Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Uz metāllūžņos nodotiem kuģiem būvēta nākotne

Aivars Kļavis;
Ziedoņa Safronova foto


Brīdis, kad pēdējais latvju zvejnieks pamās jūrai ardievas un, atviegloti nopūties, sagriezīs savu kuģīti metāllūžņos, vairs nav aiz kalniem. Kas notiks pēc tam, neviens nezina. Iespējams, bijušo zvejnieku bērni savas sētas pārvērtīs viesu mājās un, izgreznojuši pagalmus ar tīkliem, gaidīs tūristus. Tas būtu viens no labākajiem variantiem, jo saglabātos vismaz atmiņas, daļēji – arī zvejniekciemu kultūrvēsturiskā vide un tradīcijas. Tomēr daudz ticamāk, ka notiks pavisam kas cits – bijušie zvejniekciemi pamazām kļūs par turīgu valsts iedzīvotāju privātīpašumu, vasarnīcu, atpūtas un izklaides vietām, bet nākamajā desmitgadē, pilnīgi iespējams, arī par lielāko pilsētu guļamrajoniem. Šis process jau ir aizsācies un apturēt to vairs nav iespējams.


Kāpēc Eiropa mūs nesaprot?

Vasaras sākumā Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta (LVAEI) rīkotajā zivsaimniecības nozares speciālistu viedokļu apmaiņā zemkopības ministrs Mārtiņš Roze vairākkārt uzsvēra, ka zvejniecība ir ne tikai neatņemama Latvijas ekonomikas sastāvdaļa, bet arī nācijas identitātes zīme. «Zvejniecība, zivsaimniecība un zivju rūpniecība Latvijā bija, ir un būs,» teica ministrs, tūlīt pat piebilzdams, ka jautājums esot vienīgi, cik saprātīgi tiks izmantotas dabas dotās iespējas un cik efektīvi liks lietā ES Zivsaimniecības fonda ar valsts līdzfinansējumu piešķirtos līdzekļus. Tiesa, M. Roze atzina, ka šie nedaudz vairāk par 115 miljoniem latu, ko ir izredzes saņemt nozarei, ne tuvu nesedz visas vajadzības, tāpat kā nespēj atrisināt gadu gaitā samilzušās problēmas. Tiesa, sadalot šo summu pa gadiem, skaidri redzams, ka aptuveni 16,5 miljoni latu gadā veselai nozarei ir drīzāk nekas nekā kaut kas. Jo īpaši tad, ja zinām, ka vietējā tirgū paliek tikai 5% no saražotā un ka zivju pārstrāde strādā galvenokārt eksportam – piemēram, 2005. gadā konservi vien tika eksportēti 54,4 miljonu latu vērtībā. Tātad patiesībā šī nozare ir tāda vistiņa, kas varētu dēt valstij zelta oliņas, ja vien nebūtu paredzēta nokaušanai. Turklāt ir vairāki iemesli, kas šo procesu būtībā padarījuši neatgriezenisku.

Runājot par zvejniecību, tātad jomu, kas nodrošina visu nozari ar izejvielām, galvenā problēma ir tā, ka Latvijā palikuši vairs tikai 134 kuģi, no kuriem gandrīz puse ir vecāka par 30 gadiem un tikai trīsdesmit no šiem kuģiem aprīkoti zvejai ar tīkliem. Tātad zvejas flote ir neglābjami novecojusi. Bet tā ir tikai pusbēda. Otra pusbēda, ka nav nekādu izredžu to atjaunot. Pēdējos desmit gados uzbūvēti vidēji 0,4 kuģi gadā. Kāpēc? Tāpēc, ka jauns kuģis maksā aptuveni 2,2 miljonus eiro. Vidēji Latvijā vienam īpašniekam pieder 2,3 kuģi. Gadā, ņemot vērā visus limitus, ar diviem kuģiem iespējams nopelnīt aptuveni 6000 latu. Turklāt tā ir itin laba peļņa. Bet, lai sakrātu 2,2 miljonus eiro, vienalga nepieciešami 250 gadu. Lūk, kāpēc paši saviem spēkiem zvejnieki pie jauniem kuģiem nevar tikt. Viņi vienkārši tik ilgi nedzīvo.

Savukārt, kā uzskata Zivsaimniecības asociācijas priekšsēdētājs un Nacionālās zvejniecības ražotāju organizācijas valdes priekšsēdētājs Inārijs Voits, pārredzamā nākotnē mūsu zvejniekiem nav ne mazāko izredžu saņemt ES struktūrfondu naudu vai valsts jeb ES garantijas banku kredītiem.

