Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Vēzis nav atpakaļrāpulis

Ilmārs Tīrmanis


Šā stāsta galvenais varonis – Latvijā maz piesārņotās ūdenstilpēs mītošais platspīļu upesvēzis (Astacus astacus) – pieder visaugstāk attīstīto vēžu, proti, augstāko vēžu apakšklases visaugstāk attīstīto vēžu kārtai – desmitkājvēžiem, kurā, starp citu, ietilpst arī gardēžu aprindās populāri vēžveidīgie: krabji, omāri, langusti. Šie, nule nosauktie, relatīvie milzeņi pie mums nedzīvo, tāpēc sanāk, ka platspīļu upesvēzis ir ne tikai viens no augstāk attīstītajiem, bet arī augumā lielākais Latvijā savvaļā sastopamais vēžveidīgais. Vēl vairāk – platspīļu upesvēzis ir Latvijā lielākais visa posmkāju tipa pārstāvis.


Acis uz kātiņiem

Upesvēža ķermenis veidots no divām galvenajām daļām. Pirmā daļa – galvkrūtis, kas izveidojušās, evolūcijas gaitā saplūstot galvai un krūtīm. Otrā daļa – posmos sadalīts vēders. Sāksim ar ķermeņa pirmo galveno daļu. Vispirms – ar tās galvas daļu. Galvkrūšu galvas daļā, kā jau tam jābūt, atrodas maņu orgāni: antenas, antenulas un acis. Divas antenas jeb sarunvalodā ūsas – garo taustekļu pāris. Uz šiem krietni garajiem veidojumiem ir īsi sarveida izaugumiņi, jo ar antenām vēzis taustās. Savukārt antenulas – divi divdaļīgi mazie taustekļi – ir ožas orgāni. Tās atrodas zem antenām. Redzes orgāni, protams, ir acis: divas saliktās jeb fasetacis – katra sastāv no trīstūkstoš mazām actiņām. Vēzim acis tik tiešām ir uz kātiņiem. Tie nepieciešami, lai dzīvnieks, pats palikdams nekustīgs, varētu mainīt skatīšanās virzienu. Galvā ir arī mute – šaura, bezzobaina. Mutes atveri ieskauj trīs pāri tā saukto žokļkāju, ar kurām vēzis mutes virzienā pārvieto barību. Jā, mutes virzienā, nevis mutē, jo ap muti, nevis mutē viņam novietoti seši žokļi: divi pāri apakšžokļu, kuru vienīgais uzdevums ir ēdiena saturēšana, un viens pāris augšžokļu, kas ir galvenais barības sasmalcinātājs.

Galvkrūšu krūšu daļas sānos izvietojušās ejkājas. Pats šo ekstremitāšu nosaukums jau mūs informē, kādam nolūkam tās paredzētas – iešanai, protams. Ejkāju ir pieci pāri – kā nekā upesvēzis pieder desmitkājvēžu kārtai. Tiesa, pirmais pāris evolucionējis par krietnām spīlēm – garām, spēcīgām knaiblēm ar robotām malām; šis ekstremitāšu pāris kalpo ne tik daudz iešanai, cik alu rakšanai un barības satveršanai, tās saplosīšanai un, kad nepieciešams, arī pašaizsardzībai. Nelielas knaiblītes atrodas arī otrā un trešā pāra ejkāju galos, bet ceturtajam un piektajam pārim to nav. Pie ejkāju pamatnes, apslēpti zem īpašiem žaunu vākiem, atrodas ūdensdzīvniekiem raksturīgie elpošanas orgāni žaunas.

Peld ar pakaļu pa priekšu

Vēža ķermeņa otra galvenā daļa – vēders – sastāv no sešiem posmiem, kas savstarpēji savienoti kustīgi. Tāpēc vēders ir lokans vai, precīzāk sakot, lokāms. Zem pirmajiem pieciem, skaitot no ķermeņa priekšgala, vēdera posmiem – zem katra ir pa pārim peldkāju (nejauciet tās ar iepriekš aprakstītajām ejkājām, kas atrodas pie galvkrūtīm!). Bet vēdera pēdējā jeb sestā posma abas – tagad lasiet īpaši uzmanīgi! – peldkājas katra ir pārveidojusies divās plakanās plāksnītēs. Šīs vēdera sestā posma plakanās (spurveidīgās) peldkājas līdz ar pašu posmu, kas arī ir pārveidojies, zoologi nodēvējuši par telsonu. Šo veidojumu nosacīti varētu dēvēt par vēža asti, jo tas pilda astes funkcijas.

