Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Lauksaimniecības, komunālo notekūdeņu un transporta radītais piesārņojums veicina mirušu jūras apgabalu veidošanos. Tajos skābekļa bada dēļ vairs gandrīz nekas nespēj dzīvot.

Foto: © Kustbevakningen

Redzamākās eitrofikācijas sekas ir zilaļģu ziedēšana. Zilaļģes paceļas ūdens virspusē, veidojot klājienus desmitiem tūkstošu kvadrātkilometru platībā. Fotogrāfijā – zilaļģu ziedēšana Baltijas jūrā 2005. gada 11. jūlijā. NASA dati, apstrādāti Swedish Metereological & Hydrological Institute

Zilaļģu dēļ Baltijas jūras piekrastē daudzviet bieži vien nedrīkst peldēties. Pūstošo aļģu smaka cilvēkus attur pat no tuvošanās jūrai.
Foto: © WWF / Johanna Lampi and Royal Helsinki
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 5 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Kas nogalināja Baltijas jūru?

Ieva Ušča,
Pasaules Dabas fonds


70 tūkstoši km2 jeb vairāk nekā sestā daļa Baltijas jūras mirst – tie ir milzīgi jūras apgabali, kuros skābekļa bada dēļ vairs gandrīz nekas nespēj dzīvot. Tās ir eitrofikācijas sekas – ūdenī ieplūstot pārāk daudz barības vielām, tiek veicināta ātri augošo aļģu vairošanās. Pūstot tās patērē ūdenī esošo skābekli, tāpēc zivis, jūras zīdītāji un daudzi citi dzīvi organismi nespēj vairoties un izdzīvot šajās Baltijas jūras vietās.

Pēdējo 50 gadu laikā Baltijas jūras unikālā ekosistēma kļuvusi par barības vielām pārsātinātu, eitrofu vidi. Galvenais iemesls tam ir organiskā piesārņojuma ieplūšana jūrā, kas būtiski izmainījusi jūras ūdens sastāvu – tagad tajā ir četras reizes vairāk slāpekļa un astoņas reizes vairāk fosfora nekā 1900. gadā. Vairāku desmitu metru dziļumā jūra ir kļuvusi par bezskābekļa zonu, no kuras ņemtie ūdens paraugi smird kā kanalizācija. Ūdens caurredzamība samazinājusies par trīs metriem, un būtiski izmainījies jūras augu valsts sastāvs, ko bieži var redzēt pat ūdens virskārtā.


Zilaļģu klājiens

Pamanāmākā eitrofikācijas ietekme ir ikgadējā zilaļģu ziedēšana. Zaļa toksiska masa ik vasaru pārklāj milzīgas ūdens platības. Visspēcīgāk zilaļģu ziedēšanu izjūt Somijas un Zviedrijas salu iedzīvotāji, kuri aļģu dēļ bieži vien nedrīkst jūrā peldēties, pūstošo aļģu smaka tos attur pat no tuvošanās jūrai. Lai vietējiem iedzīvotājiem un tūristiem būtu, kur peldēties, Zviedrijas Gotlandes salas pašvaldība nolēmusi investēt 2,5 miljonus kronu jeb aptuveni 175 tūkstošus latu peldbaseinu celtniecībā – zilaļģu dēļ nav iespējams peldēties daudzās Gotlandes pludmalēs.

Latvijas Hidroekoloģijas institūta veiktie pētījumi liecina, ka arī Rīgas līcī toksiskas zilaļģes jūrā ir sastopamas katru gadu, bet parasti to apjoms nav liels un tās netiek izskalotas krastā. Tomēr dažkārt zilaļģes rada problēmas arī Latvijas piekrastē, piemēram, 2000. gadā tika novērota intensīva zilaļģu ziedēšana – tās veidoja 60% no fitoplanktona kopējās masas1.

