Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 

 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 14 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Kas nomāc smilšu krupi?

Arnis Bērziņš


Latvijas Dabas muzejs par 2007. gada dzīvnieku izvēlējies smilšu krupi Bufo calamita. Pirms gadiem 100 smilšu krupji lielākoties dzīvoja tikai jūras piekrastē un upju ielejās, kur pavasarī veidojās seklas peļķes. Pēdējos gadu desmitos tas aizvien biežāk sastopams smilšu un grants karjeros, kur tāpat ir smilts un seklas peļķes, kas vajadzīgas nārstam. Parasti ir aktīvs krēslas stundās un naktī, bet jaunie dzīvnieki meklē barību arī dienā, kad vecie dzīvnieki ierokas smiltīs vai paslēpjas aliņās vai zem dažādiem priekšmetiem smilšainās vietās. Latvijā suga iekļauta Sarkanās grāmatas 2. kategorijā kā suga, kuras indivīdu skaits samazinās un areāls sašaurinās dabisku cēloņu un cilvēka darbības dēļ; suga iekļauta arī ES Sugu un biotopu direktīvas IV pielikumā kā Eiropas nozīmes suga un Bernes konvencijā II pielikumā kā stingri aizsargājama suga. Smilšu krupi varat apskatīt Nacionālajā zooloģiskajā dārzā Rīgā. Ja zināt, kur vēl savvaļā mīt šie abinieki, ziņojiet Latvijas Dabas muzeja zooloģijas nodaļai pa tālr. 7356040.

Smilšu krupis no visām trim Eiropā sastopamajām sugām ir ar vismazāko izplatības apgabalu jeb areālu. Latvijā tas sastopams galvenokārt valsts rietumu daļā, jo īpaši piejūras zemienē. Uz austrumiem tam izplatīties neļauj klimatiskie apstākļi. Bargās ziemas temperatūras smiltīs ziemojošajam krupim var izrādīties liktenīgas.

Smilšu krupji Eiropā sastopami Igaunijā, Lietuvā, Baltkrievijā, Ukrainā, Polijā, Čehijā, Austrijā, Šveicē, Vācijā, Dānijā, Zviedrijā, kā arī Krievijai piederošajā Austrumprūsijā.


Kas apdraud smilšu krupi dabā?

Pie dabiskajiem apdraudējumiem pieder klimatiskie apstākļi, kas nosaka ikru un kurkuļu attīstību, slimības, parazīti, plēsēji, ienaidnieki un konkurenti, kā arī dabiskas izmaiņas biotopā, kuras rada nelabvēlīgus apstākļus smilšu krupja dzīvei.

Kuri dzīvnieki ēd smilšu krupjus? Maz ir zināms par plēsējiem, kas saistīti ar smilšu krupju skaita kontrolēšanu savvaļā, un lielāko daļu šādas informācijas var iegūt no plaši izkliedētām un nesistemātiskām ziņām zinātniskajā literatūrā. Fakts, ka vecus smilšu krupjus tomēr var sastapt savvaļā, varbūt apstiprina to, ka šo abinieku āda ir pietiekami pretīga un pasargā saimnieku no apēšanas, bet tomēr droši var teikt, ka krupju izdalītās indes – bufotoksīni – nav pilnīgi droša metode aizsardzībai un ka nenoskaidrotu mirstības daļu sastāda plēsēju guvums.

Mazliet atgriežoties cilvēku pasaulē, atcerējos, ka zviedru herpetologs Jans Lomans savu pieredzi ar smilšu krupja indi apraksta tā: «Man vēl dzīvā atmiņā palicis efekts, kādu radīja mutē iebāztā pildspalva, kuru izmantoju piezīmēm, kad darbojos ar šiem krupjiem. Seja kļuva nejutīga, gluži kā zobārsta apmeklējuma laikā.»

Ja smilšu krupji nārsto noturīgu ūdenstilpju seklajā piekrastē, liela nozīme kā plēsējiem ir zivīm. Jo īpaši tad, ja zivju skaits ir mākslīgi palielināts, – tad neviens smilšu krupju kurkulis var nesasniegt metamorfozi (pāreju no dzīves ūdenī uz sauszemes dzīvesveidu) vai arī vairošanās rezultāts ir stipri mazāks par to, kas nepieciešams populācijas saglabāšanai. Zivis ļoti labprāt ēd to abinieku kurkuļus, kas mitinās veģetācijas ziņā nabadzīgos nārsta ūdeņos. Smilšu krupji var izdzīvot tikai nārstojot ar veģetāciju bagātā piekrastē. Taču, tā kā smilšu krupis dod priekšroku veģetācijas ziņā nabadzīgiem sekliem ūdeņiem, zivis to kāpurus ļoti ātri izķer.

Arī vairākas putnu sugas, piemēram, mājas strazds, ķīvīte, melnais mežastrazds un vārnas, tiek norādītas kā smilšu krupja iespējamie ienaidnieki, bet bez drošiem pierādījumiem.

