Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 4 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

«Rīt sākam gatavoties Botāniskā dārza 100 gadu jubilejai!»

(LU Botāniskā dārza direktore Anta Sparinska savas uzrunas
nobeigumā LU Botāniskā dārza 85 gadu jubilejas svinībās)


Lelde Stumbre;
foto no LU Botāniskā dārza arhīva

Botāniskais dārzs – katrā sevi cienošā pilsētā!

Bet šodien – svinam Latvijas Universitātes Botāniskā dārza 85. dzimšanas dienu!

Pasaulē, izrādās, ir aptuveni 2000 botānisko dārzu, un šis skaitlis tiešām iepriecina. Jau sen zināms, ka, apmeklējot svešu pilsētu, katrā ziņā vajag aizbraukt uz vietējo botānisko dārzu – bieži vien tas izstāstīs par pilsētu un valsti, kurā esam nokļuvuši, daudz vairāk un interesantāk nekā ielas, veikali un nami. Ārpus Latvijas esmu bijusi divos ļoti atšķirīgos botāniskajos dārzos – viens atrodas Losandželosā, ASV, un bija izveidots kāda multimiljonāra īpašuma teritorijā. Tipiski Amerikai, vai ne? Tas bija nepārredzami plašs un augu daudzveidības ziņā krita no vienas galējības otrā: palmu puduri mijās ar kaktusu kolekcijām, ziedošie oleandri un magnolijas veidoja fantastiskas toņu grupas, bet tad piepeši parādījās angļu stilā ieturēta teritorija ar romiešu skulptūrām – īsi sakot, tas bija eklektisks kā pati Amerika. Savukārt Hamburgas botāniskais dārzs, kas platības ziņā ir mazāks par mūsējo, ir tik pārdomāti un funkcionāli veidots, ka pat vēsā, agra pavasara dienā bija ļoti kupli apmeklēts, jo gan vietējiem iedzīvotājiem, gan pilsētas viesiem tur bija ko redzēt un brīnīties.

Bet mūsējais? Kāds tad ir mūsējais? Laikam nav lielas jēgas sākt aprakstīt mūsu botānisko dārzu maija beigās – tas vienkārši jāredz, jāiziet tam lēnā solī cauri, jāapstājas pie katra koka, krūma un puķudobes, jāizpleš rokas, lai tiktu cauri smaržu jūrai, ko izplata rododendri, kokveida peonijas, ceriņi, jasmīni un vēl simtiem citu puķu, koku un krūmu, kas maija beigās zied jo krāšņi. «Ak, te gan būtu skaista dzīve...» Tā ne reizi vien sapņaini nopūtās LU Botāniskā dārza jubilejas pasākuma vadītājs aktieris Juris Hiršs. Viņš ne tikai gribēja apmesties uz dzīvi šajā dārzā, bet atcerējās arī savas saldās jaunības dienu atmiņas un apgalvoja, ka cilvēki, ienākot dārzā, izskatās krietni labāk nekā ejot pa ielām vai braucot sabiedriskajā transportā. Mjā... Tā tas varētu būt, jo, esot dārzā, tā vien gribējās smaidīt, smaidīt un smaidīt!

Botāniskie dārzi sākuši veidoties 15. gadsimtā kā pētnieciskas laboratorijas universitātēs; viens no labākajiem botāniskajiem dārziem izveidots Upsalas universitātē Zviedrijā pasaulslavenā botāniķa K. Linneja vadībā. Šis dārzs kļuva par mērauklu citiem, un, ja šogad viens no vecākajiem botāniskajiem dārziem Itālijā svin 500 gadu jubileju, K. Linnejs – 300 gadus, tad kāpēc gan mums nelepoties ar savu botānisko dārzu, kuram arī ir ievērības cienīgs cipars – 85?

