Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Harijs Zemītis.

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 3 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Sajūtas kā darbarīks

Aivars Kļavis;
Harija Zemīša foto


Desmit sava mūža gadus viņš veltījis koka rotaļlietu izgatavošanai. Viņš pats tās dēvē par kinētiskām. Tiesa, to radīšana nav Harija Zemīša – Ādažu Brīvās Valdorfa skolas rokdarbu skolotāja – vienīgā sirdslieta un aizraušanās.


Skolotājs, amatnieks vai mākslinieks?

Vārds «aizraušanās» skan nedaudz vieglprātīgi. Hariju Zemīti par vieglprātīgu nosaukt grūti. Viss, ko viņš darījis, paveikts pamatīgi un bez steigas. Jāsaka gan – tikai līdz brīdim, kamēr pašam tas šķitis nozīmīgi un būtiski. Ik reizi, kad nodarbošanās vairs nav devusi sākotnējo gandarījumu, Harijs meklējis jaunus izpausmes veidus. Turklāt ik reizi tas noticis jaunā pakāpē, tomēr ar vienu un to pašu mērķi – ne tik daudz izpausties pašam, cik realizēt sevi citu labā. Pat tad, ja sākumā nav īsti zināms, cik par to maksās un vai vispār maksās, un, ja maksās, vai ar to pietiks dienišķai iztikai.

Savulaik viņš studējis Mākslas akadēmijā un gleznojis. Šā gada martā Andrejsalā bija skatāma viņa fotogrāfiju izstāde. Savukārt pirms kāda laika Zemītis kopā ar domubiedriem un partneriem Minhauzena muzejā Duntē izveidoja slaveno piecus kilometrus garo Minhauzena taku, kuru pa šiem gadiem noteikti izstaigājuši desmitiem tūkstoši cilvēku.

Tāpēc arī jautājums: «Kas īsti tu esi – skolotājs, amatnieks vai mākslinieks?», viņu nedaudz samulsina. Harijs ilgi klusē, tad mēģina atjokoties ar vārdiem: «Cilvēks, kas desmit gadus no savas dzīves veltījis rotaļlietām...», bet beigu beigās šis jautājums tā arī paliek neatbildēts. Un, iespējams, tieši nesagaidītā atbilde manu sarunu biedru raksturo labāk nekā tas, ja viņš būtu izvēlējies kādu no piedāvātajiem variantiem. Jo varbūt reizēm svarīgāk par to, kas tu esi, ir paša attieksme pret šo, kas es esmu.

Aizgūta ideja oriģinālā izpildījumā

Pirms stāstīt, kā Harijs atklāja koka rotaļlietas, jāatgādina, ka valdorfskolās ir nedaudz citāda pieeja tam, ko tur sauc par rokdarbiem, bet valsts skolās – par darbmācību vai mājturību. Valdorfskolā rokdarbi ir mācību priekšmets, kas nozīmības ziņā līdzvērtīgs visiem pārējiem. Turklāt mācību procesā tiek izmantoti tikai dabīgi materiāli.

Pirmajā klasē rokdarbu stundās bērni darbojas ar vasku; otrajā, trešajā un ceturtajā – ar mālu; no piektās klases skolēni strādā ar koku, gatavojot gan rotaļlietas, gan karotes un citus vienkāršus sadzīves priekšmetus. Vecāko klašu audzēkņi kaļ krāsaino un vēlāk melno metālu, bet vidusskolas pēdējā klasē iepriekšējos gados apgūtās prasmes tiek liktas lietā, veidojot tēlniecības darbus no ģipša. Turklāt visus šos darbus dara tiklab zēni, kā meitenes.

Jau strādājot par rokdarbu skolotāju Ādažos, Harijs kāda ārzemju brauciena laikā ieraudzījis koka rotaļlietas, kas bija ne tikai spēļmantiņas, bet rosināja uz aktīvu līdzdarbošanos. Turklāt šīs rotaļlietas kā laika kavēklis patika gan pieaugušajiem, gan bērniem.

