Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Ķengaraga mikrorajonu dzīvojamo grupu rekreācijas pagalmi šodien.

Mājokļu pagalmus nomāc automobiļi.

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Pilnveidot, nezaudējot iegūto

Edgars Pučiņš, arhitekts


Plašsaziņas līdzekļi nepārtraukti ziņo par Rīgas iedzīvotāju sašutumu, iebildumiem un protesta akcijām pret nodomiem apbūvēt viņu māju koplietojamos pagalmus. Viskārdinošākās vietas jaunceltņu «iespraušanai» ir pagājušā gadsimta 60.- 80. gados būvēto mikrorajonu rekreācijas pagalmu un parku vietas.


Var jau saprast, kāpēc to cenšas darīt iecerēto jaunbūvju investori. Bet nav saprotama pilsētas ierēdņu motivācija, saskaņojot projektus un nereaģējot uz protestiem un ierosinājumiem. Piemēram, atbilde, ka «normatīvais attālums starp ēkām to atļauj». Bet šī norma nav domāta funkcionāli pamatotu piemājas publisko telpu aizbūvēšanai! Vai populārais solījums, ka «investors sakārtos jūsu nolaisto pagalmu vai parka vietu» (visticamāk – to, kas no tiem paliks pāri!). Bet pēc tādas loģikas arī Arkādijas parka aizlaistās vietas būtu jāatdod apbūvei!

Un vēl viens ļoti miglains, bet ietilpīgs un stiepjams kā veca gumija teiciens: «Pilsētas teritorija jāizmanto intensīvāk.» Savulaik Rīgas arhitekti atteicās no kādreiz proponētā apbūves paņēmiena ar paralēli novietoto blokmāju rindām (piemēram, Tirzas ielas vai Buļļu ielas masīvos) un, ievērojot tos pašus apbūves blīvuma noteikumus, sāka veidot mikrorajonus ar dzīvojamo māju grupām ap plašiem rekreācijas pagalmiem. Dzīvojamie kompleksi Ķengaragā, Purvciemā, Imantā un citur bija pilsētbūvnieciskā progresa izpausme un apliecinājums. Tagad pienācis laiks domāt par to pilnveidošanu, attīstību, arī intensifikāciju, taču būtu kļūda zaudēt iegūtās vērtības, to skaitā – dzīvojamo grupu un mikrorajonu publiskās telpas un apstādījumus.

Rīgas pilsētplānošanas pārvaldes un Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras fakultātes izdevumā «Otrā Rīga. Dzīvojamo rajonu attīstības perspektīvas» atrodamas daudzas pareizas atziņas par jauno dzīvojamo rajonu stāvokli, uzlabošanas uzdevu-miem un iespējām. Bet nez kāpēc noslēguma nodaļā «Jaunās apbūves izvietojuma principu apkopojums» lielākajā daļā piemēru jaunām ēkām tiek atvēlēta vieta esošo dzīvojamo māju grupu pagalmos.

Šādu pieeju provocē tuvredzīga pilsētas zemes īpašumu denacionalizācija no jauna apbūvētos rajonos. Rakstā par Rīgas problēmām «Blokmāju rajonu attīstība» («Latvijas Arhitektūra», Nr. 2, 2006.) speciālisti no Vācijas secina: «Restitūcijas process atjaunoja pirmspadomju laika īpašumus vecajā zemes gabalu struktūrā... Lielā blokmāju rajonu daļā sekas ir drastiskas... daudzas ēkas šodien atrodas uz vairāku īpašnieku zemes. Arī publisko teritoriju zeme tika atdota pirmspadomju zemes īpašniekiem... Šāda situācija ar zemes īpašumu nekur citur Eiropā nav sastopama.» Stāvokli vēl vairāk sarežģī dzīvojamo kompleksu koplietojamo teritoriju sadalīšana un «piesaiste» atsevišķām kompleksu mājām sakarā ar dzīvokļu privatizāciju. Tas viss noved mikrorajonu uzturēšanu un racionālu attīstību strupceļā un novirza tukšgaitā iedzīvotāju aktivitātes pret publisko telpu degradāciju un izsaimniekošanu.