Dārzs – zaļa un dzīva sala

Šis dārzs ir kā sala pilsētā – mūžam zaļojoša, skaista jebkurā gadalaikā. Te vienmēr būs, ko redzēt, par ko brīnīties un jūsmot, te ir zaļums, klusums, smaržas un tīrība, kaut gan aiz žoga traucas mašīnas, tramvaji un visādi citādi kūsā lielpilsēta. Un varbūt tieši tādēļ – jā, noteikti tādēļ! – vajadzīgs šis dārzs! Vai gan citādi gandrīz katram no mums būtu kāds romantisks stāsts par botānisko dārzu: bučošanās uz soliņa piecos no rīta, kāzu fotogrāfijas pie ziedošiem rododendriem, slepena šampanieša dzeršana palmu mājā...

Latvijā pirmais botāniskais dārzs tika atklāts 1922. gadā, un tas atradās Dreiliņos nepilnu hektāru lielā teritorijā. Pašlaik tas ir 15 ha liels un atrodas Pārdaugavā. Tas ir ne tikai brīnišķīga zaļā rota pilsētai, bet arī vieta ar kultūrvēsturisku vērtību. Dārza teritorijā saglabājušās 18.-19. gs. ēkas – valsts nozīmes kultūras pieminekļi –, un dārza dzimšanas dienas svinībās jaunā direktore Anta Sparinska solīja, ka dārzs saglabās un paplašinās gan savas kolekcijas un augu daudzveidību, pievēršot uzmanību tieši Latvijā augošajiem, gan romantisko veidolu – vecās mājas, celiņus, solus, pļaviņas...

Botāniskajā dārzā, protams, tiks attīstītas arī tā pamatfunkcijas – pētnieciskā un izglītojošā –, tādēļ te paredzēts būvēt arī pētnieciskās laboratorijas, lai zinātne varētu smelties iedvesmu tieši no pirmavota. Viena trešā daļa dārza apmeklētāju ir skolēni un studenti, kuriem te ir iespēja saprast augu daudzveidību un tās nozīmi cilvēka dzīvē.

Tomēr man šķiet, ka LU Botāniskais dārzs savas prioritātes pašlaik ir nedaudz mainījis. Tas vairāk kļuvis par augu daudzveidības un kolekciju radītāju – dārzā ir aptuveni 7500 dažādu sugu, pasugu, šķirņu un hibrīdu, un sēklu apmaiņa notiek ar 55 valstu 500 botāniskajiem dārziem. Ar Dr. biol. Andra Orehova iniciatīvu izveidota arī elektroniskā datu bāze «LU augi», kurā var iegūt informāciju par katru augu: tā iegūšanas gadu, izcelsmes vietu, atrašanās vietu dārzā, vairošanos utt. Turklāt dārzs augus arī pārdod, kas dārzkopjiem sevišķi svarīgi, – augi nav jāpērk lielveikalos, kur tie izskatās slimi un sazāļoti jau no dzimšanas, bet ir iespējams tos iegādāties botāniskajā dārzā, kur augu aprūpē un kopj patiešām pareizi.

LU Botāniskā dārza nozīmīgākās un lielākās kolekcijas – rododendri, ko 50 gadus veidojis profesors R. Kondratovičs; ekspozīcijā apskatāmas 49 profesora veidotās šķirnes. Arī acālijas un lilijas ir dārza krāšņāko kolekciju vidū, un tās var apskatīt gandrīz visu gadu, jo ziemā, piemēram, tiek organizētas krāšņas acāliju izstādes, bet dārza krājumi tiek papildināti, sadarbojoties ar Babītes rododendru audzētavu.

Tomēr dārzam, lai tas vienmēr būtu zaļojošs un dzīvs, jāattīstās un jāpārveidojas. Mēs gan viegli pasmaidām par dārzkopjiem, kuri katru pavasari atkal un atkal rok, pārstāda, sēj un līdzina, bet tas taču ir tik dabiski – dārzs ir dzīva būtne, kas grib mainīties, augt un pilnveidoties. Tādēļ 2007. gada septembrī dārza direktore A. Sparinska organizē starptautisku arhitektu plenēru, lai radītu jaunu dārza vizuālo tēlu, – tiks izstrādāti teritorijas plānojuma varianti un telpiskās vīzijas.

Un arī uz dārziem var attiecināt Raiņa teikto: «Pastāvēs, kas pārvērtīsies!» •