutušies ļoti labi. Pašlaik ap abiem Ādažu ezeriņiem ir īsta cūku kūts, vēl sliktāk – netrūkst pat izlietotu pamperu. Es nesaprotu šos cilvēkus – vai tiešām ir tik grūti aiz sevis visu savākt, vai tiešām ir patīkami, ka vide kļūst par mēslu kaudzi? Tāpat mani pārsteidz to cilvēku rīcība, kas ved uz poligonu būvgružu un atkritumu kravas un izgāž, jo tas taču ir tikai armijas poligons! Es to nespēju saprast! Mēs katru gadu divas reizes rīkojam sakopšanas talkas, bet poligona rota to dara biežāk. Tomēr ezeriņus tas neglābj, un mēs domājam, ka teritoriju ap ezeriņiem atkal vajadzētu iedzīvotājiem slēgt. Nekas cits laikam neatliks. Tiesa, pašlaik tiek pārskatīta sodu sistēma tiem, kas pārkāpj aizliegumus iebraukt kāpās, un arī tiem, kas piemēslo dabas liegumus. Mēs gaidām un ceram, ka šī sodu sistēma kļūs bargāka.

Armijas vides aizsardzības stratēģijā ir vesela sadaļa par atkritumu apsaimniekošanu. Vai tā atšķiras no pamatnostādnēm, kas pieņemtas Latvijā?

Nē, pamatos šīs nostādnes neatšķiras, jo atkritumu apsaimniekošanas stratēģija Bruņotajiem spēkiem tika veidota, pamatojoties uz mūsu valsts stratēģiju šajos jautājumos. Vienīgā atšķirība ir tā, ka mēs atkal gribējām būt pirmie (smejas) un gribējām pirmie sākt atkritumu šķirošanu. Kā zināms, no nākamā gada Latvijā sāksies atkritumu šķirošana, bet mēs gribējām to darīt šogad. Diemžēl tas nav tik viegli izdarāms – Bruņoto spēku vienības ir izkliedētas pa visu Latviju, un pakalpojuma sniedzēji, kas noslēguši līgumus par pakalpojumu, ir dažādi, ne visi var nodrošināt sašķiroto atkritumu savākšanu. Kad rakstījām šo minēto stratēģiju, mans mērķis bija pieradināt pie domas, ka atkritumi jāšķiro, pat tad, ja uzreiz nav iespējams šķirošanu veikt. Vai zināt, kur ir visvieglāk ieviest zaļās idejas? Armijā! Ir pavēle, un tā ir jāizpilda. No vienas puses, tas it kā ir slikti, jo pavēle tiek pildīta, bet apziņas par to vēl nav. No otras puses, mēs apziņu veidojam, piemēram, ar kursiem. Divreiz gadā mums ir semināri, uz kuriem sasaucam visus vides virsniekus, kuriem pienākumi vides jomā ir kā papildu pienākumi, tikai Ādažos mums ir atsevišķa vienība «vides virsnieks». Bruņotajos spēkos daudzas lietas ir izdevies ieviest ātrāk nekā sabiedrībā. Tas ir kā uzmundrinājums.

Vai pirms septiņiem gadiem, kad sākāt strādāt Aizsardzības ministrijā, jūs sagaidīja ar izpratni?

Pirms manas atnākšanas kaut kas bija darīts, bet nekas liels padarīts nebija. Ja man toreiz nebūtu bijis ministra Kristovska un arī valsts sekretāra atbalsta un uzticības, es neko nebūtu spējusi paveikt. Man ir laba komanda, kas palīdz ieviest un īstenot visas zaļās idejas Bruņotajos spēkos. Sevišķi vēlos atzīmēt pirms četriem gadiem izveidotās Aizsardzības īpašumu aģentūras Vides nodaļas darbu. Ja nebūtu visu šo zaļi domājošo cilvēku, diezin vai varētu paveikt visu to, ko esam šobrīd paveikuši. Vispārējā attieksme 2000. gadā bija aptuveni tāda: vides aizsardzība!? – Mēs taču esam armija! Tikai pateicoties ministra nostājai, viss sāka mainīties, un pamazām radās izpratne, mainījās arī attieksme. Neuzticība no armijas cilvēku puses toreiz bija labi saprotama – es esmu «civils» cilvēks, sieviete un turklāt gados jauna! Tas bija neizbēgami, ka militārā vidē uz mani raudzījās ar šaubām. Tagad tas ir mainījies, arī tagadējais ministrs Slakteris atbalsta vides aizsardzības nostādnes Bruņotajos spēkos. Vārdu sakot, pirmkārt, palīdzēja ministrijas vadības atbalsts; otrkārt, armijas cilvēki pamazām saprata, ka man tomēr var uzticēties; treškārt, viņi redzēja, ka arī no vides aizsardzības ir kāds labums – jau minēju kaut vai to, ka tagad armijai paliek vairāk naudas, jo vides aizsardzības jomā ir Eiropas nauda.

Patiesībā jau droši vien nav cilvēka, kas būtu pret vides aizsardzību, kas gribētu degradētu, piesārņotu un iznīcinātu dabu. Problēma parasti ir tā, ka cilvēki rūpes par vidi vienmēr saista ar ierobežojumiem un aizliegumiem. Un tad rodas jautājums: kā man kompensēs to, ka no kaut kā jāatsakās? Kāda ir alternatīva?