Domāju, ka lielākajā daļā mikrorajonu funkcionālā un telpiskā organizācija lielos vilcienos risināta pārliecinoši, savdabīgi, progresīvi, tie veido Rīgas jaunāko laiku pilsētbūvnieciskās bilances pozitīvo daļu. Tāpēc būtu jācenšas novērst mikrorajonu degradāciju, dažiem piešķirt pat aizsargājamo pilsētbūvniecisko objektu statusu ar attiecīgiem ierobežojumiem un noteiku-miem kopīpašumu un privātīpašumu saimniekiem.

Dzīvojamā kompleksa pilnvērtības ķīla ir tā funkcionālā vienotība un telpiskais veselums. Kā tos saglabāt attīstības gaitā? Pirmais priekšnoteikums: visaptverošs pilsētbūvniecisks projekts. Piekrītu arhitektei Zanei Kaļinkai, kas jau minētajā izdevumā uz jautājumu: «Kā nodrošināt kompleksu pieeju mājokļa problēmu risināšanai?» atbildēja šādi: «Rīgas Dome par saviem līdzekļiem varētu izstrādāt ēku renovācijas, autostāvvietu un teritorijas labiekārtojuma projektu kopumā, piedāvājot atsevišķu ēku īpašniekiem piedalīties tā realizācijā.»

Savukārt vācu speciālisti uzskata: «Lai situāciju padarītu skaidrāku, Latvijas valstij būtu nepieciešams uzsākt un vadīt zemes īpašuma pārstrukturēšanas procesu blokmāju rajonos. Šāda valsts vadīta procesa pamatā jābūt zemes pieprasījumiem no DzĪKS un pašvaldību puses.»

Rīgas attīstības plānā 2006.-2018. gadam parādījies agrāk nebijis apzīmējums – «teritorijas apbūve ar apstādījumiem». Lielākoties – ezeru piekrastēs, mežmalās vai pat mežos. Tādās vietās katrai savrupmājai vai blokmājas dzīvoklim individuālai vai koplietošanai iznāk prāvas, simtos kvadrātmetru mērāmas zemes platības. Turpretim mikrorajona māju grupās ar 450-500 dzīvokļiem katrā ēkā rekreācijas pagalmos caurmērā uz vienu dzīvokli iznāk tikai 10-15 kvadrātmetru, tas ir, desmitiem reižu mazāk. Un mikrorajoni taču neatrodas pilsētas centrā, kur ir citi iemesli apbūves sablīvēšanai. Ķengarags, Purvciems, Jugla, Imanta, Zolitūde un citi rajoni atrodas pilsētas perifērijā.

Tāpēc saprotama un atbalstāma ir blokmāju iedzīvotāju cīņa par savu māju rekreācijas pagalmiem. Pašvaldības iestādēs viņiem grūti klājas, nākas pat tiesāties. Tomēr reizēm tiek gūta uzvara, piemēram, mājām Brīvības gatvē 352/358. Šā gada maija sākumā «Neatkarīgajā» lasījām kārtējo publikāciju par to, kā cīnās un tiesājas rakstnieki par māju grupas pagalmu K. Valdemāra ielā 143/145.

Šā gada aprīlī, nerēķinoties ar ilgstošiem un aktīviem iedzīvotāju protestiem un pilsētbūvniecisku loģiku, Rīgas Dome akceptēja būvieceri ekskluzīvam namu blokam Maskavas ielā 262, kuru projektē mikrorajona parka vietā ap dīķīti, pie sabiedriskā centra un skolas sporta laukuma. Zīmējumi ļauj saprast, cik agresīvs pret esošo dzīvojamo kompleksu būtu tāds «iespraudums». Iedzīvotāju protesti ar simtiem parakstu pagaidām paliek bez rezultātiem, bet gribas pievienot arī savu balsi tiem, kas cenšas aizstāvēt vienu no pirmajiem un oriģinālākajiem Rīgas mikrorajoniem.

Nav vienkārši pasargāt dzīvojamo kompleksu publiskās telpas no apbūves, bet ne mazāk sarežģīti ir novērst to degradāciju. Lai gūtu panākumus, jāatrod mājokļu īpašnieku un pašvaldības institūciju mērķtiecīgas un konstruktīvas sadarbības formas. •