Lekns tīrums un piemēslota jūra

Baltijas jūras aizaugšanu veicina piesārņojums no lauksaimniecības, nepilnīgi attīrītiem komunālajiem notekūdeņiem un vispār neattīrītiem notekūdeņiem no vasarnīcām, nepilnīgi attīrītiem kuģu notekūdeņiem, kā arī transporta un fosilajiem kurināmajiem. Katru gadu Baltijas jūrā nonāk aptuveni miljons tonnu slāpekļa un 35 tūkstoši tonnu fosfora.

Nozīmīgākais piesārņojuma avots ir lauksaimniecība – ik gadu puse no jūrā nonākušā piesārņojuma ir tieši no lauksaimniecības. Lauksaimniecības industrializācijas gaitā no 1950. līdz 1980. gadam nesamērīgi pieauga slāpekļa un fosfora izmantošana, salīdzinot ar saražotās pārtikas daudzumu. Aprēķināts, ka 2002.-2004. gadā visās astoņās Baltijas jūras valstīs slāpekļa un fosfora vidējais kopējais pārpalikums bija attiecīgi 56 un 11 kg uz hektāru gadā. Šīs barības vielas netiek novāktas kā lauksaimniecības raža, bet ieplūst grāvjos un upēs, tālāk nonākot arī Baltijas jūrā.

Nebūtu taisnīgi šajā situācijā vainot lauksaimniekus – jūras aizaugšanas veicināšana bieži vien nav viņu izvēle. Lauksaimnieki ir spiesti strādāt sistēmā, kas tiem liek konkurēt un palielināt ikgadējo ražu neatkarīgi no tā, kādu ietekmi tas atstāj uz vidi. Tomēr eitrofikācijas problēmu būtu iespējams risināt politiskā līmenī, veicinot tādu subsīdiju maksāšanas sistēmu, kas novērstu pārspīlētu mēslojuma izmantošanu.

Vienlaikus svarīgi, lai dzīvnieku mēsli fermās tiktu atbilstoši savākti, uzglabāti un vēlreiz izmantoti. Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrā aprēķinājuši, kā finansiāli atmaksājas dzīvnieku mēslu izmantošana, ietaupot uz mākslīgā mēslojuma izmaksām. Savukārt mazdārziņos var izmantot kompostu. Ekoloģiskais ieguvums ir tas, ka kopumā vidē nokļūst mazāk mēslojuma, tātad mazāk aizplūst līdz jūrai.

Valsts uzdevums būtu labākas lauksaimniecības prakses veicināšana ainavu līmenī, piemēram, mitraiņu, saldūdens sistēmu un citu buferzonu atjaunošana un izveidošana. Buferzonas uzsūc mēslojumu, apturot tā tālāko plūšanu, tādējādi pasargājot ezerus, upes un jūru.

No vannasistabas uz jūru

Stokholmas universitātes jūras pētnieki aprēķinājuši, ka fosforu saturošu veļas pulveru tirdzniecības aizliegums par 20% samazinātu Baltijas jūrā nonākušā fosfora daudzumu. Fosfāti ir viena no visplašāk izmantotajām mazgāšanas līdzekļu sastāvdaļām ūdens cietības mazināšanai, kas netiek pilnībā attīrīti no notekūdeņiem.

Eiropas Komisijas veiktā pētījumā norādīts, ka daudzas Eiropas Savienības valstis ir veiksmīgi samazinājušas eitrofikāciju, samazinot fosfora daudzumu mazgāšanas līdzekļos par 70-90%2. Jau šobrīd septiņās Eiropas Savienības valstīs ir aizliegts tirgot fosfātus saturošos mazgāšanas līdzekļus. Zviedrijā, piemēram, jūrai nedraudzīgo pulveru tirdzniecība tiks aizliegta šā gada beigās.