«Pirms 2004. gada, kad ES pievienojās jaunās dalībvalstis, Eiropa zivsaimniecības modernizācijā, tajā skaitā arī jaunu kuģu būvē, ieguldīja ļoti daudz naudas. Un tagad vecās dalībvalstis mums ir tālu, tālu priekšā, bet jaunās nekādi nevar pierādīt, ka tām arī vajag atjaunot savu floti. Mūs vienkārši nedzird. Toties izvirza tos pašus nosacījumus, kādus vecajām dalībvalstīm. Un galvenais arguments – tagad ES kuģu ir par daudz, tāpēc nevar būt ne runas par jaunu iegādi. Vispirms jāsagriež vecie. Taisnība – arī viņi griež un griezīs tāpat kā mēs. Atšķirība tikai tā, ka tad, kad viņi sagriezīs vecos, tiem paliks jaunie. Mums nepaliks nekas. Līdz ar to zvejniecība kā tautsaimniecības nozare beigs pastāvēt,» – tā Inārijs Voits.

Ar ātrumu desmit kuģi gadā

Situācijā, kad Latvijas zvejas flotes, kas zvejo aiz piekrastes robežas, vidējais vecums ir 28 gadi, asociācija par vienīgo izeju no situācijas uzskata nozvejas palielināšanu uz vienu kuģi. Patiesībā tā, protams, nav izeja, bet gan mēģinājums bremzēt nenovēršamo lejupslīdi un «iešanu uz nekurieni», uzskata I. Voits. Labprātīgi atsakoties no vecajiem kuģiem, zvejnieki vismaz saņem kompensāciju – 100-150 tūkstošus latu. Dažam ar to pietiek mierīgām vecumdienām. Cits uzsāk jaunu biznesu. Tomēr lielākā daļa, kam kuģu vairāk, kompensācijas naudu iegulda citu remontā vai pārstrādes uzņēmumā. Vienlaikus nepieciešams palielināt nozveju uz vienu kuģi. Ja 2004. gadā, kad jūrā gāja 189 kuģi, tā bija 432 tonnas uz kuģi, tad šogad tai vajadzētu būt 700 t, bet vēl pēc trim gadiem, kad paliks vairs tikai 80 kuģu, – 1000 tonnu. I. Voits domā, ka tas būtu optimālais daudzums, kas ļautu realizēt ES piešķirtās kvotas, atbilstu reālajiem zivju resursiem, vides aizsardzības prasībām un vienlaikus nodrošinātu pārstrādātājus ar nepieciešamajām izejvielām. Problēma tikai tā, ka, sadārdzinoties energoresursiem, nozvejai uz vienu kuģi vajadzētu būt 1200 tonnu. Zvejnieki vienkārši netiek līdzi cenām.

Tomēr galvenais – kad būs sasniegta šī optimālā robeža, laiks neapstāsies. Kuģi turpinās novecot. Tos nāksies sagriezt lūžņos, un zvejas flote tupinās sarukt ar ātrumu desmit kuģi gadā. Līdz 2020. gadam, kā tiek plānots, no visas kādreizējās bagātības desmit vairs tikai arī paliks. Skaidrs, ka jau ilgi pirms tam realizēt ES kvotas nebūs iespējams, un aiz Latvijas piekrastes ūdeņiem parādīsies citu valstu zvejnieki.

Dioksīns un «blondīnes», kas dodas cīņā par Krievijas tirgu

Tas, ka, samazinoties kuģu skaitam vai kopējai nozvejai, atjaunosies zivju resursi patukšajā Baltijas jūrā, ir maldīgs uzskats. Latvijas Zvejnieku federācijas valdes priekšsēdētājs Ēvalds Urtāns: «No zivīm Baltijas jūrā šobrīd visvairāk ir apdraudētas mencas, lai gan Latvijas zvejnieki atbilstoši savam aprīkojumam un tehniskajām iespējām nozvejo tikai nelielu daļu no tām. Uzskata, ka apdraudētas ir arī akmensbutes, bet, manuprāt, jūrā to ir vairāk, nekā domājam. Jautājums drīzāk ir par zivju krājumu analīzes un novērtējuma iespējām. Un tas, ka šie novērtējumi dažos gadījumos cits no cita atšķiras pat 3-5 reizes, ir aizdomīgi.»