Konstatēts, ka kaijveidīgie putni ķer smilšu krupju kurkuļus piekrastes seklajās peļķēs. Kaijas uzšķērž arī pieaugušos krupjus, tā izvairoties no indīgās ādas. Dīķmalās jaunos smilšu krupjus nogalina, bet neēd baltā cielava un mājas zvirbulis.

Nārsta laikā krupja kurkuļiem draudus rada šīs pašas sugas vai citu agrāk izšķīlušos abinieku sugu kurkuļi. Vienīgais aizdomās turamais rāpulis ir zalktis, bet šādiem gadījumiem ir maz liecību dabā.

No kukaiņiem smilšu krupju kurkuļus ķer, piemēram, mugurpeldes, zeltmalu ūdens vaboles un ūdens skorpioni, kā arī spāru kāpuri.

Zaļo krupju un smilšu krupju hibrīdi ir aprakstīti vairākkārt, bet maz ir zināms par faktoriem, kas tos izraisa. Viens no tādiem varētu būt nārstam piemērotu ūdenstilpju trūkums, otrs – populācijas īpatnības kā dzimumu disproporcija vai attiecīgās izmēru grupas sastopamība.

Cilvēka radītie sarežģījumi

Palielinoties ceļu satiksmes intensitātei un ceļu tīkla izbūvei, smilšu krupjus, it īpaši uz nārstu ceļojošos īpatņus, apdraud ceļu satiksme. Smilšu krupjiem gan nav raksturīga masveida pārceļošana, kā tas novērojams pa-rastajiem krupjiem, taču ir lielu populāciju nārsta vietas, kas atrodas tieši pie ceļiem. Bez tam izteikti ceļotspējīgo smilšu krupi ietekmē arvien blīvākais ceļu tīkls un citas ainavas izmaiņas, veicinot populācijas sadrumstalošanos. Tās ietekmi uz turpmāko šo īpatņu skaita sarukumu pagaidām pilnībā nav iespējams novērtēt.

Nārsta vietas ļoti bieži tiek izpostītas smilts, grants vai māla ieguves vietās ūdenstilpēs. Mazās un sīkās ūdenstilpes šajā ziņā vispār ir apdraudētas, jo to saimnieciskā izmantošana nevienu neinteresē.

No apkārtējām platībām ieplūstošie mēslojuma līdzekļi, spēkbarības pārpalikums u. tml. izraisa barības vielu uzkrāšanos ūdenī un arī strauju aizaugšanu. Regulāra aļģu paklāju veidošanās dēļ šie ūdeņi smilšu krupjiem vairs nav izmantojami vai ir tikai nosacīti izmantojami. Paaugstināts ūdens skābums veicina saslimšanu ar sēnīšu infekcijām un samazina barības ieguves iespējas.

Ūdenstilpē ieplūdušais mēslojums var izraisīt zaļaļģu paklāja veidošanos uz ūdens virsmas. Tādējādi netiek nodrošināta saules staru piekļūšana ūdenim. Augu sadalīšanās procesu dēļ ūdenī rodas skābekļa trūkums. Šādos ūdeņos smilšu krupju kurkuļiem nenotiek metamorfoze.

Smilšu krupja skaita sarukuma cēloņi būtībā ir biotopu iznīcināšana, tos rekultivējot, aizberot, tāpat palielinot vai izmainot izmantošanu, kā arī ūdenstilpju aizaugšana un trūkstošā tekošo ūdeņu dinamika (primāro biotopu iznīcināšana lielo upju ielejās vai jūras piekrastē). Novērtējot sugas stāvokli, jāņem vērā, ka tieši šī suga gadu desmitiem ilgi ir «pārtikusi» no reizēm pat nozīmīgas cilvēka iejaukšanās (izejvielu ieguves), un daļēji plašas pārcelšanās, vienlaikus apmetoties jaunās vietās, tieši ir tipiski. Tāpēc smilšu krupis šodien lielākoties ir saistīts ar sekundārajiem biotopiem, galvenokārt smilšu un grants karjeriem.

Pirkstu nogriešana – pētnieka cienīga metode?

Vēl aizvien šā dzīvnieciņa izpētē izmanto dažādas nežēlīgas metodes. Piemēram, individuālā iezīmēšana tiek veikta, amputējot vienu vai vairākus pirkstus, tādējādi veidojot asiņainu «personas kodu». Nerunājot par šīs metodes necilvēciskumu, daži pētnieki tomēr apstrīd šīs metodes zinātnisko lietderīgumu – ir atklāts, ka tā ietekmē krupju dzīvi, jo pēc pirkstu amputācijas rodas locekļa iekaisums. Bez tam pirmie trīs priekškāju pirksti ir nozīmīgi mātītes satveršanā un noturēšanā pārojoties; garais pakaļkājas pirksts abiem dzimumiem ir nozīmīgs, arī mainot ādu.

Lai apstiprinātu jau iepriekš zināmo – to, ka abinieku kauliem veidojas gadskārtas, kas ļauj noteikt to vecumu –, 1992. gadā Spānijā zinātnieku grupa nogrieza garāko pakaļkājas pirkstu 2500 tikko metamorfozi beigušu krupīšu. 1995. gadā viņiem izdevās atkārtoti noķert septiņus no tiem, un abiniekiem atkal nogrieza pa pirkstam – šoreiz gan priekškājai.