Diemžēl lielum liela daļa cilvēku par asti konsekventi, bet nepareizi uzskata un dēvē visu dzīvnieka vēderu, turklāt ne viens vien attiecīgā brīdī neaizmirst piebilst, ka «tieši vēža astē ir visvairāk gardas gaļas». Tiesa – visvairāk! Visvairāk, jo vēders upesvēzim ir ķermeņa muskoļotākā daļa. Ja reiz muskuļotākā, tātad visnodarbinātākā. Kā nodarbināta? Airējoties ar vēderu, vēzis peld! Tā: strauji saliec vēderu zem sevis un atkal iztaisno, un atkal strauji saliec, un atkal... Savu peldētspēju vēzis neizmanto vaļaspriekam. Šis ūdensdzīvnieks peld pirmkārt un galvenokārt tad, kad viņam, atrodoties klajā vietā, jābēg – kad nav kur nolīst, bet ir jāglābjas. Bēgot viņš peld ātri un ar pakaļgalu pa priekšu, lai spīles būtu vērstas pret uzbrucēju. Atpakaļgaitā, lai spīles būtu vērstas pret uzbrucēju, vēzis arī iet pa grunti – tad, kad atkāpjas ienaidnieka priekšā. Tad, kad nekas nedraud, viņš staigā tāpat kā lielākā daļa dzīvo radību – ar priekšu pa priekšu, tiesa, ieslīpi. Tātad, pretstatā izplatītajam uzskatam, vēzis nav konsekvents atpakaļrāpulis.

Mātītēm mazāk kāju

Ja rodas vēlme diferencēt dzīvnieku dzimumu, jāatceras, ka pieaugušas vēžu mātītes, samērojot tās ar tādos pašos apstākļos mītošiem vienaudžiem tēviņiem, ir mazākas, īsākas. Toties tēviņiem ir salīdzinoši šaurāks – šaurāks par galvkrūtīm – vēders. Bet viņu spīles ir gan garākas, gan platākas nekā sieviešu kārtas pārstāvēm. Pati konkrētākā ārējā pazīme: tēviņiem zem vēdera ir labi saskaitāmi visi pieci peldkāju pāri (nerēķinot asti). Bet jo īpaši viņiem izceļas pirmais peldkāju pāris. Turpretim mātītēm vēdera pirmā posma peldkājas ir tik nepilnīgi attīstītas, ka faktiski nav ieraugāmas, tāpēc tām vēdera apakšpusē ir tikai četri pāri labi saskatāmu kājiņu. Vērīgs vērotājs pamanīs atšķirību arī dzimumorgānu ārējo atveru novietojumā: mātītēm zem galvkrūtīm uz trešā (ieskaitot spīles) ejkāju pāra pamata ir nelieli dobumiņi, bet tēviņiem uz piektā jeb pēdējā ejkāju pāra pamatnes atrodas apaļīgi pauguriņi.

Maina čaulu un ataudzē kājas

Visi, kas turējuši vēzi rokā, zina: tam ir cieta čaula, kas atdala dzīvnieku no apkārtējās pasaules. Zinātniski izsakoties – tā ir hitīna kutikula. Nedrīkstu neuzsvērt, ka čaula ir vēža ārējais skelets. Tās krāsa pamatā tumšbrūna («sarkans kā vēzis» vēzis kļūst tad, kad top izvārīts). Vēža čaula ir ne tikai cieta, tā ir arī nestaipīga – kā nekā no kaļķvielām veidojusies. Cieta – tas labi, jo aizsargā ķermeni. Nestaipīga – tas slikti, jo neļauj ķermenim augt, proti, liedz iespēju pieņemties garumā un resnumā. Taču jāaug ir! Un dzīvnieks aug, turklāt – visu mūžu. Bet čaula? – jūs jautāsiet. Ik reizi, kad ārējais skelets sāk spiest, vēzis to nomaina pret lielāku – «pārģērbjas».