I. Voits zina teikt, ka skandināvu – sevišķi dāņu – jūrnieki nemaz neslēpj vēlmi pēc iespējas drīzāk sākt zvejot netālu no Baltijas valstu krastiem. Neformālās tikšanās reizēs viņi atklāti prasot: «Nu, cik ilgi jūs izturēsiet? Divus gadus, četrus...?» Tā kā latvieši tik drīz padoties negrasās, tad cīņā par šā reģiona zivju resursiem tiek izmantotas arī citas metodes.

Jau pieminētajā LVAEI organizētajā diskusijā AS «Brīvais vilnis» valdes priekšsēdētājs Arnolds Babris uzsvēra, ka viens no šādiem draudiem mūsu zivsaimniecībai ir dioksīns, kurš daļu no Baltijas jūras zivīm pēc ES standartiem it kā padarot uzturā neizmantojamas. Norma, tāpat kā secinājumi, esot pārspīlēti. Drīzāk kampaņas pamatā ir dāņu un citu ES veco dalībvalstu zvejnieku vēlme zvejot Baltijas brētliņas lopbarības miltiem. Tā – kā jau ātraudzīga zivs – šim nolūkam ir ļoti izdevīga izejviela. Savukārt Latvijā uz tām pašām brētliņām lielā mērā balstās visa zivju pārstrāde un arī eksports. Piemēram, 2005. gadā nozvejoja 138 542 t brētliņu, saražoja 72 443 t konservu, no tiem 68 793 t tika eksportēti.

A. Babris uzreiz gan pievērsa uzmanību kādai pretrunai šajā dioksīna skandālā: brētliņā, kas ir ātraudzīga zivs un kas tiek zvejota jau otrajā gadā, nemaz nevar uzkrāties dioksīns, jo šim procesam nepieciešams daudz ilgāks laiks. Un visvairāk dioksīna ir tieši okeānu dziļūdens zivīs. Tomēr šis fakts nemazina draudus mūsu zivsaimniecībai.

Zemkopības ministrs M. Roze gan apgalvoja, ka pašlaik ir veikts pētījums, ar ko iepazīstinātas attiecīgās ES institūcijas, nodibināta komisija, kas strādājot ar šo jautājumu, un tiekot darīts viss, lai panāktu Latvijai pozitīvu risinājumu.

Otrā problēma, par ko tiek runāts jau tieši gadu, ir benzo(a)pirēna saturs šprotēs, divu Latvijas lielāko šīs produkcijas ražotāju padzīšana no Krievijas tirgus un ievērojama produkcijas realizācijas iespēju ierobežošana pārējiem pārstrādes uzņēmumiem. Arī to A. Babris, kura vadītais uzņēmums cietis visvairāk, uzskata par manipulāciju ar normām un ekonomisku pasūtījumu Krievijas šprotu ražotāju interesēs. Analīzes liecinot, ko pašu Krievijas šprotu ražotāju produktos ir 7 mikrogrami benzo(a)pirēna uz kilogramu produkta, kamēr Latvijai tiek pieprasīts 1 mikrograms. AS «Brīvais vilnis» valdes priekšsēdētājs uzskata, ka tādu normu ne tikai nav iespējams precīzi izmērīt, bet arī praktiski ievērot, jo minētais 1 mikrograms jau ir eļļā, ko izmanto šprotu ražošanā.

Viņam piekrīt arī Pārtikas un veterinārā dienesta Zvejas produktu uzraudzības sektora vadītāja Vija Ķepīte. Jau 5 mikrogrami uz kilogramu benzo(a)pirēna (tā ir norma, ko noteikusi ES un kas attiecināma uz tādiem produktiem kā šprotes) esot ļoti augsts slieksnis. Taču tas ir praktiski izpildāms, lai arī ar grūtībām. Normu 1 mikrograms praktiski neesot iespējams garantēt. Vienīgais veids – zivis nenokūpināt līdz galam. Paši ražotāji šīs šprotes saucot par «blondīnēm», un tām vairs neesot nekā kopēja ar produktu, ko pazīstam kā «Rīgas šprotes». Tomēr garantijas, ka izstrādājums galu galā atbildīs mūsu Austrumu kaimiņa izvirzītajām prasībām, vienalga neesot.

«Nereti gadās, ka ražotājiem izbrāķē lielas partijas. Veseliem vagoniem gatavās produkcijas. Ražotājs ir pilnīgi pārliecināts, ka iekļausies tajā vieniniekā, bet izrādās – četri. Tātad partijai, no kuras ņemtas analīzes, dūms trāpījies drusku vairāk. Krievijas pieprasītās normas tik tiešām nav iespējams garantēt. Reizēm izdodas, reizēm ne. Bet kur lai ražotājs pēc tam liek tās savas blondās šprotes? Kas viņas pirks? Nav ne tās garšas, kādai jābūt šprotei, ne aromāta. Arī krievu pircēji ir neapmierināti.