Jā, tā ir, jūs precīzi pateicāt. Militārajā jomā strādā ļoti pragmatiski cilvēki. Pirmajos gados es mēģināju armijas cilvēkus padarīt par saviem draugiem šajos jautājumos, rast risinājumu kompromisus, nevis uzbrukt. Es vienmēr centos neaizmirst, ka es tomēr pārstāvu militārā sektora intereses. Tagad man par to vairs nav īpaši jāatceras, jo viss nostājies savās vietās – gan armijas intereses, gan vides aizsardzība. Un vēl – sešus gadus biju nostrādājusi Vides ministrijā, pazīstu cilvēkus tur un zinu, kam varu uzticēties, un viņi to pašu zina arī par mani. Tādēļ man ir saikne ar Vides ministriju, daudzus jautājumus man tādēļ ir vieglāk risināt. Turklāt, strādājot Vides ministrijā, es pasauli redzēju tikai melnā un baltā krāsā, man likās, ka viss ministrijā rakstītais ir jāizpilda burts burtā. Tagad esmu ieraudzījusi, ka pasaulē ir arī pelēkā krāsa, tā ir sarežģītāka un arī interesantāka, nekā man likās tolaik. Jā, Vides ministrijā ir cilvēki ideālisti, un es arī joprojām esmu ideāliste – pretējā gadījumā es nevarētu te strādāt. Bieži, it īpaši pirmajos gados, armijas cilvēki domāja un sacīja, ka kaut ko nevar ieviest un izdarīt tādēļ, ka to nevar izdarīt. Savukārt es, par spīti tādai pārliecībai, sacīju, ka to var izdarīt, ka es izdarīšu, un, pateicoties šai spītībai un neatlaidībai, galu galā mēs to izdarījām!

Sacījāt, ka armijas cilvēkus «vides pusē» dabūja tas, ka tagad armijai paliek vairāk naudas, un tas, ka mūsu armija ir labākā un armijas cilvēki saņem atzinību par padarīto darbu. Tomēr domāju, ka ārpus šīm racionālajām un ļoti praktiskajām lietām ir tīri cilvēciskais gandarījums: mēs to izdarījām! Paraugieties, tā ir mūsu daba!

Mēs, vides cilvēki, varam plivināties mākoņos, fantazēt un priecāties, bet armijas cilvēki tiešām ir praktiski. Viņi vai nu saka, ka tā tas nevar notikt, vai arī domā par praktiskiem ieguvumiem vai zaudējumiem. Un tas ir labi, jo reizēm vajag kādu, kas noliek atpakaļ uz zemes. Taču jums ir taisnība – arī praktiskie armijas cilvēki no sirds priecājas un ir lepni. To labi parāda kaut vai pieminētais stāsts par ķīniešiem, kuriem mūsējie teica, ka armija tajā sektorā neiet, tur taču ir mūsu dabas vērtības! Mēs domājam par nākotni!

Aizsardzības ministrijā labi ir tas, ka varu darīt visu, – ja man ir idejas, varu tās īstenot. Protams, tā ir arī atbildība, un tas ir pienākums. Es nevaru nodarboties ar mākoņu stumdīšanu, jābūt reālam darbam. Turklāt – ja es kaut ko saku, tad man jābūt pārliecinātai, ka tā tas tiešām ir. Tādēļ nekad neizliekos gudrāka vai varošāka, bet godīgi pasaku, ja kaut ko nezinu vai vēl neesmu par to pārliecināta. Man pašai ir vajadzīga pilnīgi droša un ticama informācija, ko nodot tālāk. Un es pati vienmēr cenšos, lai tas, ko es saku, atbilstu patiesībai.

Gribu teikt, ka pamatu pamatā ir vides apziņa, kas jāveido un jāpilnveido ne tikai armijā, bet visā sabiedrībā, jo galu galā armijas cilvēki ir daļa no sabiedrības. Un mēs visi nākam no ģimenēm. Obligātā dienesta puiši piedalījās sakopšanas talkās un redzēja, kādi mēsli ir ap Lieluikas un Mazuikas ezeriņiem, un es domāju, ka varbūt vismaz kāds no viņiem saprata, ka tāda rīcība vienkārši ir cūciska un nepieņemama.

Mēs visu laiku runājam par sauszemes spēkiem, bet mums taču ir arī Jūras spēki un Gaisa spēki.

Mūsu Jūras spēki ir ļoti zaļi un rūpējas par to, lai uz viņu mazā sauszemes gabaliņa – kuģa – viss tiktu savākts un nekas netiktu pamests. Atgriežoties krastā, eļļa tiek nodota, nevis izlieta. Bet ir kāda lieta, ar ko mūsu Jūras spēki atšķiras no citiem visā pasaulē – mūsu Jūras spēki piedalās putnu skaitīšanā, ko rīko ornitologi. Sākumā viņi bija mazliet skeptiski, bet tagad ir aizrāvušies ar šo ideju un nu jau ne tikai nogādā putnu skaitītājus un zinātniekus vajadzīgajās vietās, bet arī paši labprāt vēro un skaita putnus. Viņi ir lepni, ka piedalās šajā Eiropas projektā, un mēs ar to esam slaveni, jo esam vienīgie Bruņotie spēki, kas to dara. Runājot par Gaisa spēkiem, jāteic, ka tās dažas mūsu lidmašīnas un mazliet vairāk nekā desmit helikopteru vienkārši nevar būt un nav gaisa piesārņotāji.

Mēs tiešām esam zaļākā Austrumeiropas armija un varbūt pat viszaļākā armija pasaulē! •