«Pārģērbšanās» notiek tā: vispirms zem vecās čaulas izveidojas jaunā – gaiša, mīksta. Pēc tam pakāpeniski, sākot no sāniem, mīksta kļūst vecā – virsējā – čaula. Vienubrīd vecā «āda» kļūst tik mīksta, ka vēzis jau var no tās atbrīvoties – izlīst no «pārģērbtuves» un, visvisādi lokoties un goroties, pat vārtoties augšpēdus, panākt, ka vecā, nolietotā kutikula pārplīst, un pēc tam atpakaļgaitā izmaukties no tās. Tieši tad, kad iet bojā, kad nolobās iepriekšējais un top jeb sacietē nākamais hitīna apvalks, dzīvnieks palielinās – pieņemas izmēros. Te iestarpinu piebildi: ja vēzim pirms skeleta maiņas bijis norauts kāds loceklis, pēc «pārģērbšanās» tūres tas atkal ir savā vietā, tiesa – īsāks. Reģenerācija!

Vieta «ģērbtuvei» allaž tiek izraudzīta kādā slēptuvē (zem siekstas, zem akmens pakrastē, pacerē, alā), lai vēzis būtu droši pasargāts ne tikai no klasiskajiem ienaidniekiem – ūdriem, ūdelēm, seskiem, jenotsuņiem, dažu sugu putniem –, bet arī no pārējā laikā nekaitīgiem dzīvniekiem, teiksim, vēdzelēm, līdakām, forelēm un citiem, kas, ja vien rastos izdevība, kāri izmantotu viņa «mīksto stāvokli». Arī aizsargāties nav ar ko – spīles mīkstas. Tāpēc jātup paslēptuvē.

Vēzis – kā, cerams, sapratāt – aug īsu laiku, bet strauji. Viņš pieņemas izmēros tikai tik ilgi, kamēr ir mīksts – laikposmā starp veco cieto un jauno cieto čaulu. Augot, protams, nemaz neēd, jo nav ar ko – žokļi mīksti. Aptuveni pēc nedēļas, kad «pārģērbšanās» ir pilnīgi beigusies, bet visas organisma rezerves izsīkušas, vēzim uz laiku rodas vilka apetīte – noniecināts netiek nekas, ko žokļi spēj vīkstīt, pat pašu jaunā paaudze ne. Šajā laikā no radījumiem, kas aktīvi galvenokārt naktīs, vēži kļūst pret dienasgaismu iecietīgi kustoņi.

Ja jautāsiet, cik bieži vēzis ir mīksts, ēst nespējīgs un neaizsargāts, nāksies atbildēt, ka tas, pirmkārt, atkarīgs no katra konkrētā indivīda vecuma, tātad – lieluma, otrkārt, no dzīves apstākļiem jeb vides. Mazliet konkretizējot: jaunie vēzīši savas dzīves pirmajā vasarā «pārģērbjas» 5-7 reizes, otrajā gadā – četras reizes, savukārt trīsgadniekiem pietiek ar divkāršu čaulas maiņu. Bet pilngadību – četrus gadus – jau sasniegušie vēži turpina stiepties un plesties tikai vienu reizi ik vasaru. Tēviņi to parasti dara jūnija nogalē. Jūlija beigās, augusta sākumā «pārģērbjas» pieaugušās vēzienes. Rēķiniet, cik reižu mūžā no ādas izmaukties nācies līdz «sirmam» vecumam – līdz 15-20 gadiem – nodzīvojušam vēzim!

Zinātnieki pasaulē atklājuši vairāk nekā 40 tūkstošus posmkāju tipa žaunaiņu apakštipa vēžveidīgo klasei piederīgu dzīvnieku sugu, kas sašķirotas vairākās apakšklasēs un daudzās kārtās, piemēram, sprogkājvēži, vienādkājvēži, desmitkājvēži, sānpeldvēži, žaunastvēži... Latvijā sastopamas aptuveni 250 vēžveidīgo sugas.

Ēdienkartē gliemeži un augi

Pašsaprotami, ka čaulas pilnvērtīga maiņa var notikt tikai tad, ja pietiekamā daudzumā ir uzkrātas olbaltumvielu rezerves augšanai un kaļķvielu rezerves jeb gastrolīti čaulas maiņai. Izrādās, čaulainie gliemeži ir ļoti vērtīgs olbaltumvielu un kaļķvielu avots. Tie ir vēžu iekārots ēdiens. Pavasarī un vasarā vēži pārsvarā pārtiek tieši no dzīvniekiem, galvenokārt nelieliem – gan beigtiem, gan dzīviem. No daudzu un dažādu sugu kustoņiem, ne tikai no gliemežiem.