Kas attiecas uz benzo(a)pirēnu, tas ir visos kūpinājumos. Arī visparastākajos ceptajos kartupeļos, arī kafijā, kas pagatavota no grauzdētām pupiņām, nerunājot nemaz par šašliku vai steiku. Atsevišķos produktos tas ir pat līdz 90 mg uz kilogramu,» stāsta Vija Ķepīte.

Neizbraucot no Latvijas, ēdīsim zivis no Bangladešas, Vjetnamas un Jaunzēlandes

Tomēr galvenais ir visu šo batāliju rezultāts. Ja pirms tam Latvijas konservu daļa Krievijas tirgū bija pat līdz 30%, bet Krievijas tirgus daļa kopējā zivju produkcijas eksportā – pat līdz 50%, tad pašlaik tā jau ir ievērojami sarukusi un zaudēto diezin vai jebkad vairs izdosies atgūt. Savukārt tie vairāk nekā 30 uzņēmumi, kas eksportēja savu produkciju uz Krieviju, šogad bija spiesti atlaist darbiniekus un sašaurināt ražošanu.

Mūsu valdība pašmāju ražotājus aizstāvēt nespēj. Vēl vairāk – ne Latvijas un Krievijas robežlīgums, uz ko cerēja zivju pārstrādātāji, ne Abrenes bezierunu atdošana situāciju neatrisināja. Zemkopības ministrs M. Roze atklāti atzīst, ka brīžos, kad Saeimā tiek skatīti jautājumi, kas saistīti ar zvejniecību, deputāti vairs nepārstāv savas partijas, bet viss parlaments sadalās makšķerniekos un nemakšķerniekos. Tāpēc zvejnieku intereses reāli pārstāvēt nespēj nedz vieni, nedz otri. Līdz ar to cieš ne tikai zvejnieki un valsts ekonomika, bet arī patērētāji (neskaidrības nozarē diktē cenu pieaugumu) un zivju resursi – tātad daba –, jo neziņā tītā nākotne neveicina saudzīgu attieksmi pret to. Savukārt par tādām smalkām lietām kā nācijas identitātes zīme un zvejniecības kultūrvēsturiskā nozīme vai šīs kultūrvides saglabāšanas iespējas vispār netiek diskutēts. Tāpēc var droši teikt: kad par to sāks diskutēt, jau būs krietni par vēlu.

Patlaban tieši ar zvejniecību Latvijā nodarbojas vairs tikai 600-700 cilvēku. Neskaitot piekrastes zvejniecību, zvejniecību iekšējos ūdeņos un zvejniecību pašpatēriņam. Taču arī šajos rūpalos aizņemto skaits sarūk. Legālos zvej-niekus iekšējos ūdeņos pamazām izkonkurē maluzvejnieki un bargā likumdošana, kas nereti visus zvejniekus gandrīz vai pielīdzina maluzvejniekiem. Savukārt ar piekrastes zvejniecību nodarbojas vairs tikai vīri krietni gados un arī tikai tāpēc, ka tas ir viņu dzīvesveids, kas no ekonomiska rakstura aktivitātes arvien vairāk pārvēršas vaļaspriekā.

Tiesa, zivju pārstrādē vēl arvien ir nodarbināti aptuveni 8000 strādājošo. Un nelielie pārstrādes uzņēmumi nemaz neslēpj, ka jau sen ieved izejvielas no citām valstīm, piemēram, Norvēģijas, Zviedrijas, Lietuvas, Igaunijas, Argentīnas vai Spānijas. Bet Rīgas Centrāltirgū šogad nopērkamas zivis un zivju produkcija no pavisam 18 zemēm, arī no tādām tālām un eksotiskām kā Bangladeša, Ķīna, Vjetnama, Peru, Čīle un Jaunzēlande. Tirgū nopērkamas arī okeānu dziļūdens zivis, kurās speciālisti neizslēdz dioksīna klātbūtni.

Diemžēl vai varbūt par laimi zivju produktus Latvijā ikdienā pagaidām lieto tikai 3% iedzīvotāju, visbiežāk tomēr izvēloties mūsu pašu reņģīti vai dīķos audzētu karpu. Tomēr pētījumi liecina, ka interese par citu valstu piedāvāto produkciju pamazām pieaug. Tātad, beiguši zvejot paši, ēdīsim Bangladešas vai Vjetnamas zivis. •

Aiz piekrastes joslas zvejojošo kuģu samazināšanas tendences