Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Ar fotoaparātu starp putniem un kukaiņiem

Ilze Ķuze,
Latvijas Ornitoloģijas biedrība


Dabas fotografēšanai pievēršas aizvien vairāk cilvēku. Tāpēc prieks iepazīstināt ar jauno dabas fotogrāfu Uģi Piterānu, kura lieliskās kukaiņu bildes jau pagājušajā gadā izpelnījās kolēģu atzinību, bet šogad viņš Ornitoloģijas biedrības fotovakarā ieguva Vakara fotogrāfa godu. Jāpiebilst, ka puisis fotografē tikai divus gadus un, lai iegūtu kukaiņu makrofotogrāfijas, radījis pats savu tehniku – superdārga makroobjektīva vietā digitālajai kamerai eksperimenta veidā pievienojot binokulārās lupas objektīvu.


Aicināju Uģi Piterānu uz sarunu, lai uzzinātu, kāda tad ir brīnumformula, kas viņam palīdzēja īsā laikā kļūt par tik labu kukaiņu fotogrāfu. Izrādās, arī šoreiz panākumu atslēga meklējama lielā darbā un nemitīgos centienos pēc izaugsmes. Intervijas laikā atkal un atkal var just, ka Uģis negrasās ieslīgt pašapmierinātībā un intensīvi domā par pilnveidošanos un attīstību. Tas arī ir galvenais, ko novēlu viņam un ikvienam no mums!

Kā tu pievērsies fotografēšanai?

Daudz lasīju par fotografēšanu, skatījos fotogrāfijas internetā, jo īpaši amerikāņu lapās (viena no, manuprāt, labākajām – http://www.fredmiranda.com). Citu autoru uzņemtie skaistie kadri pamudināja arī pašam pamēģināt. Jau no paša sākuma zināju, ka bildēšu makroformātā.

Kameru 2005. gadā man uzdāvināja vectēvs, par ko viņam liels paldies. Tā bija mana pirmā fototehnika, pirms tam vispār nebiju fotografējis. Pirmās bildes tapa tā paša gada martā, nopietnāk fotografēšanai pievērsos vasarā.

Kāpēc izlēmi par labu digitālajai kamerai?

Digitālā skaitījās moderni. Ilgi pētīju instrumentus un atsauksmes. Paliku pie Panasonic DMC–FZ20 kameras. Bet vispār man paveicās un trāpīju desmitniekā, jo ar citu kameru binokulārā lupa, iespējams, nesavienotos. Tagad viss ideāli sakrīt.

Kad dabūju fotoaparātu, sākumā nekas labs nesanāca, bet, kad atradu objektīva tehnisko risinājumu, sāku pa īstam.

Kā nonāci līdz binokulārās lupas izmantošanai makroobjektīva vietā?

Principā uz dullo. Skatījos internetā, meklēju objektīvus. Gandrīz biju saņēmies pasūtīt un pirkt, jau skaitīju naudu, bet tad iedomājos, ka varētu izjaukt binokulāru. Pamēģināju, un sanāca. Principā, skopums mani noveda līdz tam, jo negribējās pirkt.

Sākumā, kad nebiju atradis veidu, kā kamerai pieskrūvēt binokulāra detaļu, nesu kukaiņus uz mājām un bildēju zem galda lampas, liekot tehniku uz galda vienu otrai priekšā. Mamma jau nu sākumā nebija priecīga.

Pret ko viņa iebilda?

Viņai bija bail, ka kukaiņi varētu izbēgt, aizskriet pa māju.

Mājās savā ziņā ir izdevīgi bildēt. Ja kaut kas nesanāk, noliec kukaini tā, kā vajag. Bet, ja kukainis pļavā aizlido, tad moments ir zudis. Tomēr tagad es mājās vairs kukaiņus nenesu, bildēju uz vietas – kā sanāk, tā sanāk. Vispār ļoti nesatraucos, ja kaut ko palaižu garām vai kāds aizlido. Ja gadās kāda reta suga, tad gan ir vērts pacensties.

Kukaiņu ir ļoti daudz, pēc piecām minūtēm jau būs cita iespēja. Turklāt vienmēr ir pārsteiguma moments – nekad nevari zināt, ko šodien izdosies piefiksēt.

Tavs tēvs, Andris Piterāns, ir entomologs. Vai pievērsies kukaiņiem viņa ietekmē? Un ko viņš domā par tavu aizraušanos?

Tētis ir priecīgs, ka «saslimu» ar kukaiņiem un to fotografēšanu. Ja nebūtu tēva parauga, droši vien nebūtu tā aizrāvies. Kad biju mazs, gāju viņam līdzi, skatījos. Šogad stāšos Bioloģijas fakultātē un domāju arī darboties entomoloģijas sfērā.

Svarīgi arī tas, ka fotografēšana aizstāj kolekcionēšanu. Kādreiz taisīju kukaiņu kolekcijas, bet tagad fotografēju. Protams, es nenoliedzu kukaiņu kolekcionēšanu zinātniskiem mērķiem, bet man prieks, ka varu paņemt līdzi fotogrāfijas kā liecību, nevis pašus kukaiņus.

Vai ir kāda kukaiņu grupa, kas tevi īpaši interesē?

Vispār man visvairāk patīk vaboles. Pārskatot savus bilžu arhīvus, ievēroju, ka vaboļu fotogrāfiju man ir vairāk nekā visu pārējo. Bet pašam tomēr gribas, lai bildes būtu par dažādām kukaiņu grupām.

