Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 

 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Zaļais modes kliedziens – projekts «Pēdas»

Līga Bulmeistare


«Es varu darīt tikai to, ko es varu. Un tas nav īpaši daudz. Bet tomēr tas ir vairāk nekā nekas.» Šādi vārdi lasāmi projekta «Pēdas» mājaslapā interneta blakus projekta vadītājas Vitas Jaunzemes foto. Vita ir diplomēts mākslas cilvēks, bet plašākai publikai viņa pazīstama kā aizrautīga vides entuziaste. Viņa vienmēr ir kustībā un dara visu, kas viņas spēkos, lai planēta kļūtu tīrāka. Nu jau piecus gadus Vitas lielākais prieka un rūpju bērns ir vides izglītības projekts «Pēdas», tādēļ par un ap šo tēmu arī šī saruna.


Kas ir projekts «Pēdas» un kas ir jūsu atpazīstamības atslēga?

«Pēdas» ir vides izglītības projekts, kas sabiedrības uzmanību piesaista ar dažādām aktivitātēm vides jomā. Tā mērķis ir popularizēt vides tēmu un pozitīvi motivēt cilvēkus tai pievērsties.

Visās «Pēdu» talkās svarīgākais ir brīvprātības princips. To mēs vienmēr arī uzsveram. Lai talkas būtu efektīvas, skolotāji nedrīkst skolēnus piespiest tajās piedalīties ar varu. Bija gadījums, kad uz talku kāda klase bija atsūtīta piespiedu kārtā. Kad to uzzinājām, izskaidrojām savus darbības principus un teicām, lai dodas mājās, – daļa aizgāja, puse palika. Tie, kas palika, nenožēloja. Sākumā cilvēku sapulcēšana prasīja piepūli, bet tagad par «Pēdu» talkām vairs nav jāstāsta, nav jāaģitē, jo būt «Pēdās» ir stilīgi. Visi zina, ka būs mūzika, spēles. Būs interesanti. Galvenais atpazīstamības trumpis ir tas, ka cilvēkiem patīk, un viņi atgriežas, aicinot līdzi arī draugus. Viens no «Pēdu» talku rekordiem tika konstatēts Tukumā, kur sapulcējās aptuveni 680 cilvēku. No organizatoriskā viedokļa, optimālais talcinieku skaits ir no 200 līdz 300 cilvēkiem uz 4-6 ha lielu teritoriju. Daudziem ir nepareizs priekšstats, ka talkas ir komunisma palieka; uz šo tradīciju jāatskatās tālāk pagātnē, kur redzam, ka talkas bija raksturīgas jau senlatviešiem. Jau tajos laikos talku pamatā bija kopā sanākšana, lai paveiktu smagu darbu un pēc tam kopā atpūstos.

Vai «Pēdas» darbojas arī reģionos?

Spēcīgas aktīvistu grupas ir Jelgavā, Talsos un Valmierā, darbība notiek arī Smiltenē un Alūksnē. «Pēdu» aktīvisti reģionos ir studenti un vecāko klašu skolēni. «Pēdās» ļaujam cilvēkam darīt to, kas viņam patīk un padodas. Popularitātes netrūkst, bet katram, kas vēlas būt piederīgs «Pēdām» un ar godu nēsāt mūsu krekliņu, ir kaut kas jāizdara: vai tā ir neliela organizēta talka, rakstiņš «Pēdu» avīzē vai kas cits. Lai sarīkotu talku, liela nozīme ir informācijai, ko mēs izplatām ar afišu palīdzību. Arī tam ir nepieciešami cilvēki. Reizēm afišas izlīmējam vietās, kur tas nav atļauts, tādēļ tas jādara naktīs. Policija mūs vēl nav noķērusi, bet es ceru, ka, ja tas notiks, tad pret šādām pretlikumībām izturēsies saprotoši un es nenonākšu cietumā (smejas), jo uzskatu, ka tīras vides saglabāšanas mērķiem labi ir jebkuri līdzekļi, pat ja tie nav īsti likumīgi.

Talkas ir «Pēdu» vizītkarte. Ar ko vēl nodarbojaties?