Harijs tagad saka «kinētiskās» rotaļlietas, jo iekustinātas tās turpina darbināt inerce un pašu svars. Turklāt tās ir interesantas ne tikai kā laika kavēklis vai kustīgs priekšmets, bet veido bērnā arī prasmi pašam šo kustību radīt un kontrolēt. Piemēram, visvienkāršākā no tām – tā dēvētais dūcenis vai žvingulis, kas patiesībā ir viena no senākajām tāda veida rotaļlietām pasaulē. Vēlāk, jau pamatīgi un profesionāli interesējoties par rotaļlietām, Harijs dau-dzas idejas smēlās muzejos. Arī no paziņām. Jo latviešiem izsenis bijušas savas rotaļlietu darināšanas tradīcijas. Bet, atgriežoties pie dūceņa... Tā ir vienkārša koka lodīte uz auklas. Auklu vienlaikus pavelkot un atlaižot, tiek panākta lodītes rotēšana ap savu asi. Harijs ir pārliecināts, ka šī nodarbe harmonizē cilvēku. Jo galvenais jau nav tikai pavilkt vai atlaist, bet gan prasme darīt to ritmiski. Tas jau ir vesels process. Un, kamēr bērns neiemācās abas darbības ar ritma palīdzību sinhronizēt vienā, tikmēr nekas neiznāk. Turklāt dīvainākais ir tas, ka, ilgāku laiku griežot dūceni, kustība it kā pārņem cilvēku savā varā, un, arī beidzis, viņš vēl turpina vibrēt paša sajūtās. Bet tā ir tikai viena, turklāt vienkāršākā no Harija veidotajām rotaļlietām. Citas palīdz apgūt citus procesus un rada cilvēkbērnā citas sajūtas.

Cik daudz laika nepieciešams, lai tādas pagatavotu? «No divām stundām pašām vienkāršākajām līdz pusotram ga-dam,» atbild Harijs. Tieši tik daudz laika viņam prasījis kāds koka putns. Uztaisījis, bet tā arī nav sapratis, kā panākt, lai putns vēzētu spārnus. Vienīgi apjautis, ka tas ir iespējams un ka tieši tāpēc šo rotaļlietu izgatavojis. Tikai kā... Pakāris nedzīvo putnu istabā pie griestiem. Pagājis pusotrs gads, līdz pēkšņi, kārtējo reizi ejot tam garām, sapratis, kas jādara, lai putns atdzīvotos un sāktu kustināt spārnus.

Kinētiskām rotaļlietām ļoti svarīgas ir proporcijas, to svars. Tāpēc Harijs ne tikai izgatavo, bet arī pats projektē un modelē. Savukārt viņa audzēkņiem skolā būtiski, ka tie konkrēto lietu izgatavo paši sev. Kāpēc? Uz šo it kā vienkāršo jautājumu atbilde ne tuvu vairs nav tik vienkārša. «Sajūta, ko rada paša pagatavota rotaļlieta, ir vienreizēja ar to, ka tas vairs nav tikai priekšmets, bet arī daļa no bērna garīgā lauka, garīgās pasaules. Viņi to it kā ieņem sevī un vairs negrib laist laukā,» skaidro Harijs. Jo īpaši labi to varot redzēt, strādājot ar bērnudārza bērniem. Un tad vairs nav svarīgi, ka pusi darba varbūt padarījis skolotājs. Galvenais, ka arī bērni ir bijuši tajā iesaistīti. Viņi domājuši, izvēlējušies, pulējuši... Un tas arī esot galvenais, kas atšķir pašdarinātu rotaļlietu no pirktas. Šī garīgā piederība, ko nav iespējams iegādāties ne par kādu naudu.

