Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

«Zaļojošs dārzs»
Johanna Paungere, Tomass Pope

Grāmatu «Viss ir atļauts! Īstajā laikā» un «Vingrošana Mēness ritmos» autori. Dārzkopība īstajā laikā saskaņā ar Mēness un dabas ritmiem

«Kontinents», 2007

Parasti man nav lielas ticības ārzemju dārzkopju grāmatās rakstītajam, jo, lai arī tās pilnas krāšņām bildēm un secīgi sakārtotiem padomiem, tomēr bieži vien neatbilst ne Latvijas laika apstākļiem, ne mūsu dārzkopju tradīcijām, kas katrā valstī tomēr ir atšķirīgas. Kad noskrējusi pirmā sajūsma par angļu mauriņiem un gludi cirptiem dzīvžogiem, atgriežamies pie pārbaudītām vērtībām, arī – pie ekoloģiska, tīra un dabiska dārza. Mazliet savādi, protams, lasīt par to, ka mums visiem spēkiem jācenšas veidot un uzturēt savu dārzu «tīru» – tas attiecas uz pesticīdiem un ķimikālijām –, tomēr tieši par to visas grāmatas garumā kaismīgi runā «Zaļojošā dārza» autori. Arī grāmatas nosaukums ir zīmīgs – nevis zaļais dārzs, bet zaļojošs dārzs, un šī atšķirība ir svarīga. Zaļojošs dārzs ir nemitīgā dabiskā kustībā – augošs, saknes dzenošs, augļus briedinošs, puķu pārpilns. Tas ir dārzs, kurā notiek mijiedarbība. Ne velti grāmatā liela vērība piešķirta augu saderībai, augu spējai palīdzēt gan augsnei, gan cits citam, gan cilvēkam. Šajā dārzā neviens augs – vai tas būtu dārzenis, augļu koks, košumkrūms vai puķe – nav iestādīts vienkārši tāpat, un autori arī to uzsver: veidojiet dārzu tādu, kāds vajadzīgs tieši jums, nepaļaujieties tikai uz svešu dārznieku ieteikumiem, kaut arī tie ir profesionāļi! Dārzs ir vēl viena dzīves telpa jūsu mājā, un tieši jums tur jājūtas labi.

Grāmatā ir ļoti daudz vērtīgu, negaidītu un patiesi vienkāršu padomu, ko savā dārzā var realizēt jebkurš, un grāmatas beigās autori labsirdīgi nosmaida: ja arī jūs esat iesācējs dārzkopībā, atceroties šos padomus, noteikti izveidosit savu paradīzi, kaut tas būtu tikai neliels balkons vai palodze ar puķupodiem.

Protams, ir dažas likumsakarības, kuras grāmatas autori iesaka ievērot. Grāmatu lasot, saproti, ka tā rakstīta, balstoties uz autoru pašu gadiem ilgo pieredzi, un tad uzticība autoru domām arvien pieaug. Galvenais dārza veidošanā un kopšanā ir Mēness kalendārs. Autori ir pārliecināti – ja ievērosit Mēness fāzes un zodiaka zīmju dienas stādot, ravējot, apgriežot un novācot ražu, tad rezultāts būs veiksmīgs. Balstot sava dārza dzīvi uz Mēness kalendāru, autori stāsta dažreiz pat gluži neticamas lietas, piemēram, ka dārzs jālej pēc iespējas mazāk, ka nevajag arī aizrauties ar visu nezāļu iznīcināšanu, ka ar augiem noteikti jārunā. No savas pieredzes zinu – ar augiem tiešām jārunā, jo īpaši ar tiem, kurus grasies jau likvidēt vai pārstādīt. Tie ir kā cilvēki, kam jāmaina dzīvesvieta, un tad jebkurš uzmundrinājums ir vietā. Arī cilvēks, pārceļoties uz citu dzīvesvietu, līdzi ņem savas mantas, mēbeles, vāzītes un traukus. Tādēļ, arī augu pārstādot, jāpaņem līdzi kāda nezāle no iepriekšējās dzīvesvietas – lai viņam nav tik vientulīgi.

Man patika šī grāmata. Ar atvieglojumu sapratu, ka ne visi dārzi pasaulē izveidoti tikai no mauriņa un puķu vai krūmu grupām. Nē, ir dārzi, kuros mauriņā joprojām zied pienenes un āboliņš, kur ir arī sakņu dārzs un zem zemeņu ceriem paliek salmus. Tas izklausījās mīļi un cilvēcīgi. Turklāt visi grāmatā aprakstītie augi, klimatiskie apstākļi, pat nezāles un kaitēkļi atbilst Latvijas platuma grādiem, un stāsts par komposta kaudzi bija tik ierosinošs, ka es nekavējoties tādu iekārtoju savā dārzā un ticu, ka nākamruden man būs melnzeme, kas smaržos pēc meža.

 

  

«Mans bērīt’s kumeliņš»

Vīru kopa «Vilki»

«Karavīra līgaviņa»

Sievu kopa «Vilcenes»

Iznākuši divi folkloras mūzikas diski. Vīru kopas «Vilki» diskā iekļautas 22 latviešu tautasdziesmas par cilvēku un zirgu. Muzikālajā pavadījumā izmantoti tikai senie latviešu tautas instrumenti: kokle, ģīgas, bungas, zoba, koka vargāns, zvārguļi, dūkas un stabules. Un viss izklausās tik patiesi, cik patiesas ir vīru jūtas pret savu kumeļu – draugu, glābēju, darbabiedru.