Diemžēl tikai piektā daļa no Latvijas tirgū pieejamajiem mazgāšanas līdzekļiem nesatur fosfātus. Tāpēc liela nozīme ir tieši pircēju godaprātam – izvēlēties mazgāšanas līdzekļus, uz kuru iepakojuma norādīts, ka tie nesatur fosfātus. Par draudzīgumu jūrai liecina arī ekomarķējums. Tikpat būtiski ir lietot veļas pulveri un citus mazgāšanas līdzekļus uz iepakojuma norādītajā devā – pārdozēšana nenodrošina tīrākas drēbes. Bet drēbju vai automašīnu mazgāšana ūdenstilpēs bieži vien nozīmē mazgāšanas līdzekļu tiešu nonākšanu ūdenī, veicinot ezeru, upju un jūras aizaugšanu un zilaļģu ziedēšanu.

Vietēja mēroga jūras piesārņojumu būtiski palielina arī neattīrīti notekūdeņi no vasarnīcām, kas nokļūst tuvējās ūdenstilpēs, t.sk. jūrā. Tāpēc bioloģisko tualešu un atbilstošas kanalizācijas sistēmas ierīkošana ir svarīga ne tikai jaunceļamās ēkās, bet arī jau pastāvošajos vasarnīcu ciematos.

Jūra – prāmju tualete?

Katru gadu, jo īpaši vasarā, Baltijas jūras kruīza kuģi un prāmji, pārvadājot tūkstošiem pasažieru, jūrā ieplūdina tonnām nepietiekami attīrītu tualešu, dušu un tīrīšanas notekūdeņu, kuru sastāvā ir slāpeklis un fosfors. Kuģu notekūdeņos ir arī baktērijas, vīrusi un citi patogēni, un tie satur jau pieminētos mazgāšanas līdzekļus un smagos metālus.

Šovasar Pasaules Dabas fonds sadarbībā ar starptautisko vides aizsardzības organizāciju WWF aicināja Baltijas jūrā kuģojošos prāmjus pārtraukt notekūdeņu ieplūdināšanu jūrā, nodrošinot to nogādi krastā vai atbilstošu attīrīšanu uz prāmja. No aptuveni 60 prāmju operatoriem, kuri tika uzrunāti, tikai neliela daļa atbildēja, ka jau šobrīd notekūdeņus jūrā neieplūdina vai arī apņēmās to nedarīt, sākot ar nākamo gadu, t.sk. arī Rīga – Stokholma līnijas operators «Tallink-Silja Line». Pārējie uzskata, ka uz prāmjiem radīto notekūdeņu attīrīšana vai nogādāšana krastā ir nesamērīgi dārgs pasākums. Pilns to prāmju operatoru saraksts, kas apņēmušies neieplūdināt notekūdeņus jūrā, atrodams internetā: http://www.pdf.lv/baltija.

Mūsu jūra – mūsu atbildība

Baltijas jūra ir viena no pasaulē jaunākajām jūrām un lielākajām iesāļā ūdens platībām. Tikai īpašas augu un dzīvnieku sugas ir spējušas pielāgoties dzīvei šādā vidē. Pilnīga ūdens apmaiņa starp Baltijas jūru un Ziemeļjūru norisinās vien vairāku gadu desmitu laikā. Tāpēc Baltijas jūra ir ārkārtīgi jutīga pret cilvēku darbību, kas risinās ne tikai jūrā un tās tuvumā, bet arī visu Baltijas jūrā ietekošo upju baseinos, un tos apdzīvo 85 miljoni cilvēku. Katram no mums ir iespēja dzīvot jūrai draudzīgāk savā dārzā, vannasistabā, atpūšoties pie jūras un tālu no tās. Izlasiet un centieties ievērot dažus ieteikumus mūsu unikālās jūras glābšanai. •

1 Puriņa I., Balode M., Ledaine I., Purviņa S. «Potenciāli toksisko aļģu problēma Latvijā un pasaulē». Latvijas Hidroekoloģijas institūts; 2006

2 Komisijas ziņojums Padomei un Eiropas Parlamentam saskaņā ar 16. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr.648/2004 par mazgāšanas līdzekļiem attiecībā uz fosfora izmantošanu; pieejams: http://ec.europa.eu/enterprise/chemicals/legislation/detergents/reports/com_2007_234_lv.pdf

 

SARGĀ JŪRU!