Piecas reizes gadā izdodam informatīvu bezmaksas žurnālu, kas tiek izplatīts skolās, augstskolās, NVO un citur. Lielu atsaucību guvis arī ikvasaras (7.-23. jūlijs) velobrauciens «Krišjāņa Barona taka». Tas ir divu nedēļu velobrauciens no Tartu līdz Dundagai pa ceļiem, kurus kājām no augstskolas uz mājām mēroja Barons, kad studēja Tartu universitātē. Vēl «Pēdu» cilvēki cenšas arī izglītoties: aicina psihologus, dzejniekus un citus profesionāļus, kas sniedz padomus, kā uzstāties auditorijas priekšā, vadot tās pašas talkas, jo veiksmīgs pasākuma vadītājs, kas talkas laikā pa mikrofonu sniedz dalībniekiem norādījumus, ir veiksmīga pasākuma pamats. Ikgadējs kļuvis arī jauno rokmūziķu konkurss. Jaunajiem mūziķiem tā ir iespēja parādīt savu sniegumu plašākai publikai, savukārt fani, kas nāk atbalstīt savus favorītus, paveic arī labu darbu vides sakopšanā.

«Pēdu» aktivitātēs bieži redzami olimpieši. Kāda ir «Pēdu» saistība ar Latvijas Olimpiešu klubu?

Vēsture ir diezgan vienkārša. Pirms pieciem gadiem iegādājos suni, tāpēc trīs reizes dienā nācās doties uz tuvējo Šmerļa mežu. Skats, kas pavērās mežā, bija emocionāli nomācošs, jo atkritumi bija ik uz soļa. Man, kā Aunam pēc horoskopa, radās spītīga vēlme kaut ko darīt lietas labā. Izlīmēju aicinājumus kāpņu telpās, organizēju kaimiņus un citus tuvējās apkārtnes iedzīvotājus. Notika nelielas talkas, taču īpašu panākumu nebija. Veiksmīga sagadīšanās saveda kopā ar Latvijas Olimpiešu kluba prezidenti Inesi Jaunzemi. Tad arī noskaidrojās, ka IV SOK Sporta un vides konferencē Nagano olimpiešu kluba darbībā ir noteikts, ka olimpiešiem jāiesaistās arī vides jomas pasākumos. Līdz šim nekas tāds nebija darīts. Ierosinājums par sadarbību ar «Pēdām» nāca tieši laikā, tika panākta vienošanās par abpusēji izdevīgu sadarbību, kas «Pēdām» deva pamatīgu grūdienu atpazīstamības ziņā.

Kopumā «Pēdu» pasākumos ir piedalījušies aptuveni 60 olimpieši. Olimpiešu dalība vides sakopšanā piesaistīja preses uzmanību un radīja plašu rezonansi sabiedrībā. Ja līdz šim jauniešiem likās, ka atkritumu vākšana ir apkaunojošs pasākums, kas piestāv tikai bezpajumtniekiem, tad re- dzot, ka ar maisiem rokās pa mežu iet un atkritumus vāc populāri cilvēki, attieksme mainījās.

Kas šajos piecos projekta darbības gados jums sagādājis vislielāko prieku, kas – vilšanos?

Vilšanās brīžus nemaz nevar tā atcerēties, jo atmiņā jau paliek tikai labais. Kaut gan jāsaka, pirmajos darbības gados visvairāk sāpēja tas, ka divas trīs dienas pēc talkas sakoptajā teritorijā atkal parādījās jauni atkritumi. Tikai trešajā gadā apjautu, ka tas cilvēks, kas nomet zemē pudeli vai papīru, nemaz neapzinās to, ka viņš dara pāri videi, vienkārši tajā brīdi ir neērti to atkritumu nest, tādēļ ar vieglu roku tas tiek turpat atstāts.

Labo lietu ir ļoti daudz, kaut vai fakts, ka visās talkās bijis labs laiks. No rīta līst, bet tad, kad sākas talka, pārstāj. Atmiņā palikuši arī dažādi it kā nenozīmīgi sīkumi: piemēram, reiz mežā redzēju, kā sieviete pastaigājoties pieliecas un paceļ uz takas nomestu čipsu paku. It kā nekas īpašs, bet vien fakts, ka cilvēks noliecas pēc sveša atkrituma, nozīmē daudz.

Kādu redzat «Pēdu» nākotni?

