Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Vides ministrs Raimonds Vējonis piešķir skolai Zaļo karogu.

 

Skolas bērni Zaļā karoga pacelšanas brīdī.
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Maza, zaļa skoliņa Ziepniekkalnā

Lelde Stumbre


Lai pilsētas skola kļūtu par pilntiesīgu ekoskolu, kas ieguvusi Zaļo karogu un nezaudētu to, nepietiek tikai ar vēlēšanos kaut ko šad un tad darīt vides aizsardzības labā. Vides lietām jābūt šīs skolas gandrīz vai prioritātei, tām būtu dabiski un harmoniski jāsaplūst ar skolas mācību programmu, ja jau mūsu valstī nav paredzēts tāds mācību priekšmets kā vides aizsardzība vai vides mācība... patiesībā nav svarīgi, kā to nosauc.


Tuvu ideālam, šķiet, nokļuvusi mazā Rīgas Ziepniekkalna sākumskola, kas ir viena no pirmajām Latvijas skolām, kurai piešķirts cienījamais ekoskolas nosaukums, un arī Zaļais karogs plīvo pie skolas ieejas jau ne pirmo gadu.

Lielo pilsētu skolām rūpēties par vidi, saprast tās daudzveidību un censties to saglabāt būtu īpaši svarīgi, jo tieši pilsētās šīs problēmas ir visasākās. Tomēr lielajām skolām nez kāpēc neveicas ar Zaļā karoga iegūšanu. Toties tāda maza skoliņa spējusi ne tikai iegūt karogu, bet panākt pat tādu brīnumu kā regulāru fakultatīvu nodarbību – ekostundas – ieviešanu mācību stundu sarakstā. Jā, tā ir fakultatīva, un tas nozīmē, ka bērni to var apmeklēt un var arī neapmeklēt. Tomēr izrādās, ka ekostundu apmeklē visi Ziepniekkalna sākumskolas bērni. To atbalsta arī bērnu vecāki.

Tas ir iemesls pārdomām: vai tiešām šāda veida mācību priekšmets nebūtu ieviešams visās skolās kā obligāts – gluži tāpat kā matemātika un latviešu valoda. Kādreiz saspītējies skolēns kliedz, ka ne matemātika, ne fizika viņam mūžam nebūs vajadzīga, bet diez vai to varētu teikt par dabas aizsardzību, jo tā taču ir vide, kurā viņam būs jādzīvo, un pat bērnam skaidrs, ka bez tīras dabas un sakoptas vides tomēr neiztikt. Ja skolā jāiemācās runāt, lasīt un rēķināt, tad tikpat svarīgi būtu iemācīties arī dabas mīlestību – vēl vienu ļoti nozīmīgu dzīves ētikas pamatu, lai bērns kļūtu par harmonisku personību.

Katrā mācību priekšmetā – daba

Ziepniekkalna sākumskolā šī savādā pretruna, manuprāt, ir veiksmīgi atrisināta – visupirms jau ar šīm ekostundām. Bērniem ir iespēja piedalīties ekoskolas ikgadējos tematiskajos plānos un projektos. Piemēram, pagājušajā mācību gadā ekoskolas tēma bija ūdens. Arī projektu nedēļas tēmas šajā skolā lielākoties veltītas dažādiem dabas un vides aspektiem. Pagājušajā mācību gadā projektu nedēļas tēma veiksmīgi sasaucās ar ekoskolas tēmu «Ūdens cikls dabā, tautsaimniecībā un cilvēka dzīvē».