Kā palīdzēt smilšu krupim?

Smilšu krupim viegli var palīdzēt, ierīkojot piemērotas nārsta vietas īstajā laikā un vietā. Tām jābūt 5-10 cm dziļām seklākajā daļā un lēzeni jāpāriet līdz 50 cm centrālajā daļā. Šādi veidotas ūdenstilpes varētu paglābt kurkuļus no izžūšanas. Starp vairākām šādām ūdenstilpēm ieteicams uzbērt nelielas grants vai smilšu kaudzes un izveidot akmeņu krāvumus. Tā būs lieliska slēptuve gan pieaugušajiem un jaunajiem smilšu krupjiem, gan citiem karjera iemītniekiem. Ap šādi veidotām peļķēm jāizcērt krūmi un jāizpļauj niedres. Lai mazinātu draudus no dabisko ienaidnieku, piemēram, spāru kāpuru, ūdensblakšu, un konkurentu puses, ieteicams izveidot vairākas mazas nārsta vietas, nevis vienu lielu peļķi, kur pulcētos visi ienaidnieki kopā.

Šogad aprit 25 gadi kopš pirmo liegumu smilšu krupjiem izveidošanas Eiropā; toreiz četri liegumi tika izveidoti tieši Latvijā – Karateros, Puzē, Garā kalna karjerā un vēlāk arī Ainažos. Taču aizsardzības statuss vien nepalīdzēs to saglabāšanai. Nepieciešams arī veidot nārsta un ziemošanas vietas. Šīs teritorijas ir aizaugušas un prasa drīzu rīcību. Šis dzīvnieks jau zināmā mērā ir kļuvis atkarīgs no cilvēka, un mēs vēl varam palīdzēt.

Vairāk informācijas par smilšu krupjiem var atrast internetā: http://bufo.calamita.googlepages.com/smilsu_krupis

Reizēm pārsteidzoša šķiet smilšu krupja esamība atsevišķās dzīvesvietās tālāk no jūras – vietās, kur tuvākās zināmās atradnes atrodas krietni tālu. Šis jautājums zooloģiskajā literatūrā līdz šim tikpat kā nav aplūkots, taču tam varētu būt nozīme no sugas aizsardzības viedokļa, jo atsevišķos gadījumos smilšu krupju parādīšanās smilšu un grants karjeros, kuri izveidojušies neilgā laika posmā, nav izskaidrojama ar dzīvnieku migrāciju no tuvākajām atradnēm. Kaut arī ir pierādīts, ka tie var aizklejot pat 4 kilometrus no savām nārsta vietām, tas nedod skaidru priekšstatu par to, kā krupis nonācis, piemēram, Roņu salā.

Pēc R. Flindta un H. Hemmera datiem (Flindt, Hemmer, 1974), gada migrācijas rādiuss sasniedz tikai apmēram 1 km no nārsta ūdenstilpes. Piemēram, Karateru karjera populācija atrodas 6 kilometrus no tuvākās zināmās atradnes. Otra tuvākā zināmā atradne atrodas aptuveni 9 km attālumā.

Šādos apstākļos varētu būt iespējama sugas pasīva izplatīšanās ikru vai kurkuļu stadijā, tiem pielīpot pie ūdensputnu kājām. Smilšu krupju nārsta laikā to nārsta vietās uzturas vairākas kaiju un pīļu sugas, zivju gārņi, kā arī citas ūdensputnu sugas.

Praktiski pārbaudīt šo hipotēzi ir sarežģīti, jo būtu nepieciešams pārbaudīt ūdensputnus, kas paceļas spārnos no nārsta vietām, kā arī tos, kas nosēžas tuvākajās ūdenstilpēs. Šis jautājums ir risināms, pārbaudot hipotēzi pa posmiem. Pirmkārt, jānoskaidro, vai ikri un tikko izšķīlušies kurkuļi var pielipt pie ūdensputnu pleznām un stulmiem tik cieši, lai pie tiem noturētos lidojuma laika. Otrkārt, jānoskaidro, cik ilgi ikri vai kurkuļi saglabā dzīvotspēju pārvietošanās laikā. Te jāņem vērā arī dzīvotspējas saglabāšanās laiks atkarībā no meteoroloģiskajiem apstākļiem (gaisa mitrums, t°, vēja ātrums un virziens utt.). Treškārt, jāņem vērā arī putnu sugu atšķirīgais lidošanas ātrums. Zivju gārnim tas ir 45-55 km/h, mežapīlei līdz 96 km/h normālos apstākļos. Tas nozīmē, ka iepriekš minētajā gadījumā, kur attālums starp atradnēm ir 6 km, ceļa gabalu zivju gārnis var veikt aptuveni 7 minūtēs, bet meža pīle – 3’45”. K. Karri-Lindals atzīmē, ka, lidojuma virzienam sakrītot ar vēja virzienu, lidojuma ātrums var ievērojami palielināties. •