Būtiskākais ir izdarīt visu, ko spējam, jau šodien, tādēļ nekaļu tālejošus plānus nākotnei. Patlaban mana vieta ir «Pēdās». Cik ilgi – to nevaru pateikt. Ja sevi būšu izsmēlusi, aiziešu, bet vēlētos «Pēdas» uzstutēt tik tālu, lai tās dzīvotu neatkarīgi no manis. Saistībā ar talkām lielākais darbs jau paveikts, jo cilvēki aizvien biežāk tās rīko paši bez mūsu līdzdalības. Drīzumā ieplānota resursu taupīšanas akcija, kuras ietvaros speciālos punktos tiks organizēta lietotu mantu vākšana. Ideja ir savākt lietas, kuras dažādu iemeslu dēļ pašiem ir kļuvušas liekas, bet citiem tās var būt vēl noderīgas. Parasti šādas lietas nonāk atkritumos, bet, tās savācot un pret simbolisku ziedojumu, kas tiks novirzīts koku stādīšanai, atdodot citiem, būs izdarīts labs darbs dubultā.

21. aprīlī sāksies kampaņa, ko mēs organizējam kopā ar UNEP, «Biljons koku planētai», kur katrai skolai dāvināsim koku, lai uz visas planētas izdotos iestādīt biljons (1 000 000 000 000) koku, kas ir tieši tik daudz, lai kompensētu CO2 radīto gaisa piesārņojumu.

Kuras vides problēmas jums pašai šķiet pašlaik visaktuālākās?

Vides problēmu nav, jo vide problēmas nerada. Visu nelaimju cēlonis ir cilvēks, kas sevi pamanījies nodalīt no vides un dabā pastāvošo likumsakarību ķēdes. Cilvēks ir kļuvis akls un vienaldzīgs – viņš saprot, ka ar savu darbību kaitē videi, bet viņam ir vienalga. Neuztverot sevi kā vides sastāvdaļu, cilvēks līdz galam nesaprot, ka visas viņa radītās problēmas vienalga kādā veidolā atgriezīsies pie viņa atpakaļ. Planēta ir pārapdzīvota, lielākā daļa cilvēku strādā daudz, saņem maz, tāpēc nespēj pacelties augstāk par izdzīvošanas līmeni. Mūsdienu cilvēkam nav laika fantazēt, domāt par rītdienu, tāpēc darbs ar vides izglītības jautājumiem jāveic plašsaziņas līdzekļiem, māksliniekiem. VISIEM! Pietiekami labs piemērs ir katastrofu filma «Diena pēc rītdienas», kas caur lielu pārspīlējumu parāda, kāda nākotne mūs sagaida, ja turpināsim dzīvot tikai šodienai.

Kāds būtu jūsu ieteikums, lai dzīvotu saskaņā ar vidi un savu sirdsapziņu? Vai jums tas izdodas?

Nospraust vajag tikai sasniedzamus mērķus un tos arī izpildīt. Kaut vai tas ir tikai viens no zemes pacelts konfekšu papīrs, mazāk piebērts veļas pulveris vai kas cits. Nav jēgas apņemties saudzēt tropu mežus, tajā pašā laikā apjaušot, ka tas nav reāli izdarāms, un padodoties, pat neko nesākot darīt.

Es pati arī neesmu perfekta, bet cenšos. Esmu nopirkusi divas auduma somas iepirkumiem, bet reizēm gadās tās aizmirst, tādēļ gribot negribot jāņem plastmasas maisiņi, kurus pēc tam izmantoju atkritumu savākšanai. Cenšos neizmantot ķīmiskos gaisa atsvaidzinātājus, nebraukt ar automašīnu, ja var to izdarīt ar sabiedrisko transportu, atturēties no bezjēdzīgas apģērbu pirkšanas. Atkritumus nedalu, jo Juglā, kur dzīvoju, nav iespējas tos dalītus izmest. Bet novēlu visiem – arī sev – censties un kaut vai mazumiņu izdarīt tā, lai cerība nepazustu un lai nākamajām paaudzēm būtu iespēja dabā redzēt zaļu krāsu, dzert dabīgu ūdeni un elpot svaigu gaisu.

 

Ja arī tev ir radusies vēlme būt piederīgam «Pēdām» un ir idejas, kādā veidā vari būt «Pēdām» noderīgs, raksti: pedas@pedas.lv! •