Dabas jautājumi cieši ievijušies arī parasto mācību stundu saturā, pat matemātikā – krietni interesantāk taču stādīt tik un tik kokus vai krūmus, nekā censties iztēloties ūdenscaurules vai nez uz kurieni joņojošus vilcienus. Visas klases telpas te bagātīgi dekorētas ar visdažādākajiem telpaugiem, kuri noder arī par izziņas materiālu gan dabaszinību stundās, gan citās – viss atkarīgs no skolotāja pieredzes, radošās pieejas un fantāzijas. Un skolotāji šajā skolā ir radoši. Viņi ne tikai mudina bērnus piedalīties konkursos un projektos, bet arī paši darbojas līdzi. Un kas gan bērnam varētu būt vēl rosinošāk, ja arī skolotājs veido savu praktisko darbu un piedalās gan izstādēs, gan konkursos. Tas nekas, ka šī ir tikai sākumskola un te mācās bērni no 1. līdz 6. klasei. Viņi piedalījušies pat zinātnisko darbu konkursos 3.-4.klasēm, kas bija veltīti mežam, augu daudzveidībai, ūdenim. Un skola pamatoti lepojas ar 1. vietas iegūšanu Zemgales priekšpilsētas sākumskolu grupā. Patiesībā jau kopš 2001. gada skolas arhīvā krājas visdažādākie diplomi, pateicības un uzslavas par bērnu un, protams, skolotāju panākumiem. Domāju, ka jebkura skola lepotos ar tādām atzinībām, kā godalgu saņemot bezmaksas apmeklējumus uz Botānisko dārzu, Dabas muzeju un Zooloģisko dārzu visu gadu. Tādēļ noteikti ir vērts pacensties.

Vizuālā māksla kā virzītājspēks

Otrs aspekts, kas ietekmē bērnu uzskatus par vidi, ir skolotājas Astrīdas Unstiķes aizrautība. Viņa ir vizuālās mākslas pasniedzēja, bet krietni paplašinājusi pierasto uzskatu par vizuālās mākslas nozīmi bērna attīstībā. Ko bērns redz, dzird un sajūt visspēcīgāk pirmajos skolas gados? Protams, dabu. Tā ir dzīvā pasaule tepat blakus. Tā mazajā bērnā izraisa pirmo interesi, jo tur taču viss aug, rosās, smaržo un pat garšo. Bērnam šajā vecumā visstraujāk attīstās tieši maņu orgāni, un labākais uzskates līdzeklis, protams, ir daba. Skolotāja Unstiķe mācējusi dabas izglītību veiksmīgi ap-vienot ar otru bērniem tīkamu nodarbi – mākslu. Zīmēt, izkrāsot, līmēt, veidot – tas vienmēr ir interesanti. Un ja darbus izliek arī pie sienas, veido izstādes, fotografē, apbalvo, tad entuziasms radīt kaut ko pašam, protams, nekad nenoplok. Skolotāja izvedusi bērnus arī laukā – mežā, pļavā, skolas teritorijā, bet ziemā – skolas ziemas dārzā, kur čalo pat neliels strautiņš.

Skola veiksmīgi sadarbojas ar laikrakstu «Meža Avīze», kurā vesels atvērums atvēlēts tieši skolēniem – viņu zīmējumiem, dzejoļiem, esejām – un skolotājas Astrīdas Unstiķes stāstiem par dabu. Krāsains un atraktīvs projekts, ko vadīja skolotāja, bija Bērnu klīniskās slimnīcas žoga apgleznošana 2005. un 2006. gadā projekta «Mēs savai pilsētai» ietvaros. Pagājušajā mācību gadā skolā notika 35 dažādi konkursi – no tiem septiņi starptautiski –, un nupat bērnu darbi aizsūtīti uz Taizemi. Tā, protams, ir māksla, un var teikt: kāds tam sakars ar dabu? Vistiešākais. Ko gan bērns attēlo savos zīmējumos, dzejolīšos un stāstos? Visdažādākās dabas parādības – sākot ar augiem un beidzot ar cilvēku dabā. Izmantojot mežā atrastos dabas materiālus, bērni veidojuši latviešu tautas senos simbolus.

Tātad viss ir cieši saistīts un notiek nemitīgā mijiedarbībā, tādēļ jo vairāk jābrīnās, ka mūsu skolās vides mācība tiek ignorēta, it kā tā būtu kaut kas neesošs vai maznozīmīgs. •