Lai gan līdz ar rotaļlietām Harijs veidojis arī to sīkus aprakstus, tomēr visa sākums ir paša izjūtas. Tieši no izjūtām viņš vadījies ikviena darba tapšanas laikā – gan izvēloties materiālu, gan veidojot formu un piešķirot rotaļlietai funkcionalitāti, gan arī kombinējot koka rakstu ar paša iecerēto formu un paredzamo rotaļlietas pielietojumu.

Acis var piemānīt

«Arī ar koku var strādāt dažādi,» stāsta Harijs. «Es bieži cenšos atstāt mizu, atrast jau pašā materiālā kādas interesantas formas un noteikti saglabāt koka faktūru – lai bērns redz un apjauš, ka lieta izgatavota no īsta koka, ne-vis vienreiz jau pārstrādāta materiāla, piemēram, dēļiem.» Visinteresantāk, ja koks jau pirms apstrādes ieguvis kaut kādas liektas līnijas vai šķēlumu. Tieši šajā dabiskumā un koka rakstā esot tas burvīgais noslēpums, kas līdz ar kustību padarot rotaļlietu tik tiešām dzīvu. Vienlaikus svarīgi, kādu koku izvēlēties. Ozols, lai arī ciets un ilgi kalpos, ir vēss. No tā labāk taisīt kāpnes vai interjera elementus, bet arī ne bērnistabā. Savukārt skujkoki pat rotaļlietām esot par mīkstu, tāpēc ātri zaudē savu vizuālo pievilcību. Bērniem, sevišķi bērnudārza vecuma bērniem, nepieciešams kaut kas gaišs un silts. Tāda esot liepa – kā radīta nelielām figūriņām. Savukārt kinētiskajām rotaļlietām vispiemērotākais esot bērzs – pietiekami ciets un vienlaikus arī gaišs, gaisīgs koks.

Par koku ietekmi un saikni ar cilvēku mūžu var lasīt ne tikai horoskopos. Diezgan pamatīgi šis jautājums iztirzāts arī antropozofijā, kas cieši saistīta ar valdorfpedagoģiju: kādas ir katra koka enerģijas, kā tās ietekmē cilvēku...Tomēr tā esot teorija. Viņš, būdams praktiķis, vairāk vadoties pats no savām sajūtām. «Arī, lai noteiktu, vai darbs ir gatavs, es vairāk uzticos taustei nekā acīm,» saka Harijs.

Tieši tāpēc skolotājs saviem audzēkņiem iesaka, pārbaudot, vai darbiņš pilnībā pabeigts, pielikt to pie vaiga. Tur āda ir tik jutīga, ka uzreiz pamanīs katru raupjumu. «Galu galā es nevaru nevienu piespiest domāt. Toties es varu bērnā izraisīt patīkamas sajūtas, kad viņš paņem no koka izgatavotu jauku rotaļlietu. Un varbūt šīs sajūtas ir tās, kas rosina domāt,» uzskata Harijs.

Dzīvās un nedzīvās rotaļlietas

«Ja rotaļās bērns mācās dzīvot pieaugušo dzīvi, tad rotaļlieta ir tā, ar ko viņš attīsta iztēli un maņas,» saka Ādažu Brīvās Valdorfa skolas bērnudārza audzinātāja Gunita Stefanoviča. Šajā bērnudārzā nav nevienas plastmasas rotaļlietas. Te vispār nav nevienas no tām rotaļlietām, ar kurām pilni veikalu plaukti. Toties līdzās Harija darinātajiem īpatnējas formas koka soliem (bērnudārzā tos sauc par steķīšiem), kas bērnu iztēlē pārtopot gan par kuģiem, gan zirgiem, gan mājām ar visu jumtu, ir arī grozi ar pašu lasītiem čiekuriem un kastaņiem, ir trauki ar zirņiem un pupām.