Vispārinot var teikt, ka vēži ir visēdāji, jo viņi ēd arī augus. Turklāt vasaras nogalē, rudenī un arī aukstajā sezonā – galvenokārt augus. Ja vien vispār ēd – ja nav pārāk liels aukstums, kas padara viņus gurdenus un spiež nīkuļot alās. Ko apēd, to organisms veiksmīgi pārstrādā, lietderīgi izmantojot gandrīz visu. Nelielais nesagremotās barības daudzums izdalās pa anālo atveri, kas atrodas vēdera galā – sestā posma apakšpusē. Tie vielu maiņas liekie galaprodukti, kas cilvēkiem (un arī citiem augstāk attīstītajiem radījumiem) izkļūst no nierēm, vēžiem – no diviem zaļajiem dziedzeriem. Šie dziedzeri atrodas galvkrūšu galvas daļā un to izvadi atveras pie antenu jeb garo taustekļu pamatnes.

Oliņas pielīp pie vēdera

Vēžu kavalieri (ja tā šos, pēc mūsu standartiem vērtējot, brutālos tēviņus drīkst dēvēt) par dāmām interesējas rudeņos. Kad tieši, tas – atkal! – nav zvaigznēs ierakstīts; tas galvenokārt atkarīgs no konkrētā rudens meteoroloģiskajiem apstākļiem, no konkrētās ūdenstilpes ūdens temperatūras. Un arī no konkrētās vietas apgaismojuma un vēl no dažiem apstākļiem, piemēram, ūdensaugu atmiršanas pakāpes. Pārošanās var notikt oktobra otrajā pusē, tā var notikt novembrī vai decembra sākumā – kā nu kuru gadu, kā nu kurā vietā. Viens, kas droši, – tā notiek katru rudeni. Tad visi vismaz četrus gadus vecie (labākā maizē augušie pat jau trīs gadu vecumā) vēžu tēviņi, kuri nav slimi, piekrastes seklumā, šurpu turpu rāpojot, meklē pieaugušās – arī vismaz trīs vasaras padzīvojušās – mātītes. Kad atrod... Vēžu tēviņš ar savu partneri izrīkojas visai neceremoniāli un, cilvēku terminoloģiju lietojot, bez priekšspēles. Viņš apveļ savu atradumu augšpēdus, ar spīlēm piespiež pie grunts un izlaiž uz viņas apakšpuses spermu – apsēklo, vārdu sakot. Līdz ar to tēviņa ikgadējais devums sugas turpināšanas sarežģītajā procesā bei-dzas. Pat pamatskolēnam būtu jāzina, ka apsēklošana vēl nebūt nav apaugļošana. Vēžiem pēc pārošanās paiet labs laiciņš, iekams vīrišķie dzimumprodukti saskaras ar sievišķajiem. Sākumā tie vien pielīp pie vēzienes vēderiņa, pie galvkrūtīm un tur ūdens iespaidā sacietē. Sacietē un gaida... Aizrit nedēļa, varbūt pat divas, un tikai tad savas dzimumšūnas – desmitos vai pat simtos skaitāmus ikriņus – iznērš apsēklotā mātīte. Taču vēl pirms tam viņa ir izlaidusi uz sacietējušās spermas īpašu vielu, kas šo sacietējumu šķīdina, lai varētu notikt īstā apaugļošanās – vīrišķo dzimumšūnu iekļūšana sievišķajās. Apaugļotās oliņas divās virtenēs pielīp pie māmiņas vēdera kājiņām. Septiņus, astoņus mēnešus – tātad visu ziemu, visu pavasari un vēl kādu laiciņu vasarā – mamma nēsā zem vēdera savus pēcnācējus. Vispirms un ilgi vēziene nēsā oliņas, pēc tam – kādu nedēļu – arī jau izšķīlušos kāpuriņus, kas turas pie mammas ar savām sīkajām kājiņām. Tur jaunā paaudze turas tik ilgi, kamēr mūžā pirmo reizi «pārģērbjas». Un tad – beigas bezrūpīgajai bērnībai! Ap vasaras saulgriežiem māte beidzot ir atbrīvojusies no bērniem un, intensīvi barojoties, var sākt krāt minerālvielu rezerves pēc mēneša paredzamajai čaulas maiņai. •