Padomi Baltijas jūras saglabāšanai

Mājās un vasarnīcās

  • Parūpējies, lai vasarnīcas un pirts notekūdeņi tiek attīrīti pirms to nonākšanas augsnē vai ūdenskrātuvēs.
  • Izveido bioloģisku sauso tualeti pie vasarnīcas.
  • Dārzā neizmanto sintētiskos kaitēkļu apkarošanas līdzekļus un mākslīgo mēslojumu, jo daļa no tā nonāk jūrā.
  • Veido kompostu no organiskajiem atkritumiem.
  • Dedzini tikai ar sintētiskām vielām neapstrādātu koksni, uzmanot, lai pelni nenonāk ūdenī.

Virtuvē

  • Izvēlies ekoloģiski tīrus, veģetārus, vietējas izcelsmes produktus.
  • Iegādājies savvaļā, nevis zivju audzētavā augušas zivis. Neiegādājies nepieaugušas zivis.
  • Centies neēst nārsta laikā – rudenī – nozvejotās mencas un savvaļas lašus.
  • Dod priekšroku asariem, līdakām, Baltijas siļķēm.

Kustībā

  • Nebraukā pa kāpām ar motorizētu transporta līdzekli!
  • Cieni vārīgo jūras piekrastes dabu. Centies neplūkt puķes, netraucēt dzīvniekus un pastaigām izmantot takas.
  • Pavasarī un agrā vasarā neuzturies putnu ligzdošanas vietās.
  • Lai nokļūtu piekrastē, izmanto autobusu vai vilcienu.
  • Lai nokļūtu darbā, brauc ar velosipēdu, ej ar kājām vai izmanto sabiedrisko transportu.
  • Brauc ar vilcienu, nevis lido, – klimata pārmaiņas veicina jūras aizaugšanu.

Kuģojot

  • Burā un airē, nevis brauc ar motorlaivu!
  • Izvairies no pārlieku biežas vizināšanās ar ūdens motociklu un braukāšanas ar ūdensslēpēm, tā samazinot piesārņojumu un troksni.
  • Centies krasta tuvumā neradīt lielus viļņus.
  • Uz motorjahtas tualetes atkritumus uzglabā atbilstošā konteinerā un iztukšo to tikai ostā ar speciāli tam paredzētām ierīcēm.

Ievērojot tīrību

  • Atceries – jūra nav tualete!
  • Neizmanto jūru, ezerus un upes, lai mazgātos pats vai tajā mazgātu automašīnu, jo mazgāšanas līdzekļu sastāvā esošās vielas veicina ūdens aizaugšanu.
  • Neizlej sadzīves notekūdeņus tieši jūrā. Labāk tos izlej uz zemes pietiekamā attālumā no krasta.
  • Mājās neizmanto fosfātus saturošus mazgāšanas līdzekļus, jo daļa no tiem paliek notekūdeņos un nokļūst jūrā.

Apsaimniekojot atkritumus

  • Jūra nav izgāztuve! Neizlej jūrā sadzīves notekūdeņus, neizmet atkritumus un jebko citu, kam tur nav īstā vieta.
  • Centies samazināt atkritumu daudzumu, izvēloties mazāk iepakotas preces vai videi draudzīgu iepakojumu.
  • Savāc dabā izmestos atkritumus.
  • Neizmanto vienreizlietojamos galda piederumus.
  • Ejot pēc iepirkumiem, ņem līdzi savu iepirkumu maisiņu. – Salabo, nevis izmet un pērc jaunu!

Lai uzzinātu vairāk par Baltijas jūras unikālo ekosistēmu, problēmām, kas to apdraud, un to risinājumiem, apmeklē http://www.pdf.lv/baltija