Otrs disks – «Vilcenēm», kur dzied «Vilku» sievas un līgavas. Tajā iekļautas karavīru sievu un līgavu dziesmas no 10.-13. gadsimta. Arī dziedātāju tērpi, kas gatavoti pašu rokām, ir nevis etnogrāfiskie, bet arheoloģiskie – tātad seni un autentiski. Diskā to, protams, nevar saskatīt, bet saklausīt gan. Seno dziesmu melodijas mūsu ausij šķiet skarbas vai bēdīgas, bet skaņa, kas nāk no tālajiem gadsimtiem, ir tīra jo tīra.

 

    

«Tas trakais kavalieru gads»
Valdis Grēviņš

Valdis Grēviņš

«Mūsu dzīve nokalpota»
Knuts Skujenieks

«Nordik»; 2007

Divi latviešu dzejas klasiķi. Divas labas dzejas grāmatas. Divas pasaules. Divi dažādi laikposmi. Bet abus vieno laba, īsta, emocionāla, saprotama un līdz galam izjūtama dzeja.

Valdi Grēviņu mēs visi pazīstam. Vai jūs par to šaubāties? Bet kurš tad nezina Dailes teātra himnu «Tas trakais kavalieru gads»? Saprotams, visi. Tās autors, starp citu, ir Valdis Grēviņš. Un slaveno «Līvu» dziesmu «Dzelzsgriezējs»? To zina pat jaunieši! Un autors arī – Valdis Grēviņš! Tā nu, lēnām šķirstot nupat iznākušo dzejas grāmatu, var ieraudzīt ne vienu vien pazīstamu rindiņu, bet, kā jau grāmatiņas anotācijā teikts: «Valda Grēviņa personība un dzeja nepelnīti izslīdējusi no izdevēju un lasītāju uzmanības loka. Viņa dzeja nav izdota kopš 1968. gada.» Un tomēr – Grēviņa dzeja šad un tad atkal iemirdzas – dziesmās, citātos, apsveikumos. Var jau pavīpsnāt par šīs dzejas romantisko saprotamību, bet... cik jauki to palasīt un droši iegrimt Grēviņa tēlu pasaulē, kur vieglas skumjas mijas ar mīlestības prieku un šķiršanās rūgtumu.

Ar otru mūsdienu klasiķi Knutu Skujenieku, iespējams, ir mazliet sarežģītāk. Jau grāmatas nosaukums mūs brīdina – te tiek slēgti rēķini, pavilkta svītra, rēķināta bilance... nu kā vēl to varētu nosaukt? K. Skujenieks patiesībā nemitīgi jautā: vai dzīve ir nokalpota? Vai notrallināta? Jeb varbūt novergota? Uz šo jautājumu laikam jau katram pašam sev jāatbild, un dzejnieks mēģina tikt skaidrībā ar savējo. Šī dziļā gan šaubu, gan atklāsmju pilnā dzeja vienmēr it kā izraisa tādu kā nelielu zemestrīci lasītāja mierīgu debešu apspīdētajā sirds līdzenumā. Tu domā, ka viss ir daudzmaz kārtībā, bet tad Skujenieks piepeši kaut ko pajautā vai parāda un... nekas īsti nav kārtībā. Līdz kārtībai un harmonijai vēl, ak, cik tāls ceļš ejams. Bet nekur nav liegts pēc tās ilgoties, vai ne?

Dzejnieks Knuts Skujenieks nav vienkāršs cilvēks, un viņa dzīve nav bijusi vienkārša, tādēļ dzejolī «finita...», kurā dzejnieks paziņo par savu aiziešanu un atbrīvošanos no zemes dzīves valgiem, beigas tomēr atkal ir kā «Stop» zīme:

«...bet smīnot manī veras zeme melnā
Draugs mīļais mana gulta jānopelna.»

 

«Dieva aptiekā rastā veselība»

Padomi un pieredze ārstniecības augu izmantošanā
Marija Trēbena

Izdevniecība «Madris»; 2007

«Pret katru slimību aug kāda zālīte» – tā teicis garīdznieks Sebastjans Kneips (1821-1897), kas uzskatāms par dabas dziedniecības metodes pamatlicēju.

Vispār jau katra tauta to zina pati – daba dziedē. Tomēr mūslaikos tas diemžēl jāatgādina – neaizrauties ar ārstu izrakstītām tabletēm un pulverīšiem, bet atgriezties pie dabas. Bieži vien slimnieks ir tik ļoti savas slimības varā, ka vajadzīgs ilgs laiks, lai viņš saprastu: esmu sevi iespaidojis un netieku no šīs tirānijas vairs vaļā. Tā arī ar tabletēm – mums tik ilgi ir skaidrots, ka bez tām noteikti aiziesim bojā, un reklāmas ir tik uzmundrinošas, ka šķiet – zāļu skapītim jābūt līdz malām pilnam ar tabletēm katram dzīves gadījumam! Bet patiesībā – tur jābūt tējām.

Šī grāmata veltīta ārstniecības augiem. Katrs augs ir uzzīmēts un aprakstīts; te pastāstīts, kādu tēju no tā iespējams pagatavot, kā augus vākt un saglabāt, kādām slimībām attiecīgais augs jālieto. Un, protams, Trēbenas kundze vēlreiz atgādina: pirmkārt, zāļu tējas vajag dzert katru dienu, nevis atcerēties par tām, kad slimība jau uzklupusi; otrkārt, saprotams, ka ir slimības, kurām nepieciešama ārsta palīdzība un zāles, tomēr vienmēr vajag paturēt prātā – «pret katru slimību aug kāda zālīte».