Kas ir tavi paraugi, iedvesmas avoti – kuri Latvijas vai ārzemju fotogrāfi?

Konkrēti vienu autoru nevaru nosaukt. Vienkārši meklēju internetā lapas ar bildēm.

Ārzemēs ir cita situācija – tur cilvēki var atļauties dārgu tehniku, lai bildētu hobija līmenī. Tajā pašā laikā taisnība teicienam, ka fotografē nevis aparāts, bet cilvēks. Laba tehnika nenozīmē visu.

Dažreiz ieklīstu somu fotolapā (http://www.birdphoto.fi – viena no slavenākajām interneta mājaslapām, kas veltīta putniem, putnu fotogrāfijām – I. Ķuze), tad arī pašam uzreiz gribas bildēt, tur ir skaisti kadri. Protams, jāņem vērā viņu lielā pieredze. No malas jau viegli izskatās. Cik pats esmu mēģinājis putnus fotografēt, ātri sapratu, ka tāpat vienkārši pieiet klāt un nobildēt nevar. Galvenais ir pieredze, un pieredze nāk ar laiku. Un kad vēl pašam savs funktieris rodas, kļūst vieglāk. No Latvijas autoriem varu minēt Denisu Titovu. Personīgi es viņu nepazīstu, bet viņam ir daudz labu kukaiņu attēlu.

Kā notiek kukaiņu bildēšana dabā?

Vienkārši izeju laukā un bildēju visu, kas atrodams.

Kas ir svarīgi kukaiņu fotografēšanā – saulains laiks, kad kukaiņi ir aktīvāki?

Jā, tas ir labs moments, saulainās dienas. Piemēram, gliemežu pētniekiem jādodas pētīt savus objektus slapjā laikā, tādā ziņā man ir paveicies.

Vasarā katru nedēļas nogali, kad aizbraucu uz Ogri, saviem laukiem, izeju loku pa apkārtni, fotoaparāts man vienmēr ir līdzi – ja ir kaut kas interesants, tad piefiksēju. Ziemas periodā vairāk biju pievērsies putniem – gan vēroju, gan bildēju –, bet vasarā atpakaļ pie kukaiņiem.

Kāja paklūp arī putnu virzienā?

Jā, gribas bildēt putnus. Brīžiem fotografēju arī augus, teiksim, ja ir lietains. Bet domāju, ka varētu apvienot putnu un kukaiņu fotografēšanu. Celties četros no rīta, sēdēt slēpnī vai staigāt apkārt un bildēt putnus, kad kļūst siltāks – kukaiņus.

Cik nopietni tu plāno pievērsties fotografēšanai?

Kā hobijs tas būs vienmēr. Protams, domāju iet uz priekšu. Tehnika attīstās, arī pašam gribas radīt kaut ko interesantāku vai atšķirīgu.

Esmu ievērojis, ka pastāv divi novirzieni: ir tādi autori, kas bildē kukaiņus dokumentējot, un ir tādi, kas rada mākslu, ievērojot kompozīciju un tamlīdzīgi. Es pagaidām vairāk dokumentēju. Galvenais princips – ja ne gluži pēc iespējas tuvāk, bet tā, lai var skaidri redzēt objektu. Slaveniem fotogrāfiem bildes ir atšķirīgas, interesantākas, tās nav vienkārši statiskas. Šajā ziņā man vēl ir, kur augt un augt.

Vēl jāattīsta arī apgaismojuma sfēra. Mana sistēma šajā ziņā nav pietiekami laba. Lai iegūtu labas fotogrāfijas, nepieciešams labs apgaismojums, saulīte vai vismaz – lai nav apmākusies diena. Kaut kā mēģinu cīnīties ar to, tajā pašā laikā neieguldot daudz līdzekļu (piemēram, lai iegūtu fotogrāfiju ar kāpurmušām, Uģis papildus lietoja zibspuldzi ar paštaisītu gaismas izkliedētāju no papīra – I. Ķuze). Man pašam ļoti patīk kukaiņu bildēs gaiši zaļie foni – tie ir dzīvāki. Ja diena apmākusies vai bildēju uz koku fona, tad foni iznāk tumši zaļi vai pavisam tumši.

Vispār – ļoti daudz jāskatās citu autoru bildes. Jāskatās daudz labu kadru un jāpaņem labākais. Pirmajā gadā tu fotografē visu, kas nāk priekšā, otrajā gadā jau gribas citādi to kukaini nobildēt – citā rakursā, citā gaismā. Piemēram, ar mārītēm man gribētos iegūt kādu interesantu kadru, jo statisku mārīšu nu jau man ir ārkārtīgi daudz.

Kur var ieraudzīt tavas bildes?

Katru mēnesi žurnālā «MMD» ir tēva raksts par kukaiņiem, tur pie katra raksta ir pa kādai bildei. Neregulāri arī «Zīlītē». Žurnālā «Terra» bijuši divi mani raksti un bildes, arī dažādos bukletos par dabu publicētas manas fotogrāfijas.

Ko tu ieteiktu tiem, kas vēlas sākt fotografēt?

Grūti pateikt. Man pašam pirmais solis bija saprast, kā fotoaparāts vispār strādā. Svarīgākais – pašam daudz jāinteresējas, jāmeklē informācija, jāiet dziļāk. Mani arī neviens nemācīja, kā, piemēram, strādā diafragma, – pats lasīju, mēģināju saprast, eksperimentēju. Jo ar digitālo kameru eksperimentēt var bezgalīgi. Var ļoti daudz bildēt un analizēt, kas sanāk un kas nesanāk. •