Bet kas tad īsti ir laba rotaļlieta? Gunitas kolēģe audzinātāja Inguna Killo teic, ka laba ir tāda, kurā viss līdz galam neesot pateikts, atstājot vietu bērna fantāzijai, ļaujot viņam ar šās rotaļlietas palīdzību radīt savu pasauli. Tieši tāpēc valdorfskolas bērnudārza lellītēm atšķirībā no nedabīgi un mūžīgi smaidošās Bārbijas vispār nav iezīmētas sejas. Arī Harijs savās sprīdi garajās, bērnudārzam domātajās cilvēku figūriņās neizstrādā tādas detaļas kā ausis, deguns vai mute, ļaujot vienīgi ar formu nojaust, ka tie visi ir katrs savā vietā. Pārējo bērns panāk ar iztēli. «Sajūtas, kas ienāk bērnā ar dabas, ar dabas materiālu starpniecību, vēlāk, kad cilvēks jau pieaudzis, ļauj viņam dvēseliski sajust, dvēseliski sataustīt līdzcilvēku,» saka Gunita. Un tad abas audzinātājas, man pavisam negaidot, vienojas par sākotnēji pilnīgi paradoksālu secinājumu: veikalos nopērkamās rotaļlietas – ja ne gluži visas, tad lielākā daļa noteikti – ir domātas pieaugušajiem, nevis bērniem, jo tās darbojas pēc spiedpogas principa. Savukārt tas nerada bērnā pārdzīvojumu. Un, ja arī rada, tad šis pārdzīvojums ir tikpat mehānisks un īslaicīgs, cik pats spiedpogas princips. Nerunājot nemaz par materiālu – plastmasai patiesībā nav svara, bet faktūru un formu tai cilvēks piešķir tādu, kā pats vēlas. Savukārt dabā viss ir pašas dabas radīts, tāpēc tajā nekas nav banāls. Tāpēc tieši dabas materiāli – gan koks, gan akmentiņi, gan gliemežvāki – ar savu kvalitāti, ko nekas nespēj atdarināt vai aizstāt, dod cilvēkbērnam īsto pieredzi un vienlaikus arī drošības sajūtu. Jo īpaši bērniem, kam ir grūtības uztvert šīs dzīves sakarības, apgūstot tādus jēdzienus kā smags, viegls, auksts, karsts. Sen zināms arī tas, ka bērniem, kuriem ir grūtības ar valodu vai runas traucējumi, speciālisti iesaka tieši dabīgo materiālu rotaļlietas. Pirkstu galos ir daudz nervu, kas saistīti ar runas un redzes centriem, tāpēc arī taustes maņai esot tik milzīga nozīme gan cilvēkbērna fiziskā, gan garīgā attīstībā. «Galu galā arī mēs esam daļa no dabas,» saka Gunita.

Un šajā it kā šķietami tik vienkāršajā un vispārzināmajā faktā arī ir atbilde uz daudziem jautājumiem, kas saistīti ar mūsu bērniem. Tikai pieaugušie, aizņemti paši ar sevi, nezin kāpēc negrib dzirdēt nedz šos jautājumus, nedz meklēt atbildes uz tiem, jo daudz vienkāršāk ir ieiet veikalā un atpirkties no savas atvases. Bet tas jau ir cits stāsts.

Tajā pašā laikā bērniem domāto rotaļlietu radīšanā ieguldīto darbu patiesībā nav iespējams apmaksāt. Vismaz pagaidām Latvijā vēl nav izpratnes par to unikalitāti. Savukārt, ja grib pelnīt, zūd priekšmetu vienreizīgums. Pie šādiem secinājumiem pēc desmit gadiem, kas veltīti rotaļlietu izgatavošanai, nonācis Harijs Zemītis. Iespējams, tas ir viens no iemesliem, kādēļ viņš atkal mainījis darbības jomu. Tagad viņš projektē un kopā ar domubiedriem veido vides objektus bērniem. «Patiesībā jau tās pašas rotaļlietas vien ir – tikai lielas un vienā eksemplārā,» sarunas noslēgumā atzīst Harijs. •